Rokdarbi no plastmasas maisiņiem

Par to, ka atkritumi var būt drauds normālai pasaules eksistencei, neviens jau sen nestrīdas. Šī patiesība kļuvusi par aksiomu. Taču zināt un saprast vēl nenozīmē darīt. Daudzi, pārāk daudzi cilvēki atrodas domāšanas un rīcības inerces zonā, un, pat labi zinot par atkritumu, sevišķi plastmasas, kaitīgo ietekmi uz apkārtējo vidi, nedara neko, lai stāvokli mainītu. Tieši tāpēc sevišķu vērību un cieņu pelnījuši tie cilvēki, kuri aktīvi rīkojas, lai planētas piesārņojums nekļūtu lielāks.

Šoreiz viesojamies pie viena no šādiem ekoloģiski domājošiem cilvēkiem – Briģu pagasta iedzīvotājas Zinaidas Zalkinas.

Iedveš materiālam otru dzīvi

Jau sperot kāju pāri Zinaidas mājas slieksnim, tūlīt var pamanīt pirmo atšķirību – visur uz grīdas atrodas tamborētas vai citā veidā pagatavotas dažādas formas grīdsedziņas un paklājiņi. Ieejot tālāk istabā, skatienam paveras krietni daudz dažādu priekšmetu, kuri, acīm redzami, nav vis iegādāti pirkšanas ceļā, bet gan pagatavoti pašas rokām. Te var redzēt ne tikai sedziņas un paklājus, bet arī vāzes, grozus, dažādus dekorus, pat ikebanas. Un, kas pats interesantākais un nozīmīgākais, pārsvarā tie pagatavoti no tā, kas citās saimniecībās tiek vai nu izmests mēslu kastē vai sadedzināts – veciem papīriem, vienreizējiem plastmasas traukiem un galda piederumiem, plastmasas kulītēm, lupatām, izārdītiem diegiem un citām izejvielām, kuras jau it kā vienu mūžu nokalpojušas. Kā Zinaida pati smej: – Dodu lietiņām otru iespēju pagarināt savu mūžu un darīt ko neierastu.

Pirmajā brīdī, kamēr vēl Zinaidas darbu klāsts nav iepazīts (to nemaz nevar tik ātri izdarīt), istabā ienākušam acis iet uz riņķi vien un pat grūti koncentrēties sarunas uzsākšanai.
Kad beidzot to iesākam, tad pirmais jautājums, kur meklējamas saknes šādai radošai darbībai?

Pēc Zinaidas stāstītā, vēlme pagatavot ko ar savām rokām mantota no vecākiem, kuri dzīvoja un strādāja Ciblas novada Vaitu ciemā. Zinaidas māmiņa bijusi prasmīga audēja, bet tēvs – kalējs, kurš bija piepratis arī koka apstrādes un akmeņkaļa darbu.

Viņš izgatavojis gan loga rāmjus, gan kapa pieminekļus, gan vērpjamos ratiņus. Viens tēva pagatavotais ratiņš Zinaidai vēl saglabājies kā piemiņa. Tiesa, pašlaik, intervijas laikā, tas neatrodas mājās, bet gan Briģu pagasta bibliotēkas organizētajā etnogrāfisko un seno priekšmetu izstādē. Apvaicājos, kādā ceļā Zinaida no Ciblas nonākusi Briģos. Izrādās, šīs pārceļošanas iemesls ir gauži parasts – darba pienākumi. Pēc Ciblas septiņgadīgās skolas beigšanas Zinaīda Malnavas tehnikumā, kuru pabeigusi 1967. gadā, ieguvusi agronoma specialitāti. Bijis iecerēts atrast darbu turpat Ciblas pusē, bet tad pie Zinaidas atbraucis Briģu puses kolhoza “Rassvet” priekšsēdētājs V. Stepanovs un pārliecinājis braukt viņam līdz, jo kolhozā esot nepieciešami lauksaimniecības speciālisti, kuri labi prot krievu valodu. Tā nu jaunā agronome attapusies Fjodorku ciemā, kur arī sākušās viņas darba gaitas. Ilgus gadus Zinaīdas darbs bijis saistīts ar lauksaimniecību. Mūža otrajā pusē gan vairāk kā 12 gadu nostrādāts arī Zilupes skolā par sekretāri. Taču, lai kur arī būts un kāds amats pildīts, tieksme kaut ko uzmeistarot pašas rokām nav pametusi ne mirkli. Ilgu laiku šī vēlme bija vērsta vienā pierastā virzienā.

Pēc pašas Zinaīdas sacītā: – Ilgu laiku neizkāpu ārā no tradīciju rāmjiem. Kā jau skolas gados sāku nodarboties ar tradicionālajiem rokdarbiem – adīšanu un tamborēšanu, tā arī ilgu laiku turpināju pa iebrauktajām sliedēm. Rokdarbi labi nomierina, ļauj noņemt stresu un psiholoģiski atpūsties, kā arī dod teicamu gala produktu. Ko tad lai vairāk vēlas? Taču pakāpeniski sāka urdīt kāds neapmierinātības velniņš un vēlme izmēģināt ko nebijušu. Gan jaunas formas, gan materiālus, gan nebijušu rezultātu. Un tieši tajā laikā, kad sāku strādāt Zilupes skolā, šī vēlēšanās ņēma virsroku pār pieradumu.

Interese sākās radošajā darbnīcā

– Kad ilgu laiku vēlies ko jaunu, bet nevari saņemties, reizēm ir nepieciešams kāds grūdiens no ārpuses. Es šo impulsu saņēmu šeit pat, Briģu Tautas namā, kur apmeklēju radošās darbnīcas un “Čaklo roku” pulciņu, kura dalībnieki dalījās ar dažādām idejām. Mans pirmais darbs bija dārza dekors – varde, un ar to maisam gals bija vaļā. Biju sasirgusi ar jaunu ideju meklējumiem,– turpina stāstīt Zinaida.

Kas attiecas uz materiālu izvēli, tad par to jau sen esot bijis skaidrs – jāizlieto tas, kas tiek izmests ārā un piesārņo vidi. Gribējies pierādīt, ka cilvēki nenovērtē to, ko izmet, kā arī dot savu artavu cīņā, lai pasaule kļūtu kaut drusku tīrāka gan no papīriem, gan (it sevišķi) no plastmasas kulēm, kulītēm un maisiņiem. Sevišķi viņu uz šāda materiāla izvēli pamudinājusi kāda tikšanās ar rokdarbniecēm Ludzas parkā. Vienai no kundzēm bijusi no plastmasas kulītēm notamborēta rokdarbu somiņa. Tā ieinteresējusi, kā arī pierādījusi, ka ar maisiņu materiālu iespējams labi strādāt.
Otrais izvēles iemesls – ekoloģija. Kā Zinaida pastāstīja, viņai, kā jau lauku cilvēkam, daba, tās skaistums un zaļā domāšana ir bijusi tuva arvien. Tieši tāpēc viņai ir ļoti sāpīgi un nepatīkami skatīties, kā nereti gan pilsētā, gan ciemā, gan gar ceļa malu un pat mežā, mētājas dažāda izmēra kulītes un citi plastmasas atkritumi. Kā Zinaīda pati saka, viņai ir tuva Zero Waste domāšana, un viņa to iespēju robežās ar savu rīcību vēlas atbalstīt. Tiesa, tā kā attiecībā uz veikaliem Briģos lielas izvēles nav, tad sevišķi iegādāties beztaras produktus nav iespējams, kaut arī tas tiek darīts katrā iespējamā gadījumā. Toties citu Zero Waste bausli – dot lietām otru dzīvi un citu pielietojumu – Zinaida ievēro strikti. Kā viņa pati sacīja, tad ārā tiek izmesti tikai organiskie atkritumi. Gandrīz visiem pārējiem atlikumiem tiek atrasts pielietojums, tāpēc var sacīt, ka šajās mājās nekas izmests netiek.

Sarežģīti sagatavot darba materiālu

Kas tad īsti tiek gatavots un kur tiek ņemtas idejas jauniem izstrādājumiem? Pirmkārt, pievērsīsimies šā raksta galvenajam uzmanības objektam – plastmasas kulītēm un maisiņiem. Ja runājam par maisiņiem, tad tiem ir viens galvenais pielietojuma veids – kļūt par tamborējamo materiālu, no kura tad vēlāk tiek pagatavotas grīdsegas, paklājiņi, somiņas un arī (tiesa, retāk) viena otra galda sedziņa. Iecerēs esot arī radīt kādu cepuri.

Turpat pie galda mūsu sarunas laikā Zinaida demonstrē, kā izlietotais maisiņš pareizi spirālveidā jāsagriež, lai to tālāk varētu izmantot darbam. Kad maisiņi pareizi sagriezti, iegūtās garās plastmasas strēmeles sasien kopā un tin kamolos. Un tikai tad, kad izejvielas sagatavotas, var ķerties klāt pie darba. Taču tas nav vienīgais maisiņu izmantošanas veids. Reizēm no krāsaino maisiņu saritinātām strēmelītēm komplektā ar papīra elementiem tiek radīti krāsaini dekori. Vēl maisiņi kopā ar plastmasas traukiem tiek izmantoti mākslīgo ziedu pušķu un ikebanu veidošanā. Reizumis maisiņi tiek izmantoti kā pildījuma materiāls lielāka izmēra darbiem. Katrā ziņā – maisiņu nepieciešams daudz, un tā kā Zinaida tomēr izvairās tos daudz praktiski pielietot, dabiski, rodas jautājums, kur tiek ņemts materiāls darbam. Daļu atved māsa, daļu – meita, daudz to sanes kaimiņu bērni, nereti, iedama uz veikalu, ceļa malā salasa pati Zinaida. Kā viņa pati saka: – Šoreiz nerunāsim par jaunradi, kura man ir mīļa un sagādā prieku arī cietiem. Bet, tīri objektīvi vērtējot, dažādu izstrādājumu veidošanā no plastmasas maisiņiem viens no galvenajiem ieguvumiem ir tieši viņu savākšana. Tas fakts, ka pagatavojot kaut vienu paklājiņu, zeme ir tikusi atbrīvota no daudziem maisiņiem, kuri citādi būtu piedrazojuši dabu un apdraudējuši dzīvniekus.

Vienmēr grib veidot ko jaunu

Stāstot par Zinaidas darbiem, nevar nepieminēt otro, kopā ar maisiņiem populārāko materiālu – papīru. Tas tiek izmantots ļoti plaši – gan grozu, gan vāžu, gan somu pīšanai. It sevišķi Zinaida iecienījusi krāsaino reklāmu bukletu papīru, kurš nereti vārtās pa grīdu katrā kāpņu telpā. Arī šajā gadījumā materiāla sagatavošanai ir jāvelta ilgs laiks.

Katra atsevišķa lapa cieši jo cieši jāsarullē un jāapstrādā ar līmi. Tikai tad var sākt darboties. Reizēm pat grūti pateikt, kam ziedots vairāk laika – darba materiāla sagatavošanai vai pašai pīšanai. Tomēr Zinaida nežēlojas. Pacietības viņai pietiek, un, kā viņa pati saka: – Ja tu sāc nodarboties ar rokdarbiem, visas citas domas aiziet otrajā plānā. Tā vienlaicīgi ir pilnīga relaksēšanās, gan arī roku mazās motorikas un rakstura treniņš. Un kur nu vēl fantāzijas. Nereti sagatavojot materiālus, galvā iešaujas ideja, kas īsti šoreiz tiks izgatavots.

Ar tām idejām ir tā, ka savas darbības sākumā Zinaida tās smēlās no dažādiem Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas rokdarbnieku žurnāliem.

Pēc Zinaidas sacītā, tur vienmēr iespējams atrast kādu vērtīgu un interesantu ierosmi. Taču ar laiku un personīgās pieredzes uzkrāšanos, Zinaida jaunu darbu idejas sākusi izdomāt pati. Jo žurnāla sastādītāji jau tā pa īstam nevar zināt ne Zinaidas noskaņojumu, ne viņas konkrēto vajadzību. Internetu jaunu ierosmju iegūšanai Zinaida neizmanto. Pēc viņas sacītā, mājās interneta nav, un tik liela vajadzība aizgūt kādu ideju, lai dotos uz pagasta bibliotēku un tur stundām sēdētu pie monitora, nav sajusta.

Idejas vienkārši atnāk. Kā, piemēram, ideja par groziņu vistas formā, vai arī vēlēšanās izgatavot īstas, nēsājamas cepures no koku lapām. Un ilgi nebija jāgaida, kad tās tika īstenotas. Rudens un ziema ir īstākais darba laiks. Siltajos gadalaikos vairāk darba atrodas ārpus mājas, un tā kā saulīte virs horizonta kavējas krietni ilgāk, tad arī uzturēšanās laiks mājās krietni saīsinās, automātiski samazinot saviem rokdarbiem atlicināmo laiku. Ja kādas pāris dienas nekas nav ticis darīts jaunrades jomā, pārņem tāds kā nemiers, niez plaukstas, nav miera, kamēr kaut viena paklāja rinda nav notamborēta, groza kārta nopīta vai kāds gleznas stūrītis izšūts. (Stāstot par ekoloģiski pozitīvo Zinaidas darbību, aizmirsu pieminēt, ka viņa arī aktīvi nodarbojas ar izšūšanu.)

Cer uz materiāla piegādātājiem

Taujāju, kur paliek visi Zinaidas darinājumi, vai ir bijuši mēģinājumi tos realizēt un vai iespēja darbus aplūkot ir bijusi arī citiem cilvēkiem.

Lielākā daļa viņas veikuma atrodas mājās. Tomēr ne viens vien darinājums dāvanas veidā ir aizceļojis, un dažs labs – pat uz ārzemēm. Dāvanas saņem Zinaidai tuvie cilvēki – māsa, dēli un meita, mazbērni un mazmazbērni. Jā, Zinaidai ir mūsu laikiem plaša dzimta, jau pašlaik viņa savai bagātībai var pieskaitīt veselus četrus mazmazbērnus. Savus izstrādājumus realizēt par materiālu atlīdzību Zinaida nav mēģinājusi ne reizi, pat gadatirdziņos ne, jo viņai nepatīk klapatas ar papīriem, kas mūsu laikos automātiski pavada katru mēģinājumu pārdot ko paša saražotu, bet galvenais iemesls ir cits – viss Zinaidas radītais ne brīdi nav bijis domāts pārdošanai. Jau kopš ieceres brīža tam paredzētas citas funkcijas – vides piesārņojuma samazināšana un prieka nešana skatītājiem. Tāpēc jebkādas runas par naudu šeit ir liekas.

Tomēr dalīties savā priekā Zinaidai nav iebildumu. Viņas darbiņi jau vairākas reizes tikuši eksponēti Briģu pagasta bibliotēkā, kura regulāri tiek izmantota kā maza izstāžu zālīte. Tur arī ar Zinaidas hobija rezultātiem iepazinās pārējie ciema ļaudis, paši ieinteresējās un sāka piegādāt viņai izejvielas. Un tieši šis apstāklis, kā jau minēts, Zinaidu iepriecina visvairāk, jo katrs paklājā vai somā ietamborētais maisiņš ar garantiju vairs apkārtējo vidi nepiesārņos.

Pašā sarunas noslēgumā mēs atgriezāmies tās sākumpunktā – atkal sākām runāt par to, cik piesārņota pašlaik ir mūsu zemīte un kas būtu jādara, lai tai noņemtu piesārņojuma slogu. Kā Zinaida saka, starpība ar to, kāds stāvoklis valdīja apkārtējās vides piesārņojumā pirms gadiem 30- 40, ir redzams ar neapbruņotu aci. Kā jau minēts, daudz plastmasas maisiņu un pudeļu atrodami ceļa malās. Taču daudz simptomātiskāk ir tas, ka plastmasas atkritumus jau bieži var atrast uz apstrādāta vai novākta lauka, kā arī mežā. Skaidrs, ka visiem nav pacietības un meistarības izveidot ko jaunu no atkritumiem. Taču tik daudz kaunam un apziņai, lai dabu nepiecūkotu, gan būtu jābūt visiem. Un tie, kuriem tā trūkst, pēc Zinaidas uzskata, būtu nevis jāklausās garas pamācības, bet gan bez kādām debatēm jāmaksā prāva soda nauda. Tad, cerams, ļaudis nāktu pie atziņas, ka dabu piesārņot nav nevajag – kaut vai tīri personīgu ekonomisku iemeslu dēļ. Taču pagaidām Zinaida turpina veidot savus paklājus, groziņus, segas, vāzes un daudz ko citu no utīlijām, cerot, ka viņai tomēr radīsies vairāk domubiedru un ar katru nedēļu pieaugs izejvielu piegādātāju skaits.

Amatnieki ar maisiņiem strādāt nevar

Šī raksta tapšanas gaitā apciemojām arī Ludzas Amatnieku centru, kur tikāmies ar Ē. Kondrātu. Apvaicājāmies viņam, vai un kādas ir perspektīvas maisiņu izmantošanai amatniecībā un vai Ludzā ir pašlaik atrodami cilvēki, kuri jau ar to nodarbojas. Kā paskaidroja Kondrāta kungs, nopietna maisiņu izmantošana amatniecībā ir izslēgta, jo to pēc būtības aizliedz jau pati amatniecības definīcija. Proti – amatniecība ir roku darbs, kura rezultātā tiek izgatavota produkcija no vietējā materiāla. Tātad – pat ar materiāla dabīgo izcelsmi nepietiek, tam jābūt arī vietējam. Turoties pie definīcijas, pat bambusa šķiedru vēdekļu un kokosriekstu čaulu rotu izgatavošana Latvijā nebūtu īsta amatniecība, tāpēc, ka izejmateriāli ievesti. Un tā kā plastmasas maisiņi vēl pēc savas izcelsmes ir mākslīgi un videi kaitīgi, tad par viņu izmantošanu amatniecībā runāt neklājas, nekādu perspektīvu tam nav. Cita lieta, ka amatnieki kā ekoloģiski domājoši cilvēki ļoti atbalsta rokdarbnieku centienus izmantot dažāda veida atkritumus, un atzīst šo aizraušanos par noderīgu. Tikai diemžēl tādu cilvēku kā Zinaida Ludzas novadā un visā Latvijā ir gauži maz. Varbūt viņus varētu kā atbalstīt? Kādas ir mūsu lasītāju domas šai jautājumā?

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu