Baznīcās saglabā latgaliešu valodu

Aptaujā Ludzas katoļu baznīcas apmeklētāji uzsver, ka viņiem ir svarīgi dzirdēt dievkalpojumos latgaliešu valodu, tieši dzimtā valoda saista un vairāk vieno cilvēkus. Savukārt, Raipoles katoļu draudzes locekļi uzskata, ka dievkalpojumi latgaliski noteikti veicina valodas saglabāšanu. Par Latgalei raksturīgajām dievbijības izpausmēm savas domās dalās Ludzas draudzes prāvests un Ludzas dekanāta dekāns Jēkabs Rodions Doļa un Zilupes, Pasienes, Raipoles, Rundēnu, Istras, Briģu, Lauderu draudžu prāvests Vitālijs Filipenoks.

Baznīcas loma latgaliešu kultūras dzīvē

Vēsturiski katoļu baznīcai vienmēr bija liela ietekme uz Latgales sociālo vidi un kultūru.

– Tieši baznīca bija tā, kura publicēja avīzes, dibināja skolas, rūpējās par to, lai latgaliešu valoda tiktu sistematizēta, lai tai būtu vienota gramatika, jo latgaliešiem ir savi dialekti un katrā pusē runā nedaudz savādāk,– uzskata priesteris Vitālijs Filipenoks, kurš kalpo septiņās Ludzas novada katoļu draudzēs.

Latgaliešu gramatiku vēl pirms Otrā pasaules kara izstrādāja katoļu garīdznieks, bīskaps Peteris Strods, 1933. gadā tika izdota Stroda izstrādātā pareizrakstības vārdnīca. Tapāt katoļu baznīca bija tā, kas faktiski uzņēmās arī skolu vadīšanu, prāvesti palīdzēja vietējiem apdāvinātiem bērniem tikt uz augstāko izglītību, patiesībā, tā veicinot arī novada attīstību.

Pirmā latviešu kustība ap valodu, literatūru, tautas pašapziņu sākas 19. gadsimtā Sankt-Pēterburgā katoļu garīgā semināra studentu vidū. Tas bija sākums latgaliešu atmodai un pašapziņas celšanai.

Vēlāk, Pirmajā Latgales kongresā, kurā tika nolemts apvienoties ar pārējiem latviešu novadiem, arī piedalījās daudz priesteru. Tieši viņi aicināja draudzes pulcēties un izteikt viedokļus, jo priesteri ir tie, kuri dzīvo starp cilvēkiem un redz to vajadzības. Slavenais Francis Trasuns arī bija katoļu priesteris, uzsver V. Filipenoks.

Pasniedza skolās un tulkoja Jauno Derību

Latvijas brīvvalsts laikos priesteri pasniedza skolās ticības mācību un rūpējas par to, lai tautas valodā būtu lūgšanas grāmatas, kā arī tie dievkalpojumi, kurus vadīja tauta – Rožukroņi, Krustaceļš, psalmu dziedāšana –, vienmēr notiktu latgaliešu valodā.

Pēc Pirmā pasaules kara Jaunās Derības tulkojumu no grieķu valodas latgaliešu valodā veica Aglonas ģimnāzijas dibinātājs, katoļu garīdznieks Aloizijs Broks.

Priesteris Vitālijs Filipenoks uzskata, ka, kad ir izstrādāta, izkopta valoda, gramatika, ir vienota izglītības sistēma, tad arī tai ir lielākā iespēja uzplaukt un attīstīties ne tikai tikumiski, balstoties uz kristīgu ticību, bet arī tīri saimnieciskā ziņā.

Krucifiksi vienoja paaudzes

Maija dziedājumi pieder pie tā saucamiem tautas dievkalpojumiem, pastāstīja V. Filipenoks, kad tauta pulcējas pie krucifiksiem, jo ne katra ciematā bija baznīca, tuvāk bija krusti ceļmalās. Cilvēki tur dziedāja no lūgšanu grāmatām. Pirmās lūgšanu grāmatas uz latgaliešu valodu tulkoja pārsvarā citas tautības priesteri – poļi, lietuvieši, kuri rūpējās lai tautai būtu lūgšanas savā valodā. Protams, tie nebija rakstīti perfektā latgaliešu valodā, taču ar laiku tā tomēr mainījās un attīstījās, kā jebkura valoda.

Krucifiksi bija ne tikai vietējais garīgais centrs, kristietības simbols, bet tie arī vienoja paaudzes. Pie krustiem maijā pulcējās un dziedāja vairākas paaudzes – vecāki, vecvecāki, bērni. Vecākās paaudzes stāstīja, kā bija senāk, jaunie klausījās un iegaumēja, tā bija paaudžu maiņa, atmiņas tika nodotas tālāk pie krustiem. Tā ir piederības, identitātes apziņa, uzskata V. Filipenoks. Diemžēl, ir jāatzīst, ka tagad tas iet mazumā, jo arī lauki iet mazumā.

Ludzas draudzes prāvests Jēkabs Rodions Doļa uzskata, ka vairākas tradīcijas Latgalē veidojās polisko tradīciju iespaidā – gan dziesmu tradīcijas, gan dievkalpojumu tradīcijas, jo savulaik Latgale bija poļu Inflantijas sastāvā. Maija dziedājumi izveidojās pateicoties jezuītu misijām 18. gadsimta beigās. Otrā latgaliešu tradīcija – psalmus dziedāšana par mirušajiem novembra sākumā, tika pārņemta 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā, kad poļu jezuīti pārtulkoja un tautā izplatīja psalmu dziedāšanu.

Tas bija veids, kā varēja popularizēt ticību un reliģiskās prakses ārpus baznīcās, uzskata J. R. Doļa. Viņš atzīst, ka tagad maija dziedājumu tradīcija Ludzas apkaimē ir panīkusi.

Dziesmu un dziedājumu grāmata latgaliski.

Valoda kā instruments

Agrāk dievkalpojumi katoļu baznīcās notika latīņu valodā, bet pēc Vatikāna II koncila 1965.gadā – nacionālajās valodās. Tagad Latgale dievkalpojumi katoļu baznīcās notiek pārsvarā latgaliešu valodā.

– Uz tautas valodu mēs pārgājām diezgan vēlu, 70-to gadu sākumā, kamēr tulkoja un izdeva liturģiskās grāmatas, pagāja laiks,– skaidro V. Filipenoks. – Raipolē pilnīgi viss dievkalpojums notiek latgaliski. Svarīgi, lai cilvēki saprastu teikto, jo baznīcai valoda vienmēr bija kā instruments. Cik mēs tur nediskutētu un nerunātu par to, kāda loma bija baznīcai valodas nostiprināšanā vai attīstībā – valoda vienmēr ir kā instruments. Pats galvenais, lai cilvēki saprastu, zinātu un varētu lūgties savā dzimtajā valodā, mātes valodā.

Agrāk, kad dievkalpojumi notika latīņu valodā, bija priesteri, kuri Evanģēliju lasīja latīniski, bet pēc tam, paņemot tulkojumu, lasīja to pašu tautas valodā.

J. R. Doļa uzskata, ka spiest runāt sprediķi nesaprotamā valoda ir ideoloģijas jautājums. Viņš atceras, ka padomju gados priesteriem pārmeta to, ka viņi runā sprediķi cilvēkiem saprotamā valodā. Piemēram, Daugavpilī daudzi katoļi mājās lūdzās un dziedāja poliski, sevišķi Baltkrievijas pierobežā dzīvojošie. Bet, kad priesteris mācību sāk runāt krieviski, to viņam pilnvarotājs pārmeta – nedrīkst, tā ir propaganda.

Pēc reformas, kad no latīņu valodas dievkalpojumus pārtulkoja tautu, dzīvajās valodās, padomju vara ilgi tam pretojās: bija izdevīgi, ka cilvēki bija attālināti no ticības. To izmantoja propaganda – dievkalpojumi notiek latīniski, jūs neko nesaprotat, lūk, tā ir bubināšana un murgi.

Valoda saglabājās pateicoties Latgales laukiem

Prāvests V. Filipenoks novēroja, ka cilvēkiem patīk, ka dievkalpojumi notiek latgaliski – dzimtajā valodā. Mērķis ir, lai ticība nebūtu formāla, lai lūgšana nebūtu kā tādu maģisko formulu izteikšana, bet kā saruna ar Dievu.

– Lauki visos laikos bija ticības sargātāji. Nosargāja. Laukos vietējie cilvēki vienmēr dzīvoja uz vietas, bet pilsētās jebkuros laikos bija tautību sajaukums, jo Latvijā vienmēr kopā dzīvoja latvieši, latgalieši, poļi, krievi, ebreji…

Latgaliešu valoda tika saglabāta, pateicoties Latgales laukiem, kur viss bija apdzīvots, pārliecināts V. Filipenoks. Taču tagad iedzīvotāju skaits laukos strauji samazinās, tāpēc ar nākotni ir diezgan skumīgi, atzīst viņš.

Pēc dievkalpojuma Raipoles baznīcā priesteris Vitālijs Filipenoks runā ar draudzes locekļiem.

Vecāki ar bērniem runā latviski

V. Filipenoks arī novēroja, ka tagad vecāki, paši būdami latgalieši, ar bērniem vairāk runā latviski. Varbūt, viņi rūpējās par bērnu nākotni – lai viņiem nebūtu akcenta, kad tie dosies lielā pilsētā mācīties vai studēt universitātē. Vēsturiski latgalieši jūt to negatīvo attieksmi pret sevi, varbūt, tas tāpēc, domā priesteris. Bet viņam pašam ir prieks, kad bērni runā latgaliski: – Ir tādi, kuri nāk pie grēksūdzes un runā latgaliski vai ar vecākiem runā latgaliski, tas ir patīkami. Bērniem vajadzīga vide. Jebkurai valodai, lai runātu un saprastu, vajadzīga vide,– uzskata prāvests.

Kamēr ir cilvēki baznīcās, kamēr viņi savā starpā runā latgaliski, tad arī baznīcās dievkalpojums notiks latgaliski, pārliecināts V. Filipenoks.

Baznīca iedrošina lietot latgaliešu valodu

Ludzas draudzes prāvests J. R. Doļa nepiekrīt viedoklim, ka publiskajā telpā latgaliešu valoda tiek lietota ļoti maz. Viņš uzskata, ka publiskā telpa – tā ir tāda vieta, kas iedrošina lietot latgaliešu valodu. Cilvēki iet veikalā un nerunā latgaliski, bet baznīcā – runā.

– Es vienmēr saku, ka baznīcā neviens nekautrējās runāt latgaliski. Baznīca ir tā publiskā telpa, kur latgaliešu valoda vienmēr pastāvējusi un vienmēr tiek lietota bez kautrēšanās.

Priesteris novēro, ka cilvēkiem patīk runāt dzimtajā valodā. Tomēr viņš atzīst, ka daudzi dzīvo Latgalē un nemāk runāt latgaliski, ir daudzas ģimenes, kur runā tikai latviski. Bet, kad viņi apmeklē baznīcu, vienalga pārmanto lūgšanas veidu, lūdzās latgaliski. Tā ir valodas praktizēšana, uzskata J. R. Doļa.

Ilga Zvirgzdiņa uzskata, ka latgaliešu valoda mūs saista un vairāk vieno, arvien vairāk sāk nostiprināties.

Draudzē lūdzās un runā latgaliski

Ludzas draudzes prāvests Jēkabs Rodions Doļa pastāstīja, ka pazīst vairākus cilvēkus, kuri ikdienā runā latviski, bet lūdzas latgaliski. Daudzi viņam jautā, vai nevajadzētu baznīcā pāriet uz latviešu valodu, kas mūs vienos.

– Man pašam ir bijis tāds jautājums, bet es pamanīju, ka pēc dievkalpojuma cilvēki turpina runāt latgaliski. Tāpēc man tas jautājums vairs nav aktuāls – ja cilvēki draudzē runā latgaliski, es nezinu, kāpēc vajadzētu kaut ko mainīt,– uzskata Ludzas draudzes prāvests. Viņam stāstīja, ka 90-jos gados bija mēģinājumi Latgalē vadīt dievkalpojumus latviski, pareizā literārajā valodā, bet tie izgāzās, jo bija pretestība. Izmēģināja un atmeta šo ideju.

Tomēr viņš nevēlas izteikt prognozes uz nākotni, jo novēroja, ka aug paaudze, kas attālināta no latgaliešu valodas. Vienlaikus priesteris redz, ka ir arī jauni autori, kas raksta latgaliski, ir interese, ir tāda kā renesanse.

2013. gadā tika izdoti Bībeles lasījumu 7 sējumi latgaliešu valodā, ļoti liels darbs izdarīts. Tas veicina latgaliskā attīstību, uzskata J. R. Doļa.

Annai Matvejenko ir ļoti svarīgi dievkalpojumus dzirdēt latgaliešu valodā, citādi to nevar iedomāties.

Latgaliešu valoda tuvina Latvijai

Apmeklējam svētdienas dievkalpojumu Ludzas katoļu baznīcā un veicam nelielu aptauju apmeklētāju vidū, lai noskaidrotu viņu attieksmi pret latgaliešu valodu dievkalpojumos. Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu draudzē ir 3000 draudzes locekļu, svētdienās baznīcā parasti ir ap 100-200 apmeklētāju. Ludzas draudzi apkalpo prāvests Jēkabs Rodions Doļa.

Aptaujāto vidū negatīvas attieksmes nebija, cilvēki ļoti pozitīvi noskaņoti pret latgaliešu valodas izmantošanu dievkalpojumos. Jānis Stiprais uzskata, ja mēs runājam katrs savā dialektā, tas nav nekāds grēks, un uztver to ļoti pozitīvi. – Visi mēs esam vienā laivā ielikti,– viņš saka.

Lindai patīk latgaliešu valoda dievkalpojumos, Annai arī, taču ar nosacījumu – “tikai, lai tā būtu tīra, pareiza latgaliešu valoda”. Vitālijs Lauders no Pureņu pagasta arī ir apmierināts, ka baznīcā runā viņa dzimtajā valodā. Sanita no Ludzas skaita lūgšanas tikai latgaliski, viņai tas ir svarīgi. Tā viņu mācīja lūgties vectēvs ar vecmammu, līdz ar to tas nāk no paaudzes uz paaudzi. Valoda pietuvina mūs Latgalei un Latvijai, uzskata Sanita. Kad Sanita ir Rīgā, viņa pat nemāk grēkus sūdzēt baznīcā latviski, bet tikai latgaliski.

Vitālijam Lauderam no Pureņu pagasta patīk, ka baznīcā runā viņa dzimtajā latgaliešu valodā.

Ingrīda no Ludzas atzīst, ka latgaliešu valoda ir viņas dzimtā valoda: – Es dzirdēju to kopš bērnības, mēs izaugām, to dzirdot, mēs nevaram bez tā. Es uzskatu, ka to vajag popularizēt un attīstīt.

Ilga Zvirgzdiņa uzskata, ka latgaliešu valoda mūs saista un vairāk vieno, arvien vairāk sāk nostiprināties, to ir jāsaglabā un jāiet uz priekšu. Annai Matvejenko ir ļoti svarīgi dievkalpojumus dzirdēt tikai latgaliešu valodā, citādi viņa to nevar iedomāties.

Anna Zvīdre kopš bērnības dzirdēja latgaliešu valodu, viņai tā ir tuva un tās izmantošana baznīcā pietuvina cilvēkus Latgalei un Latvijai.

Anna Zvīdre uzskata, ka latgaliešu valodas izmantošana baznīcā pietuvina cilvēkus Latgalei un Latvijai.

Raipolē – latgaliska vide

Raipoles draudzē ir latgaliska vide, tur dievkalpojums notiek pilnībā latgaliski. Raipoles draudzē ir ap 200 draudzes locekļu, visi ir latgalieši, pēc dievkalpojuma runā latgaliešu valodā. Kopš 2022. gada septembra Raipolē kalpo prāvests Vitālijs Filipenoks.

Raipoles Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca celta pēc Pirmā pasaules kara un iesvētīta 1932. gadā. Dievnamu Raipolē apmeklē vietējie iedzīvotāji no Raipoles, Nirzas, Kušneriem, Bogomoliem, Makleriem, Bambāniem, Žuriliem, Osovas, Tjapšiem u.c. Atbrauc arī viesi no citām pilsētām un tūristi, visi ir sajūsmā, pastāstīja draudzes vecākais Māris Hiščenko. Cilvēkiem ļoti patīk šī baznīcā, jo tā atrodas laukos, bet tajā pašā laikā ir sakopta, grezna un gaiša, šeit viņi izjūt mieru un labsajūtu, ar patiesu prieku dalās savās izjūtās un, kad ir iespēja, atgriežas.

Ēriks Bulis-Mutulis no Nirzas atbalsta latgaliešu valodas izmantošanu baznīcā.

Dievkalpojumi veicina valodas saglabāšanu

Raipole, svētdiena. Kalnā paceļas iespaidīga mūra ēka, pie vārtiem plīvo Latvijas karogs. Cilvēki sāk pulcēties ilgi pirms dievkalpojuma sākuma, ar vairākiem izdodas parunāt.

Ēriks Bulis-Mutulis no Nirzas atbalsta latgaliešu valodas izmantošanu baznīcā. Ināra Seidare arī atbrauca no Nirzas. Viņas ģimenē kopš bērnības runāts latgaliski, tāpēc runāt un dzirdēt latgaliešu valodu, tas ir kas savs, piederīgs, tuvs. Ināra uzskata, ka dievkalpojumi latgaliski noteikti veicina latgaliešu valodas saglabāšanu.

Dievkalpojumi latgaliski noteikti veicina latgaliešu valodas saglabāšanu, saka Ināra Seidare no Nirzas.

Lolita Greitāne uzskata: – Kur tad vēl citur lai dievkalpojumi notiktu latgaliešu valodā, ja ne Latgalē.

Raipoles katoļu baznīcas ērģelniece Lolita Greitāne.

Vairākām sievietēm arī tāds pats noskaņojums. Viena no viņām pastāstīja, ka latgaliešu valodu dzirdēja bērnībā, Dieva grāmatiņas arī lasa latgaliski. – Es pat nezinu, kā noskaitīt lūgšanu latviski, tikai latgaliski automātiski,– atzīst viņa.

Prāvestu novērojumi sakrīt ar cilvēku noskaņojumiem. Ludzas novada iedzīvotājiem tiešām ir svarīgi dzirdēt dzimto valodu, tas tuvina viņus ne tikai Latgalei, bet arī Latvijai, dara viņus latviskākus un veicina latgaliešu valodas saglabāšanu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Baznīcās saglabā latgaliešu valodu” saturu atbild Ludzas Zeme