“Domājam latgaliski, tātad arī dziedam latgaliski” - Ludzas Zeme

“Domājam latgaliski, tātad arī dziedam latgaliski”

“Domājam latgaliski, tātad arī dziedam latgaliski”
5
(2)

Turpinot mūsu puses kultūras dzīves vēstures apskatu, šoreiz pienākusi kārta vienai no gados jaunākajām kultūras dzīves sastāvdaļām – popmūzika.

 

Šī ir kultūras dzīves sastāvdaļa, ko vēl pirms gadiem 30 – 50 neviens vien pieredzes un lauru bagāts kultūras pētnieks uzskatīja par īslaicīgu un nenozīmīgu parādību, kas nav pelnījusi nopietnu uzmanību. It īpaši tas sakāms par sociālistiskās nometnes kulturologiem, kuri “vieglās mūzikas” vietu un nozīmi kopīgajā kultūras dzīves audumā noliedza vispār. Pašreiz situācija ir mainījusies, šāda noliedzoša attieksme vairs nav sastopama. Tiesa, nenoliedzot popmūzikas lomu kultūras vides veidošanā, viedokļi par to, vai šī loma vērtējama viennozīmīgi, tomēr dalās. Tomēr popmūzikas ietekmi uz kultūras dzīvi kopumā noliegt nav iespējams.

Tāpēc šī atzinuma kontekstā interesanti izsekot, kāda ir bijusi tīri latgaliskās popmūzikas vieta latviešu vieglajā mūzikā, kādi bijuši tās attīstības ceļi un spilgtākie pārstāvji mūsu pusē.

 

Ne daudz, bet kvalitatīvi

Pirms sākt atskatu Latgales popmūzikas vēsturē, būtu vēl nepieciešami daži precizējumi. Mūs galvenokārt interesē tieši latgaliskā kultūra, tāpēc uzmanību pievērsīsim grupām un izpildītājiem, kuri savas dziesmas atskaņo latgaliski. Lai lieki nesadrumstalotos, pievērsīsim uzmanību tikai tām grupām, kas guvušas ievērību Latvijas mērogā. Tāpat arī netiks apskatītas grupas, kas atskaņo šlāgerus vai arī tīru popmūziku (dēvētu popsu) šī vārda tiešajā nozīmē. Tas tāpēc, ka tīrais pops jau veido pats savu jauno subkultūras daļu, tāpēc pastāv pats par sevi, taču mūs interesē mūzika, kas ir vispārējās kultūras sastāvdaļa, kuru vērtējot mēs varam izvirzīt kvalitatīvus kritērijus. Tāpēc var sacīt, ka raksts pārsvarā ir veltīts Latgales rokmūzikai.

Neraugoties uz šiem nopietnajiem ierobežojumiem, jāteic, ka Ludza un tai tuvākie novadi ir salīdzinoši bagāti ar savdabīgām un mākslinieciski spilgtām grupām un mūziķiem. Kā nozīmīgākās šeit varam minēt četras – hārdroku pārstāvošo “Fēniksu”, “Latgalīšu repu”, uz etnoroku balstīto “Bez PVN”, kā arī poproku, folkroku, blūzu, kā arī retu reizi pat psihodeilisko roku cienošās “Dabasu Durovys”. Par pēdējiem runājot, dažam lasītājam varētu rasties zināmi iebildumi par tās piesaisti mūsu pusei, taču grupas dibinātājs un līderis ir kārsavietis Arnis Slobožaņins, tāpēc arī daļa dziesmu ir ierakstītas viņa mājas studijā, tāpēc šajā jautājumā nekādām pretenzijām nevajadzētu būt.

Pie 21. gadsimtā dibinātajām grupām atgriezīsimies drusku vēlāk. Sākot apskatu hronoloģiskā kārtībā, kā pirmie mūsu puses roka celmlauži jāmin Ludzas “Fēnikss”.

“Fēnikss” muzicē ar pilnu atdevi.

 

Agrais sākums

“Fēnikss” ir grupa, par ko ar cieņu atsaucas visas 21. gadsimtā radušās Latgales grupas, tā ir leģenda. Tiesa, laikā, kad grupa dzima – 1975. gadā – domas par īpašu Latgales roku nebija. Vienkārši bija vēlēšanās spēlēt kārtīgu hārdroku, šī vēlēšanās sāka īstenoties jau skolas laikā.

Grupas izveides iniciators bija Aleksandrs Cunskis, tā salīdzinoši īsā laikā kļuva populāra. Pēc skolas beigšanas 1978. gadā grupas sastāvs nostabilizējās, sākās stabilāks un intensīvs darbs, grupa biežāk uzstājās un kļuva atpazīstama, taču jau pēc gada muzicēšanu pārtrauca puišu iesaukšana padomju armijā. Tā nu muzicēšanai uz laiku nācās teikt ardievas, vienīgi ģitāristam O. Sivohinam izdevās muzicēšanu turpināt arī dienesta laikā – armijas mūzikas ansamblī. Tieši dienesta laikā, kad grupas atkārtota kopā sanākšana un kopīga muzicēšana šķita kā sapnis, izkristalizējās nākamais grupas nosaukums “Fēnikss”. Tas bija simbols grupas atdzimšanai un darbības turpināšanai.

Sapni izdevās īstenot. Grupa tiešām atdzima, veiksmīgi izsitās cauri tarifikācijas sietam, kā rezultātā ap astoņdesmito gadu vidu un agrīno otro pusi, grupā ienākot diviem jauniem dalībniekiem, tās sastāvs pilnībā nostiprinājās. Minētajā gadā Fēniksam pievienojās vokālists Viktors Baikovs, kā arī bundzinieks Andris Boļševičs, kurš nomainīja iepriekšējo perkusiju meistaru O. Buļu. Tad arī sākās “Fēniksa” īstie zelta laiki, sākot no 1988. – 1989. gadiem par Fēniksu jau var runāt ne vairs kā par rokgrupu, bet gan kā par latgaliešu grupu. Pakāpeniski blakus dziesmām angļu, krievu un latviešu valodā aizvien lielāku vietu repertuārā ieņem skaņdarbi ar tekstu latgaliski. Interesanti, ka pirmo impulsu sākt dziedāt latgaliski grupa saņēma no Ludzas bibliotēkas darbiniekiem. Pateicoties bibliotēkas darbiniekiem, arī radās pirmā plaši pazīstamā grupas dziesma latgaliski – “Latgoļam”. Tieši bibliotekāri A. Cunskim iedāvāja latgaliešu dzejnieku krājumu, kurā arī atradās Marijas Andžānes 1920. gadā tāda paša nosaukuma sarakstītais dzejolis. Dziesmas panākumi bija pārsteidzoši, atrodoties “uz viļņa”, kā arī Atmodas ideju un gara pārņemti Fēniksa puiši turpina nereti dziedāt latgaliski, īsti pat neapzinoties, ka būtībā veic vēsturisku misiju – ir kļuvuši par pirmajiem īstajiem latgaliešu rokmūziķiem un vienlaicīgi latgaliešu valodas propagandētājiem.
Kā tagad saka grupas līderis A. Cunskis: – Izrādījās, ka latgaliešu valoda rokam ir krietni piemērotāka, kā, piemēram, latviešu. Ar šodienas acīm raugoties, iespējams, varējām šur tur vēl vairāk dziedāt latgaliski.

“Feniksa” puiši ir un paliek apbrīnas vērti pionieri, kuri latgaliešu valodu uzcēla uz roka skatuves.

“Fēnikss” 1983. gadā, uzstājoties Ludzas restorānā.

 

Otrais vilnis

Ja tēmu par latgaliešu roku 90-tajos gados vēlamies turpināt un paplašināt visas Latgales mērogā, tad jāteic, ka pārlieku lielā skaitā “Feniksa” sekotājus atrast nevar. Vienīgā grupa, kas nāk prātā, ir 1995. gadā Artūra Uškāna dibinātie “Laimas muzykanti” no Daugavpils.

Te gan jāteic, ka, būdami “Feniksa” tradīciju turpinātāji, “Laimas muzykanti” arī ir sava veida pionieri, jo ir pirmie, kuri Latgalē nopietni darbojas folkroka žanrā. Šajā sakarā pilnīgi dabīgi rodama galvenā atšķirība no “Feniksa”. Ja Ludzas puišiem latgaliski bija vien teksti, tad Laimas muzykantu daiļrade jau pašos pamatos balstās uz autentisko Latgales tautas mūziku, kā arī autentisko tautas instrumentu izmantošanu. Sevišķi tas sakāms par viņu darbošanās pirmo periodu.

Zināmā mērā var sacīt, ka “Laimas muzykanti” gan hronoloģiski, gan muzikāli veido zināmu starpposmu un sagatavo Latgales roka uzplaukuma otro vilni, kā sākumi pašā 21. gadsimta ieskaņā atkal jāmeklē mūsu pusē, pateicoties grupām “Bez PVN” un “Dabasu Durovys”. Pie otrā viļņa aizsācējiem vēl noteikti būtu jāpiemin arī 2004. gadā dibinātā Borowa MC, taču šī grupa pārstāv Maltu, tāpēc šoreiz, pilnībā atzīstot tās nopelnus, sīkāk boroviešu darbībai nepieskarsimies. Veltīsim vairāk uzmanības tām abām grupām, kuras ģeogrāfiski bāzējas mums tuvāk.

 

Izpelnās plašu tautas mīlestību

Stāstījums šoreiz būtu jāsāk ar Kristapa Rasima 2003. gadā dibināto grupu “Bez PVN”, kurā pašlaik muzicē pieci dalībnieki – Kristaps un Guntis Rasimi, Juris un Valdis Vucāni, kā arī Normans Bārbals. Šādā sastāvā grupa muzicē kopš 2011. gada. Līdz tam grupā muzicēja arī Aija Repše, Artūrs Morozs un Pēteris Orinskis. Grupa tika izveidota Kārsavā, tā īsā laikā izpelnījās plašu atpazīstamību un tautas mīlestību. Kā apliecinājumu tam var minēt kaut to, ka PVN jau ir seškārtējs “Boņuka” balvas ieguvējs.

Par grupas latgalisko autentiskumu daudz runāt ir lieki – visu izsaka fakts, ka viss autoru repertuārs tiek dziedāts tikai latgaliski. Kāpēc veikta šāda izvēle, K. Rasims savulaik intervijā TV pamatoja īsi un kodolīgi: – Tā vienkārši notiek, jo tā ir mūsu dzīve. Mēs domājam latgaliski, tātad arī dziedam latgaliski.

Nav tā, ka grupa atskaņotu tikai autorkompozīcijas. Tā reizēm pievēršas arī senu latgaļu tautas dziesmu apdarēm. No muzicēšanas savdabībām jāizceļ ģitāru biežais un intensīvais pielietojums. Nereti ģitāras spēlē pat visi ansambļa dalībnieki, izņemot bundzinieku. Šis ģitāru pielietojums ir tik biežs, ka daļa muzikologu jau apgalvo, ka “Bez PVN” spēlē savu īpašo latgaļu roku, ko rada folkroka un ģitārroka apvienojums.

“Bez PVN” vienmēr artistiski un arī vizuāli efektīvi.

 

Ja jāmin vēl kādas “Bez PVN” raksturojošas specifikācijas, tad var nosaukt vēl vairākas – tieksme uz lielkoncertiem, instrumentālās improvizācijas koncertos, kā arī bieža un auglīga sadarbība ar citiem izpildītājiem. Sevišķi gribētos akcentēt grupas tieksmi uz šovu un priekšnesuma vizualizāciju, tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta dziesmu videoklipu veidošanai.

No klipiem viens no pazīstamākajiem ir radīts dziesmai “Eņģeļi svilpoj”. Tāpat labi zināmi klipi ir dziesmām “Screen”, “Nabyus baiss”, “Apveļc” un arī viens no jaunākajiem – dziesmai “Pa 1am” (pa vienam).

Grupa pirms Covid-19 iejaukšanās atradās savā kārtējā radošā pacēluma posmā. “Bez PVN” raksturo samērā regulārs darbs. Vienīgais izņēmums ir zināms daiļrades un darbības izsīkums laikā no 2007. līdz 2011. gadam, bet pašlaik grupa ir atguvusi jau nevis otro, bet gan pat trešo elpu, turklāt neizskatās, ka tās darbībai draudētu apsīkums. Pat tagad tika atrastas iespējas sniegt saviem cienītājiem attālinātu koncertu tiešraidē. Grupas klausītāji un cienītāji šādu iespēju, bez šaubām, novērtēja.

 

Intīmās durvis uz debesīm

Ar grupas Dabasu Duravys līderi Arni Slobožaņinu izdodas tikties personīgi. Šis apstāklis deva iespēju vairāk uzzināt par grupas tapšanu, gaitām un nākotnes plāniem.
Saruna sākās ar Latgales roka sakņu meklējumiem. Arnis kā tā pamatlicējus nosauca jau rakstā minētos “Fēniksu” un “Laimas muzikantus”, pieminot, ka savu nelielu artavu latgaliešu roka attīstībā ir ienesusi arī trimdas latviešu grupa no Minsteres “Ludvigs dzird”. Vēl Arnis piebilst, ka nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst folkloras nozīmi, kas tomēr ir bāze visai Latgales popmūzikai. Tas nenozīmē, ka katras grupas daiļradē sastopami etnogrāfiskās mūzikas citāti vai apdares. Piemēram, salīdzinājumā ar “Bez PVN” “Dabasu duravys” mūzikā folkloras ietekme ir latenta, taču nenoliedzama.

“Dabasu duravys” karjeras sākumposmā.

 

Konkrēti par “Dabasu durovym” runājot, šīs grupas patieso un nenoliedzamo piederību izteikto Latgales roka līderu pulciņam galvenokārt pamato tekstu izvēle un reizumis sastopamās tautiskās mūzikas intonācijas. Tīri muzikālajā ziņā Arnis visvairāk ietekmējies no pasaules blūza un rokenrola klasikas. Runājot par personīgajām muzikālajām simpātijām, viņa pirmie favorīti ir un paliek “The Beatles”. Tomēr šis favorītisms vairāk izpaužas simpātiju līmenī, ne tik daudz muzikālajā valodā, ja nu vienīgi reizēm dzirdamas kādas raksturīgas harmonijas, tomēr arī tad tās attiecināmas vairāk uz blūzam raksturīgo harmoniju.

Šeit vēl gribētos piebilst, ka “Dabasu duravys” ir viena no tām Latgales roka grupām, kas nepārtraukti attīstās ne tikai profesionālajā ziņā, bet arī nemitīgi iet dziļumā. Varbūt dažs labs grupas fans nepiekritīs, bet uzskatāms, ka pašlaik jau krietnu daļu no grupas snieguma var vērtēt kā mediatīvu mūziku. Katrā ziņā pašlaik grupas jaunākās dziesmas ir krietni intīmas un atstāj zināmu kamermūzikas iespaidu, ja vien, runājot par roku, šāds termins ir vietā. Vēl visādā ziņā ievērību pelnījis tas, ka grupas dziesmas izceļas ar augstvērtīgiem aranžējumiem.

 

Vispirms teksts, pēc tam mūzika

Stāstot par dziesmu tapšanu, Arnis atklāj, ka krietnā vairākumā gadījumu vispirms tiek izvēlēts dziesmas teksts, bet mūzika top pēc tam. Vienīgie retie izņēmumi mēdz gadīties tad, kad dziesmas ir ar paša Arņa tekstu. Tad reizēm mūzika atnāk ātrāk, bet reizēm vārdi dzimst kopā ar mūziku. Tomēr jebkurā gadījumā pietāte pret tekstu saglabājas.

Citējot Arni: – Dziesmas pamatā tomēr ir vārds. Mūzika atnāk vēlāk. Reizēm vieglāk, kā atklāsme, uzreiz atrodot dziesmas galveno intonāciju, reizēm pēc ilgstošākiem meklējumiem. Kopumā tomēr jāsaka, jo vairāk komponē, jo kvalitatīvāk izdodas. Tāpēc uz ilgu laiku atpūtas nolūkos aiziet no mūzikas vispār ir bīstami, jo pēc tam ilgu laiku jāstrādā, lai tiktu atpakaļ uz viļņa. Kaut gan pašlaik jau ir tā, ka iziet ārā no mūzikas vairs nevaru. Esmu laimīgs par to. Kaut gan, protams, nedzīvoju tikai mūzikā vien.

Arnim Slobožaņinam mīļākais instruments ir ģitāra.

 

“Mūzika būs vienmēr”

Sakarā ar Arņa apgalvojumu par mūžīgo piesaisti mūzikai pievēršamies jautājumam par grupas darbības ilgumu, tās stabilitāti un mūziķu piesaisti grupai. Sevišķi aktuāls šis jautājums kļuva pašlaik ārkārtējās situācijas laikā, kas neļauj normāli strādāt, tāpēc liek dažam labam kolektīvam sašķobīties un pazaudēt kādu dalībnieku. Attiecībā uz šo jautājumu gan Arnis ir mierīgs. Pēc viņa sacītā, grupā ir sasniegts tāds sadarbības un sapratnes līmenis, ka tā izjukt vairs nevar.

Kāda ir Latgales mūzikas vieta un loma kopējā Latvijas mūzikas dzīvē, vai un kā tā ietekmējusi popmūziku pārējā Latvijā. Pēc Arņa sacītā, visvairāk Latgales roks kopējo Latvijas mūzikas dzīvi ietekmējis visvairāk ar savu esamību, latgalisko apziņu un lepnumu, kā arī ar latgaliskās mūzikas iznešanu un propagandu citos Latvijas novados.

– Tieši tas, ka esam iepazīstinājuši visas Latvijas klausītājus ar savu latgalisko mantojumu, ir gan mūsu vislielākais devums, gan nopelns, gan ietekme. Ja runājam par tīri muzikālo ietekmi, tāda gan nav sajūtama. Varbūt retu reizi, klausoties kādu svešu grupu, pēkšņi sadzirdu kādu pazīstamu intonāciju vai tehnisku paņēmienu, taču tā var būt arī sagadīšanās,– saka Arnis. – Kas attiecas uz Latgales mūzikas nākotnes perspektīvām, pašlaik grūti ko konkrēti prognozēt. Varu tikai pasacīt vienu. Tā kā sabiedrību bez mūzikas vispār iedomāties nespēju, tāpēc mūzika būs vienmēr. Šī iemesla dēļ vien latgaliešu mūzika noteikti turpinās pastāvēt. Varbūt mainīsies tās formas, bet latgaliskais saturs paliks noteikti.

 

Koncerts noteikti būs

Sarunas noslēgumā Arnis iepazīstina ar grupas pēdējo, 2020. gada rudenī izdoto albumu “Perimetrs”. Tas lieku reizi apliecina, ka “Dabasu Durovys” tiešām lielu uzmanību pievērš dziesmu tekstiem, gan tajās dziesmās, kuras skan latgaliski, gan tajās, kuras tiek izpildītas latviski. Kā teksti šajās dziesmās ir izmantoti Antona Kūkoja, Andreja Jurdža, Lidijas Slišānes, Ojāra Vācieša dzeja.

Skaidrs, ka katram albuma klausītājam būs savs dziesmu vērtējums, tomēr raksta autora prāt vissimpātiskākās šķiet “Reits” ar A. Kūkoja, kā arī “Leiču, leiču” ar A. Jurdža vārdiem. Varētu sacīt, ka tās ir briljanti izstrādātas miniatūras ar dziļi intīmu un refleksiju veicinošu noskaņu.

Jāpiemin vēl kāds interesants faktors. Līdz “Perimetra” iznākšanai visas savas dziesmas grupas dalībnieki aranžēja paši. Šoreiz talkā aicināti arī citi mūziķi – Zurabi Ivanāns un Einārs Lipskis. Tas darīts ar nodomu, lai grupas skanējumu padarītu nedaudz neierastāku, klausītājam svaigāku.

Skaidrs, ka grupas cienītāji, kuriem albums jau sagādāja ne vienu vien patīkamu brīdi, ar nepacietību gaidīja šī, jau piektā grupas albuma paredzēto prezentācijas koncertu “Gorā”. Tomēr šoreiz diemžēl mākslinieciskajām iecerēm nācās atkāpties Covid-19 diktēto noteikumu priekšā. Tomēr koncerti noteikti būs, tiklīdz radīsies tāda iespēja.

– Teju pats patīkamākais, neaizmirstamākais un neaizvietojamākais mūziķa darbā ir tā fenomenālā enerģijas apmaiņa, ko sajūti dzīvajos koncertos,– saka A. Slobožaņins, – To sajūtu nespēj aizvietot nekas.

Atliek vien piekrist Arnim un atzīties, ka dzīvos koncertus un šo enerģiju apmaiņu ļoti gaida arī klausītāji. Atliek cerēt, ka gaidīt nenāksies pārāk ilgi.

 

Panākumi uzreiz

Ludzānieši Ivo Grigalis un Didzis Kozlovs veido hip hopa grupu “Latgalīšu reps”. Lai gan kā repa apvienība “Latgalīšu reps” darbojas tikai kopš 2017. gada, tomēr tā dalībnieku darbošanās repa lauciņā ir daudz senāka, tāpēc puišus arī var ierindot latgaliskās mūzikas un valodas propagandētāju pirmajās rindās.

Latgalīšu reps skatuves ietērpā.

 

Klātienē izdevās tikties ar grupas jaunāko dalībnieku Didzi Kozlovu, viņš nedaudz pastāstīja par Latgales repa vēsturi. Pirmkārt, par Latgalīšu repu runājot, jāuzsver tas, ka Ivo un Didzis ir patiesi repa pionieri Latgalē, jo viņi bija pirmie, kuri šeit ar to sāka nodarboties. Tiesa, abi puiši ilgu laiku to darīja atsevišķi, kaut arī uzauga kopā vienā pagalmā. Iemesls – vecumu starpība. Ivo ir par 6 gadiem vecāks. Laikā, kad vecums skaitāms tikai padsmitos, šāda starpība ir visai jūtama. Didzis savu pirmo ierakstu veica divtūkstošo gadu sākumā, bet Ivo pirmā dziesma latgaliski “Viss, kū tu saskoti” jau tika atskaņota radio SWH. Tieši no šīs dziesmas nosaukuma vēlāk arī radās grupas nosaukums, jo radio darbinieki, nezinādami, kā īsti dziesmu pieteikt, nosauca to vienkārši par latgaliešu repu, kā rezultātā šis vārds iepatikās.

Tā nu abi puiši krietnu laiku repa nozarē darbojās atsevišķi līdz izlēma pamēģināt, kā veiksies, darbojoties komandā. Šoreiz izrādījās, ka pirmie kucēni nebūt nav jāslīcina, jo pirmā kopā radītā dziesma “Žārei Gaļi” ir pazīstama teju visiem Latvijas iedzīvotājiem. Strauji iegūtā popularitāte pašiem puišiem bija liels pārsteigums. Didzis vēl tagad atceras, cik šokēti abi ar Ivo bija, kad jau pirmajā dienā, kad dziesma tika ievietota YouTube kanālā, tās skatījumu skaits pārsniedzis desmit tūkstošus, turklāt jau nepilnas stundas laikā pēc publicēšanas dziesma bija atrodama arī DELFOS. Kopumā dziesmas skatījumu skaits pašlaik jau pārsniedzis divus miljonus.

Didzis un Ivo – pirmie Latgales reperi.

Albums ar vienotu koncepciju

Tā nu izrādījās, ka kā vienas dziesmas projekts tapušais “Latgalīšu reps” ir ļoti veiksmīgs, tāpēc sadarbība skaidrs, ka tika turpināta, radot jaunas dziesmas un videoklipus. Šeit vēl vietā būtu minēt dziesmas “Trešuo zvaigzne”, “Atver duravys”, “Kūdra deg”, “Ceļš uz mājām”. Minētās dziesmas tika apvienotas grupas pirmajā izdotajā albumā “Žārei gaļi”.

Tomēr albuma iznākšana ne tik daudz lika atviegloti nopūsties, kā mobilizēties tālākam darbam. Lieta tā, ka šis albums pēc būtības ir vienkāršs dažādu dziesmu apkopojums. Taču, tā kā pēc Didža izteikuma katra dziesma ir stāsts ar sižetu, tad radās arī vēlme radīt disku, kurā visas dziesmas būtu zināmā mērā idejiski un sižetiski vienotas. Šo ieceri arī izdevās īstenot, veidojot grupas otro albumu “Cyta dzela”, kuram ir vienota koncepcija, un kura atsevišķās dziesmas veidojot ne mirkli netika piemirsts par albuma tematisko ievirzi kopumā. Diemžēl netika īstenota ideja par albuma prezentācijas koncertu. Iemesls ir tas pats vecais un visiem labi zināmais – koronavīruss.

Tā nu pašlaik, kad otrais albums palaists tautās, puiši paņēmuši radošo pauzi, atpūšas, krāj iespaidus, viņi ir gatavi jaunam startam.

Neviltots lepnums par dzimto pusi

Sarunas noslēgumā apvaicājāmies, cik nozīmīgs grupai ir tas, ka tā dziesmas raksta tieši latgaliski, īpaši ņemot vērā, ka gan Ivo gan Didzis ilgi dziesmas rakstīja krieviski. Kā sacīja Didzis, par to īpaši sākumā nav domāts, vienkārši bija sajūta, ka rakstīt latgaliski ir nepieciešams pašiem, ka tas ir forši un ka latgaļu mēle repam ir sevišķi piemērota. Notikumu tālākā gaita arī pierādīja, ka puišiem bija taisnība. Taču pats primārais iemesls tam, ka dziesmas ir latgaļu mēlē, ir ļoti vienkāršs.

Didzis Kozlovs: – Pašlaik esam paņēmuši pauzi restartam.

 

– Mēs paši taču esam latgalieši, tāpēc lepojamies ar savu valodu,– saka D. Kozlovs. – Tieši tāpēc vēlamies, lai tā skanētu apkārt vairāk un biežāk. Ar patiesu prieku redzam, ka jaunieši Latgalē sāk vairāk lietot dzimto valodu. Arī krievvalodīgo vidū tā sāk kļūt aizvien populārāka. Tā reizēm iznāk, ka dažs labs pat uzskata, ka latviešu valodu nezina, bet latgaliski runā tīri labi. Vispār, varētu sacīt, ka Latgales mūziķi, mēs arī to skaitā, esam latgaliešu valodas propagandētāji. Nereti ir gadījumi, kad uzstājamies Kurzemē vai Zemgalē, kur vietējie visus dziesmas vārdus nesaprot, bet viņi vēlas tos saprast, tāpēc bieži vēršas pie mums ar lūgumu pēc skaidrojuma. Neslēpsim, ka šādās reizēs jūtamies patīkami.

Šādi arī varētu pabeigt stāstu par nozīmīgākajām popmūzikas grupām mūsu pusē. Vēl tikai varētu piebilst, ka patīkami var justies ne tikai paši mūziķi, bet arī viņu daudzie klausītāji, jo tiešām tik spilgti izteiktas sava novada patriotisma un sakņu apziņas nav vērojamas neviena cita Latvijas novada mūziķu vidū. Tāpēc varam būt ne tikai priecīgi, bet arī lepni. Un, protams, klausīties labu mūziku!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Domājam latgaliski, tātad arī dziedam latgaliski” saturu atbild Ludzas Zeme.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 5 / 5. 2