Iedzīvotāji: medijpratība vajadzīga

Šobrīd sakarā ar pārmaiņām Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļā jaunas aktivitātes medijpratībā tuvākajā laikā nav paredzētas, informē KM sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale. Tomēr saskaņā ar Latvijas mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānu 2020. gadā jānotiek nākamajam Latvijas iedzīvotāju medijpratības pētījumam, lai to varētu salīdzināt ar 2017. gada pētījuma rezultātiem. Tas ļautu noskaidrot, vai ar medijpratību veicinošiem pasākumiem un rakstiem Kultūras ministrija, nevalstiskās organizācijas, mediji un citas iestādes, tostarp arī laikraksts Ludzas Zeme, esam sasnieguši sabiedrības kritiskāku domāšanu.

Manipulācijas metodes pilnveidojas

Medijpratības veicināšana nav īstermiņa distance, jo mainīt sabiedrības domāšanas veidu, veidot to par daudz kritiskāku un analītiskāku drīzāk ir maratons ilgākā laika periodā. Pat ja cilvēkam šķiet, ka viņš visu zina, nevajadzētu ieslīgt pašapmierinātībā, bet sekot līdzi dažādiem medijpratības veicināšanas paņēmieniem, jo manipulācijas metodes un veidi arī pilnveidojas. Piemēram, viens no mūsdienu draudiem ir “deepfake” jeb dziļviltojumi. Ar kritisko domāšanu vien nepietiek un jāpielieto jau tehnoloģiski rīki, lai varētu atšķirt samontētos video, kuri izskatās kā īsti. Tādi jauni izaicinājumi nāk arvien vairāk, līdz ar to jāturpina pilnveidoties.

Kultūras ministrijas un projekta “Skola 2030” veidotāju sadarbības rezultātā izdevies panākt izpratni par to, ka medijpratība mūsdienās ir ļoti nozīmīga mūsdienu pilsoņa prasme, jo notiek ne tikai cīņa par mūsu maciņiem, par ko mēs reklāmas iespaidā maksāsim, bet par mūsu prātiem, uzskatiem, domāšanu un vērtībām, pārliecību un attieksmēm pret dažādiem notikumiem. Tas jau ir krietni nopietnāk. Šajā mācību standartā iekļautas medijpratības apakšprasmes un paredzēts, ka no 2020. mācību gada par šiem jautājumiem izglītības iestādēs būs jārunā vairāk.

Kvalitatīvs saturs medijos

Savukārt Kultūras ministrijas un Mediju atbalsta fonda sadarbības ietvaros mediji var iesniegt projektus par kvalitatīva satura veidošanu, kas ir vērsta uz medijpratības stiprināšanu un melu dekonstrukciju. Tie ir projekti dažādās platformās gan interneta vidē, gan radio un televīzijā, gan drukātajā presē. Tas ir ļoti būtiski, jo 2017. gada pētījuma korespondentu atbildes rāda, ka par medijpratību viņi informāciju sagaida tieši no medijiem, nevis semināriem, konferencēm, bibliotēkām vai informatīvajā teltī svētku laikā.

Tāpat tiek strādāts ar medijpratības mentoriem, izglītojot pedagogus, bibliotekārus, pašvaldību jaunatnes lietu speciālistus, kas tālāk informāciju nodot jaunajai paaudzei. Šobrīd vairs nevar teikt, ka Latvijā nav materiālu, pēc kuriem pedagogi, vecāki, bibliotekāri vai muzeja darbinieki varētu smelties iedvesmu medijpratības nodarbību rīkošanā.

Patīk redzēt novadniekus laikrakstā

Aptaujājām arī mūsu novados nejauši sastaptos iedzīvotājus, lai noskaidrotu, vai sabiedrība ir kļuvusi kritiskāka informācijas atlasē periodā, kad mūsu laikraksts apskata medijpratības tēmu no dažādiem skatu punktiem.

Kārsaviete Ināra (attēlā) atklāj, ka viennozīmīgi vairāk uzticas informācijas saturam laikrakstā nekā atspoguļotajam sociālajos tīklos, jo tajos saskarsme ar viltus ziņām ir daudz lielāka. Tāpat apskatītās problēmas laikraksta slejās liek viņai aizdomāties un pievērst uzmanību notiekošajam sev apkārt, kā arī brīdināt līdzcilvēkus. Ināra pamanījusi, ka lielāka uzmanība par medijpratības jautājumiem un viltus ziņām tika pievērsta arī laikrakstā Ludzas Zeme. Viņasprāt, tas noteikti nepieciešams, it sevišķi kritiska domāšana un informācijas analīze ir svarīga senioru vecuma cilvēkiem, lai neuzķertos uz dažāda veida viltus reklāmām un krāpniekiem. Pozitīvi, ka tēmas tiek apskatītas ar novados zināmu un atpazīstamu cilvēku viedokļiem, jo visbiežāk lasītājs pievērš uzmanību rakstiem, kur viņi saskata savus novadniekus, atzīmē Ināra.

Sergejs atklāj, ka ir laikraksta Ludzas Zemes lasītājs. Medijpratība, informācijas avotu, satura analīze, kritiskā domāšana viņam nav svešas tēmas, jo laikrakstu izlasa pilnīgi visu no sākuma līdz beigām. Viņaprāt, sniegtā informācija jebkurā gadījumā ir vērtīga un nenāk par sliktu lasītājiem.

Notrulina domāšanu

Aleksandrs uzskata, ka visas runas par medijpratību ir īsta liekulība, jo, izņemot vietējos reģionālos medijus, melo pilnīgi visi: – Jautājums tikai tajā, cik liels ir melu procents. Visnepatīkamākais ir tas, ka 90 procenti cilvēku nav saglabājuši prasmi domāt, viņiem ir vecā padomju domāšana – ja tas ir kaut kur rakstīts, tad tā ir patiesība. Jaunā paaudze līdz 30 gadu vecumam mazliet kritiskāk vērtē informācijas avotus, viņi skatās, kāds ir avots, bet cilvēki pēc 40 gadiem ziņām neseko vispār vai arī, ja seko, tad uzskata to par svētu patiesību. Vispār būtu ļoti jāmaina pati pieeja ziņām. Es uzskatu, ka visi mediji šobrīd apzināti vai neapzināti cilvēkus notrulina un padara mazāk pašdomājošus. Internets ir pieradinājis pie “klipveida” domāšanas, cilvēki lasa tikai virsrakstus, bet to, kas tālāk ir publicēts ziņas tekstā neizlasa. Es personīgi ilgojos pēc laika, kad valstī bija viena avīze un pārējās ziņas varēja uzzināt no vēstulēm. Manuprāt, mediju ir pārāk daudz un to klaigāšana par vārda un preses brīvību, ka tautai ir tiesības zināt, ir maksimāli pārspīlēta.

Ludzas pilsētas ielās sastaptais Igors atzīst, ka ziņas pārsvarā lasa internetā un, saskaroties ar viltus ziņām, tās vienkārši neņem galvā. Pats uzskata, ka medijpratības tēma viņam nav aktuāla. Viņaprāt, cilvēki ir pietiekoši labi informēti un zina, ka internetā atspoguļotajam nevar ticēt, tāpēc papildus informācija par kritisku satura vērtēšanu nav nepieciešama. Igors, lai arī abonē laikrakstus, tostarp vietējo reģionālo avīzi, tomēr arī tur paustajai informācijai akli netic.

Katram savs skatījums

Olga (attēlā) dažādus jaunumus un ziņas skatās pa televīziju. Viņasprāt, cilvēki noteikti ir jāinformē biežāk par viltus ziņu ietekmi un jāveido kritiska domāšana, lai neiekristu dažādu krāpnieku un mānīgu reklāmu tīklos.

– Es nevienam neticu! Jātic pašam sev,– saka Olga.

Aija atklāj, ka vēl no padomju laikiem zina, ka visam ticēt nedrīkst. Viņa pārsvarā skatās televīziju, laikrakstus nelasa.
– Man tas nav pārāk aktuāli. Tas ir tāds princips – 3 aklie čamdīja atsevišķas ziloņa ķermeņa daļas un katram bija sava taisnība par to, ko sajuta. Jebkurā gadījumā katram ir savs skatījums no sava skatupunkta. Nesen uzgāju televīzijas programmā kādu seriālu, kur tieši ir skarta šī tēma par žurnālistiem, informācijas ticamību, tās pasniegšanu. Uz šo brīdi man informācijas pietiek. Zinu, ka ne viss ir tā, kā izskatās,– pauž Aija.

Maša (attēlā) jaunumus vai ziņas uzzina no apkārtējiem cilvēkiem, kā arī izmanto sociālo tīklu Facebook. Ar viltus ziņām viņai ir paveicies, jo ar tām nav nācies sastapties. Viņasprāt, cilvēkiem par kritisku satura vērtēšanu, viltus ziņām un prasmi būt medijpratīgiem ir jāzina. To ir jāskaidro ar televīzijas vai avīžu starpniecību.

Jāizglīto jaunatne un vecāki cilvēki

Zilupes novada iedzīvotājs Juris (attēlā) skatās televīzijā atspoguļotās ziņas un jaunumus, lasa laikrakstu MK Latvija. Viņš kritiski vērtē medijos atspoguļoto informāciju, kā arī ar aizdomām skatās uz dažādiem apšaubāmiem reklāmas piedāvājumiem. Viņš uzskata, ka nelielajos lauku apvidos nākas mazāk saskarties ar viltus ziņām, tās lielākas problēmas sagādā pilsētas iedzīvotājiem. Juris ir dzirdējis dažādus brīdinājumus par apkrāptajiem cilvēkiem, pie kuriem ar viltu mājās iekļūst krāpnieki, kuri izliekas par sociālajiem vai komunālajiem darbiniekiem. Viņaprāt, par kritiska satura vērtēšanu un viltus ziņām mūsdienās jābūt pieejamai informācijai jaunatnei tik populārajā globālajā tīmeklī, kā arī radio un presē, kas tiek biežāk izmantots vidējās paaudzes vidū.

– Gribu – ticu, gribu – neticu, tā ir katra paša darīšana,– spriež Juris. Ikdienā neviens nevar pat iedomāties, kādā veidā var tikt apmānīts vai kādi ir blakus esošā cilvēka nodomi.

Oļegam (attēlā) šķiet, ka patstāvīgi nepatiesu informāciju pasniedz tieši televīzija, tāpat arī internetā pieejamais saturs jāfiltrē, jo tur ir daudz viltus informācijas. Šajā sakarā noteikti ir jāizglīto visa sabiedrība, sevišķi jaunatne, kura savu laiku pavada tikai internetā. Bet vecāka gadagājuma cilvēki par daudz tic atspoguļotajam televīzijā.

– Žurnālisti pelna naudu ar to, kam skaļāks notikums. Iespējams, ka tā nav taisnība, bet tas ir mans viedoklis. Uzskatu, ka cilvēki ir jāmāca medijprasme atpazīt viltus saturu un kritiski vērtēt informāciju. Iesaku lasīt vairāk grāmatas un mazāk ticēt televīzijai, tas nu noteikti!– saka Oļegs.

Gandrīz visi aptaujātie iedzīvotāji pauž nostāju, ka medijpratībai ir vieta mūsu ikdienā. Tā ir nepieciešama katram sabiedrības loceklim, neatkarīgi no amata, dzīvesvietas un personīgās pārliecības.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem