Kaimiņvalstī interesējas par Latviju

Katram cilvēkam uz mūsu skaistās māmuļas Zemes ir vietas, kur viņš labprāt uzturas, vēlas tur atgriezties. Arī man ir tādas vietas un valstis. Nekad neesmu slēpusi savu labvēlīgo attieksmi pret kaimiņvalstīm. Tostarp arī pret Krieviju. Šeit es jūtos ļoti komfortabli. Arī Krievija man atbild ar to pašu. Nupat bija komandējums uz Ludzas sadraudzības pilsētu Sebežu.

Uzdevumi un vizītes mērķi bija vai­rāki. Lai arī sākotnēji bija iecerēta iedzī­votāju aptauja par sebežiešu attieksmi pret Latgali, latgaliešiem, krievvalodīgajiem Latvijā, Krievijas masu mediju ietekmi uz Krievijas pierobežas iedzīvotājiem. Atrodoties Sebežā, tās apkārtnē, no tradicionālās aptaujas atteicos. Vairāku aspektu dēļ. Kad intervējamajam cilvēkam piedāvāju nofotografēties, gandrīz vienmēr sekoja atteikums, ar piebildi – sak, politikā nemaisos, nevēlos, lai būtu problēmas. Toties aprunāties bez fotoobjektīva acs bija ar mieru lielum lielais vairums respondentu.

Kas mani pārsteidza? Informācijas bads. Brīžiem šķita, ka ne es viņus intervēju, bet viņi mani.

Zina,  kur  dzimis  prezidents

Krievijas pierobežas iedzīvotājus interesē absolūti viss, kas notiek pie mums — valstī, Latgalē. Savā ziņā izjutu lielu atbildību sniegt objektīvu informāciju. Tātad, piedāvāju lasītājiem tos vērtējumus, secinājumus, ko man atklāja sebežieši. Man svarīgs šķiet fakts, ka lielum lielais vairums respondentu mūs neuztver negatīvi. Teikšu pat vairāk. Ļoti daudziem manis aptaujātajiem pierobežas iedzīvotājiem ir radi Latvijā. Tiek nosauktas pilsētas – Ludza, Rēzekne, Daugavpils, Rīga u.c. Pat tiek nosauktas pilsētu ielas un kāda ir radniecība ar Latvijā dzīvojošo personu.

Interviju gaitā atklājās interesants fakts, kurš būtu glaimojošs mūsu Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Uzvārdu (ar izrunas kļūdām) knapi atcerējās viens respondents. Tomēr to, ka mūsu Valsts prezidents dzimis Pleskavas apgabalā, praktiski zināja visi. Redz, kā kādreiz dzirdētā informācija iegūlusies cilvēku apziņā!

Klausās  Latvijas  radio

Apspriedām arī aktuālo robežas žoga būvniecību. Krievijas iedzīvotājiem tas šķiet nevajadzīgi, aizvainojoši. Man uzdeva jautājumu, kad žogs tiks demon­tēts. Nejutos kompetenta atbildēt uz šo jautājumu. Atbildēju:  gan jau kādreiz sarū­sēs. Man tika atgādināts, ka Eiropā starp ES valstīm žogu neesot. Nācās uz­klausīt spriedumu, ka mūs – Baltiju – neuztver kā suverēnas valstis, bet kā Ame­rikas komandu paklausīgus izpil­dītājus.

Jautāju, vai sebežieši redz kādu Lat­vijas televīzijas kanālu? No manis ap­taujātajiem cilvēkiem apstiprinoši ne­varēja atbildēt neviens. Toties bija in­te­resanti uzzināt, ka varot ļoti labi uz­tvert Latvijas radio. Dzirdamība lieliska. Cilvēki labprāt paklausoties. Lai arī valodu nesaprotot, dziesmas ļoti patīkot.

Aptuveni 80 % manis aptaujāto res­pondentu atzina, ka atbalsta pašreizējā Krievijas Federācijas prezidenta Putina partijas Vienota Krievija politiku. Viņi uzskata, ka tikai stingrs vadītājs var pārvaldīt milzīgo teritoriju – Krieviju.

Lielākiem  pirkumiemnav  līdzekļu

Tomēr, atgriežoties pie piezemētiem jautājumiem, visus interesē ikdienišķas lietas. Piemēram, cik pie mums veikalos maksā piens, maize, desa. Ātri vien no­sauk­tās cenas tiek pārvērstas rubļos. Tas šķiet dīvaini, bet lielum lielais vairums zina eiro kursa attiecību pret rubli. Tālāk seko secinājums, kurā pat sadzirdu nelielu vilšanos – pārtikas cenas mums principā ir vienādas.

Toties ar algām situācija ir kardināli citāda. Man jātic, ka medmāsiņa saņemot vien 12 000 rubļu. Pārrēķinu un sanāk – 150 eiro. Ārsts saņemot krietni vairāk – 220 eiro. Man šķiet, esmu pārklausījusies, jautāju vēlreiz. Tad jau mūsu Latvijas dakteri dzīvo kā nieres taukos! Kā man pastāstīja viens aptaujātais, tad viņa meita, kura mācījusies 9 gadus par mediķi, strādā Novgorodā, mēnesī dežūrē 8 diennaktis un vēl, protams, dienas darbs. No slimnīcas viņa burtiski netiek ārā, par saņemto var apmaksāt tikai komunālos maksājumus un nopirkt ēdienu. Lielākam pirkumam vienkārši neesot līdzekļu.

Dzirdu stāstus, ka ārstu kvalifikācija Krievijā arī neesot izcila. Kuram atļaujot līdzekļi, sirdzēju ar savu transportu vedot uz Veļikije Luki pilsētu 150 km attālumā, tur tad profesionāli ārsti labojot kolēģu kļūdas.

Lepojas  ar  lēto  degvielu

Sebeža bagāta ar ūdenstilpnēm, ļoti daudzi sebežieši iecienījuši makšķerē­šanu. Gan atpūšas, gan sagādā gardumu – svaigas zivis. Pilsētas centrā pat esot bodīte, kurā tirgo kūpinātus zušus. Pain­teresējos, cik tad maksā viens kilograms. Tirgo visu zuti. Cena nekāda lētā, svārstās ap 2000 rubļu.

Bet te nonākam pie vēl kādas situā­cijas. Kā man izstāstīja cilvēki, pašreiz Krievijā notiekot dīvainas lietas ar zemēm. Tās tiek notirgotas, kā viņi uz­skata, ārzemniekiem. Īpašumi tiek apjozti ar vairākus metrus augstiem žogiem un cilvēki netiekot klāt ūdeņiem. Neesot informācijas par to īstajiem saimniekiem. Tieku smalki iztincināta, kāda situācija esot pie mums ar zemes īpašumiem, kādi nodokļi tiek iekasēti. Izjautā arī par komunālajiem maksāju­miem, to lielumu.

Pieminēšanas vērts, šķiet, fakts, ka principā visi pie mājām audzē dārzeņus, augļu kokus un ogulājus. Tā veido krietnu atspaidu dzīves dārdzībai.

Degviela gan Krievijā ir tieši uz pusi lētā­ka, nekā pie mums. Piemēram, dīzeļdegvielas cena vienam litram esot 35 rubļi. Kā ironiski teica viens respon­dents, tas esot vienīgais, ar ko varam lepoties.

Atrodoties kaimiņvalstī, man bija sevišķi patīkami dzirdēt faktu par latviešu autobraucējiem. Mūsējie ļoti bieži uzņemot vietējos cilvēkus, kuri balso. Savējie lepni pabraucot garām, latvieši apstājoties, aizvedot līdz galamērķim, pat nepieminot neko par samaksu. Redz, kāds jauks secinājums par kādreiz izdarīto pakalpojumu! Cilvēki atceras labus darbus.

Publicēts 16 JŪNIJS 2016