Ar ko sākās karš Ukrainā?

Kā sākās karš? Šis jautājums tika uzdots 31. oktobra vakarā TV24 Ukrainas kara apskata programmas tiešraidē. Par ko tas liecina? Ieilgusī kara darbība mums liekas kā rutīna, kuru aizēno savas un tuvojošās ziemas problēmas. Vēršamies pie vēstures zinātājiem, lai atgādinātu faktus un notikumus, kas liecinātu par īstajiem iemesliem Krievijas agresijas izraisīšanai pret suverēnu valsti.

Mūsu valstī par Ukrainā notiekošo karu liecina mediju informācija, radikāla ekonomiskās situācijas mainīšanās un bēgļu plūsmas, kas daļēji pārvietojas uz Eiropas valstīm, daļēji paliek Latvijā. Nekādi attaisnojumi nedrīkst būt karam, kurā 21. gadsimtā tūkstošiem cilvēku tiek nogalināti, tūkstošiem – sakropļoti un miljoni Ukrainas iedzīvotāju dzīvības saglabāšanai spiesti atstāt savas mājas. Te nav runa pat par mantas un iedzīves zaudēšanu. Absurdākais iegansts uzbrukumam kaimiņu valstij no Krievijas puses – it kā nacisma likvidēšana. Tad jau visās Eiropas valstīs, kuras ir Ukrainas pusē, tai skaitā arī Latvijā ir nacisms un tiek iznīcināti krievi. Izdomājums! Vēl viens iemesls – teritoriālās pretenzijas, galvenokārt par Krimu.

Krimas stāsts

Galvenais Krievijas iebrukuma iemesls Ukrainai – Krima, tāds uzskats ir mūziķim un vēstures pētniekam Arnim Slobožaņinam. Viņš stāsta, ka absurds ir uzskats, ka Krima vienmēr piederējusi Krievijai, jo Krimas haniste iekļauta Maskavijas iekaroto valstu sarakstā 1783. gadā un šajā teritorijā dzīvoja tatāri, tur nebija krievu. No vēsturiskā skatpunkta tas ir salīdzinoši nesen. Atrodoties Padomju Savienības sastāvā, Krimai “paveicās” pat mazāk nekā Ukrainai. Ukraina kļūst par “savienības republiku” ar valsts suverenitātes formālām iezīmēm, bet Krimai 1921. gadā Maskavas boļševiki piešķir tikai autonomijas statusu, turklāt Krievijas, nevis Ukrainas Republikas sastāvā. Staļina laikos, 1944. gadā notiek genocīds, izsūta 191 tūkstoti tatāru un Krimā iepludina krievu tautības iedzīvotājus. 1954. gadā Kremlis iniciē Krimas nodošanu Ukrainas Republikai. Tolaik Kremlis nevar pat iedomāties, ka Ukraina reiz kļūs par neatkarīgu valsti, tāpēc Krimu tāpat kā visu Ukrainu PSRS vadība joprojām uzskata par Krievijas sastāvdaļām.

Ar “perestroikas” sākumu Krimā sāk atgriezties tatāri. Kā Arnis uzskata, galvenais Krievijas neapmierinātības iemesls ir Sevastopoles kara bāze, ko pēc Ukrainas neatkarības atgūšanas Kremlim jāiznomā. Kamēr pie varas Ukrainā ir prokrieviskais Janukovičs, problēmu nav, taču ukraiņu tauta pieprasa mainīt Ukrainas politisko kursu, pēc kā sākas Maidana asiņainie notikumi un rezultātā Janukoviča bēgšana uz Krieviju.

2014. gada februārī Maskava pirmo reizi pēckara Eiropas vēsturē konfiscē citas suverēnas valsts teritorijas daļu, tādējādi destabilizējot Eiropas un globālo drošības sistēmu. Sekas attieksmei pret Krimas aneksiju redzam vēl tagad arī mēs Latvijā, īpaši Latgalē. Tomēr, lai arī zināmi 14. Saeimas vēlēšanu rezultāti Rēzeknē, Krāslavā un Daugavpilī, neviens neraujas īpaši peļņā uz Krievijas “leiputriju”, bet dodas pretējā, rietumu virzienā.

Ukrainas austrumu apgabali

Ar Donbasu un Luhansku viss vienkārši, okupēšanas mehānisms Krievijai izstrādāts gadu desmitiem – neapmierinātības radīšana ar pastāvošo varu, aģentu aktīva darbība, ieroču piegāde, pasu dalīšana, un konflikts gatavs. Atliek tikai iesaistīt savus karotājus un visai pasaulei to oficiāli noliegt. Tā Krievijas medijs “Doždj” nointervēja Donbasa konfliktā piedalījušos karavīrus, Kremļa melus atklāja, kā rezultātā momentā tika aizliegts. Un tagad visi zinām, kur ir šie žurnālisti, jā, emigrējuši un raida Latvijas ētera telpā.

Tā esam nonākuši pie 2022. gada 24. februāra Krievijas agresijas, kas nes postu visai ukraiņu nācijai. Turpmākos kara notikumus laikraksta nākamajos izdevumos atspoguļos Ludzas novadpētniecības muzeja darbinieks vēsturnieks Valērijs Dzevaltovskis un Daugavpils Universitātes asociētais profesors, Latgales vēstures pētnieks Henrihs Soms, kuri dalīsies savos uzskatos par kara ietekmi uz mūsu dzīvi Latvijā un Latgalē. Būs arī ukraiņu stāsti par pārdzīvoto dzimtenē.