Parādīt to, kas nav saredzams

Tā nu iznācis, ka, apskatot latviešu kino slavas zāli, skats gribot, negribot aizkavējas Latgalē. Tā nav nejaušība, jo trim vīriem no mūsu kino slavas kaldinātāju plejādes – R. Kalniņam, J. Streičam un H. Frankam – šūpulis kārts tieši zilo ezeru zemē. Par to, ka apgalvojumi par minēto kungu izcilību nav pārspīlējums, vislabāk var apliecināt Latvijas kultūras kanons. No tajā iekļautajām 12 latviešu kino kulta filmām gandrīz puse (piecas) pieder mūsu trijotnei. Tās ir J. Streiča “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, R. Kalniņa “Elpojiet dziļi” un “Ceplis”, kā arī H. Franka “Baltie zvani” un “Vecāks par desmit minūtēm”.

Ne visus pazīstam

Tātad varam sacīt, ka latgaliešu ieguldījums latviešu kino ir tiešām iespaidīgs. Nedaudz sašaurinot apskatāmo personu loku, konstatējam, ka par sevišķi kinematogrāfisku varam dēvēt Ludzas novadu, kurā dzimuši divi no minētajiem trim latviešu kino dižgariem – R. Kalniņš 1922. gadā Vecslabadā, bet H. Franks 1926. gadā pašā Ludzā.

Tiesa pašlaik laika gaitā izveidojusies situācija, kad R. Kalniņš tieši mūsu pusē tik pieminēts krietni mazāk, nekā H. Franks. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka H. Franks saistīts tieši ar novada centru, varbūt ar to, ka H. Franks savas dzīves laikā tomēr uzturēja daudz ciešākus sakarus ar dzimto pusi, un teju katru gadu to apmeklēja. Varbūt ar to, ka Franka vārds plašāk pazīstams ārpus Latvijas. Lai nu kādi būtu iemesli, veicot aptauju starp Ludzas novada gados jauniem cilvēkiem līdz 30 gadu vecumam, no diviem dučiem aptaujāto H. Franku zināja un pazina divdesmit cilvēku, kamēr par to, kas ir R. Kalniņš un kāds ir viņa veikums, varēja pastāstīt tikai kādi pieci cilvēki. Tāda, lūk, pašreizējā situācija. Šī iemesla dēļ, piesakot tēmu Ludza un kino, pirmkārt jārunā par H. Franku – laikam pasaulē visvairāk atpazīstamo latviešu dokumentālā kino režisoru un scenāristu.

Saikne ar mājām saglabājās mūžam

Par H. Franka attieksmi pret dzimto pilsētu un to, cik augsti viņš to vērtējis, vislabāk liecina paša meistara sacītais viņa grāmatā “Uz sliekšņa atskaties”: “Provinci patiesībā raksturo nevis pilsētas izmēri un ģeogrāfiskais novietojums, bet gan domāšanas veids. Tagad es saprotu, ka Ludza, kur es piedzimu un izaugu, nebija province. Ludzu sauca par Latvijas Jeruzalemi. Lucinas štetele kļuva par vienu no ebreju kultūras centriem, tur bija slaveni rabīni un laicīgie apgaismības darbinieki”.

Runājot par Ludzas nozīmi H. Franka dzīvē noteikti jāmin vēl kāds viņa citāts, kurā viņš stāsta par personīgajām emocijām, kas saistītas ar Ludzu: “Pašu galveno es saņēmu līdz 14 gadiem šeit, šajā mazajā pilsētiņā. Dabas izjūtu, bībelisko pasaules izjūtu, jo pirmie vārdi, ko es šeit, Ludzas ebreju skolā, iemācījos ivritā bija – Dievs radīja debesis un zemi”.

H. Franks kārtējā Ludzas apmeklējuma laikā viesojas pilsētas bibliotēkā.

Un šajā savas bērnības pilsētā, kura nebūt nav tik provinciāla, kā pieņemts uzskatīt, H. Franks pavada visus savas bērnības un agrās jaunības gadus, gūstot impulsus un iespaidus savai kinodarbībai, kam viņš gan pievērsās neparasti vēlu – 35 gadu vecumā. Tomēr prasmi domāt un pasauli saredzēt vizuālos tēlos viņš iegūst jau krietni agri. Par to paldies pienākas Herca tēvam, Ludzas pilsētas fotogrāfam Vulfam Frankam. Viņš ne tikai apkalpoja Ludzas iedzīvotājus, bet arī daudz fotografēja pilsētā notiekošo, meklēja arī skaistus skatus pilsētā un tās apkaimē. V. Franka fotogrāfijas regulāri publicēja Rīgas un visas Latvijas populārākais žurnāls “Atpūta”. V. Franks sadarbojās arī ar žurnālu “Idiša Bilder”. Par viņa fotogrāfiju kvalitāti un profesionālo varēšanu varam spriest pēc tā, ka V. Franka fotogrāfija “Ludzas pilsdrupas ziemā” ir iekļauta 2001. gadā izdotajā krājumā “Latvijas fotogrāfi. 100 labākie tēli.”

V. Franks nenodarbojās ar fotogrāfiju vien. Viņa interešu lokā bija arī teātris un kino. Viņš organizēja pirmos kinoseansus Ludzā, vadīja amatieru teātri, pat nodibināja savu kino studiju “Frank – Film” un gatavojās uzņemt filmu par tēmu, kas savu aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienās – par jauniešu laimes meklējumiem svešumā un dzimtenē atstātajiem sirmajiem vecākiem. Taču ieceri īstenot neizdodas. Piedevām lielā aizrautība ar kino stipri nāk par sliktu maizes darbam – fotografēšanai. Tai sāk pietrūkt laika, klienti pakāpeniski pāriet pie citiem fotogrāfiem, kuri pa šo laiku parādījušies Ludzā. Jāpiemin, ka V. Franks savas darbības sākumā bija pirmais un vienīgais Ludzas fotogrāfs.

Tā nu ekonomiskajā plāksnē ieguvums nav liels, toties radošais impulss, kuru no tēva gūst jaunais Hercs, nav pārvērtējams. Kā piemiņu no tēva H. Franks visu mūžu saglabā viņa fotoaparātu, 1936. gada izlaiduma “Leicu”, ar kuru arī pats fotografē. Lai godinātu tēva piemiņu, H. Franks viņam velta savu 1975. gadā izdoto grāmatu “Ptolemaja karte. Kinodokumentālista piezīmes.” Taču pirms rakstīt grāmatu un kļūt par kinodokumentālistu bija jāpārdzīvo skarbie un nežēlīgie kara gadi un pēckara laiks.

H. Franks veidojis filmas arī par ļoti pazīstamiem cilvēkiem. Kadrā E. Kauliņš filmā “Mūžs”.

Piecpadsmit gadi Krievijā

Šos grūtos gadus H. Franks pavada viens pats Krievijā šķirts no ģimenes. Viņa māte Roza mira divdesmit dienas pirms kara sākuma. Kara sākumā, evakuējoties, ģimene izjuka. Bēgot no Ludzas, H. Franks pazaudē tēvu un vecmāmiņu, tā sanāca, ka bēgļu gaitās devās viens pats. Tās aizveda līdz pat Vidusāzijai.

Kā viņš savulaik stāstīja I. Seleckim, toreiz izdzīvot palīdzēja kabatā saglabājies retušas zīmulis. Hercs vietējā fotodarbnīcā piedāvājies veikt negatīvu retušēšanu, ar ko sekmīgi ticis galā. Jāpiebilst, ka toreiz neviens no vietējiem šo procesu nav pratis.

Par savu brāļu un māsu likteni H. Franks raksta savās atmiņās: “Divas māsas 1944. gadā pazuda Štuthofas koncentrācijas nometnē. Trešā māsa par mēģinājumu pēc kara aizbraukt uz Izraēlu nosēdēja desmit gadus Gulagā. Brālis frontē tika smagi ievainots, tikai es viens izrādījos dzimis laimes krekliņā. Skumjais laimes bērns…”

Tiesa ar to laimi bija, kā bija. Māsas notiesāšanas dēļ H. Franks netiek uzņemts kinoinstitūtā, kaut arī teicami nokārtoja visus eksāmenus. Te vēl jāpiebilst, ka vēl pirms mēģinājuma iestāties institūtā H. Franks tūlīt pēc kara, mācoties neklātienē, ir ieguvis jurista diplomu. Taču arī šajā jomā darbu atrast neizdodas. Tā nu Vladimiras apgabalā, kur tolaik uzturās Hercs, nākas veikt visdažādākos darbus – strādāt par lektoru, uzstādīt reklāmas vairogus. Nedaudz vēlāk Hercam zināmā mērā paveicas – viņš tiek pieņemts darbā rajona avīzē, kur veido kriminālhroniku. Tādā veidā tiek uzkrāta milzu pieredze visdažādākajās jomās, kura labi noder, uzsākot darbu ilgotajā kino, kurā H. Frankam tomēr izdodas iekļūt, kad viņš 1955. gadā atgriežas Latvijā.

Fotogrāfs, scenārists, režisors

Savu darbību H. Franks Rīgas kinostudijā iesāk kā fotogrāfs, bet jau drīz, sadraudzējies ar Vissavienības valsts kino institūta praktikantiem, sāk arī rakstīt scenārijus. Un viens no viņa pirmajiem scenārijiem ir tik talantīgs un novatorisks, ka kļūst par pagrieziena punktu kino vēsturē. Pēc H. Franka scenārija I. Krauklīša un U. Brauna uzņemtā kino lente “Baltie zvani” ir šedevrs un jauna stila sākums. Pirmo reizi dokumentālajā kino tiek izmantoti spēlfilmas paņēmieni, un ar minēto lenti dzimst Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola. Kino lentā vispār nav teksta – strādā tikai vizuālais tēls un skaņu fonogramma. H. Franks ne tikai uzraksta scenāriju, bet arī pats piedalās filmas uzņemšanā. Tas, iespējams, ir izšķirošais grūdiens, kas rosina arī pašam tapt par režisoru un veidot filmas. Tiesa, Franks turpina arī ļoti sekmīgi rakstīt scenārijus. Lai pieminam kaut viņa uzrakstīto scenāriju A. Freimaņa pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Gada reportāža”, par kuru kopā ar I. Ziedoni saņemta LPSR Valsts prēmija.

Tomēr aizvien vairāk gribas veidot pašam savu kino, tā jau 1965. gadā ar filmu “Sāļā maize” dzimst režisors H. Franks. Režisors ar savu dziļo individuālo skatījumu uz pasauli un lietām, režisors, kurš nevairās arī no nepatīkamām un smagām tēmām. Neuzskaitot visas Franka kino lentas, minēsim vien nozīmīgākās. “Sāļajai maize” hronoloģiski seko “235 miljoni”, “Tava algas diena”, Aizliegtā zona”. Tad pienāk 1978. gads, kad top bezmontāžas šedevrs “Vecāks par desmit minūtēm”, kas veidots kopā ar toreiz pavisam jauno operatoru Juri Podnieku.

Ar pasaules nozīmību

Kā saka kinozinātniece un kritiķe Kristīne Matīsa: “Vispār jau H. Franka “Vecāks par 10 minūtēm” ir visneapšaubāmākā vērtība no visām filmām, kuras ievietotas Kultūras kanonā. Nebaidīsimies no vārda “ģēnijs”. Pat ja H. Franks būtu uzrakstījis tikai vienu scenāriju “Baltie zvani” un uzņēmis tikai vienu dokumentālo īsfilmu “Vecāks par desmit minūtēm”, viņam jau būtu nodrošināta stabila vieta pasaules kinovēsturē, par Latviju nemaz nerunājot. Kā sacīja pats Franks, viņš nav filmējis neko ekstraordināru. Un viņam ir taisnība. Cilvēki dzimst un mirst katru dienu, kā arī katru dienu simtiem mazu bērnu skatās leļļu teātra izrādes. Svarīgi ir, kā uz to paskatās. Šajā gadījumā skatiens ir atslēgas vārds…”

Kadrs no lentas “Vecāks par 10 minūtēm”.

Šeit nu šķiet, būtu īstā vieta, kad lasītājam vajadzētu pārtraukt lasīšanu, un sameklēt internetā šo filmu, lai to noskatītos. Jo pēc būtības stāstīt par kino cilvēkam, kurš to nav redzējis, ir gaužām nepateicīgs pienākums.

Šī Franka veidotā īsfilma ir šķietami absolūti vienkārša. Viss šķiet pavisam elementāri – kamera desmit minūtes bez pārtraukuma fiksē maza puisīša seju, atspoguļojot viņa pārdzīvojumus, kuri rodas, skatoties leļļu teātra izrādi. Filma uzņemta ar slēptās kameras palīdzību, puisītim nemanot. Un fiksētās bērna emocijas ir tāds patiesa pārdzīvojuma tīrradnis, kuram līdzīgu grūti atrast. Par to, kāda bijusi šīs filmas nozīme kino attīstībā, liecina fakts, ka 2002. gadā Kannu kinofestivālā tapa starptautisks projekts “Vecāks par desmit minūtēm”, kurā Franka ideju katrs savā īsfilmā attīstīja pasaulē ļoti pazīstami un slaveni režisori – Verners Hercogs, Aki Kaurismeki, Vims Venderss, Džims Džarmušs. Šīs filmas bija veltītas personīgi H. Frankam un J. Podniekam.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē sekoja vēl viena augsta H. Franka darba virsotne – 1987. gadā uz ekrāniem iznāk satricinošā kino lenta “Augstākā tiesa” – uz nāvi notiesāta jauna cilvēka/slepkavas atklāsmes.

Kadrs no filmas “Augstākā tiesa”.

Salīdzinoši neilgi pēc tam sabrūk dzelzs priekškars un H. Frankam rodas iespēja apmeklēt savu senču zemi – Izraēlu. Apmeklējot to, meistars sajūt, ka viņam ir jābūt šeit. Ne jau laimes un labākas dzīves meklējumos. Vien tāpēc, ka jau no bērnības ieaudzināta apziņa, ka agri vai vēlu jāatgriežas tēvu tēvu dzimtenē, kur ir vienīgās īstās mājas.

H. Frankam vēl atmiņā bija palicis kāds bērnības nakts brauciens laivās uz salu Zvirgzdenes ezerā, kur visi braucēji svinīgi zvērējuši, ka pieauguši atgriezīsies Izraēlā.

Pārceļas uz Izraēlu

Tā nu 1992. gadā bērnības zvērests tika īstenots un H. Franks kopā ar sievu pārcēlās uz dzīvi Izraēlā. Tolaik viņam jau bija 67 gadi, un režisors bija pārliecināts, ka atvadās ne tikai no Latvijas, bet arī no filmu uzņemšanas. Par laimi izrādās, ka viņš ir kļūdījies. Gan attiecībā uz Latviju un Ludzu, ko apmeklē teju katru gadu, gan attiecībā uz filmēšanu.

Tiek apgūta vēl viena jauna profesija – H. Franks kļūst arī par operatoru. Atsācis darbu, 2002. gadā izveido sava mūža kvintesenci – filmu “Flashback”, kas kļuvusi par sensāciju daudzos festivālos. Jāpiezīmē, kā tā nav parasta kino lenta – filma ir maksimāli personīga un atklāta. Citējot pašu Franku: “Es biju noguris no svešām dzīvēm. Es tik bieži biju filmējis svešus cilvēkus viņiem izšķirīgos un traģiskos brīžos, ka beidzot bija pienācis laiks pašam sēsties viņu rindā.”

Tādu Meistaru atceras visi – ar mūžīgo bereti galvā.

Ar minēto filmu Franka pašatklāsme kļūst maksimāla. To pat varētu saukt par personīgo vivisekciju. Viņš atrod spēkus, lai nofilmētu, kā onkoloģijas dēļ citā saulē aiziet viņa sieva, kā arī pats savu sirds operāciju.

Viņa pēdējā filma “Baiļu slieksnis” gan atkal tika veltīta citiem cilvēkiem. Šajā filmā, kuru pats režisors nepaguva pabeigt (to izdarīja Marija Kravčenko), stāstīts par jauna cilvēka – Izraēlas premjera Ichāka Rabīna slepkavas – un kādas Krievijas emigrantes mīlestību. Kundze ir šķīrusies no savu četru bērnu tēva, lai dzemdētu bērnus uz mūžu notiesātajam slepkavam. Tātad, kā redzam, arī savā pēdējā filmā Franks nebaidās no smagām tēmām, un viņam izdodas tās savaldīt.

Būsim lepni par Ludzas goda pilsoni

Var droši sacīt, ka Franks ir palicis sev uzticīgs un ar katru savu filmu pakāpies jaunā, negaidītā līmenī.

Tas arī īsumā viss, ko var pastāstīt par Ludzas novada goda pilsoni no 2012. gada un viņa dzīvi un daiļradi. Jāuzsver, ka tikai īsumā, jo stāstāmā vēl būtu ļoti daudz. Taču, kā jau minēts, stāstīt par kino nav no pateicīgākajiem uzdevumiem. Kino ir jāskatās. Un tāpēc, cienīto lasītāj, atrodi iespēju un noskaties kaut vienu H. Franka filmu. Tā neatstās vienaldzīgu un gribēsies noskatīties arī citas. Jo tas, ko filmēja Franks, nav tikai vēsture un dzīve. Tas ir kaut kas nedaudz vairāk – slēpto enerģiju vibrāciju atklāšana, tā to varētu saukt. Kā sacīja pats Franks: “Mūsu uzdevums ir parādīt to, ko ieraudzīt nav iespējams”.

Skatīsimies un būsim lepni, ka šāds vīrs pieder Ludzai!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Parādīt to, kas nav saredzams” saturu atbild Ludzas Zeme