Lauku iedzīvotāji vairāk skatās Krievijas televīziju

Zoja lasa vietējo laikrakstu Ludzas Zeme.

Kritiskās domāšanas stiprināšana ir būtiska visiem Latvijas iedzīvotājiem, uzsver Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eskperte Klinta Ločmele. Tāpat nevar apgalvot, ka kāda reģiona iedzīvotāji būtu vairāk vai mazāk medijpratīgāki. Turpinot noskaidrot iedzīvotāju zināšanas par medijpratību un informācijas avotu izmantošanu, devāmies uz attālākajām novadu apdzīvotajām vietām.

Neizmanto Latvijas medijus
Kārsavas novada Goliševas pagastu no Krievijas atdala vien 150 metri. Iebraucot apdzīvotās vietas centrā, var redzēt tikai sabiedrisko darbu veicējus un 3 vīrus, kuri notiekošo vēro no malas.

3 kungiem, Goliševas pagasta iedzīvotājiem, nav uzticības Latvijas medijiem, vairums Goliševas pagasta iedzīvotāju ir krievvalodīgie, tāpēc vieglāk saprotami ir Krievijas mediji.

Pagasta pārvaldnieks Anatolijs Posredņikovs paskaidro, ka notiek gatavošanās Serafima dienai, kas tradicionāli tiek svinēta 1. augustā. Notiek kultūras nama fasādes krāsošana.

Sastaptie 3 kungi, jautri iesmej, ka 2 no viņiem ir vietējie aborigēni, bet viens uz pagaidu laiku, jo jau 13 gadus dodas strādāt uz Norvēģiju. Viņi stāsta, ka praktiski visi Goliševas apkaimes iedzīvotāji ir krievvalodīgie un skaidrs, ka viņiem vieglāk uztverams ir mediju saturs krievu valodā. Kopumā visā pagastā atrastos tikai aptuveni 10 cilvēku, kuri runātu latviski.

Kungi neko nezina par medijpratību, kā arī neaizraujas ar televīzijas skatīšanos.

– Kāpēc sev “aizsist” galvu? Internetā skatos Youtube kanālus, visvairāk par makšķerēšanu. Visur ir viltus ziņas, taisnības nav nekur. Kam, lai tic? Kad nāk vēlēšanas apsola daudz, pēc tam par mums aizmirst. Mums šeit ir sava dzīve,– saka viens no vīriem. Savukārt otrs piebilst, ka dzīvo šodienai, jo nezina, kas būs rīt. Tāpat tikai nesen uzzinājuši, kurš tagad ir jaunais Latvijas prezidents.

Cilvēkiem neklājas viegli, apnicis bojāt nervus skatoties politiku, vairāk patīk izklaidējoši raidījumi, spriež pagasta pārvaldnieks. Iedzīvotāji kļuvuši izglītotāki, tāpēc politiķi vairs nevar apmānīt.

Skatās Krievijas medijus

Tā kā šeit nav pieejamas darba vietas, tad cilvēki nevar atļauties maksāt par televīziju. Informāciju smeļas piecos bezmaksas Latvijas televīzijas kanālos, ar ko pilnīgi pietiek. Savukārt Krievijas robežas tuvums ļauj pat ar vienkāršāko antenu uztvert Krievijas mediju signālus. Neko sliktu neviens tajā nesaskata. Iedzīvotāji šeit ar cieņu izturas pret kaimiņvalsti un uzskata, ka tieši politiķi ir tie, kuri met sprunguļus kopējās valstu attiecībās. Visbiežāk ar sliktām ziņām Krievijas virzienā.

Goliševas iedzīvotāja Nadežda Jelagina arī skatās tikai televīziju, pārsvarā Krievijas mediju saturu. Vietējo novada izdevumu nelasa, jo tas ir latviešu valodā, viņai grūti pārtulkot.

– Kaut ko jau vajag skatīties, ātrāk laiks paiet, citādi vienai mājās var prātā sajukt,– saka kundze, kuru apmierina pašreizējā mediju pieejamība.

Veikala pārdevēja Olga visu informāciju atrod internetā. Izmanto sociālos tīklus Facebook, Odnoklassniki, Instagram, bet ziņas lasa portālā delfi.lv. Viņa vēl kopš bērnības atceras izplatītās viltus ziņas par pasaules galu. Olga, esot bērns, ļoti pārdzīvoja un raudāja, taču tagad vairs neņem galvā, jo tādas ziņas joprojām atkārtojas. Viņai ļoti nepatīk humoristiskie raidījumi, tā vietā viņa labprāt skatās kaut ko izzinošu par dārzkopību.

Olga stāsta, ka nelielajā pierobežas ciematiņā visi skatās tikai Krievijas pārraidītos televīzijas kanālus. Krievijā lētāk var nopirkt dekoderi, kas uztver gan Latvijas, gan Krievijas televīziju.

Latvijas televīzijas saturs nepatīk

Kāda Goliševas pagasta Plotņickie ciema iedzīvotāja ir dzimusi latviete. Viņa katru dienu mēro 5 – 7 kilometrus līdz Goliševas centram uz darbu. Viņai nav laika interesēties par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, tomēr atzīst, ka vairāk skatās Krievijas mediju saturu. Tur par Latviju stāsta maz. Viņa uzskata, ka lielas muļķības par kaimiņvalsti pārraida tieši Latvijas televīzija, jo Krievija neko sliktu nedara. Gluži otrādi, cilvēki tur ir daudz labāki nekā šeit. Latvijas medijos pārraida politiskās nianses, tas viņu kaitina.

Zilupes pusē dzīvojošais Romāns izmanto tikai internetu, viņaprāt, televīzijā īsti nav ko skatīties. Viņš tāpat kā citi nomaļāko apdzīvoto vietu iedzīvotāji izmanto teicienu – jo mazāk zini, jo labāk guli. Youtube kanālos Romānam patīk skatīties cilvēku stāstus par dzīvi dažādās pasaules vietās. Izmanto sociālos tīklus vkontakte.ru, Odnoklassniki, Facebook, ziņas lasa portālā delfi.lv. Informāciju no sociālā tīkla Facebook vienmēr pārbauda. Lasot, ka pazudis cilvēks, pirmkārt, skatās publicēšanas datumu un salīdzina ar informāciju portālā delfi.lv. Tagad nav tāds laiks, lai varētu visam ticēt. Romāns uzskata, ka labāk ir pārbaudīt nevis dalīties tālāk un mulsināt cilvēkus ar nepatiesu informāciju.

Romāns informāciju gūst internetā, ziņas sociālajā vietnē Facebook pārbauda citos ziņu portālos.

Ziņas vērtē piesardzīgi

Iebraucot Ciblas ciema centrā, manāms tukšums, nedaudz lielāku cilvēku plūsmu var novērot pie veikala, pasta un medpunkta. Sastaptais vietējais iedzīvotājs Agris atklāj, ka par uzticamu avotu uzskata televīziju, jo internetā atspoguļotajai informācijai netic.

Savukārt Sandras informācijas avots ir internets. Viņa sabiedriskā medija portālā lsm.lv lasa ziņas. Sociālo tīklu Facebook izmanto tikai izklaidei, jo ir saskārusies ar viltus ziņām, tāpēc neuztver burtiski visu tur atrodamo informāciju. Krievijas medijus neizmanto vispār. Sandra ir pamanījusi, ka apkārtējie cilvēki mēdz noticēt dažādām nepatiesām ziņām.

Miervaldis izmanto tikai Latvijas mediju saturu gan televīzijā, gan internetā. Labi zina, ka informācijas saturs ir jāanalizē pašam, lai neiekristu viltus ziņu lamatās.

Krievijas televīzija ir lētāka

Pastniece Ilona atzīst, ka Krievijas mediju saturu patērē vairāk nekā Latvijas, jo tas ir lētāks un pārraida mazāk reklāmu. Populārākie televīzijas kanāli ir RTR un 1. Rossija. Viņu interesē filmas un vēsturiska satura raidījumi.
Maija, kura ieradusies pastā nomaksāt rēķinus, stāsta, ka izmanto Viasat satelīttelevīziju un katru mēnesi par to maksā 20 eiro. Savukārt par Krievijas televīziju tie ir 20 eiro gadā, bet programmu ir daudz vairāk.

Pastniece Ilona atzīmē, ka Krievijas televīzijā ir mazāk reklāmu.

Ilona atklāj, ka ne visi ciema iedzīvotāji var atļauties pasūtīt avīzes, lauku cilvēkiem bieži vien pietiek ar to informāciju, kas izvietota uz stendiem un reklāmas plakātiem veikalā. Tāpat preses izdevumus izkonkurē modernās tehnoloģijas. Maija uzskata, ka lielākā pilsētā arī vairāk jāzina, viņu interesē dažādas reklāmas un sludinājumi. Lasa vietējo laikrakstu Ludzas Zeme un pasūta žurnālu Ievas Padomi. Izmanto arī internetu, taču sūdzas par tā slikto kvalitāti, jo bieži pazūd pārklājums. Gan Ilona, gan Maija netic visam, kas tiek atspoguļots dažādos medijos.

Maiju neapmierina interneta kvalitāte viņas dzīvesvietā, bet par Krievijas televīzijas kanāliem maksā tikai 20 eiro gadā.

Apmierina mediju saturs

Matilde par medijpratību uzzināja no LRT televīzijas veidotā sižeta. Kā jau visi lauku cilvēki, viņa skatās Latvijas televīzijas ziņas. Krievijas kanālos ir iecienītas filmas. Arī vietējais novada izdevums ir Matildes pirmā lasāmviela. Savukārt radio frekvencēm katru otro dienu ir traucējumi.

Zoju sastopu ar laikrakstu Ludzas Zeme rokās. Viņa ir apmierināta ar pieejamiem informācijas avotiem ciematā. Zoja uzskata, ka par viltus ziņām cilvēkiem ir jāzina vairāk, visam ticēt nedrīkst, dažreiz pat sev nevar ticēt. Viņa priecājas, ka mediji ir sākuši par to vairāk runāt.

Nelielajos pagastos sastaptie cilvēki vairāk norūpējušies par nopietnākām un svarīgākām problēmām – bezdarbu, naudas trūkumu, tālo ceļu līdz tuvākajai NVA filiālei Ludzā, pamestību, cilvēku aizbraukšanu, nesalabotajiem ceļiem un deputātu vienaldzību pret vienkāršo strādīgo tautu. Viņus maz satrauc viltus ziņas vai informācijas avotos pieejamais saturs, jo lielākā daļa domā par to, kā izdzīvot un kur nopelnīt naudu.

Augstāka izglītība – augstāka medijpratība

Kultūras ministrijas 2017. gada Latvijas iedzīvotāju medijpratības pētījums parāda, ka nozīme ir tieši cilvēku izglītības līmenim. Tiem, kuriem ir augstāka izglītība atbildēs uz pētījuma jautājumiem rāda augstāku medijpratību, salīdzinot ar tiem, kuriem ir tikai pamatskolas izglītība. Tas nav pārsteidzoši, jo, lai cilvēks iegūtu augstāku izglītību, nākas iedziļināties informācijas avotos, izvērtēt, ko likt atsaucēs, pārbaudīt informāciju, vairāk analizēt un meklēt likumsakarības.

K. Ločmele piekrīt, ka ir daļa sabiedrības, kuru ir grūtāk sasniegt ar medijpratībā izglītojošu informāciju, jo viņi dzīvo citā informācijas burbulī un nepatērē Latvijā veidotu mediju saturu. Piemēram, pārsvarā skatās tikai interneta slavenību Youtube kanālus vai ar propagandu piesātinātu saturu. Vienkāršāk ir sasniegt un izglītot tos, kuri atrodas kādā no izglītības sistēmas līmeņiem. Savukārt tos iedzīvotājus, kuri jau atstājuši izglītības iestādes, izglītot medijpratībā var ar mediju vai izglītojošu kampaņu palīdzību.

Viltus ziņu veidotāji izmanto emocijas

Visbiežāk iedzīvotāji ar viltus ziņām un dezinformāciju saskaras interneta vidē. Pētījums parāda, ka cilvēki, it sevišķi senioru vecumā, mēdz kritiskāk izturēties pret informāciju, ko uzzina no kāda klātienē. Turpretī vairāk tiek ticēts tam, kas ir parādījies medijos.

Kopumā sociālie mediji piedāvā diezgan daudz kārdinājumus ar dažādiem virsrakstiem. Tam visam pamatā ir sociālo mediju darbības būtība, kas ir balstīta uz emocijām. Tur viss ir ieprogrammēts tā, ka cilvēki var likt sirsniņu ikonas vai ar īkšķīšiem uz augšu, ja patīk vai uz leju, ja redzētais un dzirdētais ieraksts nepatīk. Tieši emociju dēļ, ko izraisa informācija, ir lielāka iespēja, ka cilvēki to pamanīs un dalīsies ar pārējiem sociālā medija lietotājiem. Tāpēc nereti virsraksti tiek veidoti sensacionāli, emocijas izraisoši, arī pati publikācija, ja tā spēj izsaukt iepriecinošas vai tieši otrādi – apbēdinošas vai sašutuma pilnas emocijas – būs vairāk lasīta. To izmanto, tā dēvēto, viltus ziņu veidotāji, lai pievērstu cilvēku uzmanību un panāktu, ka viņi uzklikšķina uz šīm publikācijām.

Humors – dažādu vēstījumu nodošanai

Reizēm cilvēki saka, ka nav iespējams pārbaudīt pilnīgi visu informāciju, jo tās gan ikdienā, gan sociālo mediju ziņu plūsmā ir pārāk daudz. Šajā gadījumā K. Ločmele iesaka pavisam noteikti pārbaudīt ziņas patiesumu, kad tā pārāk iepriecina vai apbēdina. Piemēram, pērn izplatījās viltus ziņas, ka skolēni saņems naudu par to vien, ka iet uz skolu un arī vēl kāda absolūti nepatiesa informācija, ka pensionāriem samazinās pensijas. Lai gan tam nav sakara ar realitāti, emocijas tiek izsauktas, tāds arī bija “klikšķu” lapu mērķis – panākt, lai cilvēki atver publikāciju, izlasa, dalās ar citiem.

“Klikšķu” lapām ir vesels tīkls, vairākas paralēlas lapas, kurās tiek izplatīta nepatiesa informācija. Tāpēc jāpaskatās vai par to ziņo kāds no uzticamajiem medijiem un nepaļauties uz lapām, kuru nosaukumi ir aizdomīgi vai izskatās līdzīgi īsto mediju lapām.

Mediju politikas nodaļas eksperte vērš uzmanību uz NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījumiem. Tie parāda, ka arī humors var tikt ļoti veiksmīgi izmantots kā līdzeklis kādu propagandas vēstījumu nodošanai tālāk, lai izmainītu cilvēku attieksmes, viedokļus, pārliecības par kādu jautājumu. Tas no malas šķiet nekaitīgs, taču patiesībā var būt arī spēcīgs veids kā iekodēt kādus vēstījumus par Eiropas Savienību, NATO, politiķiem vai starpvalstu attiecībām.

Kļūt par informācijas pētnieku

Latvijas iedzīvotāji patērē Krievijā veidotas televīzijas programmas – ziņas, filmas, seriālus, dokumentālos raidījumus, muzikālos un humora šovus. Jāņem vērā, ka ne tikai ziņu pārraides jāizvērtē kritiski un jāsalīdzina vairākos avotos stāstītais, lai veidotu savu viedokli, bet jāpievērš uzmanība izklaidējošajam saturam. Jāsaprot, ka arī šāds formāts var kalpot kā platforma noteiktu viedokļu izplatīšanai.

Nav noslēpums, ka Kremļa politiku atbalstošie mediji mēdz izplatīt vēstījumus, kas paredzēti, lai Latviju parādītu kā neizdevušos valsti. Kā arī uzsver to, cik neveiksmīgi attīstījies Latvijas ceļš kopš izstāšanās no Padomju Savienības, mēģinot destabilizēt Latvijas demokrātiju un politiskos procesus. Tāpēc, patērējot šo informāciju, ir būtiski paturēt prātā to, ka tas nav tikai, piemēram, nevainīgs humora šovs, kurā tiek veidoti joki. Ir jādomā līdzi un kritiski jāizvērtē, kas ir tie vēstījumi, kas ir gribēts pateikt ar šo informāciju, turklāt neatkarīgi no tā, vai tās ir ziņas, vai izklaidējošs raidījums, kā arī neatkarīgi no platformas, kurā kāda informācija tiek saņemta – Youtube, televīzija, radio, laikraksts vai, piemēram, reklāma. Tādā veidā iejusties pētnieka vai Šerloka Holmsa ādā – nevis tikai pasīvi uztvert informāciju, bet vienmēr veidot pašam savu argumentētu, pamatotu un faktos balstītu viedokli.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem