Viss raksts. Vieni smej, citi tic

Anita Daukšte

Ludzā mums jau kādu laiku ir Vislatvijas līmeņa slavenība – Vilmārs Gorelovs (attēlā), kurš sevi sludina par dziednieku. Par viņu ir rakstītas kā cildinošas, tā arī ne visai glaimojošas atsauksmes nacionālā līmeņa medijos un reģionālajās avīzēs, arī dažās mājaslapās.

Ziņkāre  ņem  virsroku

Mūsu laikraksta redaktore, veicot eksperimentu, pie Gorelova mēģināja izārstēt muguru. Diemžēl nekas nesanāca. Turklāt redaktore ar humoru uztvēra vīrieša teikto, ka nākamais viņas bērns būšot līdzīgs Gorelovam, jo viņš esot ielicis viņā savu enerģiju.

Tas, kāpēc aktualizējam tēmu par šo cilvēku, ir pārsteidzošā interese, kas joprojām ir jūtama. Redaktore ik pa laikam saņem meilus no Latvijas otras puses, lai palīdzot atrast Gorelovu. Arī pilsētas domē kāds ir vērsies, meklējot šī cilvēka kontaktus. Interese nav apsīkusi.

Daudzi Ludzā smej par šo tā saucamo dziednieku, dažus viņš tracina, citi tikai noteic, ka tās ir muļķības.

Viedokļi ir dažādi. Tā kā es arī praktizēju Reiki mācību, tad nedomāju, ka cilvēku var tā viennozīmīgi nosodīt, jo principā kaut kādas spējas ir katram no mums. Cits jautājums, vai mēs tās attīstām. Man bija ļoti interesanti, pārņem ziņkāre satikties un pakontaktēties ar cilvēku, kurš sevi pozicionē kā netradicionālo dziednieku. Jau dodoties uz viņa mājām, izmetu no galvas visu iepriekš lasīto informāciju, lai būtu objektīva un varētu visu sākt kā no baltas lapas. Gribu šo cilvēku intervēt un uzrakstīt maksimāli godīgu redzējumu. Savu redzējumu, kurš, uzsveru, nesakrīt ar visas redakcijas nostāju.

Iepazīstos ar mammu

Braukt pie dziednieka sanāk divreiz. Pirmajā reizē Vilmārs ir devies kaut kur savās gaitās. Man sanāk intervēt kaimiņus. Tā kā ir lūgums viņus neidentificēt, šo vēlmi respektēju. Kaimiņam jau šī sirdzēju būšana, kuri nīkst uz kāpņu telpas trepēm, piegriezusies un traucē. Nevarot pat miskasti iznest, sveši cilvēki stāvot un traucējot mājas iedzīvotājus nodarboties ar savām lietām. Viņš izsaka aizdomas, ka Vilmāram vieta esot trako namā. Arī otrs kaimiņš ir līdzīgās domās. Arī esot jāsūta pats Vilmārs paārstēties. Saprotu, ka klienti joprojām cenšas tikties ar Vilmāru. Nekāda kritika un rakstītais viņus neattur. Viņi tic un cer.

Dzīvoklī pirmajā reizē netieku, jo neviens man neatver. Dodos pie vīrieša nākamajā dienā. Durvis ir vaļā un mani aicina kāda pavecāka dāma, kura lasa Ludzas Zemi. Stādos priekšā, šoreiz neslēpju, kas esmu, kā darīja redaktore, veicot žurnālistisko eksperimentu. Man priekšā ir Vilmāra mamma. Viņa ir invalīde un, kā pati izstāsta, nestaigājoša. Esot paralizētas kājas. Izklāstu savu vajadzību, viņa uzzvana dēlam, kurš sola atnākt, cik vien ātri iespējams.
Pa to laiku parunājos ar dziednieka mammu. Viņa ir taisnīga jautājumā par dēla spējām. Saka: nevaru pateikt, cik viņš ir spēcīgs. Viņa pati varējusi ārstēt cilvēkus, nu visu zināšanu bagāžu nodevusi Vilmāram. Bet kā dēlu viņa slavē. Gultas drēbītes tīras un kārtīgas. Mamma apģērbta arī kārtīgi. Podiņš iznests, neož. Dēls sagatavo paēst un mammu pabaro. To visu veic Vilmārs. Un tas patiesi priecē, ka cilvēks ir ar tādu atbildības sajūtu un noskaņo par labu viņam.

Pārcietis 9 operācijas

Uzzinu, ka Vilmārs esot smagi slimojis, pārcietis veselas 9 operācijas. Bez viņa vēl ir 4 bērni. Viens dēls kritis Afganistānā. Meita ir policijas majore Rīgā. Vēl viens dēls, kā saka māte, kaut kāda šiška (priekšnieks) lidostā. Rāda man meitas un mazmeitas fotogrāfijas. Tiešām jauki cilvēki. Uzzinu, ka pie Vilmāra brauc sirgstošie no visas Latvijas – Liepāja, Ventspils, Preiļi. Dienu pirms šis sarunas bija trīs cilvēki no Bauskas.

Pa to laiku jau aizelsies Vilmārs ir klāt. Lai arī esmu pāris reizes viņu redzējusi uz ielas kādā kafejnīcā, vienreiz pat bez iemesla ar kolēģi no viņa saņēmām pa rozei, nopētu ar svaigu aci Ludzas slavenību.

Viņš ir atvērts sarunai un kritiskus rakstus mūsu laikrakstā ar ļaunu prātu nepiemin. Starp citu, vienā rakstā par Ludzas slidotavu ir par viņa bilde, jo Vilmārs palīdz uzturēt slidotavas laukumu bez samaksas. 

Arī man ir interesanti kontaktēties ar cilvēku, kurš darbojas šai sfērā. Principā pati neatbalstu staigāšanu pa magiem. Kādos kursos dzirdēju skaitli, ka 97,5 procenti no simta esot tā saucamie melnās maģijas piekopēji. Nav labi pie tādiem iet un meklēt palīdzību. Kā saka mācītāji, tas ir grēks ar vēl ļaunākām sekām.

Acis, ausis un iebarojumi

Man pašai interesanti izkost Vilmāru, vajag saprast, kas tas par cilvēku un ko patiešām var vai nevar. To arī pasaku acīs. Viņš gan atbild, ka man tā psiholoģiski viegli rokās nedosies un ņemas mani skenēt. Pirmais, ko izdzirdu un kuru gan tas neiepriecinās,ka dzīvošu līdz… nu gandrīz 100 gadiem. Esmu it kā indigo bērns. Un man neviens tā pa īstam neko nevar kaitēt. Tie ir viņa galvenie secinājumi. Pēc brīža ņemas man rokai ielikt bērnības dienu lūzumu plaukstas pamatnē. Sāpju nav, bet taisnības labad jāsaka, ka arī iepriekš nesāpēja.

Nolemju, ka intervijas kā tādas nebūs, vienkārši runāsim par dzīvi un tad jau redzēs.

Vilmārs ir spečuks atgriezt dzīvē cilvēkus ar redzes un dzirdes problēmām, tā viņš teic. Acis slikti redz, ja cilvēks nelieto vitamīnus. Gadā vismaz 3 kg melleņu jāapēd. Savukārt ausīm problēmas, ja skraida apkārt pliku galvu, apsaldē, vējš sapūš, netiek galā ar korķiem ausīs. Kaulus viņš saliekot no pirmās reizes. Tas esot viņa jājamzirdziņš.

Nākamā tēma, ko pirmais uzsāk Vilmārs – izrādās, ļoti daudz vīriešu ir cietuši no sieviešu neģēlībām. Travej veirīšus! (Indē vīriešus). Un konkrēti — esot apdzirdīti, lai šādi pieburtu klāt. Dzirdu stāstus, ka pat esot līdz operācijai aizgājis, līdz Vilmārs esot iedevis augus – apdziras un sirdzējs iebarojumu esot vai nu izvēmis vai izvadījis pa otru galu. Skatoties, cik vecs tas iebarojums. Man tiek smalki izstāstīta ārstēšanas tehnoloģija. Jāvāra 9 minūtes un bez cukura, jādod dzert. Bet no mājām nevajagot laist laukā. Jo varot palikt slikti kaut kur ceļā, jāuzpasē.

Agates  ūdens  palīdz

Nākamā tēma, pie kuras piestājam,  ir mājas enerģētiskā tīrīšana no poltergeista. Te līdzēs Agatas svece un avota ūdens. Mašīnā jāliek un jāvadā Agates maizes gabaliņi. Te nu esmu vienisprātis. Lai gan neesmu katole, vienreiz bijis gadījums manā dzīvē, ko vēlos izstāstīt lasītājiem. Vīrs bija aizbraucis uz zveju. Mani atstājis par kurinātāju. Nezinu, kā tas gadījās, bet, ieejot katlu telpā, ieraugu šausmīgu skatu. Viss katls tā kratās, ka pat māla apšuvums krīt nost. Karstais ūdens pa caurulēm klaudzēdams riņķo. Zvanu vīram. Viņš iesaka aizvērt visu skābekli apkures katla durtiņām un steidzīgi pamest telpu, jo varot būt sprādziens. Visu izdaru. Iesteidzos istabās. Drudžaini domāju, ko vēl līdzēt. Uz mājas altārīša iekrīt acīs pudele ar dāvināto svētās Agates ūdeni. Paķeru pudeli, iesteidzos katlu telpā, saņemos un atveru krāsns durtiņas. Izšaujas vesels uguns blāķis. Leju iekšā svētīto ūdeni. Aizveru un steidzīgi dodos prom. Sprādziena nav. Paiet garas minūtes, eju skatīties. Katlu telpā klusums, veru krāsns durtiņas. Viss nodzisis. Tas mani pārsteidz, jo principā noticis brīnums.

Dāvina  ziedus, lai mazāk dzertu

Pa to laiku Vilmārs ir saskatījis, ka man esot kāds sens lāsts uzlikts. Esot aura tāda kā saplūkāta. Viņš sadomā to no manis noņemt. Kas jādara, tas jādara. Pāris vēzieni ar rokām. Un, lūk, visas izšautās un vājās vietas jau aizdarītas. Tagad man vispār nekas nekait, tā paziņo dziednieks.

Vilmārs man izstāsta notikumus slidotavā, kurā viņš piestrādā uz labdarības pamatiem. Uzzinu, ka Vilmārs arī kādam nelabvēlim varot tā novēlēt, ka pazudīs visa vīrietība. Man gan šķiet, ka tas ir aizliegtais paņēmiens, bet ne es esmu tas soģis.

Jautāju dziedniekam, kāpēc viņš dāvina ziedus svešām dāmām? Dzirdēts, ka regulāri to darot. Viņš teic, ka tā rīkojas, lai būtu mazāk naudas, ko nodzert. Šķiet nākamais jautājums arī ir loģisks – kāpēc tad dzer? Vilmārs atbild, ka tā noņemot pacientu negatīvo enerģētiku no sevis. Uz sienām stāv sakabināti riteņu uzlikas (kalpaki), kas atrastas grāvmalās. Uz katras uzrakstīts, kurā datumā un vietā atrastas. Kaut kāda maģija šajā visā kolekcijā esot, jo aplis ir svarīga zīme, tā ir cikla noslēgums, mūžīgā simbols. Sarunas beigās viņš obligāti vēlas caur laikrakstu nodot sveicienu kafejnīcas Eglīte kolektīvam. Dikti jau tur viss patīkot.

Nu ko teikt. Es neesmu eksperts, lai pateikt, vai šis cilvēks šarlatāns vai kaut ko arī spēj. Man personīgi bija interesanti parunāt un papētīt. Kā dāvanu saņemu Agates maizi, kuru tagad ar pateicību vadāšu automašīnā.

Publicēts 10 MARTS 2017