Mūzikai un mākslai ir nākotne

Turpinot rakstu sēriju par Ludzas un tās tuvāko kaimiņu novadu kultūras dzīvi, šoreiz ir pienākusi kārta iepazīties ar mūzikas un tēlotāja mākslas izglītības iestāžu darbību mūsu novados.

 

Tomēr pirms pievērsties šim tematam nepieciešama maza, vispārinoša atkāpe.

Tieši kultūra ir viens no galvenajiem faktoriem, kurš garantē sekmīgu jebkuras tautas eksistenci un attīstību ilgtermiņā. Tieši tāpat nav iespējams apstrīdēt, ka tieši māksla ir viena no galvenajām kultūras pūra sastāvdaļām. Tieši mākslai piemīt duāla daba, veidojot atkarību gan no autora, gan klausītāja un skatītāja. Ja, piemēram, pārtikas ražošanas kultūra nav atkarīga no tās patērētāja attīstības līmeņa, jo cilvēks principā neatkarīgi no savas izglītotības un zināšanām par pārtikas ražošanas procesu ir spējīgs lietot jebkuru pārtikas produktu, tad attiecībā uz mākslu tīri patērējoša pieeja nestrādā. Lai spētu uztvert, saprast un baudīt mākslas darbu, tā patērētājam ir nepieciešama zināma sagatavotība.

Jāpaskaidro, ka šoreiz un arī turpmāk runa ir par mākslu tās klasiskajā izpratnē, nevis par popkultūru, kas ne tikai nepieprasa no tās patērētāja nekādas zināšanas vai pūles, bet tieši otrādi – pakāpeniski viņu notrulina un pilnībā pazemina tā prasību slieksni. Tomēr šim tematam šoreiz sīkāk nepievērsīsimies.

Tātad, turpinot tēmu par nepieciešamo sagatavotību mākslas uztveršanai, ir divi savstarpēji saistīti ceļi, kā to iegūt. Daļa cilvēku šo sagatavotību iegūst ģimenē. Pārējiem, kuru vecākiem šādu zināšanu nav, jāpaļaujas uz mācību iestāžu palīdzību. Tomēr, vai mūzikas un mākslas skolas turpina ģimenē iegūtu izglītošanu, vai arī ir bērna kulturālās izglītošanas sākums, to loma tādas personības izveidošanā, kura ir spējīga baudīt mākslu, ir nenoliedzama. Protams, sacīto nevajag saprast tādā veidā, ka tikai mūzikas un mākslas skolas audzēkņi kļūst kulturāli, taču attiecībā tieši uz mākslas izpratni šo skolu sniegums nav pārvērtējams. Nemaz nerunājot par to, ka šīs skolas nereti kādam bērnam ir viņa profesionāla mākslinieka gaitu sākums.

 

Viss sākās 50-tajos

Tieši visu augstākminēto iemeslu dēļ mākslas un mūzikas skolu pastāvēšana perifērijā ir ļoti svarīga un nozīmīga. Varam būt apmierināti, ka mūsu pusē tieši mazās mākslas veicināšanas pamatšūniņas – mūzikas un mākslas skolas – ir pratušas noturēties, tās pastāv vēl joprojām un kaļ optimistiskus nākotnes plānus jau vairāk par pusgadsimtu. Pirmās mūzikas skolas mūsu pusē parādījās piecdesmito gadu beigās.

Var rasties jautājums, kāpēc tas notika tik vēlu, ko agrāk darīja talantīgie jaunieši? Te nu jāsaka, ka, lai gan bērnu mūzikas skolu tīkls sāka tikt veidots tikai pēc 2. Pasaules kara beigām, nevajag domāt, ka talantīgo jauniešu apmācība tika atstāta novārtā. Pirmās republikas laikā šo apmācību funkciju pildīja Tautas konservatorijas, kurās varēja nodarboties gan pieaugušie, gan bērni. Latgalē darbojās divas Tautas konservatorijas. Daugavpilī tā tika dibināta jau 1923. gadā, bet Rēzeknē – 1932. gadā. Abas šīs mācību iestādes pēc kara tad arī pārtapa par vecākajām Latgales mūzikas skolām, jāpiebilst, ka par vidusskolām, bērnu mūzikas skolu Latgalē vēl nebija.

Tieši šī iemesla dēļ drīz vien kļuva skaidrs, ka ar šīm skolām vien ir par maz, tā sākās jaunu – bērnu mūzikas skolu veidošana. Sevišķi intensīvi šis process risinājās piecdesmito gadu beigās, kad Latvijā, pateicoties E. Berklavam un citiem nacionālkomunistiem, uz īsu brīdi sāka pūst nedaudz brīvāki nacionālās pašapziņas vēji. Toreiz arī dibinātas divas no mūsu puses trim mūzikas skolām. Ludzas mūzikas skola savu darbību uzsāka 1958. gadā, bet Kārsavas mūzikas skola – 1959. gadā. Zilupes mūzikas skola gan tika atvērta jau drūmajā Pelšes laikā – 1965. gadā. Tagad pakāpeniski, pēc kārtas, mēģināsim kaut nedaudz ieskatīties katras mūzikas skolas vēsturē, izvērtēt tās devumu, darīsim to hronoloģiskā secībā. Tātad sāksim ar mūsu novados vecāko – Ludzas mūzikas skolu.

 

Celmlauži

Kā jau minēts, Ludzas mūzikas pamatskola ir dibināta 1958. gadā, turklāt tā ir pirmā šāda veida skola Latgalē. Mācības gan tika sāktas nevis skolā, bet gan kultūras namā. Par to savās atmiņās atceras skolas pirmais direktors Pēteris Andrejs Baiža: – Kad pirmoreiz, 1958. gada aprīlī, ierados apskatīt skolai paredzētās telpas Kr. Barona ielā 39, izjūtas bija visai minorīgas. Griesti un sienas klātas melniem sodrējiem, visur gružu kaudzes un putekļu kārtas. Lai arī remontdarbi norisinājās visu vasaru, bija skaidrs, ka te mācības 1. septembrī uzsākt neizdosies.

Tā arī notika. Skolas pirmie audzēkņi, kuri skaitā bija 31, mācījās klavieru, akordeona un vijoles klasēs, mācību gadu uzsākot kultūras nama telpās. Uz skolas telpām mācības tika pārceltas oktobrī.

Tāds bija pats skolas sākums – tikpat kā bez nošu materiāla, ar divām klavierēm un diviem akordeoniem, mācībām norisinoties tikai ēkas pirmajā stāvā, jo otrajā stāvā vēl bija izvietoti dzīvokļi. Pakāpeniski tika nostabilizēta materiālā bāze, paplašinātas skolas telpas, un 1963. gadā notika pirmais skolas izlaidums. Skolu beidza 4 absolventi. Kā stāsta pašreizējā skolas direktore L. Greitāne, tad pašlaik skolu jau beiguši 888 audzēkņi. Tas noticis četru direktoru darbības laikā.

Ludzas mūzikas pamatskolas direktore L. Greitāne.

 

Kā jau minēts, skolas pirmais direktors bija P. A. Baiža. Viņš vadīja skolu no 1958.–1961. gadam un vēlāk no 1964. līdz 1967. gadam. Dzidra Baiža vadīja skolu no 1961. līdz 1964. gadam, tad turpināja šo darbu no 1967. līdz pat 1993. gadam. 1993. gadā Dz. Baižu skolas direktora postenī nomainīja pašreizējā skolas direktore Lolita Greitāne, kura gan skolu nav vadījusi pilnīgi visus gadus, jo laikā no 1999. līdz 2007. gadam skolas vadības groži atradās Tatjanas Razguļajevas rokās.

Ludzas mūzikas pamatskolas dejotājas.

 

Stabilitāte nav stagnācija

Stāstot par Ludzas mūzikas skolas tēlu, tās direktore L. Greitāne izteicās, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas raksturo skolu visā tās pastāvēšanas laikā, ir stabilitāte, pamatīgums, pēctecība un radošās tradīcijas. Labi šo apgalvojumu raksturo pedagogu sastāva stabilitāte un ilggadīgums. Šī tendence skolā iesakņojusies jau no tās darbības pašiem sākumiem. Te varam minēt kaut ilggadīgos pedagogus akordeonistu Nikolaju Rutkovski un klavierskolotāju Valentīnu Seņku. Pedagogu ilggadības tradīcija turpinās arī mūsdienās. Ludzas mūzikas skolā pašlaik strādā trīs pedagogi, kuru stāžs ir pusgadsimts un vairāk. Šie skolas veterāni ir vijoļspēles pasniedzēja Margarita Onufrijeva – strādā kopš 1965. gada, pūšaminstrumentu pedagogs Nikolajs Makarenko, kurš skolā darbojas no 1970. gada un akordeona spēles pasniedzējs Boriss Ivanovs, kurš skolā strādā kopš 1971. gada. Pie sacītā vēl var piebilst, ka B. Ivanovs pats ir Ludzas mūzikas skolas absolvents un pabeidza to 1964. gadā.

Pēctecības tendence, kā jau sacīts, skolā ir izteikta. To labi apliecina tas, ka 13 no skolas 32 skolotājiem ir skolas absolventi.

Taču, runājot par stabilitāti, šo jēdzienu nedrīkst jaukt ar stagnāciju. Skola pakāpeniski attīstās, atver jaunas programmas. Kā pēdējais jaunums jāmin dejas pamatu programma, kas tika atvērta 2012. gadā. Pirms tam, 2008. gadā, skolā tika atvērta arī kora klase.

Ar to vēl nav gana, jo skolas vadība jau sen lolo sapni atvērt arī sitamo instrumentu un ģitāras spēles klases. Taču šo ieceri īstenot pašlaik traucē pedagogu trūkums. Tomēr L. Greitāne uzskata, ka mest plinti krūmos vēl ir pāragri, tāpēc, iespējams, sapnis tomēr tiks īstenots.

 

22 pirmklasnieki

Atgriežoties pie tīrās statistikas, varam pavēstīt, ka pašlaik Ludzas mūzikas skolā mācās 185 audzēkņi, turklāt 83 no viņiem skolā apgūst ne tikai mūziku, bet arī pamatizglītību. Iespēja 1.–4. klašu skolniekiem apgūt paralēli mūzikai arī vispārizglītojošos priekšmetus pastāv kopš 1997. gada. Pirmajā klasē šogad mācās 22 bērni.

Vaicāta par skolas sasniegumiem, L. Greitāne saka, ka pēc viņas uzskatiem nav vajadzīgs īpaši izcelt kādus skolas audzēkņu panākumus konkursos, kaut arī tie būtu pašas augstākās raudzes. Nav arī pārāk svarīgi, cik daudz skolas absolventu dodas tālāk pa profesionāla mūziķa ceļu, kaut arī to katru gadu izvēlas darīt vismaz 2 –3 skolas absolventi.

Galvenais, ka skolas pastāvēšanas gados izdevies teju tūkstotim cilvēku iedēstīt mūzikas sapratni un mīlestību. Tāpēc, zinot, ka šīs zināšanas absolventi nepaturēs vien sev, bet ar tām arī dalīsies savā tālākajā dzīvē, var droši apgalvot, ka skolas eksistence un darbība ir ne tikai attaisnojusies, bet gan bijusi vitāli svarīga Ludzas novada kultūras dzīvē un tās attīstībā.

Meistarklasi Ludzas dejotājiem vada D. Gaitjakevičs.

 

Neskaidrība ar finansējumu

Sarunas noslēgumā pievēršamies arī materiālām problēmām. Tas izskaidrojams ar to, ka uz jautājumu, kas pašlaik visvairāk apgrūtina skolas darbību, saņemta atbilde, ka krietns traucēklis ir tas, ka trūkst vienotu noteikumu par skolas pilnu finansējumu. Ja ar MK noteikumiem ir skaidri noteikts, ka pāri par 80% no skolas izdevumiem finansē valsts, tad par atlikušajiem finansējuma procentiem šādas skaidrības nav – te viss atkarīgs tikai no pašvaldības vadības labās gribas un bērnu vecāku rocības. Tomēr jāsaka, ka pašlaik vecāku maksātā summa nav pārāk liela – 57 eiro par mācību gadu –, un arī pašvaldība skolai sniedz atbalstu. Tomēr tas, ka trūkst striktu noteikumu, rada zināmu stresa situāciju un neskaidrību. Tomēr, kā sacīja L. Greitāne: – Šī neskaidrība, bez šaubām, traucē, taču nav izšķiroša. Vienkārši vēlamies skaidrību, lai atvieglotu darba procesu.

Pabeidzot stāstījumu par Ludzas mūzikas skolu un tās darbu, šķiet, ka vislabāk to izdarīt ar ilggadīgā pasniedzēja B. Ivanova vārdiem: – Mēs šeit strādājām un strādāsim divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka mīlam mūziku un bērnus, otrkārt, tāpēc, ka jūtamies vajadzīgi. Kamēr cilvēkiem būs vajadzīga mūzika, tikmēr skola savu darbu turpinās. Cita varianta nav!

 

Skola ar savu seju

Nākamā vecākā mūzikas skola Ludzas puses novados meklējama Kārsavā, tai ir gan kopīgas iezīmes ar Ludzas mūzikas skolu, gan daudz kā atšķirīga. Uzsākusi savu darbību 1959. gadā, tā savas darbības sākuma posmā arī atradās toreiz jaunuzceltā Kārsavas kultūras nama telpās. Tikai, atšķirībā no Ludzas, skolai kultūras namā nācās aizvadīt krietni ilgāku laika periodu – līdz pat 1977. gadam.

Pirmajā mācību gadā skolā bija 39 audzēkņi un 3 pedagogi. Bērni varēja apgūt akordeona un klavierspēli. Skolas pirmais direktors bija J. Noviks, kurš nostrādāja tikai gadu. Jau no 1960. gada pie skolas stūres stājās Gunārs Bošs, kuru tikai 1989. gadā nomainīja pašreizējā skolas direktore Vera Krišāne. Tāpat kā Ludzā bērniem tiek piedāvāta arī dejas mākslas pamatu programma. Kārsavieši to sāka īstenot jau 2009. gadā.

Kārsavas mūzikas un mākslas skolas direktore V. Krišāne.

 

Atgriežoties pie apgūstamo instrumentu klāsta, jāteic, ka Kārsavai ir nopietns iemesls lepoties. Kārsavas mūzikas skolā bez perifērijai raksturīgajām klavieru, stīgu (vijole), pūšaminstrumentu un akordeona klasēm vēl iespējams apgūt sitamo instrumentu, kā arī, kas ir sevišķs iemesls lepnumam, arī ērģeļspēli. Kā sacīja skolas direktore V. Krišāne, par pēdējo sevišķs paldies pienākas kārsavietei, pazīstamajai ērģelniecei Gunai Kisei.

Protams, skolās apgūstamo instrumentu klāsts atšķiras, bet tā nav būtiska atšķirība. Būtiska atšķirība starp skolām kļuva 2000. gadā, kad Kārsavas mūzikas skolā atvēra arī mākslas nodaļu.

 

Mācās arī no Anglijas

Tā nu pašlaik skolā tiek apgūta mūzika, tēlotāja māksla un deja. Mūziku māca 14, tēlotāju mākslu 5, savukārt deju 2 pasniedzēji. Tai ir arī filiāles Mežvidos un Mērdzenē. Pašlaik kopā skolā mācās 226 skolnieki. Aizvadīto gadu laikā to absolvējuši 654 bērni mūzikas specialitātēs, 147 bērni tēlotāja mākslā, savukārt 26 – dejā. Bērnu iecienītākie instrumenti katrā mācību gadā gan mainās, taču nemainīgs paliek viens – klavieru spēles lielā popularitāte.

Skolnieku pārstāvniecība ir dažāda. Pamatā to veido bērni no Kārsavas – ap 55% un Kārsavas novada – ap 40%. Skolā mācās arī bērni no citiem novadiem, interesanti, ka šogad skolā mācīsies meitene, kura dzīvo Anglijā. Viņa nav dzimusi angliete, bet gan dzimusi kārsaviete, kura kopā ar vecākiem devās uz Angliju, tomēr nevēlējās pārtraukt mācības iemīļotajā skolā. Skolas vadība bija atsaucīga un piekrita meitenei šajā jautājumā palīdzēt. Tādā veidā šogad vismaz viena Kārsavas mūzikas skolas skolniece visu mācību gadu mācīsies attālināti.

 

Orķestris piedalās pieaugušo Dziesmu svētkos

Pievēršoties jautājumam par to, ar ko skola pelnīti var lepoties, V. Krišāne savu stāstījumu neierobežo ar ērģeļu klasi vien. Īpašs skolas lepnuma objekts ir pūtēju orķestris, kuram ir nopietns stāžs (sākot no 1960. gada, kad tas dibināts kā pilsētas vidusskolas pūtēju orķestris) un senas tradīcijas. Tiesa oficiāli par skolas orķestri tas kļuva tikai 1991. gadā, taču jau kopš orķestra dibināšanas lauvas tiesa muzikantu tajā bija mūzikas skolas audzēkņi. Tāpēc sanāk, ka statusa maiņa 1991. gadā tikai oficiāli nostiprināja jau esošo stāvokli. Orķestri savā laikā vadīja tādi talantīgi mūziķi kā Gunārs Bošs un Imants Naļivaiko. Tagad tā vadību pārņēmis talantīgais mūziķis Aldis Kise. Skolas pūtēju orķestris ne tikai tradicionāli uzvar un gūst laurus savas vecuma grupas kolektīvu vidū skolu jaunatnes Dziesmu svētku skatēs un konkursos, bet arī piedalās pieaugušo Dziesmu un deju svētkos.

Kārsavas mūzikas skolas orķestris savas pastāvēšanas laikā ir piedalījies visos notikušajos Dziesmu svētkos, gan skolnieku, gan pieaugušo.

 

Otrais lielais kolektīvs, kurš pelnījis pieminēšanu, ir tautas mūzikas ansamblis “Dindari”. To līdz 2009. gadam vadīja I. Naļivaiko, tagad vadības stafeti pārņēma Vija Orinska. Ansamblis bieži piedalās ārpusskolas pasākumos, festivālos, skatēs, salidojumos, un ieguvis labu slavu tālu aiz skolas robežām.

 

Ievērojami absolventi

Runājot par Kārsavas mūzikas skolas absolventiem, tad arī tiem ir laba slava, viņi darbojas daudzviet Latvijā. Varam pieminēt Alūksnes mūzikas skolas direktori Guntu Bošu, Baltinavas mūzikas skolas direktori Mariju Bukšu, ilggadīgo Mērdzenes sieviešu kora vadītāju, metodiķi Ināru Dovgiallo, Daugavpils Universitātes mūzikas un mākslas fakultātes profesoru Ēvaldu Dauguli. Par gados jaunākiem absolventiem runājot, neapšaubāms līderis ir Latvijas labākā saksofoniste Arnita Lipska, kura savulaik uzvarēja visos iespējamos konkursos, pašlaik, nostājusies uz profesionālas mūziķes ceļa, turpina izglītību J. Mediņa mūzikas vidusskolā.

Spēlē Latvijas labākā jaunā saksofoniste A. Lipska.

 

Stāstījums par Kārsavas mūzikas skolu nebūtu pilnīgs, ja tiktu piemirsti tās ilggadīgie pedagogi. Pēc skolas direktores V. Krišānes teiktā, skolā jau daļēji notikusi paaudžu maiņa, kā rezultātā blakus vecajiem skolotājiem darbu sākuši daudzi jaunie. Visvairāk pieredzējušo pedagogu saglabājies pianistu nodaļā. Šeit jāmin Rasma Kulamova, kuras darba stāžs pārsniedz 20 gadus, Jeļena Andrejeva, kura atklāj bērniem klavierspēles noslēpumus jau 31 gada garumā, un, protams, pati skolas direktore – Vera Krišāne –, kuras darba stāžs Kārsavas mūzikas skolā skaitāms 42 gadu garumā.

 

Tālākā skola austrumu virzienā

Trešā mūsu puses mūzikas un mākslas skola atrodas vistālāk Latvijas austrumos – Zilupē. Kā iepriekš minēts, tā dibināta nedaudz vēlāk, nekā mūzikas skolas Ludzā un Kārsavā. Tā savu darbu uzsāka 1965. gadā kā Ludzas mūzikas skolas filiāle, taču vēlāk, 1974. mācību gadā, kļuva par patstāvīgu mācību iestādi. Par tās pirmo direktori kļuva Anita Brencsone.

Kā jau mūsu pusē ierasts, arī Zilupē skola savas darbības sākumā izjuta grūtības ar telpām. Kā liecina Zilupes pētnieka Ivana Sircova savāktie materiāli, no sākuma skolas telpas atradās Kultūras nama telpās. No 1974. gada skola atradās Brīvības ielas 18 namā, sākot ar 1998. gadu, tā pārcēlās uz ēku Tautas ielā 2, kurai ir ļoti bagāta vēsture.

Kā stāsta skolas direktore Vera Doreiko-Sinkeviča, kura ir Zilupes mūzikas skolas direktores postenī kopš 1978. gada, šajā ēkā savulaik atradās rajona partijas komiteja, pēc tam ēka izmantota kā Zilupes vidusskolas internāts un telpas mācībām. Pēdējie ēkas saimnieki kopš 1993. gada bija robežsargi. Par to, ka mūzikas skola tika pie šīm telpām, paldies jāsaka tieši skolas direktorei, kura ne tikai ierosināja piešķirt bijušās robežsargu kazarmas mūzikas skolai, bet arī pati pielika roku, lai sekmīgāk un ātrāk pabeigtu skolas remontu. Vispār Veru raksturo liela enerģija un uzņēmība. Tieši pēc viņas iniciatīvas Zilupes skolā 1998. gadā sāka apgūt deju un arī tēlotāju mākslu. Kas attiecas uz deju, tad Zilupes mūzikas skola šajā jomā bija pionieris teju visas republikas, ne tikai Latgales mērogā, jo toreiz visā Latvijā deju mācīja tikai trīs mūzikas skolās.

 

Ne daudz, bet stabili

Pēc V. Doreiko-Sinkevičas stāstījuma, Zilupes mūzikas un mākslas skola nekad nav varējusi lepoties ar pārāk lielu audzēkņu skaitu, toties arī jūtams audzēkņu skaita kritums nav novērots. Pašlaik skolā mācās 95 audzēkņi. 40 apgūst mūziku, 30 – tēlotāju mākslu, bet 25 audzēkņi – deju.

Kopš 1974. gada skolu absolvējuši 406 bērni. Viskuplākais izlaidums bija 2002. gadā, kad skolu beidz 19 bērni. Parasti absolventu skaits ir 11 – 12 skolnieku. Skolnieki pārsvarā ir no pašu pilsētas un novada, taču tajā mācās arī bērni no Ludzas novada. Tas attiecināms uz Briģu un Nirzas pagasta bērniem, kuriem ceļš līdz Zilupei ir tuvāks, nekā līdz Ludzai.

 

Starptautiski panākumi

Kas attiecas uz skolotāju kontingentu, tad Zilupē izsenis pierasts balstīties tikai uz savas skolas absolventiem, tāpēc svešinieks skolotāja darbā šeit ir ļoti liels retums. Runājot par pedagogiem-veterāniem, pirmkārt jāmin pati skolas direktore V. Doreiko-Sinkeviča, kura skolā strādā kopš 1978. gada. Vēl daudzus gadus skolā nostrādājušas klavierskolotāja N. Šalajeva un mūzikas teorijas pasniedzēja T. Fenčenko.

Pieminot skolas lomu pilsētas un novada kultūras dzīvē, noteikti jāmin tas, ka skola ir būtisks kultūrvides veidotājfaktors Zilupē. Skolas audzēkņi un pedagogi ne tikai piedalās dažādos pasākumos, bet arī bieži paši organizē tos. Vēl, kā Zilupes mūzikas un mākslas skolu raksturojošs ļoti oriģināls faktors, jāmin tas, ka skola ne tikai izmanto integrēto apmācību, bet arī praktiski to izmanto savos pasākumos, veidojot mākslu sintēzi. Kā labākos piemērus var minēt baleta uzvedumus “Pērs Gints”, “Riekstkodis” un “Pēterītis un vilks”. Šie uzvedumi nepaliek tikai skolas sienās vien. To apliecina Oksanas Štrauhas 2011. gadā iestudētais balets “Muša Cakatuša”, kurš International Music TV festivāla “Amberstar” konkursā Talent show 2011 nominācijā Show Program ieguva pirmo vietu.

V. Doreiko-Sinkeviča Zilupes mūzikas un mākslas skolu vada kopš 1978. gada.

 

Izveido kokapstrādes darbnīcu

Vēl skola var lepoties ar sekmīgi īstenoto projektu “Kokapstrādes darbnīcas izveidošana”, kas ļāva izveidot divas modernas darbnīcas, aprīkojot tās ar kokapstrādes iekārtām, darba piederumiem un aprīkojumu. Šis projekts bija liels atbalsts skolai, it sevišķi tās tēlotāja mākslas daļai.

Skolas finansēšanas apstākļi daudz neatšķiras no citām mūzikas skolām – valdība tāpat finansē ap 80% izdevumu, pārējo summu sedz pašvaldība un vecāki. Mūzikas un mākslas nodaļu audzēkņiem par mācību mēnesi jāmaksā 5 eiro, savukārt tiem, kuri mācās dejas, jāmaksā 10 eiro.

Skolnieki Zilupē sekmīgi apgūst arī ansambļa spēles prasmi.

 

Sapnis drīz īstenosies

Jautāta par nākotnes plāniem, skolas direktore liek saprast, ka ir diezgan tuvu kāda sena sapņa piepildījums – ērģeļu klases izveidošana skolā. Lai arī tas nav pāris dienu jautājums, tomēr skaidrs ir viens, ka šis mērķis vairs nav sapnis vien, bet jau ir vairāk kā pusceļā uz savu realizāciju. Tas nenoliedzami būs papildu impulss Latvijas tālākās austrumu mūzikas skolas vitalitātes nostiprināšanā.

 

Ar Soikāna vārdu

Lasītājs jau būs ievērojis, ka, runājot par Kārsavas un Zilupes skolām, lauvas tiesa uzmanības tika pievērsta skolu muzikālajai darbībai. Tas nav izņēmuma gadījums, bet drīzāk nožēlas vērta tendence, kas izskaidrojama ar to, ka, apvienojot mūzikas un mākslas skolas zem viena jumta, mūzika allaž, kā vecākā māsa minēta pirmā, tāpēc bijusi noteicošajās pozīcijās. Tomēr Ludzā šajā ziņā stāvoklis ir unikāls. Tā ir viena no retajām pilsētām, kurā mākslas skola darbojas pilnīgi patstāvīgi un ir neatkarīga izglītojoši radoša vienība.

Par to, ka Ludza ieguva unikālu mācību iestādi, paldies pienākas izcilajam latgaliešu māksliniekam, dzejniekam un kultūras darbiniekam Antonam Kūkojam, kuram ar toreizējā Ludzas domes priekšsēdētāja Viļa Dzērvinieka atbalstu vētrainajā un pārmaiņu bagātajā 1991. gadā izdevās Ludzā nodibināt mākslas skolu, kurā direktors bija viņš pats līdz pat 2001. gadam. 1996. gadā skolai tika piešķirts pazīstamā mākslinieka, novadnieka Jura Soikāna vārds.

Pēc 2001. gada skolas vadību uzņēmās Sandra Vorkale, tikai 2016/2017 gadā uz laiku pārtraucot pildīt skolas direktore pienākumus, kad tos pildīja Ināra Mikažāne.

Mākslas skolā pašlaik mācās 264 audzēkņi. Viņi iegūst mākslas izglītību gan Ludzā, gan skolas filiālēs Nautrēnos, Pušmucovā, Pildā un Ciblā. Visvairāk bērnu skolā mācījās 2019. gadā – 292. Tik liels skaitlis izskaidrojams ar to, ka togad skola pārgāja uz septiņgadīgo apmācību. Ja runājam par skolas absolventiem, tad skolu līdz šim laikam ir absolvējuši 539 skolnieki. Skolnieku skaits gan nav stabils, tas svārstās. Svārstību pamatā ir vecāku vēlme, lai bērni vienlaikus apmeklētu gan mākslas, gan mūzikas skolu. Pašiem bērniem reizēm arī nekas nav pretī, tomēr vēlāk apvienot nodarbības abās skolās kļūst no sākuma grūti, pēc tam – neiespējami, tāpēc jāizdara izvēle. Tā ne vienmēr ir par labu zīmulim un otai. Sevišķi agri mācību savienošanas grūtības parādās gadījumos, kad mūzikas skolā bērns apgūst dejas pamatus.

Ludzas mākslas skolas pasniedzēja I. Ladusāne un direktore S. Vorkale.

 

Vienu programmu pilnībā finansē vecāki

Kā sevišķi simpātiska un oriģināla jāvērtē skolas darbinieku sagatavotā un īstenotā programma pirmsskolas vecuma bērniem “Mākslinieciskās fantāzijas akadēmija”, kura ļauj atraisīties bērna fantāzijai un vienlaikus sagatavot jaunus potenciālos skolas audzēkņus. Šo programmu pilnībā finansē audzēkņu vecāki, tāpēc pašvaldībai tajā nav jāiegulda ne cents. Taču tas nav pārmetums, gluži otrādi, jo pašvaldībai skolā visi ir pateicīgi par palīdzību, kā saka direktore S. Vorkale: – Bez pašvaldības mūsu skola nespētu eksistēt.

Ja atklāti, tad stāstīt par Ludzas mākslas skolu sausā statistikas pārskata valodā ir visai grūti. Arī pieminēt visus projektus, kuros skola piedalījusies, ir visai grūti, jo nākas izvēlēties no ļoti bagātīga klāsta. Varbūt tikai vajadzētu pieminēt darbu projektā par latviešu un baltkrievu folkloras tradīciju vizualizāciju, kā arī pēdējo gadu laikā izveidojušos sadarbību ar J. Soikāna mazdēlu U. Balodi lucu valodas pētīšanā un popularizēšanā.

 

Mūzikas un mākslas atšķirība

Turpināt uzskaitīt pasākumus un skates negribas. Pats skolai piemītošais mākslinieciskās nekārtības un zināmas neorganizētības gars neļauj to darīt. Tam ir dziļāks pamatojums. Kā sarunas laikā sacīja skolas direktore S. Vorkale un pasniedzēja Iveta Ladusāne: – Mākslas skolai salīdzinājumā ar mūzikas skolu ir vairākas būtiskas atšķirības gan pieejā mācību procesam, gan pašā apmācības gaitā.

Jā, atšķirības eksistē, turklāt tās ir būtiskas. Pirmkārt, atšķirībā no mūzikas skolas audzēknis neizvēlās sev konkrētu specialitāti, bet pilnībā apgūst visus mākslas valodas pamatus – kompozīciju, zīmēšanu, gleznošanu, keramiku, koktēlniecību, datorgrafiku, tērpu dizainu, sakrālo mākslu. Otrkārt, atšķirība izpaužas paša darba organizācijā un tā mērķī. Citējot S. Vorkali: – Mūziķis un mākslinieks globāli atšķiras ar savu orientāciju un attieksmi pret vidi. Ja mūziķis ir orientēts laikā, tad mākslinieks – telpā. Tieši tas, kā arī apstāklis, ka māksla tomēr ir demokrātiskāks jaunrades veids, nosaka atšķirības darbā un apmācību procesā. Var sacīt, ka mēs krietni mazāk strādājam uz tūlītēju rezultātu, bet daudz vairāk uzmanības pievēršam nākotnes perspektīvai.

Direktores sacītajam jāpiekrīt. To arī apliecina fakts, ka mākslas skolu audzēkņiem eksistē tikai viens valstisks konkurss. Toties vairāk tiek radoši strādāts pasākumos, kuri tieši neattiecas uz skolas īstenoto programmu apguvi. Kaut minam dalību pilsētas izdekorēšanā svētku laikā, Mākslas dienu pasākumu organizēšanu, piedalīšanos daudzos lokāla mēroga konkursos, skatēs un vienkārši mākslinieciskos jautros saietos.

Taču, lai cik maz būtu konkursu, lai cik subjektīva būtu bērnu daiļrades vērtēšana, kurai vispār trūkst kritēriju, nevar apgalvot, ka šajā jomā Ludzas mākslas skola neko nedarītu. S. Vorkale vēlas attīstīt, pētīt un, iespējams, reiz sākt praktiski pielietot J. Soikāna darbu, kurš pats ļoti daudz laika veltīja tēlotāja mākslas darbu vērtēšanas kritēriju izstrādei. Papildu impulsu šim darbam piešķir tas, ka skolai pakāpeniski sāk izveidoties sadarbība ar mākslinieka meitu Ilzi.

 

Talantīgu jauniešu netrūkst

Kas tad darbā rada grūtības? S. Vorkale tieši neatbild:– Nav tik lielu nelaimju, lai par tām būtu jārunā. Es pašlaik visā skolas norišu procesā esmu par daudz dziļi iekšā, lai spētu to dziļi analizēt. Varu sacīt vienu, ka dzīvot un strādāt nav grūti, ja proti būt laimīgs. Savukārt laimīgs vari būt vien tad, kad proti novērtēt to, kas tev dots.

Pēc šiem vārdiem, šķiet, vairāk nav ko piebilst. Ja nu vienīgi to, ka mākslas skolas audzēkņiem ir ļoti paveicies gan ar skolā strādājošo pedagogu radošo attieksmi, gan direktores dzīves gudrību, no kuras, cerams, arī skolnieki ko apgūs.

Izdarot kopsavilkumu par mūsu novadu mūzikas un mākslas skolu darbu, apstiprinājās zināmās patiesības – mākslas un mūzikas skolas ir vitāli svarīgas un nepieciešamas, lai garantētu pilnvērtīgu jaunās paaudzes, līdz ar to visas sabiedrības dzīvi un attīstību. Otrais – talantīgu jauniešu mūsu pusē pietiek. Trešais – lai kādas jaunas vēsmas, mācību līdzekļi un “kompetences” netiktu piesauktas, tomēr labas skolas teicams darbs vēl joprojām balstās uz skolotāju pašaizliedzīgo darbu. Cerēsim, ka skolotājiem šī spara, darba mīlestības un tīri latgaliskās spītības izturēt un mācīt par spīti visam pietiks vēl ilgam laikam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūzikai un mākslai ir nākotne” saturu atbild Ludzas Zeme.