Podniecības nākotne – cerība ir, pārliecības trūkst

Runājot par tautas mākslas veidiem iespējamas diskusijas par daudzām tēmām – izcelšanās laiku, izplatības areālu, nozīmīgumu un citiem faktoriem. Tomēr par vienu jautājumu – senumu – nekādu diskusiju nav un nevar būt. Vissenākā tautas mākslas veida lauri bez šaubām pieder keramikai.

Tiesa var iebilst, ka sākuma periodā keramikai bija absolūti utilitārs pielietojums, taču jau vissenāko podu lauskas, kuras uzietas arheoloģiskajos izrakumos, apliecina, ka senie podnieki rūpējušies ne vien par sava izstrādājuma praktisko pielietojumu, bet arī par tā estētisko veidolu. Piemēram, ķemmes – bedrītes ornaments, kas ir viens no senākajiem un sastopams jau tajos traukos, kuri vēl gatavoti bez podnieka ripas izmantošanas. Tāpēc, lai arī laikā pirms mūsu ēras un arī tās sākumposmā varam vien runāt par podniecību, nevis keramiku, ir pilnīgas tiesības to jau no pašiem pirmsākumiem uzskatīt par lietišķās mākslas veidu.

Un šie minētie pirmsākumi ir tiešām ļoti seni. Pat nepievēršoties izrakumiem pasaules mērogā, bet gan runājot par Ludzas novadu, kurš ir mūsu uzmanības centrā, tad šeit senākās atrastās arheoloģiskās liecības par podnieku darbību datējamas ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tātad varam droši sacīt, ka Ludzas novada podniecības tradīcijas ir gauži senas un stabilas. Pateicoties šīm tradīcijām, Ludzas puse izvērtās par vienu no trim lielākajiem Latgales keramikas centriem blakus Ziemeļlatgales podniecības centram un Latgales vidienes podniecības centram. Tā vēsturiski izveidojās, ka tieši Latgales podniecība laika gaitā pārtopot par keramiku, un tā ir tā, kura noturējusi seno amatu meistarību cauri gadsimtiem, izkopusi to, attīstījusi un saglabājusi līdz mūsdienām, izveidojot savu īpatno Latgales keramikas seju. Šis Latgales keramiķu ieguldījums ir tik liels, ka tieši Latgales keramika ievesta Latvijas kultūras kanonā.

Skaisti un praktiski

Sākot stāstīt par Latgales keramiku, pirmkārt jāmin tās divas raksturīgākās attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā. Tiesa dažreiz runā arī par sīkāku iedalījumu – lietišķā keramika, dekoratīvi lietišķā un dekoratīvā, tomēr jāteic, ka šis iedalījums ir vairāk teorētisks, tautas valodā runājot, nedaudz aiz matiem pievilkts. Galvenais pamatojums šim apgalvojumam tika minēts jau iepriekš – tikpat kā neeksistē trauki, kuriem būtu tikai praktiska funkcija. Visi ir vairāk vai mazāk izrotāti, un arī tie, kuri tādi nav, tomēr ar savu formu vien veic arī estētisku funkciju. Tāpēc raksta autoraprāt par tīri lietišķo keramiku runāt nevar un labāk palikt pie mākslas zinātnieka J. Pujāta dotās definīcijas – praktiskā keramika, kaut gan iespējams, ka labāk būtu paturēt tikai vienu pašu vārdu – keramika.

Tiesa varbūt ar laiku tiks izdomāti citi, atbilstošāki apzīmējumi, taču pašlaik par tīri dekoratīvo keramiku runāt ir grūti, jo pie pašreizējā iedalījuma gan sienas un galda šķīvji, svečturi, vazaunieki (puķu podi) un svilpaunieki arī tiek pieskaitīti dekoratīvajai keramikai, kaut arī viņiem ir tīri praktiskas funkcijas. Par tīri dekoratīvo keramiku varam runāt, ja skatām māla sīkplastikas darbus vai dekoratīvos panno, kuriem, šķiet, tikpat labi varētu piešķirt keramiskās tēlniecības nosaukumu.

Taču nenodosimies teorētiskai spriešanai, jo termini nav mūsu pētījuma centrā, tāpēc vien konstatēsim, ka keramika tikpat kā nesaraujami ir saistīta ar utilitāro pasauli. Pievērsīsimies mūsu raksta galvenajai tēmai – keramikas stāvoklim un tradīcijām Ludzas novadā.

Kā jau minēts, Ludza vēsturiski ir bijusi viens no galvenajiem Latgales podniecības centriem. Par tā nozīmi savā grāmatā “Latgales keramika” raksta mākslas zinātnieks J. Pujāts: “Ludzas novada tautas keramika ir stilā spilgta un īpatnēja. Tā saglabājusi Latgales podniecības vissenākās tradīcijas, kas keramikas formu un arī rotājumu ziņā sasaucas ar Lubānas un Ludzas ezeru apkaimē atrastajiem arheoloģiskajiem keramikas materiāliem. Trauku formās jūtams zemnieciskais smagnējums un spēks. Bedrītes, spraigi virpas līkloči, bagātas iztēles caurvīts veidojums, ir galvenie rotājumu motīvi. Tajos atplaukst tautas gudrība, dzirkstī asprātība, ierunājas vienkāršības izteiksmīgums. Atturīgajās glazūrās jaušams māla sarkanīgums. Krāsās atviz dzimtās zemes toņi, saulains dzīvesprieks.”

Skaisti vārdi, kuri atbilst patiesībai. Bet kur tad īsti to visu var redzēt, kāda veida trauki tika veidoti, kādus veido pašlaik un kas raksturīgs tieši Ludzas novada keramikai?

Dažādi māla trauki

Sākumā uzskaitīsim izplatītākās māla trauku formas, kas izkoptas vairāku gadu tūkstošu garumā, kuras sastopamas visas Latgales (un ne tikai) teritorijā. Tie ir vāraunieks (pods ēdienu vārīšanai, jaunākos laikos arī tā uzglabāšanai, kura ārpuse nav glazēta), pārinieks (divi kopā sastiprināti podi, kas paredzēti ēdiena transportēšanai), medaunieks (trauks medus un ievārījuma glabāšanai), pārosis (līdzīgs vārauniekam, bet poda augšpusi savieno osa), ļaks (krūka, eļļas trauks, vēlāk lietots arī petrolejas uzglabāšanai), sloinīks (ievārījuma pods), ķērne (pods krējuma glabāšanai ar caurumu pasulu notecināšani), piena podi, bļodas, krūzes.

Tā izskatās ļaks.

No šeit minētajiem traukiem vissenākā vēsture ir vārauniekam un medauniekam. Tie eksistēja jau vēlīnā neolīta laikmetā. Kas raksturīgi abiem traukiem – to smaguma centrs atrodas trauka augšējā daļā. Medaunieks pēc formas ir līdzīgs vārauniekam tikai ar slaidāku siluetu un lielāku tilpumu – līdz astoņiem litriem. Tam atšķirībā no vāraunieka ir divas osas, lai atvieglotu pārvietošanu.

Pabeidzot sarunu par māla trauku specifiskajiem nosaukumiem, vēl noteikti jāpiemin nereti dzirdētais nosaukums “kazaunieks”. Tas vienkārši ir piena poda veids, kas no klasiskā piena poda atšķiras ar uz pusi mazāku tilpumu – pusotru litru.

Skaists pārinieks.

Vietējās īpatnības

Tagad nedaudz sīkāk par to, kas iezīmējis tieši Ludzas podnieku rokraksta savdabību. Pirmkārt, tā ir ļoti senu podniecības tradīciju glabātāja. Kā savā grāmatā akcentē J. Pujāts (viņam piekrīt arī mākslas zinātniece A. Nodieva), Ludzas novadā 20. un 21. gadsimtā veidotie vāraunieki ir teju identiski 11. gadsimta podnieku ražojumiem, saglabājot gan seno podu siluetu, proporcijas, kā arī rotājumus.

Otrkārt, Ludzas keramikā sastopam vairāk trauku apakštipu un variantu, tajā ir vairāk savdabīgu nianšu trauku formas veidojumā.

Tieši Ludzas podniecībai raksturīgāko trauku uzskaitījumu būtu jāsāk ar medalus krūzi. Kā raksta J. Pujāts, tā būtībā ir variācija par ļaka formām, ar bagātu rotājumu gan ornamentālā gan figurālā jomā.

Svečturis.

Vēl kāds sevišķi Ludzai raksturīgs trauku paveids ir dažāda lieluma un dziļuma šķīvji galda dekorēšanai. Šie šķīvji atšķirībā no parastajām bļodām ir daudz vairāk rotāti. Turpinot par šķīvjiem, noteikti jāpiemin, ka tieši Ludzā radies īpatnējais maizes šķīvis, kā vienīgais rotājums ir izlocītās, strupās malas.

Savulaik sevišķs meistarības apliecinājums tieši Ludzas meistaru starpā bija māla alus muciņu veidošana. Proporcijās un izmēros tās daudz neatpalika no mazajām koka alus muciņām spaiņa tilpumā. Galvenie rotājumu nesēji bija spunde un tapa, kuros tika iekombinētas sīkplastikas figūriņas. Tiesa, šis nu ir tas retais gadījums, kad trauks tiešām vairāk pildīja dekoratīvas funkcijas un apliecināja sava veidotāja/meistara lielo varēšanu. Praktiski māla alus muciņas tikpat kā neizmantoja.

Krievu un ebreju pasūtījumi

Sakarā ar ļoti raibo nacionālo iedzīvotāju sastāvu Ludzā (sevišķi pirmskara periodā), tieši šeit parādās sevišķi keramikas izstrādājumi, kas paredzēti krievu un ebreju tautības pārstāvjiem. Krievu tautības pārstāvjiem podnieki darināja roku mazgājamos traukus. Tie tika veidoti kā variācijas pēc medaunieka formas ar spēcīgāk izteiktu vēderu un šaurāku kakliņu. Perpendikulāri osām bija izveidoti zari ar snīpīšiem, pa kuriem, trauku uz attiecīgo pusi sagāžot, tecēja ūdens.

Klasika – krūze un bļoda.

Savukārt pēc ebreju pasūtījuma tika gatavoti pavasara svētku mielastam nepieciešamie trauki – kugelnieks un peisaha trauks. Šo trauku formai nav striktu noteikumu. Kugelnieku darināja līdzīgu vienkāršas formas puķu podam tikai zemāku ar astoņām rievām sānos. Peisaha trauks tika veidots kā brīvākas formas ievārījuma pods. Uz tā atveidojamās rakstu zīmes podniekam priekšā uzzīmēja rabīns.

Kā pēdējo Ludzas keramikas īpatnību var pieminēt lielo vāžu īpatsvaru viņu produkcijā. Šī tendence sāka parādīties trīsdesmitajos gados. Kā interesantu īpatnību šeit var minēt vāzītes-pārinieces, kuras reizēm tika lietotas ne tikai mājās, bet arī baznīcā altāra dekorēšanai.

Pabeidzot stāstījumu par Ludzas novada keramikas īpatnībām, sevišķi jāuzsver, ka šeit ļoti izplatīta ir sīkplastika. Tā sākas ar svilpauniekiem un attīstās tālāk plastisko grupu veidojumos. Par Ludzas un Latgales sīkplastiku runājot, laikam pietiek minēt vienu vārdu – Antons Šmulāns. Šis Latgales velnu tēvs ir jau kļuvis teju par visas Latgales sīkplastikas simbolu. Gluži tāpat, kā par Ludzas novada podnieku kopējo simbolu ir kļuvis virpas līkloča dekors, ko ludzānieši izmanto ļoti bieži.

Skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem

Šķiet, pats par sevi saprotams, ka vienā no Latgales podniecības centriem keramiķiem jābūt plaši izplatītiem un ne mazums. Te nu mēs nonākam pie sāpīgā teiciena, ar ko sākas arī daudzas pasakas – reiz bija. Jā, reiz Ludzas novadā bija vareni plaši izvērsts podniekmeistaru un darbnīcu tīkls. Turklāt nemaz ne tik sen – vēl pirms kāda pusgadsimta. Kā savā pētījumā par novada dzīvi raksta pētnieks V. Trojanovskis, galvenie Ludzas novada keramikas centri atradās Mērdzenē, Škinčos, Lielajos Blontos, Kasparānos, Kucovkā Iudros, Pušmucovā. Mazākas podniecības saliņas bija sastopamas arī citās novada vietās – Briģu Opoļos, Zilupes Radiškinā, Nautrānu Dekteros. Savulaik podnieki darbojušies arī Pildā un Pasienē. Savukārt 20. gadsimta otrajā pusē Kārsavā parādījās vairākas kundzes – sīkplastikas meistares.

Pievēršoties personālijām, kā pazīstamākos 20. gadsimta Ludzas keramiķus J. Pujāts min Jāzepu un Antonu Šmulānus, Apolināriju Diegli, Antonu Buivitu, Jāni Seikstu. Tie ir vien paši paši pazīstamākie.

Kopumā podnieku skaits Ludzas novadā vēl 20. gadsimta otrās puses sākumā bija skaitāms daudzos desmitos. Runājot par pazīstamākajiem keramiķiem, kurus var pieskaitīt Ludzas skolai, kā vienu no jaunākajiem var minēt arī pašreizējo Rēzeknes keramiķi Anatoliju Vituškinu, kura dzimtas saites atrodas Ludzā. Taču arī tā jau diemžēl, izņemot Seikstu un Vituškinu ir pagātne. Pašlaik, kā teic paši keramiķi, pēc būtības vecais Ludzas podniecības centrs pārvietojies uz Rēzeknes novadu, Ludzai pārsvarā atstājot vien saldi sāpīgas atmiņas. Pašlaik novadā darbojošos keramiķus būtībā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pats pazīstamākais droši vien ir Ē. Kudlis, kurš vienlaikus praktiskajai keramikai darbojas arī kā pedagogs Ludzas J. Soikāna Mākslas skolā.

Senās keramikas tradīcijas Zilupes pusē mēģina atdzīvināt jaunais keramiķis J. Boriss. Vēl ir pāris cilvēku, kuriem keramika nav amats, bet vienkārši aizraušanās. Pašlaik Ludzas novadā, runājot par keramiķiem, tas arī ir viss.

Par to, kāpēc tā noticis, ko vispār nozīmē mūsu laikos būt keramiķim un kur īsti slēpjas Latgales podniecības nepārvaramais šarms, sarunājāmies ar Ludzas novada keramiķi un pedagogu Ēriku Kudli.

Ēriks Kudlis ir pasniedzējs Ludzas mākslas skolas keramikas studijā.

Izmanto glazūras

Saruna sākās ar jautājumu, kas tad ir tas īpašais Latgales keramikā, kas to ir izcēlis citu novadu vidū un padarījis oriģinālu un neatkārtojamu. Meistars nedaudz pasmaida un teic, ka ir iespējami divi atbilžu varianti. Viens – ļoti plašs un izsmeļošs, iedziļinoties pat tādās niansēs, kā krūzes roktura apakšējās daļas stiprinājuma īpatnībās (Latgalē rokturim nemanāmi jāieplūst krūzē, to nedrīkst klaji pielīmēt), un otrais – daudz īsāks, bet labi izsakošs pašu būtību. To var izteikt vienā vārdā – glazūra. Un ļoti bieži paša meistara darināta. Senākajos laikos tika izmantota bezkrāsainā glazūra. Tad sekoja brūnās, dzeltenās un zaļās glazūras. Nedaudz vēlāk tika apgūta zilā. Sarkano glazūru vēl pagājušā gadsimta sākumā tikpat kā neizmantoja, jo tās sastāvā bija jābūt zelta oksīdam, kas vienkāršajiem podniekiem nebija pa kabatai.

Blakus minot, glazūra ir tas, par ko mākslas skolā tā īsti neko nemāca. Tā ir lieta, pie kuras katram jānonāk pašam. Turpinot par Latgalei raksturīgo, ja ir vēlme vēl precizēt, ka runa ir par Latgali, var minēt vēl divus vārdus – svečturis un svilpaunieks. Lūk, tie pamatstūrakmeņi, kas Latgales podniecību padara tik īpašu.

Tiesa, pašlaik Latgales keramikā notiek vērā ņemamas izmaiņas. Neraugoties uz keramiķu skaita straujo samazināšanos, pati keramikas nozare Latgalē atrodas dinamiskā attīstībā. Vislabāk to apliecina aizvien plašākā pievēršanās senajai podnieku tehnikai – svēpētajai keramikai –, kas jau pašlaik daudzviet sāk savīties ar laikmetīgo mākslas keramiku. Tomēr, tā kā šie procesi norisinās arī citviet, tad nevar sacīt, ka svēpētā keramika būtu tieši Latgali raksturojoša, kamēr par glazūrām un svečturiem nekādu šaubu nav un nevar būt – tas ir zilo ezeru zemes simbols un apliecinājums.

Grūti realizēt produkciju

Tomēr, kāpēc pašlaik tik maz to, kuri šos simbolus saglabā un veido? Un saruna ieplūst sāpīgā, ne pārāk patīkamā, bet ļoti aktuālā šodienas problēmu gultnē.

Pēc Ērika sacītā, podnieku skaita samazināšanās nav nekāds pārsteigums, bet diemžēl likumsakarība, ar ko jārēķinās un jāsadzīvo. Pirmkārt, demogrāfiskā situācija nosaka šo samazināšanos. Otrkārt, līdz ar jaunu materiālu parādīšanos strauji zūd māla trauku praktiskais pielietojums, līdz ar to arī pieprasījums. Kā zināms, tieši pieprasījums rada piedāvājumu.

Un trešais iemesls, kas cieši saistīts ar otro – sarežģījumi un grūtības ar produkcijas realizāciju. Lai gan sauklis, ka keramika lēnām pārvietojas no tirgiem uz izstādēm, ir skaists un zināmā mērā patiess, tomēr kārtīga podnieka eksistences pamatā ir iespēja regulāri un bieži pārdot savu preci. Galu galā, atšķirībā no, piemēram, glezniecības, keramiķis savam priekam vien strādāt nevar. Produkcija ir jārealizē. Pašlaik, it sevišķi pēdējos Covid-19 ietekmētajos gados, šis process ir ļoti apgrūtināts, lai nesacītu, ka gandrīz apstājies. Lielo tirgu un gadatirgu skaits jau tā nebija pārāk liels, un pašreizējā Covid-19 situācija šo realizācijas veidu uz gadu likvidēja vispār. Atliek veikali un individuālie pircēji. Taču tā nav panaceja. Nemaz nerunāsim par visiem juridiski birokrātiskajiem šķēršļiem, kas rodas, ja keramiķis savu preci vēlas pārdot oficiāli ar dažādu veikalu un salonu starpniecību. Diemžēl liekas, ka jaunais nodokļu likums arī turpinās mazināt amatnieku un to skaitā keramiķu rindas.

Trūkst pacietības

Nākamais apstāklis, kas ietekmē keramiķu skaita samazināšanos, arī meklējams ekonomikā. Proti, iekārtot savu darbnīcu no nulles ir krietni dārgs prieks, kas ne katram ir pa spēkam. Tieši šī iemesla dēļ jaunie keramiķi pārsvarā nāk no podnieku dzimtām, kurās darbnīcas, cepļi, iekārtojums, kopā ar amata prasmēm tiek nodots mantojumā. Tomēr arī tā pati jaunā paaudze skaitliski kļūst aizvien mazāka, tāpēc arī tradīciju turpinātāju skaits sarūk.

Un pēdējais punkts keramiķu deficīta sarakstā, kas tomēr nav pēdējais pēc nozīmības – lielai daļai jauno trūkst pacietības, izturības un elementāri spēka, lai kļūtu par īstu podnieka meistaru. Jo, pēc Ē. Kudļa un arī citu meistaru sacītā, pēc tam, kad jaunietis kādā mākslas izglītības iestādē ir beidzis keramikas nodaļu, viņš ir sagatavots vien tik tālu, lai kļūtu par sekmīgu un vērīgu mācekli kādam meistaram. Taču, kā jau minēts, nereti uzņēmība un vēlme mācīties tālāk, lai kļūtu par īstu meistaru, izčākst jau pēc pāris mēnešiem. Protams, esot atsevišķi patīkami izņēmumi, bet kopumā meistaru/mācekļu institūts sāk izzust, un saglabājas tikai kā tradīcija podnieku dzimtu ietvaros.

Melnās keramikas popularizētājs Latgalē Aivars Upšelis kopā ar dzīvesbiedri Vēsmu.

Ir grūti, bet reizēm viegli

Tāda nu pašlaik ir situācija, ka visā Latgalē palicis vien ap simts podnieku. Tas ir skaits, kas pirms simts gadiem varēja būt trīs, četros pagastos. Taču, neraugoties uz visu augstāk sacīto, keramiķi nebūt nenokar degunu. Galu galā, kā sacīja Ē. Kudlis, pašlaik mēs varam runāt par zināmu dabīgo atlasi. Tas ir skarbs un nežēlīgs process, tomēr jau tagad pakāpeniski jūtamas tā sekas – meistaru gan kļūst mazāk, bet visi tie tiešām ir meistari ar lielo burtu. Savulaik Polikarps Čerņavskis esot sacījis, ka Latgalē esot divu veidu podniekmeistari. Vieni veido to, ko grib, otrie to, kas iznāk. Tad nu lūk, otrās kategorijas keramiķi pašlaik strauji gājuši mazumā. Toties īstie meistari ne vien turpina attīstīties, bet arī sadarbojas. Šeit kā labu piemēru var minēt Latvijas Kultūras fonda keramiķu kopu “Pūdnīku skola”, kurai jau apritējusi piecpadsmitā gadskārta. Šai kopai, kura par savu skolotāju un garīgo iedvesmotāju uzskata Ēvaldu Vasiļevski, darbojas Aivars Ušpelis, Staņislavs Viļums, Ilmārs Vecelis un citi, nosacīti jaunie keramiķi. Tajā ietilpa arī slavenais keramiķis Pēteris Gailums, kurš pirms pāris gadiem diemžēl devās aizsaulē. Šai grupai raksturīga seno podniecības tradīciju pētīšana, līdz ar to saprotams, ka grupas dalībnieki lielā mērā pievēršas svēpētajai keramikai, veidojot jaunu Latgales keramikas raksturīgo estētiku – maksimālu formu lakonismu un monohronismu, sevišķi pievēršoties melnajai krāsai.

Nav jau tā ka apvienojas tikai profesionāļi. Sava un ne maza loma keramikas tradīciju saglabāšanā ir arī Tautas lietišķās mākslas studijām. Šeit varam minēt studiju “Rēzeknes pūdnīki” un Andreja Paulāna lietišķās mākslas studiju.

Izdarot no stāstītā īsu secinājumu, vislabāk to darīt paša Ē. Kudļa vārdiem: – Bez šaubām būt podniekam nav viegli. Tas prasa spēku, pacietību, stabilu nervu sistēmu, neatlaidību un regulāru darbu. Tomēr, pat ja tas viss būs, bet darbā nebūs maza drusciņa sirds, daļa no paša meistara un kaut šķipsniņa dabas dotā talanta, tad īsts keramiķis neiznāks. Es ticu, ka, lai arī laiki ir grūti, tomēr Latgalē allaž būs kāds dullais un neprātīgais puisis, kuram būs svarīgi pašam izgatavot gan savu pirmo svilpaunieku, gan vāraunieku, gan svinību svečturi. Māls – tā ir Latgales daļa, un dullākajiem latgaliešiem tas ir iekļuvis arī asinīs. Tieši viņi būs tie, kuri saglabās mūsu amatu, tradīcijas un īsta amatnieka lepnumu!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Podniecības nākotne – cerība ir, pārliecības trūkst” saturu atbild Ludzas Zeme.