Iedzīvotāji vēlas taras depozītu sistēmu

Iedzīvotāji, šķirojot atkritumus, ir spējīgi jūtami ietekmēt pārstrādei nodoto atkritumu daudzumu.

Par to, ka atkritumi kļuvuši par vienu no civilizācijas lielākajām problēmām, pieklājīgā un civilizētā sabiedrībā vairs neviens nediskutē. Tas ir oficiāli akceptēts, gluži tāpat kā atzinums, ka atkritumu problēma jārisina nekavējoties, ja vien vēlamies savu planētu saglabāt nākamajām paaudzēm kaut cik veselīgi un estētiski apdzīvojamu. Saprotams, ka atkritumu problēma ir gauži ielaista. Tomēr labā ziņa ir tā, ka šis nu reiz ir gadījums, kad cilvēkiem nav tikai jāgaida, kamēr priekšniecība vai valdība kaut ko darīs stāvokļa uzlabošanai. Šoreiz katrs pilsonis pats individuāli var palīdzēt atkritumu problēmu ja ne atrisināt, tad vismaz atvieglot gan.

Atkritumu skaits pieaug

Šoreiz runa ir par atkritumu šķirošanu, lai atvieglotu un padarītu iespējamu to pārstrādi. Tēmu, par ko dažs labs pilsonis izsakās, ka tā jau apnikusi, jo tiek uztiepta uz katra stūra. Taču fakti rāda pretējo, ka informācijas joprojām ir par maz, kā arī to, ka ne vienmēr teorētiskai problēmas apzināšanai seko praktiska rīcība. Tieši tāds taču ir informēšanas mērķis – panākt, lai cilvēki aktīvāk un apzinīgāk sāktu šķirot atkritumus, turklāt, ko šķirot tiešām pietiek, jo izmesto atkritumu masa ar katru gadu pieaug.

To vislabāk var apliecināt bezkaislīgie skaitļi. 1999. gadā viens Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā saražoja nedaudz virs 200 kilogramiem atkritumu. Pēdējo 20 gadu laikā šis skaitlis ir vairāk kā dubultojies, pašlaik Latvijā uz vienu cilvēku gadā iznāk jau 410 kg atkritumu. Ja ņemam vērā, ka Rietumeiropā šis skaitlis ir 483 kg, tad jāsecina, ka vismaz atkritumu ražošanā strauji tuvojamies Eiropas līmenim.

Šī ir tikai medaļas viena puse. Svarīgāks par saražoto atkritumu daudzumu ir jautājums, cik daudz atkritumu tiek atgriezti atpakaļ lietderīgajā dzīvē, jeb, runājot lietišķāk, cik daudz atkritumu tiek pārstrādāti? Te nu mums nav ar ko lepoties. Ja Vācijā pārstrādā ap 70% visu atkritumu, tad Latvija ar 25,2% Eiropā ierindojas tikai 24 vietā. Šajā ziņā mēs jūtami atpaliekam gan no saviem ziemeļu, gan dienvidu kaimiņiem.

Tātad jārīkojas, jārīkojas diezgan strauji, ņemot vērā ES lēmumu, ka jau līdz 2025. gadam visām ES valstīm jāpārstrādā vismaz 55% sadzīves atkritumu un 65% iepakojuma. Šie skaitļi uzskatāmi parāda, cik svarīgs jautājums ir atkritumu šķirošana. Jo, nerunājot par lielgabarīta problēmām, kā pārstrādāšanas kombinātu jauda, izmaksas, poligonu uzturēšana, ir skaidrs, ka, lai panāktu šādu atkritumu apstrādes procentu, bez atkritumu šķirošanas neiztikt. Tieši iedzīvotāji paši, šķirojot vai nešķirojot atkritumus, ir spējīgi jūtami ietekmēt pārstrādei nodoto atkritumu daudzumu.

Ja vēl atceramies, ka gadījumā, ja ES atkritumu apstrādes prasības netiks izpildītas, tad valsti gaida jūtami naudas sodi, tātad var droši sacīt, ka, šķirodams atkritumus, cilvēks ne tikai glābj apkārtējo vidi, bet arī atbalsta valsts ekonomiku. Kā rāda Latvijas statistikas institūta aptaujas dati, Latvijā šī gada februārī atkritumus šķiroja 56% iedzīvotāju. Visvairāk to dara Vidzemē un Zemgalē.

Šajā sakarā vēlējāmies paši veikt savu mazu pētījumu, lai uzzinātu, kāds ir stāvoklis ar atkritumu šķirošanu Ciblas, Kārsavas, Ludzas un Zilupes novados. Tajos aptaujājām pilnīgi nejauši sastaptus cilvēkus, kuriem uzdevām pāris jautājumu. Vaicājām, kāda ir cilvēku attieksme pret atkritumu šķirošanu, vai viņi paši to dara, kā arī, vai viņuprāt šajā jautājumā pietiek informācijas. Tagad cilvēku teikto nododam sabiedrības vērtējumam. Tikai viena maza piebilde, lai neapvainojas tie, kuri sevis sacīto šajā rakstā neatradīs.

Tātad, iepazīstieties ar mūsu novadu iedzīvotāju viedokli.

Pārsvarā esam par, teorētiski

Anatolijs, Zilupe :

– Galvenais, atkritumus vajag mazāk radīt. Vispār jau tā šķirošana ir laba un jēdzīga lieta. Pats gan īpaši ar to nenodarbojos. Es savus liekos papīrus salādēju krāsnī, bet pārējos atkritumus lieku iekšā tajā pašā vienīgajā konteinerā, kas atrodas pie manas mājas.

Svetlana, Ludza:

– Šķirošana un atkritumu pārstrāde ir ļoti nepieciešama. Citādi esam jau visu tā piecūkojuši, ka tālāk vairs nav kur. Atkritumi mētājas pat mežā. Informācijas par atkritumiem un to šķirošanu pietiek, atliek tikai vēlēties ar to kārtīgi iepazīties. Kas attiecas uz mani, dzīvoju privātmājā. Tā ka atkritumu konteiners mums ir tikai viens, tad pilnvērtīga šķirošana gan nesanāk. Tomēr stiklu un papīru cenšos tajā nemest.

Regīna, Zilupe:

– Esmu pensionāre, man sadzīvē rodas krietni maz atkritumu. Kad radusies vajadzība tos izmest, noteikti skatos, kādā konteinerā to daru. Taču atkārtoju, ka par atkritumu šķirošanu kā tādu runāt nevar, jo tā īsti nav ko šķirot. Gribētos gan pateikt divas lietas. Pirmo, ka cilvēki tiešām ir nekaunīgi un atkritumu konteineros grūž iekšā pat zāli un nozāģētos zarus. Tas nu nekur neder. Otrkārt, noteikti būtu jāorganizē stikla taras pieņemšana par normālām cenām, tas uzreiz atrisinātu daudz problēmu.

Kārlis, Ludzas viesis:

– Pats esmu no Varakļāniem, uz Ludzu atbraucu viesos. Atkritumu šķirošanu noteikti atbalstu. Pats to daru jau krietnu laiku, tas jau liekas pats par sevi saprotams. Vēlētos, lai beidzot tiktu ieviesta depozītu sistēma, kas stimulētu cilvēkus taru neizmētāt pa malu malām. Taču izskatās, ka mūs grib piespiest kļūt ekoloģiskākiem un apzinīgākiem tikai ar pārliecināšanas palīdzību vien. Domāju, ka šāds skopums nav attaisnojams. Jau sen zināms, ka vislabākais pārliecināšanas veids ir nauda, bet šo patiesību mūsu varas vīri stūrgalvīgi ignorē.

Marija, Nirzas pagasts:

– Šķirošana noteikti ir atbalstāma un vajadzīga, bet privātmāju iedzīvotājiem, it sevišķi laukos, tā īsti pilnā mērā ar to nodarboties nesanāk. Kaut gan zināma šķirošana tomēr nenoliedzami pastāv. Izlietotie papīri un kartons aizceļo uz krāsni, vecie dzelži savukārt nolikti vienuviet. Pārtikas atkritumu kā tādu nav, laukos to vispār ir krietni mazāk kā pilsētā. Pārējos atkritumus gan metu vienīgajā pieejamajā konteinerā, kas atrodas pie mājas. Ļoti žēl, ka nav iespējas nodot pudeles par maksu. Turklāt ne tikai stikla, bet arī plastmasas. Tad par to šķirošanu nebūtu jāuztraucas, apkārt tās arī nemētātos.

Ingrīda, Kārsava:

– Rūpīgi šķiroju visus atkritumus. Tomēr galvenokārt cenšos dzīvot pēc principa, lai atkritumu nebūtu vispār, bet iztukšoto pirkuma taru varētu izmantot citiem mērķiem. Varu teikt, ka ārā izmetu maksimāli maz. Izdarot pirkumu, vērtēju, kādā iepakojumā tas ir, tāpēc simpātisks un noderīgs iepakojums nereti nosaka manu izvēli. Uzskatu, ka vajadzētu maksimāli atteikties no plastmasas iepakojuma pielietošanas. Informēti par ekoloģiskajām problēmām, ko rada atkritumi un to pareizu šķirošanu, esam pietiekoši. Nekā jauna tur vairs pateikt nevar.

Mihails, Zilupe:

– Protams, ka atkritumu šķirošanu atbalstu, arī pats to daru. Tā tiešām ir nepieciešama lieta. Galu galā jāsaprot, ka, atkritumus nepārstrādājot, mēs agri vai vēlu piecūkosim visu planētu. Reizēm cilvēki piemirst, ka, atkritumus šķirojot, pēc būtības rūpējamies par saviem bērniem.

Ludvigs, Ludzas novads:

– Es neko nešķiroju. Pārtikas atkritumus apēd lopiņi, to, kas nepūst, aiznesu un atstāju tepat aiz kūtiņas. Atkritumu briesmas? Politiķi mūs pazudinās daudz ātrāk, nekā mūsu pašu šmuce.

Ludmila, Ludza:

– Es personīgi nekādus atkritumus speciāli nešķiroju. Cik iznāk to darīt personīgās saimniecības interesēs tik arī ir. Tā jau saprotu, ka lieta ir vajadzīga, bet, ja tiešām tik ļoti cīnāmies par ekoloģiju, tad gan varēja to otro konteineru stiklam atvest un nolikt, ja ne par velti, tad vismaz jūtami lētāk. Bet tā, grib, lai šķirojam un pašiem vēl par to jāmaksā!

Ņina, Zilupe: 

– Neko daudz nešķiroju, jo nav jau ko šķirot. Papīrus sadedzinu un viss. Jā, tā šķirošana ir vajadzīga lieta, bet ir arī citas atkritumu problēmas. Noteikti būtu arī vairāk jāmeklē un jāsoda tie, kuri savus mēslus izmet mežā.

Jānis, Kārsava:

– Šķirot jau pašķirojam tos atkritumus, saprotam, ka vajag. Taču reizēm uznāk dusmas, ka mūs uzskata par muļķiem. Lai nodotu pudeles par minimālu maksu, tās jāved uz Rēzekni. Retais to darīs. Tagad iznāk tā, ka mums pudeles jāsašķiro un jāizmet par velti, bet kāds cits uz tā rēķina iedzīvosies. Taču ar to jau esam samierinājušies, kaut gan pudeļu pieņemšanas organizācija būtu viens no vēlamākajiem pasākumiem, ko tauta ļoti atbalstītu. Bet labi, tas nu tā. Lielākā problēma ir tad, ka gadās kāds lielgabarīta atkritums, parasti vecas mēbeles vai sadzīves tehnika. Labi, vecu skapi vai tahtu var sazāģēt un lēnām sadedzināt tie, kuriem mājās krāsnis, taču veci televizori un veļas mašīnas ir liela problēma. Lūk, te nu būtu vietā kāds servisa dienests, kas varētu palīdzēt iedzīvotājiem.

Valentīna, Ludza:

– Es atkritumus nešķiroju, jo man tas nav nepieciešams. Man ir krāsns, kur tiek sadedzināts viss liekais. Pudeles vispār nepērku, savukārt burkas, kuras gadās izlietot, vēlāk izlietoju saimniecībā. Bez šaubām, par atkritumu problēmu zinu, to šķirošanu atbalstu. Tomēr esam šai problēmai ķērušies klāt no nepareizā gala. Pirmkārt, bija jāierīko automāti, kur iespējams nodot ne tikai stikla pudeles, bet arī plastmasas pudeles un skārdenes. Šajā ziņā par piemēru var kalpot Vācija. Tur pat ļaudis, kuriem slinkums pudeles pa vienai ievietot pieņemšanas aparātā, tās atstāj noliktas maisiņā blakus, lai labums tiek kādam trūcīgākam. Un labi visiem. Informācija? Tās it kā pietiek, bet, manuprāt, būtu labi, ja atklāti un skaļi parādītu, kas tad no sašķirotajiem atkritumiem, tos pārstrādājot, ir izgatavots. Tas varētu vairāk pārliecināt cilvēkus.

Vārdu nenosauca, Kārsava:

– Daudz neko jums nevarēšu palīdzēt. Jā, vajag šķirot, bet kāda no šķirošanas jēga, ja piebrauc mašīna un no visiem konteineriem saturu saber kopā?

Leonīda, Cibla:

– Pilnīgi atbalstu atkritumu šķirošanu. Tā nu reiz ir viena laba un nepieciešama lieta. Par sevi varu sacīt, ka atkritumus gan šķiroju, taču pārstrādei gan īpaši nenododu, jo, kā jau pie privātmājas ierasts, stāv viens vienīgs konteiners. Taču iznāk, ka tajā pārsvarā tiek mests stikls un skārda izstrādājumi. Pārtikas atkritumu laukos tikpat kā nav, jo ir lopiņi un komposta kaudze. Taču domāju, ka ar laiku pašvaldībai būtu jārod iespēja uzstādīt otru konteineru. Varētu izdarīt tā, ka tām saimniecībām, kurās atkritumus šķiro, maksa par atkritumu izvešanu būtu mazāka.

Sofija, Kārsava:

– Bez šaubām, šķirošana ir visnotaļ atbalstāma. Manuprāt, to jau dara ļoti daudzi cilvēki. Tikai tie, kuri dzīvo privātmājās, paši nereti dod tarai otro dzīvi un atkritumu konteinerā nonāk krietni mazāka atkritumu daļa. Katrā ziņā, mēs savā saimniecībā stiklus ar papīru kopā nejaucam, pūlamies, lai katra atkritumu kategorija nonāktu tai paredzētajā konteinerā.

Inga, Nirzas pagasts:

– Nu, nesanāk tos atkritumus tā īsti šķirot, laukos dzīvojot, nav pēc tā arī lielas vajadzības. Visi papīri tiek sadedzināti. Taču pudeles gan sagādā lielas problēmas. Nu, nav tās kur nodot! To depozīta sistēmu jau sen vajadzēja ieviest. Nekas, ka būtu jāmaksā vairāk, toties pudeles mājās kaudzēm nekrātos. Labi, ja uzreiz nevar ar visu tikt galā, lai organizē vismaz stikla pudeļu pieņemšanu. Tad arī cilvēkiem būtu materiāla interese pudeles nemētāt apkārt.

Laura, cer pārcelties uz Ludzu:

– Ja dzīvo pilsētā, tad atkritumi ir jāšķiro, tas ir pašsaprotami un atbalstāmi. Laukos dzīvojot, šī problēma vairs nav tik aktuāla. Vismaz tai saimnieku daļai, tādu ir vairākums, kurai rūp savas mājas un sētas izskats. Taču kopumā, atkritumu šķirošanu atbalstot, neatstāj tāda maza, nepatīkama pārliecība, ka viss šis pasākums no par vidi domājoša un gādājoša pārvērtīsies par kārtējo naudas pelnīšanas pasākumu. Mūsu pasaulē daba un vienkāršais cilvēks jau sen vairs nav galvenie, tāpēc, pat ja notiek kas sakarīgs, tad tur apakšā noteikti ir biznesa intereses.

Latgale daudz neatšķiras

Šādas, lūk, ir saņemtās atbildes. Tiesa, tās nav pilnīgi visas, bet arī nepublicētās atbildes ir līdzīgas pēc noskaņas un izteiktajiem komentāriem. Lai gan nopietnu slēdzienu izdarīšanai būtu nepieciešama apjomīgāka aptauja, tomēr saņemto atbilžu salīdzinoši vienādais tonis ļauj izdarīt zināmus secinājumus attiecībā uz Austrumlatgales iedzīvotāju attieksmi pret atkritumu šķirošanu.

Pirmkārt, varam redzēt, ka statistiskajiem rādītājiem ir taisnība, atkritumus tiešām šķiro vairāk kā puse iedzīvotāju. Otrais secinājums, kas nav nekāds jaunums – krietni vairāk atkritumi tiek šķiroti pilsētās, sevišķi tajās ģimenēs, kuras mitinās dzīvokļos. Lauku teritoriju iedzīvotāji, ja arī atkritumus šķiro, tad pārsvarā savas saimniecības ietvaros, tāpēc līdz pārstrādei tie nonāk reti.

Trešais secinājums, iedzīvotāji pašlaik neredz un nesajūt to, ka atkritumu šķirošana viņiem netieši atļauj ietaupīt. Šāds netiešais ietaupījums, kas rodas tāpēc, ka atkritumi jāizved retāk, netiek uztverts kā materiāls ieguvums. Varbūt tieši šī ir joma, kur ar konkrētiem skaitļiem vajadzētu cilvēkiem pierādīt, ka atkritumu šķirošana viņiem ir izdevīga. Un pēdējais, pats galvenais secinājums – tauta viennozīmīgi vēlas un pieprasa depozīta sistēmas ieviešanu. Šāds solis tiešām krietni mazinātu piesārņojumu, būtu cilvēkiem simpātisks materiālā ziņā, kā arī parādītu tautai, ka lielajiem varas kungiem tiešām rūp mazā cilvēka intereses un viedoklis. Arī šis apstāklis nav mazsvarīgs. Jo, pietrūkstot ticībai, ka valdība rīkojas tautas interesēs, vienlaicīgi zināma skepse nāk līdz arī labi domātiem un iecerētiem pasākumiem. Taču šoreiz ļoti negribētos, lai tā notiktu, jo cilvēki pārsvarā apzinās no atkritumiem draudošās briesmas, turklāt ir arī gatavi paši rīkoties, lai tās samazinātu. Gluži tāpat kā citviet Latvijā. Galvenais uzdevums pašlaik ir panākt, lai šādu cilvēku kļūtu vairāk un vairāk, tāpēc nebūtu slikti padomāt par zināmiem bonusiem vai atvieglojumiem tiem, kuri tiešām aktīvi piedalās atkritumu šķirošanā un bīstamo atkritumu nodošanā. Par šo iespēju parunāsim kādā no nākamajiem rakstiem, kad par atkritumu problēmu aicināsim izteikties pašvaldības un atkritumu apsaimniekotāju pārstāvjus.

P.S. Iespējams jums ir savs viedoklis vai pat rīcības plāns par šajā rakstā skarto tematu vai par jebkuru tēmu, kas skar atbildīgu dzīvesveidu, kas tendēts uz vides aizsardzību un saglabāšanu? Ja tā, tad lūdzu neturiet sveci zem pūra, bet dalieties ar savām iecerēm. Sūtiet savas vēstules uz e-pastu ludzaszinas@inbox.lv vai arī zvaniet pa tālr. nr. 29518667.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu