Informatīvais karš nav beidzies

Uzņēmējam E. Romanovskim piesardzību raisa pat plaši izplatīti un atzinību guvuši viedokļi, tāpēc informāciju pārbauda pie pirmavotiem.

Iepriekšējos rakstos sērijā par medijpratību jau vērsām lasītāju uzmanību uz to, cik svarīgi ir izmantot dažādus informācijas avotus, lai nepakļaut sevi informatīvajām manipulācijām. Šoreiz noskaidrojām sabiedrībā atpazīstamu cilvēku viedokli par pieejamiem informācijas avotiem, to saturu un sabiedrības izpratni.

Nojauš politisko nostāju medijos

Arnis Slobožanins nāk no Kārsavas novada Bozovas ciema. Viņš ir sabiedrībā zināms mūziķis grupā “Dabasu durovys”, vēsturnieks un latgaliešu kultūras aktīvists. Pats atklāj, ka savu iztiku pārsvarā pelna ar mūziku un filmu producēšanu.

A. Slobožanins pēdējā laikā cenšas mazāk skatīties televīziju, atsevišķas filmas vai ziņas. Televizorā pārraidītais saturs sāka viņu apgrūtināt aptuveni pirms pusgada. Viņam likās, ka tiek piesārņota galva ar to, kas īstenībā nav vajadzīgs.

– Protams, es filtrēju, ko stāsta Krievijas, Amerikas, Latvijas vai BBC ziņu kanāli. Uzreiz var saprast politisko nostāju. Latvijas televīzija dzied Amerikas stabulē, Krievija veido savu ideju, BBC atspoguļo kaut kādu Anglijas ideju. Protams, ka tas viss ir jāfiltrē, vēsturniekam tas ir uzdevums numur viens. Tā saucas kritiskā domāšana un dažādu vēstures materiālu, šajā gadījumā, ziņu materiālu izvērtēšana, proti, kāpēc šāda nostāja?– viedokli izsaka A. Slobožanins.

Viņš stāsta, ka, lasot ziņas, var aptuveni nojaust kāda ir nostāja un kāpēc Latvijas televīzija runā tā, kā ir izdevīgi Amerikai. Tas tāpēc, ka Latvija ir NATO dalībvalsts un principā tā pilda Amerikas nostāju. Tāpat Padomju gados Latvija bija Padomju Savienības politikas izpildītāja. Diplomātiskās attiecības starp valstīm ietekmē ziņu pasniegšanas manieri.

Mūziķis, filmu producents un vēsturnieks A. Slobožanins uzskata, ka informatīvais karš Latvijā pastāvēja arī Padomju laikos un mūsdienās tas nav nekas jauns.

Viena ziņa vairākos avotos

A. Slobožanins sarunas gaitā piemin rakstnieka Džordža Orvela romānus “1984” un “Dzīvnieku ferma”, kur bija tāda programma – naida runa, naida nedēļa, naida stunda utt. Tas vienkārši ir jebkuras valsts propagandas ierocis. Diplomātiskās attiecības ir ļoti sarežģīta lieta. Latvija ir maza valsts un tās sabiedrotie ir NATO alianse un Eiropas Savienība.

Mūziķis uzskata, ka pierobežas iedzīvotāji medijpratībā nav sliktāki par citiem. Mūsdienās viss ir atrodams internetā un pašu cilvēku galvās. Viņš pauž nostāju, ka visai sabiedrībai būtu jāmāca vienu ziņu paskatīties vairākos ziņu avotos. Tas ir pats svarīgākais, lai sabiedrībai rastos savs priekšstats par lietām sev apkārt.

– Ja interesē kaut kādi procesi, tad to vajag apskatīt no visām pusēm. Informācija jāmeklē dažādos avotos. Ja proti angļu valodu, tad Anglijas vai Amerikas ziņu avotos, ja proti krievu valodu, tad Krievijas vai Ukrainas avotos. Katrs cilvēks var būt par tiesnesi, tikai vajadzīgi vairāki liecinieki,– stāsta A. Slobožanins.

Mūziķis atklāj, ka sākotnēji bija nacionāli noskaņots, taču universitātē, mācoties vēsturi, viņš apguva prasmi lasīt un uzklausīt vairākus avotus. Viņš piekrīt, ka medijpratību un kritisko domāšanu ir jāmāca skolā.

Informatīvais karš

A. Slobožanins jautā, vai es, raksta autore, zinu, kāpēc tika sabombardēta Sīrija? Kāpēc Sīrijas bēgļi brauc uz Eiropu? Tā bija plaukstoša valsts un viss bija kārtībā līdz brīdim, kad parādījās teroristiskie grupējumi, ko sāka atbalstīt viena vai otra valsts. Tagad tur ir 4 grupējumi, kur vienu atbalsta Krievija, vienu Eiropa, nākošo Amerika. Tur dzīvo cilvēki tādi paši kā mēs, kuri ir nikni, jo viņu zeme un dzimtene tiek bombardēta, tādēļ viņi veic teroraktus, viņus var saprast. Sīrija tika bombardēta, lai tā nekļūtu par sabiedroto kādai lielvarai – Amerikai, Eiropai vai Krievijai. Tāpat tas notika ar Krimu, kad Amerika gribēja izmantot Ukrainu, lai iegūtu kontroli pār Melno jūru. Krievija to nepieļāva, anektēja Krimu un uztaisīja viltus referendumu, stāsta vēsturnieks A. Slobožanins.

80. gados no Padomju Savienības nāca vienas ziņas, Amerikas balss no Vašingtonas ziņoja kaut ko citu un radio Brīvā Eiropa pasniedza citas ziņas. Tas arī bija informatīvais karš Latvijā, ko no vienas puses finansēja Padomju Savienība un no otras puses – Amerika. Daļai informācijas bija taisnība, daļai nebija, tāpēc tas nav nekas jauns arī mūsdienās, spriež A. Slobožanins.

Priekšroka informācijai no pirmavotiem

Edgars Romanovskis pēc izglītības ir jurists, taču plašāka sabiedrība viņu zina kā uzņēmēju, SIA Latgales dārzeņu loģistikas valdes locekli. Kārsavas novadā viņš attīsta Mežvidu lauksaimniecības tehnoloģisko parku, izmantojot videi draudzīgus resursus.

E. Romanovskis priekšroku dod no pirmavotiem iegūtai informācijai. Ja no rītiem pietiek laika, tad dažreiz paskatās televīzijas ziņu raidījumus. Ja viņam pastāv šaubas par medijos parādījušos ziņu vai arī vēlas to kritiskāk apskatīt, tad uzņēmējs izvēlas komunicēt ar pirmavotu.

– Ņemot vērā to pašu mūsu bezgalīgo stāstu par atjaunojamās enerģijas ražošanu, brīžiem informācija tiek pasniegta vienpusēji, ar tādu klišejisku piesitienu un tamlīdzīgi. Tas ir tikai piemērs, tāpēc uzskatu, ka būtiskos gadījumos ļoti svarīgi ir pārbaudīt informāciju individuāli,– saka E. Romanovskis.

Viņš uzskata, ka arī vidēji statistiskā izpratne sabiedrībā par uzņēmējdarbību un to pašu uzņēmēju nav līdz galam objektīva. Cilvēki nepietiekoši iedziļinās ar kādām problēmām ir jāsaskaras un kāpēc uzņēmējs rīkojas tieši tā un ne savādāk.

Atgādina Padomju laikus

– Man gluži otrādi: plaši izplatīti, atzinību guvuši vai it kā publiskajā telpā izskanējuši pareizie viedokļi parasti izraisa piesardzību,– atklāj uzņēmējs.

Viņš pamanījis, ka diezgan bieži informācija tiek pasniegta viennozīmīgi, lai cilvēkiem būtu mazāk iemeslu padomāt, kritiski pavērtēt un paskatīties, kā tad īsti ir no otras puses. Tas attiecas uz jebkuru jautājumu, kas tiek atspoguļots – no kurienes tiek gūta informācija, kam var uzticēties un kam nevar. Pašam ir jādomā līdzi, vairāk jāaprunājas ar cilvēkiem, kuri paši saistīti ar attiecīgo jomu vai jautājumu – kā viņi to komentē un izprot. Tādā veidā atklājas detaļas, kas rezultātā var nesakrist ar sākotnēji pausto informāciju.

Tāpat arī par notiekošo ārzemēs ir jāskatās oficiālie ziņu avoti, pārbaudītas ziņu aģentūras, uzskata E. Romanovskis. Televīzijas kanāls “Euronews” pietiekoši objektīvi sniedz viedokļus, lai gan arī tur viņš ir pamanījis ideoloģiskas novirzes. Runājot par Krievijas medijiem, uzņēmējs min televīzijas kanālu “Doždj”. Jāskatās pēc iespējas neitrālāki avoti. Protams, cilvēki ir dažādi un arī pieejas ir atšķirīgas. Ja cilvēka uztvere un pārliecība ir konservatīvāka vai liberālāka, tad viņš attiecīgi patērēs un iepazīs to mediju saturu, kas vairāk vai mazāk atspoguļo viņa pasaules skatījumu.

Mediju klausītājam, skatītājam un lasītājam ir jādod iespēja analizēt, domāt un saprast, kur ir taisnība, kur tās nav un kas īsti notiek. Uzņēmējam šķiet, ka informācijas pasniegšana brīžiem atgādina Padomju laikus tikai citā konfigurācijā, jo mūsdienās ir ļoti daudz informācijas avotu.

Medijiem viņš novēl nepadoties vienai plūsmai, ātrai un “lētai” popularitātei, bet censties noskaidrot iesaistīto pušu viedokļus pirms izdarīt secinājumus. Tā ir liela atbildība, jo arī politiķi netieši uz to reaģē, tas ietekmē pat veselas nozares.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem