Par mūsu pašpietiekamību un kultūras kanonu
Saraksta Nr. 1 “Saskaņa” kandidāts Aleksandrs Jakimovs
2021. gads mūsu novada kultūras dzīvē ir saistīts ar lieliskas dzejnieces Jeļenas Nikolajevnas Arbuzovas (1946. gada 10. augusts–1991. gada 31. maijs) septiņdesmit piekto gadadienu. Tomēr šis gads ir saistīts arī ar bēdīgu notikumu attiecībā uz viņas dzīvi – trīsdesmito gadadienu kopš viņas nāves.
Neskatoties uz agro aiziešanu, dzejnieces literārais mantojums nav izzudis bez pēdām – tas ir palicis pieprasīts. Un var apgalvot, ka viņas poētiskais liktenis izrādījās veiksmīgs. Joprojām tiek izdotas grāmatas, un skolā, kurā viņa mācījās, ir uzstādīta piemiņas plāksne. Kaut gan J. N. Arbuzova ir viena no daudzajiem, kas savas dzīves laikā sniedza nozīmīgu ieguldījumu mūsu kopīgā novada kultūras jomā, viņas gadījums drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Esmu vairāk kā pārliecināts, ka pēcteču pateicību un kāda veida piemiņas iemūžināšanu ir pelnījušas, piemēram, arī talantīgās Zilupes novada dzejnieces Vera Anisimova un Antoņina Jakovenko, novada kultūras vēsturnieks Viktors Trojanovskis un dzejniece Janīna Tabūne no Ludzas. Un vai tad mājā Kārsavā, kur dzīvoja labsirdīgais un dievbijīgais svētais tēvs Viktors (Mamontovs), nevajadzētu uzstādīt piemiņas plāksni?
Tādu cilvēku, kas guvuši slavu ar savu daiļradi, darbību vai taisnīgo dzīvi mūsu apvidū ir bijis daudz. Lai par to pārliecinātos, pietiek ienākt Ludzas pilsētas bibliotēkas mājaslapā un jūsu skatienam atklāsies vesela virkne ar mūsu novadnieku vārdiem un uzvārdiem, kuri sasnieguši lietpratības virsotni daudzās cilvēciskās izpausmes un garīgās pilnveides jomās. Vai mums ir pienākums par šiem cilvēkiem ne tikai atcerēties, bet arī kaut kādā veidā, ja var tā izteikties, fiksēt viņu pasaulīgo, materiālo, dzīves piederību mūsu novadam piemiņas zīmju, memoriālo plākšņu un varbūt pat pieminekļu un krūšutēlu veidā? Uzskatu, ka tas nav vienkārši pienākums, bet gan obligāta nepieciešamība, uztverot to kā cilvēku, kuri mīl savu zemi, tiešo pienākumu. Pirmkārt, kurš cits to izdarīs, ja ne mēs? Otrkārt, šāda godbijīga un pateicīga attieksme pret šo cilvēku piemiņu, manuprāt, ir tieši saistīta ar mūsu novada izaugsmi, tostarp arī materiālo. Šādā veidā jaunajā paaudzē tiek radīta un nostiprināta slavējama tieksme nostāties ar izciliem novadniekiem vienā līmenī, tiem līdzās, palikt tautas atmiņā, darbojoties savas nelielās dzimtenes labā. Treškārt, šādi tiek veidots mūsu vietējais kultūras kanons, mēs kļūstam pievilcīgāki un vieglāk iegaumējami viesiem un tūristiem, iegūstot un veidojot personīgu un unikālu kultūrvēsturisko veidolu. Visbeidzot, šādi rīkojoties, mēs paši kļūstam pašpietiekamāki, un tā rezultātā apgūstam prasmi dzīvot pēc saviem ieskatiem un vēlmi pieņemt nopietnus lēmumus, kā arī uzņemties atbildību.
Minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka mūsu apvienotā novada topošajai domei katrā ziņā ir jāizstrādā programmas attiecībā uz izcilu novadnieku piemiņas iemūžināšanu, balstoties arī uz iepriekšēju tautas apspriešanu un ekspertu viedokli. Šādas programmas realizācija, kas, protams, nav vienreizēja, bet gan izplānota vairāku gadu garumā, neprasa daudz resursu. Jo īpaši, ja ņem vērā izvirzītos mērķus.
Bet, atgriežoties pie Jeļenas Nikolajevnas Arbuzovas daiļrades un ilustrējot iepriekš izklāstīto, vēlos paziņot, ka par godu viņas jubilejai ir izdota grāmata “Елена Арбузова. Ранее не опубликованое, фотографии, воспоминания” (Jeļena Arbuzova “Iepriekš nepublicētais, fotogrāfijas, atmiņas”). Šāds notikums ir pelnījis atsevišķu detalizētu apskatu, tāpēc ceru, ka tuvākajā laikā tiks sagatavota “Literatūras lappuse”. Savukārt grāmatas izdošana bija iespējama, pateicoties pašreizējās Ludzas novada domes deputātu vienbalsīgam lēmumam par tās izdošanas finansēšanu. Izsaku dziļu pateicību to personu vārdā, kuras strādāja pie grāmatas izveides.
Politisko reklāmu apmaksāja Saskaņa
