Jezups Soikāns un Ludza

Soikāna vārds ludzāniešiem nav gluži svešs. Vismaz to, ka šo vārdu godam nes Ludzas Mākslas skola, zina teju visi ludzānieši. Taču zināšanas par to, cik un kādi Soikāni Ludzas pusē dzīvojuši un darbojušies, gan varētu būt krietni bagātākas. Tas ir sevišķi svarīgi tāpēc, ka savā ziņā tieši ar Soikānu dzimtu saistīta Ludzas puses izglītības un kultūras atmoda un attīstība pirmās brīvvalsts laikā. Par to pirmkārt jāpateicas Jezupam Soikānam – karavīram, publicistam, izglītības un sabiedriskajam darbiniekam, pagātnes pētniekam, rakstniekam, kultūras veicinātājam un pašvaldības darbiniekam.

No skolas uz skolu

Par Soikānu dzimtu runājot, jāteic, ka tai Ludzas pusē ir senas saknes – vairāk nekā trīs gadsimtu garumā. Tradicionāli Soikāniem Latgalē dzimtā allaž bijušas kuplas daudzbērnu ģimenes. Arī paša Jezupa ģimene šajā ziņā nav izņēmums. Kad viņš 1889. gadā nāk pasaulē Ciblas pagasta Briciku ciemā, tad ir jau devītais bērns ģimenē. Jāpiebilst, ka nebūt ne pēdējais, jo nākamajos gados ģimenē seko vēl divas atvases.

Jāuzteic Jezupa vecāki, kuri prata novērtēt izglītības nozīmi, tāpēc pielika visus spēkus, lai bērni saņemtu labu izglītību. Jezups šajā ziņā nebija izņēmums. Viņam mācīties patika, tas tika darīts apzināti, kaut arī izglītības iegūšanas dēļ salīdzinoši agri nācās atstāt dzimtās mājas.

Savas skolas gaitas Jezups sāka vietējā Eversmuižas pagastskolā. Tālāk seko Ludzas divgadīgā pilsētas skola. Tālāk mācību ceļš jauno puisi aizved līdz Pleskavai, kuras reālskolu Jezups absolvē 1910. gadā, kad viņam jau pāri 20 gadiem. Tālākais jaunieša ceļš veda uz Viļņas karaskolu. Var rasties jautājums, kas noteicis šādu izvēli? Kā savā rakstā par J. Soikānu paskaidro profesors H. Tihovskis, šādu dzīves ceļu noteica tā laika Krievijas likumi, kā arī politiskā un dzīves prakse.

Divdesmitā gadsimta sākumā latgaliešu jauniešiem ceļš uz civilām augstskolām bija tikpat kā slēgts. Arī valsts un civiliestāžu darbā viņi labprāt netika uzņemti. Turpretim karaskolās ne tikai bija atļauts iestāties visu novadu latviešu jauniešiem (krieviski un likumiski definētiem kā “inoverci” – citticībnieki), bet šādu praksi valdība arī veicināja. Virsnieka amata prestižs 20. gadsimta sākumā Krievijā bija nedaudz sašķobījies, tāpēc šis amats zināmā mērā zaudēja popularitāti. Sevišķi šīs tendences kļuva manāmas pēc zaudētā krievu – japāņu kara. Šajā laika periodā daudzi krievu muižnieku, kuri tradicionāli bija galvenie virsnieku korpusa sastāva nodrošinātāji, jaunieši sāka izvēlēties civilās profesijas. Arī no krievu jaunās inteliģences militārās karjeras kārotāju nebija pārāk daudz. Taču Krievijas armijai labi sagatavoti virsnieki bija nepieciešami, tāpēc uzņemšanai karaskolās tika atvēlēti atviegloti noteikumi. Tieši šī iemesla dēļ tik daudzi Latvijas un arī pārējās Baltijas jaunieši izvēlējās militāro karjeru. Kā jau sacīts, arī J. Soikāns izvēlējās šādu izglītības un dzīves ceļu, tāpēc iestājās Viļņas karaskolā, ko veiksmīgi absolvēja 1913. gadā.

Kopā ar sievu Olgu.

Gūstā turpinās izglītošanās

Vēsturiskā notikumu attīstība parūpējās par to, lai J. Soikāns savas teorētiskās zināšanas pavisam drīz varētu pielietot praksē. Jau nepilnu gadu pēc karaskolas absolvēšanas pēc G. Principa šāvieniem Sarajevā sākās 1. Pasaules karš. Tajā J. Soikāns piedalījās kā Grodņas 103. kājnieku pulka rotas komandieris. Šis pulks piedalījās kaujās Dienvidrietumu frontē.

1915. gadā kaujās Galīcijā J. Soikāns tika ievainots rokā un kājā, un ievainots nokļuva gūstā. Jezupu kopā ar citiem sagūstītajiem krievu virsniekiem internēja nometnē, Brandenburgas tuvumā, kurā dzīvoja arī sagūstītie angļu un franču virsnieki. Šo gūstā pavadīto laiku – veselus četrus gadus līdz pat kara beigām – J. Soikāns pavadīja auglīgi, pilnībā apgūdams vācu, franču un angļu valodas, kas viņam ļoti palīdzēja pasaules literārā un zinātniskā mantojuma iepazīšanā.

Pabeidzot šo apakšnodaļu, vēl jāpaskaidro, ka 1. Pasaules karā gūstekņu, it īpaši virsnieku uzturēšanās apstākļus nekādi nevar salīdzināt ar to, kas notika 2. pasaules kara laikā. Pirmā pasaules kara laikā virsnieki – gūstekņi tika brīvi vienatnē atlaisti staigāt pa pilsētu, ja vien deva goda vārdu neaizbēgt, un principā netika apsargāti. Dažiem virsniekiem pat tika dota iespēja dzīvot privātos dzīvokļos (ar tiem pašiem goda vārda nosacījumiem). Skaidrs, ka šādos apstākļos bija iespējams papildināt savu izglītību, kā arī sarunās ar citu valstu virsniekiem paplašināt savu redzesloku.

Pēc 1. Pasaules kara beigām J. Soikāns ievainojumu dēļ tiek atzīts par tālākam dienestam nederīgu, tāpēc demobilizēts virsleitnanta dienesta pakāpē. Viņš atgriežas tēva mājās, kuras atstāja pirms krietna laika, tad sākas viņa dzīves posms, kas mūs interesē visvairāk, un kā dēļ J. Soikānu pieminam.

Sākās ar izglītību

Savu darbību dzimtajā pusē J. Soikāns sāk ar darbu pagasta tiesā, kurā viņu uzaicināja strādāt tūlīt pēc atgriešanās dzimtenē. Notiek pārmaiņas arī J. Soikāna privātajā dzīvē – tajā pašā 1919. gadā viņš nodibina ģimeni, salaulādamies ar Jekaterinas Sieviešu institūta absolventi Olgu Tabuleviču. Jaunā meitene bija ieradusies šeit kopā ar savu māti Annu, kura, bēgdama no revolucionārā terora Pēterburgā, ieradās pie sava radinieka Plena – Felicianovas muižas īpašnieka. Anna Felicianovā strādāja par skolotāju bērnu patversmē, un meita Olga viņai palīdzēja darbā. Turpat Felicianovā arī notika abu jauno ļaužu iepazīšanās, kas īsā laikā izvērtās par patiesām simpātijām un beidzās ar salaulāšanos Ludzas katoļu dievnamā.

Taču šajā laikā mierīga bija tikai J. Soikāna personīgā dzīve. Vēsturiski laiks bija ļoti sarežģīts un trauksmains, jo vēl turpinājās Latvijas Neatkarības cīņas. Kā labi zināms, Latgali no boļševiku sarkanā terora atbrīvoja tikai 1920. gada janvāra kaujās. Ludzu sarkanajiem nācās atstāt naktī no 20. uz 21. janvāri. Tūlīt pēc tam sākās atjaunošanas un jauncelsmes darbs, kas bija visai grūts, jo principā bija jāveido no jauna visa juku laikos sagrautā administratīvā, saimnieciskā un izglītības sistēma. Šāds uzdevums prasīja piemērotus cilvēkus. Te nu J. Soikāna spējas un zināšanas bija neaizstājamas. Jaunā apriņķa valde to prata novērtēt, tāpēc nekavējoties uzaicināja J. Soikānu kļūt par skolu valdes priekšsēdētāju. Viņš labprāt piekrita, un savu darbību jaunajā amatā sāka 1920. gada 25. februārī.

Lai gan jaunā amata nosaukums skanēja lepni un to pildīt tiešām bija gods, tomēr reāli tas nozīmēja milzīgu darbu. Būtībā bija pilnīgi no jauna jāorganizē skolu tīkls. Tas pēckara apstākļos nozīmēja prast atrast gan telpas skolām, gan inventāru, līdzekļus apkurei, kā arī un galvenokārt atrast kadrus, kuri strādātu jaunās brīvās Latvijas skolā. Problēmas apmērus vēl grūtākus padarīja tas, ka tolaik tieši Ludzas apriņķis bija lielākā administratīvi teritoriālā vienība Latvijā. Kā savā pētījumā par to raksta V. Trojanovskis, šajā laikā apriņķi veidojošo pagastu skaits nemitīgi mainās, te palielinoties, te samazinoties, tomēr izmēros Ludzas apriņķis ir un paliek lielākais Latvijā. Galīgi apriņķa sastāvs nostabilizējas 1925. gadā, kad tajā ietilpst Briģu, Ciblas, Istras, Kārsavas, Mērdzenes, Nautrēnu, Nirzas, Pasienes, Pildas, Rundēnu, Šķaunes un Zvirgzdenes pagasti. Skolas bija jānodrošina tajos visos, kā arī vēl pāris citos pagastos, kuri 1920. gadā vēl ietilpa apriņķa sastāvā – Augšpils, Baltinavas, Balvu, Liepnas, Rugāju un Viļakas pagastos.

Kopā ar apriņķa policijas vadību. J. Soikāns – trešais no labās.

Viss jāsāk no jauna

Kā jau iepriekš bija sacīts, viena no lielākajām problēmām normālas izglītības sistēmas veidošanā bija skolotāju trūkums. Sevišķi trūka skolotāju, kuri spētu mācīt bērnus latviešu valodā. Te nu J. Soikāna organizatora talants parādījās visā pilnībā. Viņš nekavējoties organizē to, lai tiktu uzsākts darbs ar latviešu mācību programmām bijušajās krievu skolās, kā arī rūpējas par to, lai tiktu uzsākta pasniedzēju sagatavošana.

Sadarbībā ar uz Ludzu atsūtīto pamatskolu inspektoru O. Svenni tiek veidots skolu tīkls, organizēti kursi skolotājiem un pirmās apriņķa skolotāju konferences. Pirmie kursi skolotājiem notika jau 1920. gada sākumā, turklāt J. Soikāns ir ne tikai šo kursu organizators, bet arī vadītājs. Galvenais priekšmets kursos bija Latgales latviešu dzimtā valoda, tajos tika apgūta arī Latvijas vēsture un ģeogrāfija. Tika gādāts ne tikai par kursantu zināšanu līmeņa celšanu. Skolu valde nolēma tiem kursu beidzējiem, kuri izlēma savu darbu turpināt Ludzas apriņķī, izmaksāt materiālu pabalstu, kas trūcīgajā pēckara laikā nebūt nebija mazsvarīgi.

Lai veicinātu skolotāju un skolu attīstību, J. Soikāns pulcina kopā apriņķa skolotājus konferencēs. Pirmā no tām norisinās jau 1920. gadā, 1921. gadā tai seko nākamā. Īsāk sakot, strādāts tiek daudz un intensīvi.

Par to, cik augsti un nopietni J. Soikāns vērtējis savu veicamo uzdevumu, vislabāk var pastāstīt viņa paša vārdi. Tos viņš ierakstījis apriņķa skolu valdes piemiņas grāmatā: “Gar austrumu robežu svešas valsts tuvums mums uzliek divkārt lielāku atbildību kā citās vietās. Mums nav līdzekļu celt dārgus un stiprus cietokšņus savas valsts aizsardzībai – tāpēc lai katrs skolotājs savā vietā ir kā neuzvarams cietoksnis”. Jāteic, zelta vārdi, varam izteikt vēlmi, lai arī mūsu laiku izglītības darbinieki tos uztvertu kā sev domātu rīcības programmu.

Pabeidzot stāstu par J. Soikāna devumu Ludzas izglītības laukā, noteikti jāpiemin viens no viņa nozīmīgākajiem veikumiem – Ludzas reālģimnāzijas dibināšana. Jāteic, ka tās izveidošanas darbs tika paveikts mūsu dienām neiedomājamā ātrumā, jo ģimnāzija vēra durvis jau 1921. gada 3. oktobrī.

J. Soikāns laikā, kad vadīja apriņķi.

Darbs pēc darba

Taču ar oficiālo pienākumu veikšanu vien J. Soikānam nebija gana. Viņam ļoti rūpēja arī vispārējais kultūras līmenis Latgalē. Lai to celtu, jau 1921. gadā pēc J. Soikāna ierosmes tiek nodibināta Latgales kultūrveicināšanas biedrība. Kas ļoti svarīgi – biedrībai ir nodaļas pagastos, tā dibina tur bibliotēkas, radina iedzīvotājus pie regulāras lasīšanas, rīko izglītojošus sarīkojumus. J. Soikāns sekmē un palīdz arī Ludzas novadpētniecības muzeja izveidošanā.

Arī šajā darbā J. Soikāns aktīvi piedalās. Sakāmvārds “kas spēj nest, tam daudz uzkrauj” bija spēkā arī divdesmitā gadsimta sākumā. Redzēdami, ka J. Soikāns visās uzticētajās lietās strādā sekmīgi, kā arī ņemdami vērā viņa militāro pieredzi, varasvīri viņu 1922. gadā ieceļ par apriņķa priekšnieka palīgu robežapsardzības lietās, neatbrīvodami, protams, no darba skolu valdē. Tā nu Jezupa Soikāna pārziņā nonāk 300 kilometru garā robeža, par kuras drošību jārūpējas, jo tīkotāju robežu pārkāpt netrūkst arī tolaik. Arī šajā darbā J. Soikāns sevi parāda no pašas labākās puses. Sekas neliek sevi ilgi gaidīt. Pēc apriņķa priekšnieka A. Rancāna nāves, J. Soikāns 1926. gadā pats kļūst par Ludzas apriņķa priekšnieku. Tieši viņa laikā tiek likti pamati jaunajam Tautas namam, kuru atklāj 1928. gadā, kā arī tiek uzcelta jaunā ģimnāzijas ēka, kuru iesvēta 1927. gadā.

Tiek uzsākta Tautas nama celtniecība.

Ar cieņu pret senču vēsturi

Būdams sava novada patriots, J. Soikāns darbojās arī kā tā vēsturiskās pagātnes pētnieks, rakstnieks un žurnālists. Tiešām jābrīnās, kur viņš visām savām nodarbēm ņēma laiku? Savus pētījumus viņš sāka publicēt jau 1922. gadā žurnālā “Ziedonis”, kurā iznāca viņa rakstu sērija Latgales senatne.

Vēlāk, publicēto materiālu apkopojot un papildinot, tika izdota grāmata “Senejo Latgola”. Vēl nedaudz vēlāk, paplašinot un sīkāk detalizējot grāmatas pirmo nodaļu, no tās tika izveidota jauna grāmata “Ko mums stāsta senču kapi?”. Šajā grāmatā ir arī ietilpināti materiāli par izrakumiem Odu kalna 8. un 9. gadsimtā veikto apbedījumu vietās, kuru izpēti 19. gadsimta beigās Ludzā veica inspektors Romanovs. Taču ar Romanova veikto izpēti J. Soikānam nepietika. Tāpēc viņš 1925. gadā ataicināja uz Ludzu arheologus – profesoru F. Balodi un viņa asistentu V. Ginteru –, kuri veica izrakumus Ciblā un Odu kalnā. Šajos izrakumos gūtie atradumi, var sacīt, lielā mērā kalpoja par bāzi Ludzas etnogrāfiskajam muzejam.

Kaut bija paveikts tik daudz, pie sasniegtā J. Soikāns neapstājās. Viņa iecere bija darbs dzimtenes labā visas valsts mērogā, un viņš tam apzinīgi gatavojās. Tomēr liktenis izspēlēja negantu un ļaunu joku. 1930. gadā medībās J. Soikāns apsaldē nieres. Šī kaite, kombinējot ar karā gūto ievainojumu sekām, J. Soikānu diemžēl noved kapā pašos spēka gados – viņš mirst 1930. gada 25. jūlijā.

Sapnis par darbību lielajā politikā tā arī paliek neīstenots, taču ar J. Soikāna paveikto jau tā pietiek, lai varētu droši sacīt, ka viņa veikums dzimtā novada labā nav ar zeltu atsverams, tāpēc nedrīkst tikt aizmirsts. Īstenībā tā jau arī ir. J. Soikāna veikumu cilvēki neaizmirst. Viņi ikdienā redz un nereti izmanto gan ģimnāziju, gan tautas namu, bibliotēku un muzeju. Taču tikai retais iedomājas, ka būtībā mums par to jāsaka paldies kādam ļoti talantīgam, uzņēmīgam vīram no 20. gadsimta sākuma – Jezupam Soikānam –, kuru nereti piemirstam.

Tomēr šķiet, ka Jezups par šādu iznākumu nemaz nebūtu noskumis. Jo, pirmkārt, viņa dibinātās iestādes sekmīgi darbojas vēl šodien, otrkārt, Soikānu uzvārds tomēr ir plaši pazīstams ne vien Ludzā, bet gan arī Eiropā un pasaulē. Par to jāpateicas abiem Jezupa dēliem – Nikolajam un Jurim Soikāniem, kuri izauga par Eiropas un pasaules līmeņa māksliniekiem. Taču dēli, tas jau ir cits stāsts, par kuru jāstāsta atsevišķi. Pašreiz pieminēsim vien to, ka tēvs un abi dēli pašlaik kopā atdusas Ludzas katoļu kapos, viņi ir pelnījuši, lai viņus atcerētos. Sevišķi jau tēvu, ar kuru viss sākās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Jezups Soikāns un Ludza” saturu atbild Ludzas Zeme