Ludzas muzeja teritoriju rotā atrestaurēta nāriņas skulptūra

Pašā karstākajā tūrisma sezonas laikā Ludzas Novadpētniecības muzeja apmeklētājus sagaida vēl viens pārsteigums. Muzeja brīvdabas teritoriju rotā nupat kā atrestaurētā nāriņas skulptūra. Vietējā skulptora J. Ivanova veidotā graciozā, leģendām apvītā ūdens iemītniece piedod muzeja teritorijas kopskatam mazliet romantisku noskaņu, informē Ludzas Novadpētniecības muzejs.

Skulptūras restaurācijas darbus veica muzeja mākslinieks Andris Misāns un muzeja saimniecības daļas vadītājs Gunārs Ņukša. “Skulptūra bija noklāta ar alumīnija krāsas slāni,” stāsta G. Ņukša, “kurš restaurācijas gaitā tika noņemts. Skulptūras virspuse tika pamatīgi izžāvēta, plaisas un iespiedumi aizšpaktelēti. Un tikai pēc šiem te darbiem mākslinieks uzsāka laika gaitā bojāto detaļu  atjaunošanu.” Prasmīgi veiktā restaurācijas darba rezultātā muzeja apmeklētāju apskatei ir pieejams vēl viens muzeja krājuma priekšmets.

Ludzas nāriņai gluži tāpat kā Hansa Kristiana Andersena pasakas varonei ir savs dziļi aizkustinošs stāsts, kas cieši saistīts ar pilsētas vēsturi. Vecākā un vidēja gadagājuma pilsētnieki droši vien atceras nelielo, sudrabaini vizuļojošo upes nāras figūru ar lotosa ziedu uz galvas. 1960-to gadu beigās, 1970-to gadu sākumā nāriņas skulptūra tika uzstādīta pie privātmājas, kas, braucot ārā no pilsētas Rēzeknes virzienā, atrodas  ceļa kreisajā pusē pirms Garbaru tilta. Protams, lūkojoties uz muzeja teritorijā uzstādīto skulptūru, grūti atpazīt tajā iepriekšējo nāriņu. Jā, tā tiešām ir tā pati romantiskā ūdens dzīļu iemītniece, kuru 2015. gadā muzejam uzdāvināja skulptora brāļa meita Jeļena Ivanova.

Nāriņas skulptūru gandrīz pirms astoņdesmit gadiem veidojis Jevģēnijs Ivanovs. Sākotnēji tā tika uzstādīta J. Ivanova dzimtās mājas pagalmā Mihalovas sādžā (tagad Pudinava, Kārsavas novads). Par apburošo nāriņu priecājās ne tikai māju saimnieki un sādžas iedzīvotāji. II Pasaules kara laikā mājas pagalmā  apskatīt skulptūru bieži ienāca Vērmahta karavīri, kas bija apmetušies vecajā skolas ēkā netālu no  Ivanovu mājām. Padomju gados par skulptūru varēja sajūsmināties partijas darbinieki un kolhoza “Rītausma” vadība un speciālisti, jo Ivanovu divstāvu mājā, kamēr tās saimnieki atradās izsūtījumā Sibīrijā, atradās kolhoza “Rītausma” kantoris.