“Paldies, tev, sirmā un jaunā pilsēta”

Par Latgales patriotu un ģeniālu mākslinieku Antonu Kūkoju

 

Antons KŪKOJS sabiedrībā ir plaši pazīstams ne tikai kā dzejnieks un mākslinieks, bet arī kā stāstnieks, publicists, režisors, aktieris, pedagogs, kultūras un sabiedriskais darbinieks. Viņa personība izceļas ar savu daudzpusību un aktīvo darbību. Iepazīstoties ar Antona Kūkoja dzīvesgājumu, to nav iespējams aprakstīt vien dažās lappusēs, jo viņa devums ne tikai Ludzas, bet arī visas Latgales kultūras dzīvei ir nozīmīgāks, nekā sākotnēji varētu šķist.

 

Man, raksta autorei, sabiedrībai tik plaši zināmais A. Kūkojs asociējas ar viņa dzimto vietu Rogovku un nejaukā Kazača lomu filmā “Cilvēka bērns”, kad, iekrītot upē, skan aktiera frāze latgaliski: “Māslu vabaļa!”. Tomēr šī projekta ietvaros mēs vēlamies pievērst galveno vērtību viņa devumam tieši Ludzas kultūras dzīvei, kā arī cilvēku atmiņām par izcilo dzejnieku, rakstnieku un mākslinieku.

 

Pirmā izstāde Kārsavā

Kūkojs dzimis 1940. gada 23. decembrī Ludzas apriņķa Nautrēnu pagasta Ruduku sādžā kalēja Franča Kūkoja un viņa sievas ģimenē. Augot vienkāršā zemnieku ģimenē, zēns jau no mazotnes spēcīgi izjūt vienkāršo Latgales lauku ļaužu dzīvesveidu un dzimtās Rogovkas iedzīvotāju kultūras izpausmes, kas bieži atsaucas mākslinieka turpmākajā daiļradē.

Skolas gaitas aizvadītas toreizējā Ludzas rajona Nautrēnu vidusskolā. Jau skolas gados viņam rodas pastiprināta interese par mākslu. Savā grāmatā “Mūžs Latgales kultūrā” Kūkojs uzsver tieši sava zīmēšanas skolotāja Jāņa Undas nozīmīgumu turpmākajā dzīvē. Tomēr netrūkst arī citu ievērojamu mākslinieku, kuri tiek atzīmēti viņa grāmatā, tādu nav mazums.

Krāsu pasaule apbūrusi rogovkieti no bērna kājas. 1958. gadā Kūkojs ar saviem akvarelīšiem piedalās Latgales Kultūras nedēļas norisēm veltītajā izstādē Kārsavas kultūras namā. Viņa skatījumā Kārsava vienmēr ir bijusi tradīcijām bagāta kultūras zeme, no šejienes viņš sāk savu ceļu mākslas jomā visa mūža garumā.

Otrais izlaidums Ludzas mākslas skolā 1995. gadā.

 

Skolotājs, režisors un dramaturgs

Kūkoja izglītības turpināšana notiek Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiālē (1960 – 1962.), kam seko studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (1962 – 1966), kas ļauj vienkāršajam lauku puisim izkopt mākslinieciskās spējas un atraisīt dabas dotos talantus. Seko izstāde Mākslas akadēmijā Rīgā, tad kopā ar Jāni Undu un Pēteri Gleizdānu – Ludzā, Preiļos. No 1965. gada republikas mēroga prezentācijas Rīgā viņa “Rēzeknes rīts” dodas pat uz Angliju un Vāciju. Bet 1967. gadā Kūkojs jau profesionālā līmenī rīko personālizstādes Rēzeknē, Nautrēnos.

Savas darba gaitas kā laborants Kūkojs 1959. gadā uzsāk dzimtajā Nautrēnu vidusskolā, taču vēlāk paralēli mākslas studijām strādā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju vairākās Rēzeknes skolās.

1965. gadā jaunais mākslinieks Kūkojs saņem scenogrāfa darba piedāvājumu Rēzeknes Tautas teātrī, kur vēlāk kļūst par uzvedumu daļas vadītāju. Viņa līdzgaitnieki zina, ka šis posms līdz 1980. gadam kļūst par vienu no nozīmīgākajiem un radošākajiem Kūkoja dzīvē. Tieši, darbodamies Rēzeknes teātrī, Kūkojs pievēršas režisora un dramaturga darbam. Viņa vadībā tiek iestudētas tādas lugas kā V. Ježova “Lakstīgalu nakts”, R. Blaumaņa “No saldenās pudeles”, viņš sagatavo scenārijus lugām “Griežas laika patmales, griežas”, “Baltābola kalniņā”, taču par galveno Antona Kūkoja veikumu, kas zelta burtiem tiek ierakstīts Latgales kultūras vēsturē, kļūst viņa sacerētās lugas “Man pateik byut kūpā ar brōlim un mōsom” (1970), “Troks voi nu Rogovkas” (1970), “Bogots cytus bogotus dora” (1980) un pirmais etnogrāfiskais latgaliešu kāzu uzvedums “Kuozys Latgolā” (1974).

 

Popularizē keramiķa arodu

Dzīves laikā Antonam Kūkojam nācās sastapties arī ar kino mākslu. Viņš kļuva par scenārija autoru TV filmām “Rūto saule, rūto bite” (1983) un “Mālā viss mūžs” (1990). Tāpat Kūkoja vizuālais tēls tika novērtēts aktiera veidolā, piedaloties mākslas filmās “Trīs minūtes lidojuma” (konsultants, svāta lomā), “Cilvēka bērns” (Kazača lomā).

Kūkojs nedzīvoja ar pesimistiskām un drūmām domām.

 

Nākamais, ne mazāk radošais posms mākslinieka dzīvē saistās ar darbu Rēzeknes Novadpētniecības muzejā, kad savu talantu Kūkojs izpauda izstāžu un ekspozīciju noformētāja amatā.

Zīmīgi, ka paralēli darbam muzejā Kūkojam nākas uzņemties arī A. Paulāna Tautas lietišķās mākslas studijas vadību. Sekojot skolotāja Andreja Paulāna pēdās, Kūkojs sāk profesionāli nodarboties ar keramiku, veidojot krūzes, vāzes un svečturus no māla. Kā keramikas studijas vadītājs, Kūkojs izrāda lielu iniciatīvu, veicinot pašmāju podnieka cepļa tapšanu, viņš centās saliedēt Latgales keramiķus un katru gadu organizēja keramikas darbu izstādes Rīgā, Liepājā, arī ārzemēs – Vācijā, Maskavā; Latgales keramikas dienu pasākumus – Balvos, Gulbenē, Preiļos, Krāslavā, Ludzā. Tieši šajā laikā, sasaucoties ar neatkarības kustību, uzplaukst nacionāla mēroga Latgales tradicionālās keramikas popularitāte, par ko jāpateicas arī Kūkoja personīgajam ieguldījumam.

 

Apkopo Ludzas rajona bērnu darbus grāmatā

Māksliniekam ir vairāki dzejoļu krājumi: “Māla vezums” (1979), “Vāraunieks” ar A. Paulānam veltīto poēmu “Septiņi hektāri svečturu” (1982), “Sovā saimē” (1991), kas ir pēckara gados pirmā Rēzeknē izdotā latgaliešu dzejas grāmata, “Mīlestība, Lelais Līpu kolns” (1995) ar mākslinieces Ingas Laganovskas ilustrācijām, “Oka” (1997) ar paša gleznu reprodukcijām. Ludzas literārās apvienības rakstu krājumā “Saule izkapts kātā” publicējis stāstu kopu. Sakārtojis Ludzas rajona bērnu un jaunatnes centra literārā kluba “Dzejupīte” stāstiņu, pasaku, dzejoļu, tēlojumu grāmatu “Vēl tikai lāsītes” ar Ludzas mākslas skolas audzēkņu zīmējumiem, kas izdota 1997. gadā.

Savu dzejnieku talantu Kūkojs pielietoja, arī rakstot dziesmu tekstus. Kūkoja dzejoļi paši par sevi ir ļoti muzikāli. Koru diriģents un ansambļu vadītājs Zigfrīds Miglenieks Ludzas 800 gadiem uzrakstījis dziesmu ar Kūkoja vārdiem. Kā arī uzrakstītas vairākas jaukas dziesmas ar visu pavadījumu. “Dziesma Ludzai”, “Vainadziņš” un “Aizezere” iekļautas kompaktdiskā “Esmu Ludzai pierakstīts”, ko ciešā radošā sadarbībā ieskaņojis Lolitas Greitānes vadītais Ludzas Bērnu un jauniešu centra slavenais ansamblis “Cielaviņa”.

 

Īstens latgalietis

Savā daiļradē autors atkal un atkal atgriežas pie dzimtā novada tematikas, gan rakstot dzejoļus latgaliešu valodā, gan arī apzinot Latgales kultūrvēsturisko mantojumu, mēģinot celt latgaliešu pašapziņu. Daudzus no šiem izdevumiem autors pats arī ilustrējis. Kā atzinība Kūkoja rakstnieka veikumam 1991. gadā ir uzņemšana Latvijas Rakstnieku savienībā. Nozīmīgs ir arī Kūkoja darbs ar jaunajiem talantiem, iesaistot tos dzejas dienu pasākumos, izdodot dzejoļu krājumus, iepazīstinot ar profesionāliem dzejniekiem un personīgi konsultējot rakstniecībā.

Visā viņa daiļradē skaidri jaušama dziļa pietāte pret dzimto Latgali – tās dabu un cilvēkiem, valodu un tradīcijām, pret tautas mākslu un tās veidotājiem. Ar Latgali dzejnieks ir saaudzis organiski, te viņš patiesi jūtas kā savā saimē.

Tikai 1992. gadā izdevās nopietni atsākt mākslinieka gaitas. Kūkoja pasteļgleznu personālizstāde kopā ar I. Laganovsku rīkota 1994. gadā. 1996. gadā viņa darbi izstādīti Rēzeknes Augstskolā, tāpat kopā ar saviem skolēniem Rīgā izveidotajā prezentācijā “Latgale – saules galdauts.” Autoram nozīmīga bijusi izstāde “Pretī pavasarim” Kārsavas 1. vidusskolā 1996. gadā.

 

Ludzas mākslas skolas dibinātājs

Mākslinieks atklāj, ka viņam patīk gleznot arī aktus, taču vietējai sabiedrībai viņš tos neizrāda, jo domāja, ka tos nesapratīs tā laika sabiedrība. Savu iedvesmu guva no sava tēva celtās lauku mājas “Olksāni”, kas celta 1936. gadā, dabas un tās apkārtnes, no latgaliešu kultūras un savas ģimenes, galvenokārt sievas Veronikas Kūkojas.

Viņa veidotie pasteļi skaitāmi simtos, atjaunojot Latgales dabu, ievērojamas vietas, vēsturiskos objektus un personības. Kūkojs veidojis pasteļglezniecības ainavu ciklus, kas veltītas dažādām Latgales vietām: Ludzai, Rēzeknei, Nautrēniem, Nirzai u.c.

Kā vēl viens nozīmīgs Kūkoja sasniegums minams Ludzas mākslas skolas dibināšana, kuras ideju jau ilgāku laiku mākslinieks bija lolojis, pateicoties Kūkoja aktīvajai rīcībai, šo ieceri izdevās arī realizēt dzīvē.

Kūkojs jauno dzejnieku radošā nometnē Nirzā 1999. gadā.

 

Viss sākās ar vecās, nolaistās ēkas atjaunināšanu, ar pedagogu kadru komplektēšanu, sava skolas profila izveidi. Viņš jau pašā sākumā bija teicis, ka mākslas skolu veidos tikai ar nosacījumu, ja tāda būs arī Nautrēnos. Un tā 1991. gadā 3. maijā A. Kūkojs ieradās Ludzā. Pirmajā dienā, ieraugot ēku no ārpuses, viņam gandrīz pārskrēja šermuļi pār kauliem – aplupusi mājele Gagarina un K. Barona ielas stūrī. Kādreizējā, pirms Ludzas 800 gadiem, viesnīciņa, vēlāk nenosakāmu saimnieku vai nomnieku galīgi nolaista ēka. Arī atvēlētās mājas iekštelpas A. Kūkoju neiepriecināja. Kad viņš remontceltniecības kantora priekšniekam parādīja tāmi remontdarbu veikšanai, viņš vienkārši “nospļāvās”. Bija jāķeras klāt paša spēkiem. Vismaz jāpārkrāso iekšiene, jāizlīmē tapetes, bet laimīgā kārtā A. Kūkojs sastapa savu paziņu no teātra laikiem – Ambroziju Gaveiku, kurš piedāvāja savu palīdzību. Izrādās, viņš ir darbu vadītājs kādā jaundibinātā remontfirmā un jau nākamajā dienā piedāvāja 3 savus strādniekus. Dažu mēnešu laikā skola tika sagatavota darba uzsākšanai.

 

Katra bērna dvēselītē mīt mākslinieks

6. septembra pievakarē Ludzas TN mazajā zālē sanāca kupls skaits apmeklētāju uz mākslas skolas atklāšanas svinībām. Mākslas skolas atvēršana bija pamatīgs impulss mākslas un kultūras dzīves attīstībai toreizējā Ludzas rajonā. Skolas solos iesēdās pirmie 70 bērni. Vienlaikus tika nodibinātas Mākslas skolas klases Nautrēnos. Profesionāla mākslas skola pavēra vietējiem bērniem iespēju apgūt zīmēšanas, gleznošanas, keramikas, tekstila un citus mākslas paveidus. Skola turpina augt, nostiprinās darbs dažādās ievirzēs, sāk veidoties arī savas tradīcijas. Ik pavasari Ludzā atsākas Mākslas dienas. Laika gaitā skola paplašinājās, 1995. gadā atverot filiāli arī Ciblā.

1994. gadā skolā notiek pirmais izlaidums. Skolu beidz vienīgi tie, kuri arī vispārizglītojošās mācību iestādēs ir šī gada absolventi. Tādi ir 12 audzēkņi, kuri, pēc skolas direktora domām, sevi apliecināja ar teicamiem diplomdarbiem. A. Kūkojs skolas radošā kolektīva vidū jūtas kā tēvs. Viņa pārliecība – katra bērna dvēselītē ir kaut kas no mākslinieka. Tikai pedagogam to vajag uztaustīt, aprūpēt un rosināt. Protams, ne visi kļūs mākslinieki, vairums vien apgūs kādu sirdij tuvu prasmi.

 

Pārnakšņo uz skolas dīvāniņa

Kūkojs teju 10 gadus (1991 – 2001) sekmīgi vadīja šo iestādi. Kādā intervijā viņš atzina, ka esot netradicionāls direktors, kurš arī dzīvo skolā, pārnakšņodams turpat kabinetā uz “municipālā” dīvāna. Vienīgā ērtība ir iespēja pēc darba nekur neiet, bet netraucēti rakstīt un gleznot. Tāpat A. Kūkojs slavē skolas radošo kolektīvu. Ne velti pasaules bērnu zīmējumu izstādē Japānā 1999. gadā Ludzas audzēkņi ieguva zeltu, bet 2000. gadā sudraba medaļu.

Kāds smieklīgs atgadījums noticis, kad mamma atvedusi meitu, lai stātos mākslas skolā. Meitenīte skatās uz A. Kūkoju un tad pūš vaļā raudienu – mammu, tas taču Kazačs!
Vēlāk, pateicoties Kūkoja iniciatīvai, skolai tika piešķirts slavenā trimdas mākslinieka – novadnieka Jura Soikāna vārds. Bet 1997. gadā skola maina adresi. Skola pārceļas uz bijušo skaitļošanas centra māju. Tās apakšstāvu toreiz gan aizņēmusi vispārizglītojošā vidusskola. Kamēr A. Kūkojs vada skolu, nodarbības notiek gan bijušajā kompartijas ēkā, kura tiek dalīta ar mūzikas skolu, gan šeit Stacijas ielā 62.

Kūkojs ar Valsts prezidenti V. Vīķi-Freibergu, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni 2000. gadā.

 

Vada jauno literātu klubiņu “Dzejupīte”

“Lieta tāda, ka, strādājot un dzīvojot Ludzā, paša sirds mani bija rosinājusi iesaistīties arī jauno dzejnieku audzināšanā – pie Skolēnu interešu centra konsultēju literāro studiju “Dzejupīte”. Arī tur, līdzīgi mākslas skolai, kopā ar metodiķi Antoņinu Tretjakovu katru gadu kā vadlīniju ieteicām izmantot kādu krāsu: zaļu, dzeltenu, brūnu, zilu. Tā krājās bērnu sacerējumi, dzejolīši, stāstiņi, literārās pasakas, tēlojumi, ko iesūtīja vai visas rajona skolas,” savā grāmatā atklāj Kūkojs.

Sevišķi aktīvas bija 2. Mežvidu, Salnavas pamatskola, Kārsavas, Ludzas un Nautrēnu vidusskola. No daudziem simtiem bērnišķīgos rokrakstos tverto domu, izvēloties pašus interesantākos, atklājās, tiešām, cik gaišas un bagātas mūsu bērnu, it sevišķi no lauku vides nākušo, dvēselītes. Tā tapa republikā pirmais bērnu jaunrades kopkrājums “Vēl tikai lāsītes”.

Kūkoja darbošanās daudzu gadu garumā ir vērsta tieši uz to, lai latgalieši apzinātos savas spēcīgās saknes, lai atcerētos un godātu savus dižos novadniekus, lai lepotos ar to, ka viņi ir latgalieši. “Savulaik nevarēja rakstos minēt – nāku no Latgales. Vajadzēja teikt – nāku no Austrumlatvijas vai no zilo ezeru zemes. Pret Latgali cīnījušās visādas varas. Tagad pretī necīnās, bet arī pretī nenāk,” nosaka Antons Kūkojs.

Lai gan, kā teic Kūkojs, Latgales ļaudis īpaši pārticīgi nekad nav dzīvojuši, tomēr cilvēki mīlēja savu zemi. Sociālisma laiki šo zemes mīlestību iznīdēja un tā vēl aizvien nav atgriezusies.

 

Galvenais, lai tauta un valsts ir brīvi

Ar savu darbošanos Kūkojs cenšas, lai latgalieši būtu stipri garā, taču cilvēki nevar pārtikt tikai no dvēseles maizes, tāpēc viņš uzskata, ka, neraugoties uz sūro dzīvi, Nautrēnu pusē stingri turas latgaliskums. Šā novada kultūras saknes uztur cilvēka garu, vairo pašapziņu.

Kūkojs nekad nedzīvoja ar pesimistiskām un drūmām domām, kā apkārtējie, kad nāca grūti laiki valsts ekonomikā, viņš vienmēr ir uzsvēris, ka pats galvenais, lai tauta un valsts būtu brīvi. Viņš to pamato, ka var brīvi rakstīt to, ko domāja un izteikt savu viedokli. Nav jālaipo caur domu dzejolī. Viņam vislielākais prieks par to, ka Latgalē ir radošā potenciāla ziedu laiks. Savulaik Rēzeknē dzejniekus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet, gadiem ejot, autoru skaits pieauga. Varbūt visus par dzejniekiem nevar saukt, bet tie bija cilvēki, kuri ar rakstīšanu spodrina savu dvēseli, meklē izteikšanās veidu, popularizējot kultūru un mākslu.

 

Kopā gleznoja un sacerēja dzeju

Zane Vucena atceras, ka ar Antonu klātienē runājusi 15 gadu vecumā uz Arendoles muižas terases. Toreiz viņa dzeja meitenei šķita erotiska, bet šodien viņa redz, ka vairums dzejoļu ir kristīgas vērtības nesoši. Antonam sieviete ir svēta – tās klēpis ir dzīvības templis, bet sirds – mājvieta mīlestībai vai pārtapšanai tai. Tajā ballē Arendolē uz muižas terases aizsākās Zanes sevis un Dieva meklēšana.

– Es Antonu nepazinu kā duālistu. Viņa dzīves redzējums bija maksimāli triāls – māte (tēvs), dēls un Dievs. Dzejnieks nesprieda lineāri, viņam bija pilnīgs statisks skatījums uz savu dzīvi un apkārt viņam esošajiem notikumiem. Pat savā biogrāfijas grāmatā notikumus viņš stāsta gadalaiku, nevis kalendāru diktētā secībā,– atklāj Zane.

Kad izvadīšanas pasākumā Zane stāvēja pie Antona kapa, viņa sajuta, ka viņš nekad nebūs miris, jo viņš bija miris dzīves laikā – miris laicīgajai pasaulei.

Tajā vasarā nelielu laika sprīdi Arendolē Zane kopā ar Antonu gleznoja un sacerēja dzejoļus. Secīgi: vienu dzejoļu rindiņu viņš, nākošo Zane.

Dažādos dzīves pagriezienos Zani plosa ilgas pēc Antona dzīves redzējuma un klātbūtnes. Staigāt ceļus un radīt Sv. Gara vadībā ir tikpat grūti, cik viegli. Viss sveras uz vieniem svariem – gribi būt otram par lāstu vai svētību. Lāsts ir kvantu fizikas grāmatas un neauglīgi sevis meklējumi.

Šodien Antons tiktu dēvēts par nekauņu un drosminieku – tā stāvēt plikam cilvēku priekšā un piesegties tikai ar vārdu. Zane spriež, ka ar Dieva vārdu.

 

Impozants un labs tēlotājs

1999. gadā Ludzā viesojas Jura Soikāna vecākā meita Ilze Mennekinga-Soikane. Arī viņai ir savas atmiņas par šo tikšanās reizi.

– Kopā ar Antonu un kungu Strazdu devāmies kaut ko ieēst un tad uz kapiem pie Jura un vecātēva. Antons bija sūtījis kādus skolēnus, lai aprūpē kapavietu. Es noliku puķītes un šeit mani Antons fotografēja pie kapa. Bija nedaudz jānoraudas. Tad gājām skatīties, kur atdus mana vecmāmiņa, bet neatradām. Nu Antons gribēja mums parādīt mākslas skolu. Biju ziņkārīga, diemžēl bija brīvdienas. Īpatnēji bija satikt Juri uz trepēm, kur bija uzgleznots viņa attēls. Antons parādīja savus darbus un uzdāvināja man arī vienu Kūkoju,– atklāj I. Mennekinga-Soikane.

Nākamajā dienā Antons viņu aizveda uz Rogovku, kur notika tirgus un teātris. I. Mennekinga-Soikane noskatījās teātri. Antons viņai šķita impozants un labs tēlotājs. Pēc šīs tikšanās pagāja vairāki gadi, kad viņa atgriezās Ludzā, jo muzejā notika viņas gleznu darbu izstāde. Tajā ievadvārdus teica tieši Antons. Spēlēja un dziedāja “Ilža”.

–Tas bija tik uzaicinoši, ka es paskatījos uz Antonu, mēs sasmaidījāmies, tad es aizgāju un uzlūdzu viņu vienkārši ar mani dancot. Tas bija dikti jauki,– atceras I. Mennekinga-Soikane.

Pēc gada atkal viņa atgriezās Latgalē, šoreiz kopā ar dēlu, kurš dokumentēja tradīcijas, amatniekus un savdabīgas lietas, kas citur ir zudis. Tika apmeklēts arī Antons kā pazīstams mākslinieks, dzejnieks, aktieris un Triju Zvaigžņu ordeņa īpašnieks. Saruna noritēja uz viņa pļavas, tieši siena pļaujas laikā, kad stārķi lidoja riņķī. Tā bija pēdējā reize, kad tika satikts šis sevišķais cilvēks, kurš palicis I. Mennekingas-Soikanes atmiņās.

2012. gadā Rēzeknē uzstādīts Kūkoja piemineklis ar grāmatu rokā, bet blakus soliņš ar nobružātu portfeli.

 

Piemiņas zīmju autors

Kūkojs veiksmīgi risināja arī arhitektūras projektus. Strādājot Ludzā, viņš iesaistījās kultūrvēsturisku vietu tālākā iekopšanā, ko vēl joprojām ludzānieši var aplūkot klātienē. Ko darīt, ja Ludzā tā arī neatradās speciālists, kas ņemtos to risināt, atklāj pats autors. Ar viņa palīdzību uzstādīts piemiņas akmens represētajiem pie Ludzas dzelzceļa stacijas. Atklāts memoriālais ansamblis nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem Garbaru mežā pie Ludzas. Piemiņas vietā uzstādīts 11 metrus augsts metāla krusts un 18 tonnu smags laukakmens, kurā iegravēts zobens un egle. Tie, kuri apmeklē Ludzas Romas katoļu baznīcu, noteikti ievērojuši piemiņas akmeni Jezupam Macilevičam un viņa pirmajai laicīgajai grāmatai Latgalē. Idejas autors arī bija Kūkojs.

Visu laiku dzīve izcilajam māksliniekam piespēlēja dažādus līkločus. Ik pēc zināma laika kaut kas ir jāmaina savā dzīvesveidā, jo veidojas arī citāds skatījums uz pasauli.

– Katram ir dota iespēja pēc darba mūža aiziet pelnītā atpūtā, bet es gribu to izmantot, lai aizietu intensīvākā garīgā darbā, atsakoties no administratīvajām problēmām, kas ir vajadzīgas un aizņem daudz laika, bet nerada manī darba baudu. Es jūtos brīvs, gribu atgriezties tēva mājās Rogovkā un izdarīt to, ko tikai es varu šai pasaulē paveikt. Es aizeju ar gandarījuma sajūtu, jo mākslas skola, ko mēs esam veidojuši Ludzā, savā attieksmē pret darbu un arī līmeņa ziņā ir elitāra, nevis provinciāla skola. Aizeju ar apziņu, ka pedagogu kolektīvs – dvēseliski nesamaitāts, uz visatraktīvākajām radošajām idejām atsaucīgs un saliedēts – veiksmīgi turpinās attīstīt bērnu spējas. Līdz šim mums tas ir izdevies, pierādot, ka daudzi mūsu bērni ir talantīgi un sekmīgi sevi parāda pat pasaules mēroga konkursos,– kādā intervijā atklāja Kūkojs.

 

Ludza dāvājusi neizstāstāmu bagātību

Katram laikam ir savas vērtības. Savas dzīves posmu, kas saistās ar Ludzu zināmā mērā mākslinieks dēvē par savu trimdas laiku. Bet tā varbūt radošam cilvēkam ir pat nepieciešamība. Kūkojs šai laikā sevi ir apliecinājis, izdotas piecas grāmatas. Tāpat mākslinieks nonācis pie apziņas, ka gleznotājs ir bijis mazāk nekā rakstnieks.

Ko Ludza devusi A. Kūkojam? Viņš ir teicis, ka tieši Ludzā atsācis gleznot un tieši Ludzā sevi pa īstam apliecināja rakstniecībā. Arī savdabīgi veidotā grāmata “Rītu pusē” ar eseju un savu gleznu reprodukcijām ir vizuāli dvēselisks redzējums par Ludzu un Ludzas rajonu. Pārlapojot un lasot šo grāmatu, var iegrimt nostalģiskās atmiņās un šķiet, ka arī šodien nekas daudz nav mainījies.

– Šie Ludzā nodzīvotie gadi man tiešām ir dāvājuši neizstāstāmu bagātību. Kādēļ gan lai to nedāvātu tālāk citiem? Paldies, tev, sirmā un jaunā pilsēta!– tā teicis Kūkojs par pavadīto laiku Ludzā.
Ludzas Novadpētniecības muzeja krājumā glabājas 15 Kūkoja gleznas, starp tām ir arī darbi, kas veltīti mūsu dzimtajai pilsētai “Svētki Ludzas muzejā” un “Saule pār Ludzu”.
Vēl viena vērtīga atziņa no izcilā mākslinieka: “Mūsu pasaulē visvairāk pietrūkst tieši mīlestības. Tāpēc laiks ir samaitājies, ka tik daudz mums ir ārējās rosības un tik maz iekšējās garīgās darbības, lai nonāktu harmonijā ar sevi, tikai tad – ar pasauli. Mīlestību Jums visiem!”

 

Atstājis savas pēdas Ludzā

Rosinot skolēnus iepazīties ar Antona Kūkoja daiļradi, Jura Soikāna Ludzas mākslas skolā šobrīd vēlas iedibināt jaunu tradīciju, veidojot vizuālās mākslas konkursu “Antona Kūkoja Portfelis”. Bet sociālajā tīklā Facebook ir izveidota arī Antona Kūkoja lapa “OKa”.

Savukārt šī gada vasarā jauniešu radošā laboratorija “DiaLOGS” projekta ietvaros izveidoja videostāstu “Pēdas” par to, kā pusaudži piedzīvo un izprot Kūkoju. Viņš ir atstājis savas pēdas Ludzā, jo krietns skaits bērnu joprojām mācās viņa dibinātajā mākslas skolā. Un ikdienā pie skolas vestibila sienas var aplūkot Kūkoja gleznas, bet pilsētas bibliotēkā lasīt sarakstītās Kūkoja grāmatas.

– Viņš atstāja uz mani iespaidu, jo bija neordināra personība, kura gāja pret sistēmu, lauza stereotipus par to, kādam ir jābūt cilvēkam, bet guva panākumus. Neskatoties uz to, ka viņam skolotāji teica mācīties gramatiku, viņš vienalga uzrakstīja 14 grāmatas, kuras Latvijā ir pamanītas. Un neskatoties uz to, ka viņš nepabeidza Mākslas akadēmiju, viņš ir radījis ļoti daudz gleznu,– tā par ievērojamo Latgales personību izsakās bērni.

Filmiņa aplūkojama: https://www.youtube.com/watch?v=m_5EqOpIodE.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējs

2000. gadā 4. aprīlī par nopelniem Latvijas labā A. Kūkojam Latviešu biedrības namā Rīgā tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. Lai arī pats mākslinieks atzīst, ka ordeni vispirms būtu pelnījuši viņa priekšteči un skolotāji. Viņš, protams, ar to lepojas, bet saka: – Ja cilvēks strādā sev tīkamu darbu, viņš nenogurst. Tieši otrādi – sajūt prieku, baudu un gandarījumu.

Mākslinieks nomira 2007. gadā pēc smagas slimības. Viņa atdusas vieta atrodas Nautrēnu pagasta Desetnieku kapsētā.

Bet 2012. gadā augustā pašā Rēzeknes centrā skvērā pie Latgales kultūrvēstures muzeja tika uzstādīts piemineklis. Slavenā latgalieša skulptūra ar grāmatu rokā, it kā viņš lasa kaut ko no savas dzejas, bet blakus soliņš ar nobružātu portfeli.

Viņu var uzskatīt par vienu no spilgtākajiem gadsimtu mijas Latgales reģiona kultūras darbiniekiem, kurš atstājis nenovērtējamu kultūrvēsturisko mantojumu dažādās mākslas jomās, kura ietekme vēl nav līdz galam apzināta.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Lielākais uzņēmēju izaicinājums ir klientu trūkums” saturu atbild Ludzas Zeme