Cīnītāji aiziet
Laima Linuža
10. martā zemes klēpī tika guldīta ludzāniete Marija Siņavska (attēlā). Viņa bija sabiedriski aktīvs cilvēks – Tautas frontes nodaļas vadītāja, Barikāžu dalībniece, vietējā līmeņa deputāte, pie kuras palīdzību meklēja daudzi ludzānieši.
No aktīvās sabiedriskās dzīves viņa aizgāja vien tad, kad slimība sašķobīja veselību. Taču arī vēlāk turpināja sekot notikumiem. Nesenā intervijā ar žurnālisti Anitu Daukšti, var teikt, Siņavska deva viņai svētību arī turpmāk aizstāvēt vienkāršus cilvēkus un drosmīgi kritizēt pie varas esošos neģēļus.
Pateicoties M. Siņavskas aktivitātēm, tika atmaskotas daudzas nelikumības, pašvaldības vai valsts īpašuma izvazāšana utt. Cietumā tika iesēdināta korumpēta tiesnese. Siņavskas kundzei bija daudz ienaidnieku starp tiem, kas bija pie varas, jo viņai bija drosme stāties tiem pretī.
Dažreiz M. Siņavska arī kļūdījās vai pāršāva pār strīpu, kas ir tikai cilvēciski. Taču viņa rādīja apkārtējiem piemēru, kā nebūt vienaldzīgiem, kā aizstāvēt mazo cilvēku, kā rūpēties par savu valsti un pilsētu. Siņavskas kundzē nebija politiskās viltības un shēmošanas mānijas, kāda raksturīga šis paaudzes politiķiem. Ar viņu politiķi un deputāti, kuriem bija nauda un vara, nevarēja sarunāt, tā sacīt, savas lietas. Daži mēri zaudēja amatu tieši Siņavskas iniciatīvas rezultātā. Mariju ludzānieši cienīja un viņai uzticējās. Droši vien arī viņai ir savi plankumi gluži kā Saulei, taču gaismas šai cilvēkā patiesi bija vairāk. Jo gaisma ir nesavtīgumā, ko viņa deva cilvēkiem. Viņa bija ticīgs cilvēks, gāja uz baznīcu un uzskatīja, ka nav ko bīties, jo Dievs viņu aizstāvēs.
Siņavskas kundze bija drosmes iemiesojums, īsts kareivis. Viņas dzīvē bija epizodes, kad viņa uz ielas metās virsū huligāniem, kuri kādam bija uzbrukuši. Tajos mirkļos Siņavska nedomāja, ka pati var fiziski ciest. Viņa vienkārši nevarēja paiet garām. Tāds, lūk, cilvēks. Daudziem nesaprotams. Kā tā mesties kādu aizstāvēt, bet kas man par to būs, priekš kam man problēmas, tā līdzīgās situācijās domātu vairākums no mums. Tikai ne viņa. Stipra sieviete.
Mums, mūsdienu cilvēkiem, tik ļoti trūkst savu varoņu, savu ideālistu, kuri domātu par lielākām vērtībām nekā nauda un pašlabums. Kas tagad ir mūsu varoņi? Miljonāri? Dažādi pie valsts un pašvaldības budžeta pupa piesūkušies ierāvēji? Kontrabandisti? Par ko sapņo mūsdienu puiši un meitenes? Kam viņi grib līdzināties? Diemžēl ne Siņavskas kundzei, kura mūža lielāko daļu turēja Ludzā govi un ravēja dārzu.
Es personīgi šo cilvēku cienīju. Atminos, ka viņa, būdama deputāte, pirms gadiem 20 nāca pie manis ar dokumentu mapi un sacīja, ka grib sniegt atmaskojošu interviju par apkures tarifiem. Bija skaidrs, ka pēc šādas intervijas viņai sabojāsies attiecības ar pašvaldības deputātiem un priekšsēdētāju, kā arī ar atbildīgajiem par apkuri un visu pašvaldības grāmatvedības cunfti. Viņa sacīja, ka viņu neuztrauc, ko tagad kāds pret viņu darīs un ko teikts. Turklāt viņa sniedza šādas intervijas nevis pirms vēlēšanām, lai celtu savu reitingu, bet tad, ka bija kas sakāms. Bet sakāmais viņai bija bieži.
Tagad, jāteic, mūsu novadu domēs nav neviena deputāta, kas garā līdzinātos Marijai Siņavskai. Politiķos vairs nav ne šīs degsmes, ne savā ziņā naivuma. Ir tikai intereses un štukošana, vai man tas ir vai nav izdevīgi un ko man tagad žurnālistam tā pareizāk pateikt, lai aita dzīva un vilks paēdis.
Trūkst mums tiešu un patiesu politiķu, kāda bija Marija. Lai Dievs pieņem Siņavskas dvēseli un dod viņai mūžīgo laimi!
Publicēts 17 MARTS 2017