Bail apmeklēt pasākumus klātienē

Pandēmijas ietekme uz kultūras nozari būs ilgstoša un priekšā būs gaidāmi arī dažādi izaicinājumi. Jautājām mūsu novada kultūras dzīves veidotājiem un Latvijas Antropologu Biedrībai, kāda pandēmijas ietekme ir jūtama šobrīd un cik nozīmīga ir kultūra cilvēkiem arī šajā nebūt ne vieglākajā laikā? Un kļūst skaidrs, ka iedzīvotāju vidū valda baiļu sajūta baudīt kultūru klātienes pasākumos, kamēr plosās Covid-19 pandēmija.

Cilvēcisko kontaktu trūkums vispār ir viena no šī pandēmijas laika spilgtākajām iezīmēm. No vienas puses cilvēki alkst pēc “dzīvā” kontakta, klātienes komunikācijas. Sabiedrība vēl nav īsti gatava maksāt par tiešsaistes saturu, jo ir pierasts, ka viss internetā pieejamais ir bez maksas. Tomēr no otras puses viens no izaicinājumiem, kas mūs sagaidīs pēc pandēmijas beigām – kā kultūras patēriņam pievērst tos, kuri būs no tās atraduši.

Kultūras akadēmijas pētnieki ar pirmo izpēti par pandēmijas ietekmi uz kultūras nozari nāca klajā aptuveni pirms gada, arī 2022. gadā plānots veikt pētījumu, kurā būs izvērtēta jau vairāk par divu gadu ietekmi.

Krities kultūras patēriņš klātienē

Latvijas Kultūras akadēmijas veiktajā “Kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījums” kas veikts, aptverot laika periodu no 2019. gada oktobra līdz 2020. gada oktobrim, apliecina, ka izteikti pieaudzis digitālais kultūras patēriņš. Par 32% pieaugusi Latvijas filmu skatīšanās tiešsaistē, par 23% palielinājusies ārvalstu filmu skatīšanās, savukārt par 22% – mūzikas klausīšanās tiešsaistē.

Atbilstoši Covid-19 ietekmei būtiski samazinājies klātienes kultūras patēriņš. Lai gan kopumā 80% Latvijas iedzīvotāju pēdējā gada laikā ir apmeklējuši kultūras pasākumus un aktivitātes, būtiski ir palielinājies arī to īpatsvars, kuri gada laikā nav bijuši nevienā kultūras pasākumā – ja iepriekš šis rādītājs bija vien 5 – 8%, tad 2020. gadā tas Covid-19 ietekmē sasniedz 20%. Tāpat novērojams, ja iepriekšējos gados lielākā daļa no tiem, kuri kultūras pasākumus un aktivitātes apmeklēja, bija bijuši vairāk nekā 5 dažādos pasākumos, tad pandēmijas pirmajā gadā 52% kultūras patērētāju bijuši ne vairāk kā 5 pasākumos.

Ja daudzus iepriekšējos gadus populārākā kultūras aktivitāte iedzīvotājiem ir bijusi pagasta, pilsētas vai novada svētku apmeklēšana, tad 2020. gadā par tādu kļuvusi kultūrvēsturisko vietu apmeklēšana, ko kopumā darīja 36% iedzīvotāju. Tomēr arī šīs aktivitātes popularitāte Covid-19 ietekmē mazinājusies – gadu iepriekš pilis, muižas, dārzus un parkus apmeklēja 58% respondentu.

Tikai 2% pārtrauc dalību amatiermākslā

Kultūras patēriņa kritums īpaši izteikti novērojams attiecībā uz pasākumu apmeklēšanu savā reģionā – ja iepriekš 57% iedzīvotāju devās uz pasākumiem savā reģionā (ārpus savas dzīves vietas), tad 2020. gadā tikai 26% ir bijuši pasākumos savā reģionā. To apliecina arī dati par reģionālo kultūras infrastruktūras objektu apmeklējumu (piemēram, Latgales vēstniecību GORS Rēzeknē 2018. gadā apmeklēja 13% Latvijas iedzīvotāju, tad 2020. gadā tikai 7%). Būtiski samazinājies arī to īpatsvars, kuri uz pasākumiem devušies uz Rīgu (iepriekš 56%, 2020. gadā tikai 35%). Un attiecīgi samazinājies arī to īpatsvars, kuri kultūras pasākumus apmeklējuši ārpus Latvijas (tādu ir aptuveni divas trīs reizes mazāk nekā iepriekš).

Laika periodā no 2019. gada līdz 2020. gadam 8% Latvijas iedzīvotāju bijuši iesaistīti amatiermākslā, piemēram, korī, tautas deju kolektīvā, amatierteātrī, 23% piedalās dažādās citās kultūras aktivitātēs (fotografē, filmē, nodarbojas ar amatniecību vai rokdarbiem, glezno, spēlē mūzikas instrumentus u.c.). Savukārt 41% veic citas sabiedriskas aktivitātes (piedalās talkās, ziedo naudu labdarībai, sporto, izglītojas u.tml.). Šie dati liecina, ka Covid-19 izplatības ietekme uz kultūras līdzdalību bijusi daudz mazāka nekā uz kultūras patēriņu. Ja 2018. gadā amatiermākslā piedalījās 10% iedzīvotāju, tad pandēmijas ietekmē 2% savu līdzdalību tajā ir pārtraukuši, citās kultūras aktivitātēs iesaiste samazinājusies par 5%, bet citās brīvā laika un pilsoniskās aktivitātēs iesaistīto īpatsvars samazinājies par 14%.

Dziesmu un deju svētki būtu jāatliek

Salnavas kultūras nama vadītāja Valentīna Kirsanova atzīst, ka pandēmijas laiks kultūrā ir smags gan pasākumu organizētājiem, gan apmeklētājiem. Ja pirms pandēmijas Salnavas KN pasākumi bija vieni no apmeklētākajiem, tad pasākums Otrajos Ziemassvētkos neizvērtās veiksmīgs, jo bija ļoti maz cilvēku. Iespējams, ka cilvēki ir iesēdējušies mājās, tāpēc neraujas uz pasākumiem, varbūt datums nebija īsti veiksmīgs, spriež KN vadītāja.

Janvāra nogalē Salnavā būs skatāma teātra izrāde, un pagaidām cilvēki piesakās aktīvi, tomēr nav tā, ka visi vēlētos nākt. Varētu būt, ka cilvēkus mulsina piebilde afišās “vietu skaits ierobežots”. Cilvēks nav paspējis pieteikties, tāpēc neiet, jo domā, ka vairs nebūs vietu. Tāpat nav izslēgts, ka cilvēki baidās doties sabiedrībā, jo pandēmijas laikā sargā savu veselību.

Pašdarbību kolektīvi cenšas neapstāties un, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, turpina mēģinājumus. Šobrīd kolektīvi gatavojas Dziesmu un deju svētku skatei. Protams, viss notiek daudz lēnākā tempā.

V. Kirsanova uzskata, ka Dziesmu un deju svētki uz gadu būtu jāatliek. Maijā kolektīviem plānotas skates, bet šī brīža epidemioloģiskajā situācijā nav zināms, kādas tās būs. KN vadītāja noteikti nevēlētos, lai svētki norisinātos attālinātā formātā, jo tādi tie sevi neattaisno. Būs jācenšas sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet visā ziņā kaut kas ir jādara, lai kultūras dzīve neapsīkst.

Valentīna Razumovska ar Ludzas Kultūras nama baltkrievu vokālo ansambli “Krinica”.

Cilvēkus attur baiļu sajūta

Arī Ludzas TN vadītāja Valentīna Razumovska atklāj, ka pandēmija ļoti atsaucas uz amatierkolektīviem, jo ir daļa kolektīvu dalībnieku, kuri nav vakcinējušies. Uz mēģinājumiem klātienē var nākt tikai vakcinētie, tāpēc tas atstāj lielu iespaidu uz amatierkolektīvu darbu. Pēdējā mēneša laikā savus mēģinājumus atsāka koris, tomēr palielinoties saslimšanai ar Covid-19, šonedēļ mēģinājums vairs nenotika. Arī vokālie ansambļi un dejotāji ir diezgan aktīvi un dodas uz mēģinājumiem. Uz izjukšanas robežas nav neviens kolektīvs, taču sliktāk kopā sanākt ir pūtēju orķestrim un senioriem. Senioru deju kopā “Priecīgās vecmāmiņas” bija 22 dejotājas, pēc tam palika 20, un tagad kopā sanāk vairs tikai 8 dāmas. Protams, tas ir apgrūtinoši, taču gribas cerēt uz labāko. Visi cer, ka arī Dziesmu un deju svētki varēs notikt klātienē. Pozitīvi ir tas, ka tagad skatei var sagatavot 5-6 deju pārus, iepriekšējo 8 pāru vietā.

Decembrī Ludzas TN notika Jura Ostrovska koncerts. Cilvēku salīdzinājumā ar pirms pandēmijas laiku bija mazāk, tika pārdotas 82 biļetes. Lai gan V. Razumovska zina, ka cilvēkiem ļoti patīk mūziķis. Savukārt janvārī uz grupas Galaktika koncertu izdevās pārdot vairāk nekā 100 biļetes.

Aprunājoties ar cilvēkiem, nākas secināt, ka par spīti vakcinācijai cilvēki izvēlas atrasties mājās. Galvenais iemesls, kas attur doties uz sabiedriskām vietām un pasākumiem, ir baiļu sajūta. Šobrīd Kultūras ministrija iesaka piebremzēt ar lieliem pasākumiem.

Dejotāji piemirsuši deju soļus

Zilupes TN vadītāja Inese Pertaja uzskata, ka pandēmija sabremzēja cilvēkus, viņi ir atradinājušies nākt ne tikai uz pasākumiem, bet arī uz amatierkolektīvu mēģinājumiem. Ja iepriekš Zilupes TN kolektīvu dalībnieki varēja pulcēties 2 reizes nedēļā un bija pie tā pieraduši, tad tagad ir grūtības savākties kopā. Līdz pirmajiem ziemas aukstumiem mēģinājumi notika ārpus telpām svaigā gaisā. Deju kolektīva vadītāja atzīst, ka dažiem izdevies aizmirst pašus elementārākos deju soļus. Vokālie ansambļi trenējās ar ZOOM starpniecību, šobrīd pulcējas uz mēģinājumiem klātienē.

Rotaļu, mīklu un dziesmu veidā aizvadītā gada oktobrī Zilupes pilsētas bērni svinēja Putras dienu.

Manāms, ka arī Zilupes pusē vecākā paaudze baidās nākt uz pasākumiem, meistarklasēm. Vecākiem cilvēkiem pandēmija iedvesusi bailes, kam nevar tik viegli pārkāpt pāri, kamēr pastāv ārkārtējais stāvoklis un epidemioloģiskie drošības pasākumi. Savukārt jaunatne ir daudz drošāka un piedalās visur, kur var. Tāpat iedzīvotāji saka, ka pietrūkst Jaungada karnevāla, kas pēdējos 2 gadus nenotika un bija ļoti iecienīts pasākums. I. Pertaja cer, ka, beidzoties pandēmijai, kultūras dzīve iegūs jaunu elpu un pasākumiem būs apmeklētāji. Tie cilvēki, kuri raduši nākt uz pasākumiem, nāks arī turpmāk, bet tie, kuri nenāca – sāks nākt, jo būs noilgojušies pēc klātienes pasākumiem.

Kultūrai ir un būs nozīmīga loma

Latvijas Antropologu Biedrības valdes locekle Anna Elizabete Griķe atzīst, ka Covid-19 pandēmijas ietekme kultūras jomā ir aktuāla un sabiedrībā plaši apspriesta. Par to arī liecina dažādu viedokļu regulāra apmaiņa masu medijos. Kā pāris redzamākās tēmas iezīmējas klātienes un digitālā platforma kultūras dzīves norisei, kultūras loma sabiedrībā, izmaiņas kultūras pieprasījumā un piedāvājumā, kultūras kvalitātes vērtējums un kultūras nozares finansējums.

Atsevišķas radošās personas arī publiski paudušas bažas par ierobežojumu negatīvo ietekmi kultūras dzīves sekmēšanā, kā arī sašutumu par ierobežojumu pārmērīgajām prasībām kultūras pasākumu organizēšanā. Tomēr pandēmijas laikā radušies dažādie risinājumi kultūras dzīves virzībai skaidri norāda, ka kultūrai ir un būs nozīmīga loma sabiedrībā, kaut šis apgalvojums būtu jāskata kontekstuāli. Dažādām cilvēku grupām ir atšķirīga izpratne par kultūras dzīvi, kas nereti saistīta arī ar kultūras pieejamību fiziskā, ekonomiskā un sociālā griezumā.

Digitālais formāts – papildinājums, nevis aizstājējs

Kā ilustratīvu piemēru antropoloģe Anna E. Griķe ir izraudzījusies Latvijā plaši iecienīto teātri. Antropologs V. Tērners, performances antropoloģijas “tēvs”, to ir salīdzinājis ar sabiedrības “aktīvo spoguli”, kur sociālā hipertrofija uz skatuves vērojama arī ar teātri plašāk saistītā procesu kopumā. Jau pirms pandēmijas nozarē bija novērojamas briestošas pārmaiņas, piemēram, neatkarīgo teātru pieaugošais skaits, bet dažādie ierobežojumi izaicināja strādāt pie jaunām formām, piemēram, attīstot tiešsaistes izrādes. Svarīgi būtu uzsvērt, ka izrāžu formāta dažādošana (arī to ieraksti) neaizstāj cita citu, bet papildina to klāstu.

Diemžēl cita aina iezīmējās nebūt mazāk svarīgā teātra nišā Latvijā, kas ir amatiermāksla. Uz pašiniciatīvu darbojošies kolektīvi, kuriem ir neatsverama loma dažādu kopienu sociālajā dzīvē, bija spiesti apturēt savu darbību. Arī skolas aktivitātes, tajā skaitā teātra pulciņi, kas apvienoja dažādu klašu skolniekus, pamatā tika pārtrauktas. XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku formāts, kur ierakstiem un tiešsaistei bija centrāla loma, lika pārdomāt sabiedrības pieaugošo ilgošanos pēc fiziskas kopības un dalīta pārdzīvojama sajūtas.

Ciematos kultūra var “noiet pagrīdē”

Izvērstie ziņojuma “Kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījums” rezultāti skaidri iezīmē vispārēju kritumu kultūras patēriņā starp 2018. gadu un 2020. gadu, atskaitot teātra izrāžu apmeklējumu. Toties izteikti noteikts pieaugums dažādām kultūras aktivitātēm internetā. Antropoloģe vēlas vērst uzmanību uz šo dalījumu, kas tendēts iezīmēt platformu, kā izšķirošu kritēriju kultūras aktivitāšu monitoringam. Vai tomēr nevajadzētu pārdomāt kultūras aktivitāšu tematisku dalījumu, kur digitālais ir kā platforma, nevis konkurējoša vai aizstājoša kultūras dzīves forma? Piemēram, ja izteiktākais kāpums ir ārvalstu un latviešu filmu vērošanai tiešsaistē, bet kultūras pārraižu skatīšanās televīzijā ir kritusies, tad atsevišķa kategorija kā “filmu skatīšanās” nemaz nav izdalīta. Kā gan lai respondenti “atšifrē”, vai filmas skatīšanās televīzijā ir vai nav kultūras pārraide? Arī kinematogrāfija ir atsevišķs mākslas žanrs, kā popularitāte būtu nevis jāpārvērtē, bet jānovērtē.

Par kultūras dzīves intensitāti cilvēku dzīvē pandēmijas apstākļos, Anna E. Griķe izceļ mazāk aizsargājamās cilvēku grupas. Tā, gados vecāka gada gājuma cilvēki, kuri bija raduši ar zināmu regularitāti apmeklēt kādu koncertu vai teātra izrādi, ilgstoši bija spiesti atteikties no šādām aktivitātēm, jo tādas vienkārši nenotika. Nu saglabātās sabiedrībā trauksmes rezultātā seniori drīzāk izvairās atgriezties kultūras iestādēs pat “epidemioloģiski drošajā režīmā”. Pret šo formātu kritiski izsakās arī tie, kuri iestājušies pret šāda veida dalījumu. Tas varētu būt īpaši sāpīgs nelielākās kopienās, piemēram, kāda ciemata kultūras dzīvē. Nespēja vai nevēlēšanās salāgot kultūras dzīvi ar ierobežojumiem veicinājusi arī tās daļēju “noiešanu pagrīdē”. Arī digitālie risinājumi, kas šobrīd izteikti attīstās kultūras dzīves piedāvājumos, būtu jāvērtē kritiski, ņemot vērā to nepieejamību atsevišķām cilvēku grupām.

Kultūras dzīvē jāpielāgojas apstākļiem

Kultūras dzīve, kā jebkurš sabiedrības process, ir jāskata tā daudzveidībā, kur liels izaicinājums būtu vēlme tās rāmēšanā pirms pandēmijas vai kādos citos standartos. Jau iepriekšminētais pētījums skaidri iezīmēja tendenci par pieaugošo pieprasījumu pēc digitālām platformām kultūras dzīves īstenošanai, ko pandēmijas radītie apstākļi šķietami paātrinājuši. Tomēr bīstamība rodas, kad tā tiek uztverta kā alternatīva kultūras dzīvei, nevis vienkārši platforma, kas nebūt nav visiem pieejama vai vēlama. Šī brīža apstākļos būtu jādomā, kā pielāgot pandēmijas radītos apstākļus kultūras dzīvei, lai netiktu novārtā atstāts ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 27. panta 1. punkts, kas nosaka, ka “katram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, darboties zinātnes progresa labā un izmantot tā sasniegumus.” Pamatoti vaicājot, “cik nozīmīga ir kultūra cilvēkiem arī šajā nebūt ne vieglākajā laikā?” būtu jāpārdomā, kurām cilvēku grupām dalība kultūras dzīvē tiek ierobežota, un kā šo situāciju varētu risināt.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Bail apmeklēt pasākumus klātienē” saturu atbild Ludzas Zeme