Tautastērps saglabā mūsu identitāti - Ludzas Zeme

Tautastērps saglabā mūsu identitāti

Tautastērps saglabā mūsu identitāti
4
(1)

Ar šo rakstu uzsākam jaunu rakstu sēriju, kas veltīta Latgales kultūras vērtībām. Zināmā mērā šī rakstu sērija sasauksies ar pērno, tikai šoreiz tematu izvēlē nedaudz mainīti izvēlētie akcenti. Šoreiz galvenā uzmanība tiks pievērsta vairāk sadzīviskās kultūras parādībām, pamatā apskatot tās, kas ievietotas Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa, kas pirmajā rakstu sērijā pēc būtības izpalika vispār, tiks veltīta Latgales un Ludzas novada izcilām kultūras un politiskās dzīves personībām. Pirmais raksts tiek veltīts mūsu tautas identitātes apliecināšanas vizuālajam līdzeklim un nacionālās pašapziņas stiprinātājam – tautas tērpam.

 

Ikdiena, kas kļuvusi par godiem

Sākumā pāris vārdu par latviešu tautas tērpu vispār. Lielākai daļai pašreiz Latvijā dzīvojošo cilvēku jēdziens tautas tērps šķiet kaut kas vienots un nedalāms, pārsvarā saistīts ar Dziesmu svētkiem. Jāteic, ka zināma taisnības daļa šajā priekšstatā ir, jo latviešu tautas tērps, kādu to lietojam mūsdienās, savu renesansi sāka reizē ar Dziesmu svētku veidošanos, un savā būtībā ir tā atjaunots variants.

Taču, kā Kultūras kanona nodaļā, kurš veltīts tautas tērpam, raksta Anete Karlsone, LU Vēstures institūta vadošā pētniece, šī ir tikai viena daļiņa no stāsta par tautas tērpu, it īpaši, ja pievēršamies tiem tautas tērpiem, kurus valkājam pašreiz. Jāsāk ar to, ka pats jēdziens “tautas tērps” ne vienmēr nozīmē vienu un to pašu, tāpēc ir sadalāms vairākās kategorijās, atkarībā no tērpa veida. Pirmkārt, strikti jānošķir jēdzieni “tradicionālais tautas tērps” un vienkārši “tautastērps”. Tradicionālā tautas tērpa, kuru sauc arī par etnogrāfisko tērpu, galvenā pazīme ir precīza visu tērpa detaļu vēsturisko īpatnību ievērošana. Parastais tautas tērps šādas prasības neizvirza, tajā lieto dažādu laiku apģērba elementus, tos vienkāršojot un modernizējot. Reizēm pat vienā tērpā saliek kopā elementus no dažādiem Latvijas novadiem. Tiesa šāda prakse pašlaik tiek atzīta par slikto toni, tāpēc no tās maksimāli izvairās.

Ludzas novada krāšņie tērpi.

 

UNESCO īpaši izdala tautas tērpu gājienu

Runājot par tradicionālo tautas tērpu, īpaši jāpatur prātā moments, ka tās nav tikai svētku drānas. Līdzās svētkiem pastāvēja arī darba ikdiena, tāpēc jārunā arī par darba drēbēm. Tās, tāpat kā šodien, tika piemērotas gadalaikam un klimatiskajiem apstākļiem, bija mazāk greznas, bet vairāk funkcionālas. Jāpiebilst vēl, ka gan darba drēbes, gan svētku tērps ziemā tika papildināts ar virsdrēbēm. Jāteic gan, ka mūsdienās tautiskā virsdrēbes varam redzēt lietojam vien folkloras un etnogrāfiskos ansambļus.

Taču abi minētie tautas tērpu veidi nav vienīgie, kādi tiek valkāti. Aizvien lielāku popularitāti iegūst, un aizvien vairāk tiek valkāti baltu sentautu – lībiešu, kuršu, latgaļu, sēļu, zemgaļu, vēlajā dzelzs laikmetā un vēl senākos laika periodos valkāto tērpu atdarinājumi. Tā kā vienīgais veids, kā iegūt ziņas par šiem tērpiem, ir arheoloģiskie izrakumi, tad šo seno tērpu rekonstrukcijas mēdz dēvēt par arheoloģiskajiem tērpiem, kaut arī pēc būtības tie ir tradicionālie tautas tērpi tikai krietni seni.

Lai arī uzskatām, ka par mūsu tautas tērpiem vēl nezinām pietiekami daudz, tāpēc to pētīšana, kā arī propagandēšana ir jāturpina, turklāt iespējams, ka pat jāpadara intensīvāka, tomēr tieši tautas tērps ir viens no tiem elementiem, ar ko varam lepoties un kas mūs vārda tiešā nozīmē ir izvedis pasaulē. Ne velti UNESCO, iekļaujot Dziesmu svētkus nemateriālo kultūras mantojumu vērtību sarakstā, īpaši izdalīja un par vienu no tā nozīmīgākajām sastāvdaļām atzina svētku dalībnieku gājienu tautas tērpos.

Pabeidzot šo īso apskatu, nepieciešams vēl uzsvērt, ka tautas tērps, būdams vērtība pati par sevi, veicina arī amatniecības tradīciju saglabāšanos, kas kalpo kā amata prasmju apgūšanas un uzskates līdzeklis. Citējot A. Karlsoni: – Tautastērpa darināšana ir komplekss dažādu tradicionālo prasmju apvienojums. Kolekcijās saglabātais latviešu tradicionālais tautastērps atspoguļo seno rokdarbu prasmju un rotājumu lielo daudzveidību. Mūsdienās mēs to izmantojam kā bagātu tradicionālo prasmju izziņas avotu, kura apguve ļauj nodrošināt seno zināšanu pārmantojamību.

 

Tautastērps nav sastingusi vērtība

Vēl noteikti jāmin tas, ka pavisam senajos laikos baltu tautu tērpi, kurus tagad saucam par arheoloģiskajiem, atšķīrās minimāli, tajos bija ļoti daudz kopīgu pazīmju. Taču laika gaitā, sevišķi dzimtbūšanas gados, kad vietējo iedzīvotāju brīva pārvietošanās bija ierobežota, tērps katrā novadā sāka iegūt tikai sev raksturīgās iezīmes, tomēr nezaudējot kopīgo.

Tradicionālais Ludzas apriņķa vīriešu tautastērps.

 

Tautastērpa mainīšanās laika gaitā turpinājās nepārtraukti. Tas regulāri papildinājās ar jaunām iezīmēm, vienlaikus neatsakoties arī no senā apģērba. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk pastiprinājās ne tikai dažādu novadu tērpu atšķirības, bet arī to atšķirība no senāku gadsimtu tērpiem. Tērpu izmaiņas ietekmēja gan jaunās, ķīmiskās krāsas, gan ievestās izejvielas, gan arī modes tendences. It sevišķi šīs izmaiņas kļuva pamanāmākās 19. gadsimta otrajā pusē.

Šoreiz mūsu uzdevums, runājot un pētot Latgales tautas tērpu, galvenokārt ir uzzināt, kādas ir tā raksturīgākās īpašības un atšķirības no citu novadu tērpiem, lai labāk spētu novērtēt, cik daudz tieši sava, latgaliskā ieguldījuma, ar sava tautas tērpa palīdzību esam ieguldījuši kultūras kanona krātuvē. Šajā jautājumā vērsāmies pie kundzes, kura par tautas tērpiem ir informēta gauži labi un pilnīgi, pati nodarbojas ar to pētniecību un veicina jaunu tautastērpu un tradicionālo tautas tērpu gatavošanu un valkāšanu. Bez pārspīlējuma var sacīt, ka viņa šajā jomā Ludzas novadā, kā arī tam piegulošajos novados ir viszinošākais cilvēks. Runa ir par TIC un Ludzas Amatnieku centra vadītāju Līgu Kondrāti.

 

Jāpēta un jāmācās

Saruna ar L. Kondrāti sākās ar viņas stāstījumu par tautastērpu pētniekiem. Kā viņa ar patiesu prieku uzsver, tautastērpu pētniecība attīstās, turpinās un notiek nepārtraukti. Pieredzējušākajiem pētniekiem talkā dodas jauni spēki. Šīs norises apliecina to patīkamo patiesību, ka esam apzinājušies tautastērpa lomu un nozīmi, kā arī to, ka pētniecības darbs ne tuvu nav galā. Visus tautastērpa pētniekus nudien nav viegli nosaukt, taču ir uzvārdi, kuri šā darba sakarā noteikti jāpiemin. Tās ir jau minētā A. Karlsone, M. Grasmane, I. Žeijere, A. Jansone, I. Ziņģīte. Vēl noteikti jāmin arī divas pētnieces, kurām pavisam nesen iznāca grāmatas par tautastērpiem. Tās ir I. Pīgozne, kura publicēja pētījumu par krāsām taututērpā, kā arī A. Zariņa, kura laida klajā grāmatu par arheoloģisko tērpu. Tā ka varam būt droši un apmierināti, ka pētniecības darbs turpinās, tas noteikti atklās vēl kādus ar tautastērpu saistītus jaunumus un fineses. Tomēr šoreiz mūsu uzdevums nav izsekot līdzi fundamentāliem pētījumiem, bet gan uzzināt konkrētās Latgales tautastērpa oriģinālās iezīmes. Tad nu tieši šo jautājumu arī pirmo uzdodam L. Kondrātei.

Ludzas apkārtnes sievietes un vīrieša arheoloģiskie tērpi.

 

Divi tautastērpa varianti

Pirms sākt stāstīt, Ludzas Amatnieku centra vadītāja nosauc galvenos tautastērpa elementus, par kuriem nāksies runāt. Tie ir pirmkārt krekls, kurš ir tautastērpa pamatā gan vīriešiem, gan sievietēm. Tālāk tam seko brunči, jaka, ņieburs un villaine sievietēm, kā arī bikses, svārki un veste vīriešiem. Neiztika arī bez jostas. Bez šaubām, obligāts tautastērpa elements ir galvassegas un arī apavi.

Te vēl jāpiezīmē kāds, zinātājiem pats par sevi zināms fakts, kurš tomēr būtu jāatgādina, ka nevar runāt par kādu vienu, visas Latgales tautas tērpu, kaut arī atšķirībā no citiem Latvijas novadiem šeit vērojama lielāka viengabalainība. Principā, runājot par Latgales tautastērpiem var izdalīt divus lokālos tautastērpa variantus – Ziemeļlatgales un Dienvidlatgales. Ludzas puse kopā ar Daugavpili, Krāslavu, Kārsavu, Maltu, Rēzekni, Varakļāniem, Viļāniem, Preiļiem un Zilupi pārstāv Dienvidlatgali. Savukārt spilgtākie Ziemeļlatgales tērpi meklējami Viļakā, Balvos un arī Abrenē, kuras baltais tērps ir pašreiz vissenākais, jo saglabājies gandrīz bez izmaiņām tāds pats, kādu to savos zīmējumos attēloja Johans Kristofs Broce. Vēl kā Latgales tautastērpa raksturīga īpatnība jāmin tas, ka šeit vairāk, nekā citos Latvijas novados, tautastērps ir veidojies dažādu kultūru saskarsmes un mijiedarbības rezultātā. Lai minam kaut poļus, krievus un baltkrievus.

 

Visa pamatā krekls

Atgriezīsimies pie tautastērpu sastāvdaļām, sāksim ar kreklu. Latgalei tipiskākā tautastērpa pazīme ir tā, ka tas šūts tikpat kā bez rotājumiem. Vienīgais izrotājums – sarkanu diegu izšuvums uz apkakles, aprocēm un uzšūtajiem uzplečiem. Sevišķa atšķirība piemīt Ziemeļlatgalē šūto kreklu augšdaļas audumam. Visur citur tie šūti no vienkāršā linu auduma, turpretī Ziemeļlatgalē – no acainā trinīša, acikņa vai audaces. Tikai Ziemeļlatgales krekliem ir vēl kāda īpatnība – sarkans ielocīts vai aužot ielaists uzpleču raksts.

Dienvidlatgales sieviešu krekli ir vienkāršāki ar ļoti šauru apkakli. Parasti krekla lejasdaļā ir piešūta pakulu auduma piešuve – pastainis, kas nav sastopams nekur citur Latvijā. Kas attiecas uz vīriešu krekliem, tie gandrīz visi ir tunikveida, ar stāvu apkakli. Galvenā atšķirība kreklos slēpās tieši valkāšanas veidā. Latgalē, it sevišķi izteikti Ziemeļlatgalē, kreklus valkā izlaistus pāri biksēm un sasietus ar celaini.

Latgales senākais – Abrenes baltais tērps.

 

Brunči un priekšauts

Sākot runāt par brunčiem, pirmkārt jāmin kāda būtiska arheoloģisko tērpu brunču atšķirība. Proti, latgaļu sievām bija apliekamie brunči no viena audekla gabala, turpretī lībiešiem tos veidoja divi, ar saktām sastiprināti auduma gabali. Runājot par tradicionālo tautastērpu, vecākie no zināmajiem brunčiem ir vienkrāsaini, ar rotātu apakšmalu, kādi tie redzami J. K. Broces zīmētajos Viļakas apkaimes sieviešu tērpos. Brunču darināšanai tika izmantota gan vilna, gan lini. Rotājuma joslai nereti tiek izmantotas knipelētās mežģīnes. Galvenā brunču atšķirība vēlākā laikā – Ziemeļlatgalē brunči paliek balti, Dienvidlatgalē piekrišanu gūst vertikāli svītroti brunči.

Runājot par vīriešu kāju ietērpu – biksēm –, jāteic, ka Latgalē tām kā materiālu pārsvarā izmantoja linus vai pakulas. Pakulu bikses bija paredzētas darbam, linu – godiem. Vilnas bikses bija jau lielas labklājības apliecinājums, tās atļāvās retais, tāpēc arī tās Latgalē lielu izplatību neguva.

Turpinot sarunu par Latgales tautastērpa īpatnībām, noteikti jāmin divas lietas. Pirmā – tas, ka ļoti reti tiek vilktas vestes un jakas. Otrā – ka Latgale ir novads, kurā arī pie goda tērpa tiek vilkts priekšauts. Tiesa, tādā gadījumā netiek sieta josta, jo vienlaikus priekšauta un jostas valkāšana nav pieļaujama. Goda priekšauts ir garš, gandrīz līdz brunču apakšmalai. Raksturīgākais priekšauta rotājums ir josla apakšmalā. To veido izšuvums vai ielasījums. Priekšauta apakšmalā nereti piešūtas knipelētas mežģīnes, kuras vispār var uzskatīt par Latgales vizītkarti, jo tās šeit izmanto krietni vairāk, nekā citos novados. Ar tām rotā priekšautus, galvas autu galus, snātenes (linu plecu segas), Ziemeļlatgales brunčus, kā arī dažreiz pat kreklus.

 

Siešu ciešu zīda jostu…

Kas attiecas uz jostām, tad tās Latgales tautastērpos izmanto visai bieži. Acīmredzot šī tradīcija ir cieši saistīta ar to, ka Latgalē reti lietoja vestes un jakas. Piemērs, kas apliecina šīs hipotēzes pareizību, nav tālu jāmeklē – Ziemeļlatgales novados, kur lieto balto goda tērpa komplektu ar jaku, rakstaino jostu vienkārši nav.

Pārējā Latgalē lietoja trīs veidu jostas – rakstaini austās jostas, celaines un aulejas jostas jeb lesenes. Tiesa, rakstainās jostas gandrīz pilnīgi izzuda jau 19. gadsimtā, kad populārākā josta kļuva celaine. Tās sēja gan vīrieši, gan sievietes. Ziemas laikā vīri virs mēteļiem un kažokiem sēja arī no vilnas dzijas pītas jostas, kādas nekur citur Latvijā nav sastopamas.

 

Villaines atstāja mantojumā

Tautas tērpu apskatā esam nonākuši līdz villainei. Kā teic L. Kondrāte: – Izšūtā villaine ir pats raksturīgākais Latgales goda tērpa elements.

Šeit vēl jāprecizē, ka Latgales villainēm raksturīga ir individualitāte. Lai gan tiek saglabāti kopīgie, vienojošie elementi un tradīcijas, tomēr tas, ka villaines Latgalē tradicionāli nav amatnieku darinātas, ļauj katrai villaines darinātājai parādīt savu radošo “es”. Kaut gan ļoti bieži, balstoties tradīcijās, rotājumam tiek izvēlēts Austras koka vai trīsstūrīšu raksts. Runājot par villaiņu izmēriem, Ziemeļlatgalē tās ir lielākas un to audums ir smalkāks.

Tieši villaines tika uzskatītas par tautastērpa vērtīgāko daļu (neskaitot rotaslietas), tāpēc tika nodotas mantojumā no paaudzes paaudzē.

Vēl bez villainēm plecu segšanai tika lietotas snātenes un plecu lakati. Pirmās, kā jau lina drēbes, tika lietotas vasarā vairāk kā rotājums, savukārt plecu lakatiem vairāk bija praktiska nozīme, jo tie paredzēti siltumam.

Ludzas amatnieku centra audēja M. Tutāne.

 

Meitām vainagi, sievām galvasauti

Tā nu pakāpeniski tautastērpa elementu apskatā esam pietuvojušies beigām, L. Kondrāte pievēršas galvassegām.

Tas ir ļoti nozīmīgs apģērba elements, jo, kā savulaik rakstīts, Latgalē basas kājas nav nekāds retums, bet cilvēku ar neapsegtu galvu gan nesatiksi. Runājot par meitu galvassegām, Latgalē viss ir kā pārējā Latvijā – meitas valkā vainagus. Turpretī ar sievām tā lieta ir gluži citāda. Latgalē tradicionālajā sievas tautas tērpā aubi neatrast. Šeit valda un tiek plaši lietots galvasauts. Valkāja īsos un garos galvasautus.

Garie galvasauti pārsvarā saglabājušies Dienvidlatgalē. To raksturīga īpašība ir tas, ka katrā auta galā ir atšķirīgs rotājums. Sastopami arī tādi auti, kuriem viens gals ir vispār bez rotājuma. Ikdienā gan parasti vairāk tika lietoti parastie lakati.

Kā ļoti oriģināla sievu galvassega vēl jāmin Dienvidlatgales rietumos sastopamās sievu torņveida cepures. To veido no rūpnieciski ražota vilnas auduma, to galvas virsū pārlokot un aizmugurē, sašujot, arī izveidojas liela kvadrātveida cepure.

Pabeidzot stāstu par sieviešu galvas segām, vēl noteikti jāmin pārpieris. Tā gan nav patstāvīga galvas sega, tomēr to ļoti bieži lietoja kopā ar galvasautu vai lakatu.

 

Reti lietoja kurpes un zeķes

Kas attiecas uz vīriešiem, vasarās viņu izplatītākā galvassega bija pītā salmenīca, bet 19. gadsimta otrajā pusē to jau vietām sāka nomainīt naģene. Godos reizumis galvā lika no vilnas filca darinātas platmales. Ziemā, protams, tika valkātas ausaines.

Vēl tikai jātiek skaidrībā par kāju ietērpu. Šajā ziņā nekas negaidīts neatklājas. Kā zināms, izplatītākie kāju ietērpi bija auti un vīzes. Ziemā lietoja vilnas autus, vasarā – lina. Dienvidlatgalē izplatīts, bet citur Latvijā nepazīstams apavs ir peterne – no auklām pīts apavs. Zeķes un kurpes bija reti lietots apģērba gabals, kurus lietoja tikai godos, vai ieejot baznīcā. Ja reiz pieminētas zeķes, tad Latgale izceļas ar savām rakstītajām zeķēm.

Vēl pāris vārdu par virsdrēbēm. Garie mēteļi ir sastopami viscaur Latvijā, toties Latgales īpatnība ir garie linu mēteļi. Stāstot par tiem vēl jāpiemin, ka sievietes savus mēteļus pogāja, kamēr vīri jozās ar plato celaini.

V. Razumovska un L. Mežule savos tautastērpos.

 

Interese par autentismu pieaug

Iepazīstoties ar visiem tautastērpa elementiem, radās pamatots jautājums, cik ir cilvēku, kuri mūsdienās vēlas iegūt īpašumā tautas tērpu, un kādas ir iespējas savu vēlmi īstenot.

Sākot sarunu par šo tematu, L. Kondrāte akcentē, ka pirms iegūt īpašumā tautas tērpu, pašam sev jāatbild uz jautājumu – kāpēc es to vēlos, kam man tautas tērps nepieciešams? Iemesli, kuri mudina iegūt īpašumā tautas tērpu, mēdz būt visdažādākie. Tā gan vēlme sajust savu nacionālo identitāti, godināt senču tikumus un sajust dzimtas saknes, sasaisti ar savu dzimto pagastu, sajust arhaikas elpu vai arī gluži praktiski, paredzot tautas tērpu lietošanai, piemēram, folkloras ansambļos, kapelās, deju kolektīvos, koros, kultūras darbā un citur. Atkarībā no mērķa arī tiek noteikts veidojamā tautas tērpa veids. Jāpiebilst, ka pēdējā laikā vairāk pieaug to pasūtītāju skaits, kuri vēlas pilnīgi autentisku sava novada vai pagasta tērpu. Ir gadījumi, kad pasūtītājs ierodas ar senu fotogrāfiju un vēlas iegūt tieši tādu tautas tērpu, kāds redzams fotogrāfijā, ieskaitot pat krekla izšuvumus. Ir pilnīgi skaidrs, ka šādu autentisku tērpu tā īpašnieks lietos kā goda drānas un uzvilks tikai svētku reizē.

Ja tautastērps paredzēts biežākai lietošanai, tad to veido praktiskāku, tā vairs nav precīza rekonstrukcija. Reizēm pat tiek pielietota stilizācija. Piemēram, kāds deju kolektīvs pieprasa saviem kostīmiem kreklus, kuri neburzās. Tādā gadījumā, lai apmierinātu šo prasību, kreklu materiālam tiek lietota arī sintētika. Pasūtītāja prasība ir izpildīta, tikai ar tādiem tērpiem tautas tērpu skatē gan labāk nepiedalīties, kā arī pastiprināta svīšana kolektīva dalībniekiem ir garantēta.

Lai nu kā būtu, katrs tautas tērpa pasūtītājs pirms pasūtījuma izdarīšanas ilgi sarunājas ar L. Kondrāti, iepazīstas ar iespējamiem tērpa variantiem. Kā pozitīvu iezīmi Ludzas Amatnieku centra vadītāja min faktu, ka vairāk tikpat kā nav sastopami ļaudis, kuri veido tautastērpu kā pagadās, saliekot tajā kopā dažādu pagastu vai pat novadu pilnīgi atšķirīgu tērpu sastāvdaļas tikai tāpēc, ka tas “tā smuki izskatās”. Individuālais pasūtītājs, kā jau minēts, lielāko tiesu konkrēti zina, kāda pagasta vai novada tērpu vēlas, tāpēc jāapspriež tikai detaļas. Ja pasūtītājs vēlas tautastērpu tikai ar noteikumu, lai tas būtu latgalisks, tad apspriešanās ir ilgāka. Tādā gadījumā bieži nāk talkā Ludzas Amatnieku centrā apskatāmā 11 Latgales tautastērpu kolekcija, kura palīdz konkretizēt pasūtītāja vēlmes.

 

Materiāli dārgāki, meistaru mazāk

Runājot par tautastērpa iegādi, nevar ignorēt šī jautājuma finansiālo pusi, kas ir krietni nozīmīga. Kā sacīja L. Kondrāte, šajā ziņā nekādas iepriecinošas nākotnes perspektīvas nav gaidāmas, jo tautas tērpi kļūs tikai dārgāki.

Visdārgākās ir arheoloģisko tērpu rekonstrukcijas, jo to sastāvā ir daudz rotu. Šeit noteikti jāmin tas, ka apbedījumi Ludzas Odu kalnā, no kuriem ņem rotu paraugus, ir vieni no visbagātākajiem, kādi vien Latgalē zināmi. Šeit ir atrasta lielā sudraba pūces sakta, kā arī plākšņu sakta, kas atrodama vien retās vietās. Un kur nu vēl rotājumi uz villaines malām, aproces un kakla rotas. Šīs rotas vien jau kopā veido tīri pieklājīgu kapitālu.

Citu veidu tautastērpu padārdzinājums izskaidrojams ar trim faktoriem. Pirmais, kurš ir visiem labi zināms un jūtams visās jomās, inflācija, kas padara dārgāku jebkuru preci un pakalpojumu. Abi nākamie iemesli gan tīri specifiski – vietējo izejvielu trūkums (visvairāk tas attiecas uz liniem), kā arī tas, ka lēnām, bet neatlaidīgi samazinās prasmīgo dažādu specialitāšu meistaru skaits.

Jā, attiecībā uz meistariem situācija ne tuvu nav iepriecinoša, un Ludzas novads par spīti to deficītam vēl atrodas zināmā mērā priviliģētā stāvoklī. To mums nodrošina tas, ka tepat netālu Zilupē vēl strādā vienīgā knipelēto mežģīņu meistare T. Siņicina. Arī vienīgais atlikušais peterņu meistars S. Ķipļuks, kurš strādā Ciblas novadā. Varam priecāties par to, ka salīdzinoši laba situācija ir ar audējām. Amatnieku centrā strādā M. Tutāne, I. Siltāne, J. Jase un A. Svikša. Tās visas ir jaunās paaudzes audējas. Lielāka darba pieredze ir R. Vancānei, kura ir arī teicama izšūšanas speciāliste. Kā viņas pašas saka, aušana jau ir asinīs, tāpēc kļuvusi par nepieciešamību.

 

Zaudējām savus linus

Tomēr vecie filca velšanas meistari jau visi aizgājuši viņsaulē, tā arī visos sīkumos ar saviem meistarības noslēpumiem nedalījušies. Tā nu gan veltenīši, gan augstās veltās filca cepures sagādā problēmas.

Tāpat grūti atrast salmu cepuru pinējus, kuri visā Latvijā ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Kā paši varat secināt, jo mazāk meistaru, jo viņu darbs grūtāk pieejams, tāpēc maksā dārgāk.

Tas pats sakāms arī par liniem. Paradoksāli, bet kādreizējā linu zemē Latgalē pašlaik tautastērpu kreklus šuj no Baltkrievijas vai Lietuvas liniem. Kāpēc pazaudējām savus linus? Šajā ziņā vienprātīgas ir gan audējas un šuvējas, gan L. Kondrāte, gan arī kādreizējais Mērdzenes pagasta priekšsēdētājs un vietējās saimniecības vadītājs Arvīds Urtāns, kurš tieši ar linu palīdzību savulaik nodrošināja saimniecības uzplaukumu. Šoreiz pie vainas ir neprasmīga saimniekošana, kā arī kolhozu likvidēšana. Kā tika privatizēta Jelgavas linu fabrika, tā viņa sāka pieņemt apstrādei mazāk linu, saražotā auduma kvalitāte kļuva vājāka, bet pats audums dārgāks. Līdztekus tika noteiktas ne pārāk adekvātas iepirkuma cenas, kas automātiski samazināja privāto linu audzētāju skaitu. Kaut cik atmaksātos nodarboties ar linu audzēšanu, ja to varētu darīt lielos apmēros, bet kolektīvās saimniecības tika likvidētas, tāpēc šādu piegādātāju trūka. Tā nu izveidojās apburtais aplis, kas linu audzēšanu Latvijā pakāpeniski padarīja nerentablu, līdz Jelgavas linu fabrika tika nolaista, ar to arī ilggadīgā linu audzēšanas tradīcija Latgalē izbeidzās. Tomēr jāteic gan, ka šajā ziņā neesam vienīgie cietēji. Arī Igaunijā vairs nav linu apstrādes rūpnīcas. Tā nu Lietuva un Baltkrievija var plūkt savas apdomīgākās saimniekošanas augļus un diktēt linu audumu cenas, kas mazākas nekļūst.

 

Izmaksas mērāmas tūkstošos

Skaidrs, ka lasītājam, kurš pats vēlas iegādāties tautastērpu, ar šo stāstījumu vien nav gana, tāpēc viņu vairāk interesē konkrēti skaitļi. Te nu jāteic, ka izmaksas tērpam var būt visdažādākās. Tās, kā jau minēts, ir atkarīgas gan no tērpa veida, gan arī no tā, cik pilnīgu tautastērpu pasūtītājs vēlas. Atkarībā no tā cenu šķēres var ļoti svārstīties. Pašlaik, lai iegūtu savā īpašumā kādu pašu vienkāršāko un atviegloto tautastērpa variantu (ne pilnīgu), var cerēt, ka jums to piemeklēs par 300 – 400 eiro. Ja vēlaties pilnīgu un krāšņu tērpa rekonstrukciju, tad jau minētajiem skaitļiem vēl jāliek viena nulle klāt. Tā kā vidusmēra cilvēkam rocība nav tik liela, tad pašlaik iecienītākais tautastērpa iegūšanas veids ir – darīt to pa daļām. Pirmajā gadā pasūtīt svārkus, otrā – kreklu, trešajā – jostu vai galvautu.

Taču, lai arī tautastērpa iegāde nav pārāk lēts prieks, cilvēki turpina to darīt, turklāt šādu ļaužu skaits nemazinās. Tas dod zināmu optimismu, jo apliecina, ka vēlme saglabāt savas dzimtas un tautas saiknes mūsos vēl tomēr ir gana stipra, kā arī to, ka vēl joprojām mēs saprotam, ka visas vērtības šajā saulē nav vien ar naudu mērāmas.

 

Stāsta tautas tērpu valkātāji

Pirms pabeigt rakstu par Latgales tautastērpu, vēl gribējām aprunāties ar pāris cilvēkiem, kuriem savu darba pienākumu vai arī hobiju dēļ diezgan bieži nākas tērpties tautastērpos. Vaicājām viņiem, kas noteicis tautastērpa izvēli un kādā ceļā pie tā tikts.

Karīna Demko-Senkāne, folkloras ansambļa “Dzeipori” vadītāja: – Ceļš pie sava tautas tērpa bija diezgan pailgs. Pašā sākumā iztikām ar stilizētiem tērpiem un ar mantotām īsto tautastērpu sastāvdaļām. Tad finanšu situācija ļāva tērpus pasūtīt. To arī izdarījām. Katra ansambļa dalībniece pasūtīja savas dzimtās puses tērpu. Uzskatījām, ka galvenais ir nevis vizuāla vienveidība, bet gan savas dzimtenes apliecināšana. Tāpēc man uzstāšanās reizēs mugurā allaž ir Mērdzenes puses tautastērps. Saprotams, ka visu tautastērpu uzreiz pasūtīt nevarējām. Pagāja kādi gadi pieci, kamēr tas tika galīgi noformēts.

Valentīna Razumovska, Ludzas Tautas nama vadītāja: – Es svētku reizēs valkāju pārmantotu Zvirgzdenes puses tautastērpu. Tiesa, tas gan nav ticis mantots pa manas dzimtas līniju. Taču tas ir mans tērps, un es viņā jūtos piederīga.

Biruta Jermaka, Isnaudas TN vadītāja, Isnaudas folkloras kopas dalībniece: – Personīgi es valkāju pasūtītu tautas tērpu, kā vairums mūsu ansambļa sievu. Tomēr četrām mūsu ansambļa dalībniecēm ir personīgie, mantotie tautas tērpi. Mūsu tērpi arī tapa gadu gaitā. Paši pirmie, protams, bija brunči, tiem pakāpeniski sekoja pārējās tautastērpa sastāvdaļas, kā rezultātā pēc kādiem 6 gadiem katrai ansambļa dalībniecei bija savs tautastērps.

Aija, pensionāre no Pildas: – Man vēl nav sava pilna tautas tērpa, bet esmu jau sākusi to komplektēt, katru gadu pievienojot kādu sastāvdaļu. Manā gadījumā noteikti nevar runāt par tradicionālo tautas tērpu, tas noteikti ir vienkārši tautas tērps, pat ar zināmām stilizācijas iezīmēm. Tomēr, to uzvelkot, jūtos pilnīgi savādāk, vairāk piederīga šai zemei un šai vietai, tāpēc noteikti darbu turpināšu, līdz tautastērps būs izveidots līdz galam.

Inese Romanova, Izglītības pārvaldes darbiniece, Ņukšu folkloras ansambļa dalībniece: – Lai gan juridiski ansambļa tautastērps tā īsti manā īpašumā neskaitās, tomēr varu to droši saukt par savu, tāpat kā ansambļa pārējās sievas. Lieta tā, ka ansambļa pirmsākumos tērpus darinājām par savu naudu, kombinēdamas tos ar to, kas palicis mantojumā. Jāteic, ka mantots nebija nemaz tik maz, īpaši bagātīgs bija plecu lakatu klāsts. Tomēr pilna tautastērpa komplekta izveide prasīja ilgu laiku, teju desmit gadus. Jāteic, ka mēs nepieturējāmies pie principa, ka katrai sievai jāvelk savas dzimtās puses tērps, jo tā sanācis, ka esam no tik dažādām vietām, ka tādā gadījumā valdītu liels raibums. Tāpēc pieturējāmies pie Ludzas puses tautastērpiem.

V. Kirsanova, Salnavas TN vadītāja: – Pašai sava personīgā tautastērpa man gan nav. Taču, ja vēlos justies īpaši, svinēt svētkus ar tautiskām intonācijām, tad šādam nolūkam ir pašūta speciāla, tradicionālā etnogrāfiskā manierē šūta linu kleita. Protams, darbā ar tautastērpiem iznāk saskarties daudz, bet paša manta tomēr ir un paliek paša, vai ne?

Sarmīte Stapule, deju kolektīvu vadītāja: – Man ir pašai savs personīgais tautastērps. Tapa viņš gan krietni ilgi, desmit gadu laikā, sākot ar 1995. gadu. Jau kad sāku komplektēt tērpu, skaidri zināju, ko gribu – Ludzas puses sievas tērpu. Biju jau atradusi fotogrāfijas un zīmējumus. Tiesa nevar sacīt, ka viss tērps būtu radīts no jauna. Īpašu senuma un īstuma aromātu tam sniedz no vecāsmātes mantotā josta – celaine. Ja runājam par personīgajiem tautastērpiem, tad noteikti vēlos pieminēt arī deju kolektīva “Atvasara” dejotāju L. Mežali, kura, atradusi mazu, senu un autentisku auduma gabaliņu, nerimās līdz nebija ieguvusi tādu audumu un pašuvusi no tā brunčus. Tiesa, šis prieks nebija pārāk lēts, taču gandarījums, ka uzvelc mugurā simtprocentīgu savas puses drēbi ar tajā iemiesoto enerģiju, to noteikti atsver.

Ar šīm tautastērpu īpašnieku un valkātāju replikām tad arī beigsim stāstījumu par tautastērpa vietu Latgalē. Gribas vien piebilst, jo vairāk iepazinos ar tautastērpa niansēm, tā valkātājiem un izgatavotājiem, jo lielāks lepnums pārņēma. Lepnums par to, ka par spīti visam esam pratuši saglabāt savu tautastērpu nevis kā sausu muzeja eksponātu, bet kā vitālu un nepieciešamu savas personības un identitātes daļu, kura pastāvēs tik ilgi, kamēr vien pastāvēsim mēs paši.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Tautastērps saglabā mūsu identitāti” saturu atbild Ludzas Zeme.

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums 4 / 5. 1