Meistara veidotam traukam ir savs stāsts

Ļoti daudzi vēl aizvien keramiku uztver tikai kā vēstures liecību vai seno tradīciju turpinātāju. Nenoliedzami, tā ir Latvijas nacionālā mantojuma, etnogrāfijas un tautas mākslas neatņemama sastāvdaļa, taču mūsdienās caur to var ļauties eksperimentiem un jauniem atklājumiem.

Vērienīgu ražotņu vairs nav

Latvijas Keramikas asociācijas valdes locekle Inese Pētersone atklāj, ka Kuzņecova un Jessena porcelāna fabriku atvēršana un darbība saistīta ar mūsu rūpniecības uzplaukumu: “Baltara” darbnīcas porcelāns – neatkarīgās Latvijas lepnums un medaļām novērtēts sasniegums Eiropā, Rīgas Porcelāna rūpnīca un “Latvijas Keramika” – PSRS plaši pazīstamas un augsti vērtētas ražotnes. Taču šobrīd mūsu izaicinājumi ir citi – ar šodien pieejamiem līdzekļiem dot iespēju atjaunot, attīstīt un pilnveidot nacionālajai identitātei tik raksturīgu jomu kā keramika.

Mums vairs nav vērienīgu keramikas ražotņu, taču tās, kuras pastāv, ir apliecinājums profesionalitātei un augstai kvalitātei. Piemēram, Vaidava Ceramics ir mūsu lielākais keramikas uzņēmums, kurš aizvien pārliecinošāk iekaro eksporta tirgu, strādājot ar Latvijai tradicionālu materiālu – mālu –, piedāvājot ļoti kvalitatīvas produktu līnijas, sadarbojoties ar dizaineriem un tehnologiem, izmantojot dažādu projektu un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) piedāvātās iespējas. Vienīgais porcelāna ražotājs “Piebalgas Porcelāna fabrika” iemantojis plašu cienītāju loku un ir stabils tirgū. Tas pats sakāms arī par ražotnēm “Guntve Daiļrade” un “Raunas Ceplis”.

Keramika ļauj radoši izpausties

Tomēr plašāko piedāvājumu veido individuālie uzņēmēji. Pēdējos gados viņu veidoto zīmolu skaits ir audzis ļoti strauji un mērāms vairākos desmitos. Tas uzskatāmi redzams amatnieku tirdziņos, gadatirgos, keramiķu izveidotajās sociālajās vietnēs, arī dizaina izstādēs.

Darbs keramikā paver milzīgi plašas iespējas. Vispirms jau tradicionālā amatniecības joma, mūsu slavenās Latgales keramikas tradīciju turpinātāji, melnā keramika. Dizaina joma – ikdienā lietojamie trauki, kam pievērsušies vairums jauno keramiķu, kuri strādā ar porcelānu un akmensmasu. Lietišķās mākslas, dekoratīvās keramikas virziens, kam arī Latvijā ir senas tradīcijas, izcili mākslinieki – Pēteris Martinsons, Ķīpsalas keramiķu grupa un šodien tikpat starptautiski atzīti profesionāļi – Ilona Romule, Elīna Titāne, Dainis Pundurs. Keramika arhitektūrā, restaurācija, porcelāna apgleznošana utt. Tieši šī radošā izpausmes daudzveidība – iespēja un prasme praktiski pašam savām rokām īstenot iecerēto, eksperimentēt, atklāt sev aizvien kaut ko jaunu, pārsteiguma moments, atverot krāsni – saista arī digitālā vidē augušo jauno paaudzi.

Podnieki neizzudīs

Ludzas novada podnieks, keramiķis Ēriks Kudlis ar podniecību nodarbojas teju 40 gadus. Pabeidzis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu pie Janīnas Gribustes, pastrādājis darbnīcā pie Mihaila Sabanska. Kopš 1993. gada strādā Jura Soikāna Ludzas mākslas skolā par pedagogu, mācot jauniešiem pamatzināšanas keramikā, veidošanas mākslā un savas prasmes izrāda citiem interesentiem Ludzas amatnieku centrā. Reizi mēnesī viņš pamāca kaut ko veidot un apgūt podniecības prasmes Kārsavas daudzfunkcionālajā sociālo pakalpojumu centrā.

– Es parasti jokoju, ja es būtu piedzimis laukos, tad laikam ar māla gabalu rokā. Taču esmu dzimis pilsētā, tāpēc laikam piedzimu ar plastilīna gabalu rokā,– joko keramiķis.

Ē. Kudlis ir noskaņots pozitīvi – podniecība tā vienkārši neizmirs, vismaz tuvākajā laikā. Tai ir attīstības iespējas, laukos darbojas meistari, kuri nodod savas prasmes saviem bērniem, piemēram, Voguļu dzimta, Ušpeļu dzimta. Gandrīz katrā mākslas skolā un mazpilsētā ir kaut kas no šī aroda, tāpēc nevarētu teikt, ka podniecība izzūd. Arī Ludzas BJC ir iespēja radoši darboties. Jauniešiem patīk darboties veidošanas mākslā un pa kādam jaunam podniekam parādās gan Latgalē, gan arī tuvāk pie Rīgas. Grūti teikt, kas bērnus interesēs vēl pēc dažiem gadu desmitiem.

– Mani bērni gan nav ieinteresēti. Vairāk interesē mūsdienu informācijas tehnoloģijas. Varbūt ar laiku podniecībā droni palīdzēs, jau tagad dažādās nozarēs tie nāk talkā un nav brīnuma, ka pēc gadiem 100 būs progress, zinātne iet uz priekšu. Mēs to mālu vēl pamīcīsim ar rokām, pēc tam vairs nevajadzēs,– spriež Ē. Kudlis.

Eiropā cenai nav nozīmes

Sakarā ar ilgstošo pandēmiju 2 gadu garumā bija grūti atrast noietu keramikas izstrādājumiem, tagad sāk parādīties tūristi, bet, protams, vairs nav tā, kā tas bija agrāk. Latgaliešiem podu ir pietiekoši, vietējie atbrauc tikai atpūsties un paskatīties nevis kaut ko pirkt. Savukārt tūristus no citiem reģioniem keramikas produkcija interesē vairāk, piemēram, seniori no Igaunijas pērk to, kas iepatīkas un nekaulējas. Viņi maksā tik, cik keramiķis prasa par savu darbu. Diemžēl cenas pamazām ir jāceļ.

– Bet stāvus bagāts nepaliksi taisot podus un grebot karotes,– atzīst keramiķis.

Cilvēki labāk izvēlēsies plastmasu. Citiem nepatīk keramikas trauki, viņi būs laimīgi par plastmasas traukiem. Ē. Kudlis stāsta, ka kādā Vācijas porcelāna ražotnē mazs suvenīrs – neliela bļodiņa maksāja 150 eiro, to atļāvās nopirkt tikai 2 cilvēki no tūristu grupas. Eiropā ir pavisam citas cenas. Šogad pavasarī viņš piedalījās Vācijas tirdziņā, kurā bija vērojama tendence, ka pircēji cenu neskatās. Ja viņiem patiešām prece ir nepieciešama, tad cenai nav nozīmes. Tādā ziņā uz turieni ir izdevīgi braukt, taču jāzina, kas tieši viņus interesē. Vieniem tāds keramikas trauks būs vajadzīgs arī par 1000 eiro, bet citiem pat par 10 eiro to nevajadzēs.

Mūsu sabiedrība virzās skandināvu izstrādātā minimālisma interjera virzienā, kad mājoklī istabas paliek pēc iespējas tukšākas, bez liekām mēbelēm, šajā pasaulē ir saražots un joprojām ražo tik daudz nevajadzīgu lietu, ka to pietiks vēl nākamajām paaudzēm.

2 nedēļas līdz gatavai keramikai

Ar Latgales keramiku 42 gadus savā darbnīcā nodarbojas arī Juris Krompāns. Viņam vairāk patīk gatavot tieši tradicionālo glazēto Latgales keramiku, laika gaitā nedaudz pamainot formas. Aktīvāka pircēju rosība ir gadatirgos. J. Krompāna keramika atrodama Rēzeknes salonos “Zeltene” un “Mols”, kur viņš nodod realizācijai savus darbus.

Šobrīd keramiķu izaicinājums ir materiālu – māla, glazūras, elektrības – sadārdzināšanās, jo arī cenu izstrādājumiem pārāk augstu nevar pacelt citādi cilvēki nepirks. Keramiķis gatavo mālu, kurš jau ir sagatavots virpošanai, iepērkot no ražotnes “Raunas ceplis”. Tonna māla maksā 500 eiro. Tagad neviens savām rokām mālu negatavo, lai arī to var atrast visur, visi pērk, jo ir ļoti sarežģīts process mālu sagatavot virpošanai. Māls ir jāizrok, jāatved, pēc tehnoloģijas tam būtu jāpastāv 2 gadus, pēc tam to mucā jāsamaisa ar ūdeni, lai atsijātu zemi, akmeņus, kaļķi, saknes.

J. Krompāns ar saviem keramikas izstrādājumiem.

Vienā reizē J. Krompāns var izvirpot 20 – 30 vāzes un krūzes. Lēnāk sokas ar to apstrādi, žāvēšanu, gravēšanu, jo pirmo reizi vajag dedzināt bez glazūras, otro reizi ar glazūru. Jāsagatavo pilns ceplis ar keramiku un tikai tad var sākt dedzināt. Gatavs keramikas izstrādājums top aptuveni 2 nedēļu laikā.

Arī J. Krompāns atzīst, ka viņam nav, kam nodot savas prasmes un arodu.

– Man bērni uz keramiku neskatās, neinteresē. Negrib ņemties ar mālu,– saka keramiķis.

Viņš ir dzirdējis, ka Rēzeknes mākslas vidusskolā uz keramikas nodaļu nāk mācīties maz bērnu un izskan runas par šīs nodaļas slēgšanu. Lai nodarbotos ar keramiku, ir nepieciešams gribasspēks un pacietība, bet pats galvenais – jābūt priekam kaut ko sataisīt savām rokām.

Katrai lietai savs stāsts

Līdz šim zināms garants profesijas pēctecībā bija izglītībai – profesionālās ievirzes, profesionālā vidējā izglītība, augstākās izglītības iespējas specialitātē, amatniecības tradīcijas un dizaina saikne ar to. Šodien reformu rezultātā šī saikne vairs neveidojas pietiekami kvalitatīvi, taču tiek strādāts, lai to atjaunotu un profesionālās vidējās izglītības līmenī būtu iespēja pilnvērtīgi apgūt keramiķa profesiju.

Kādā veidā var stimulēt iedzīvotāju paradumu pirkt vietējo produkciju? Protams, vienmēr var atsaukties uz ekonomisko situāciju, cenas aug, pirktspēja samazinās visās jomās. Otra lieta – cilvēki ir gatavi iegādāties vietējos ražojumus, bet bieži par tiem trūkst informācijas. Pērkot vietējo izstrādājumu, nenopērk tikai vienkārši lietu. Tas ir arī stāsts, kā un kam krūzīte vai šķīvis tapis, tā īpašā sajūta, noskaņa, to lietojot, ne tikai funkcionalitāte, kam, protams, arī ir nozīme. Šie keramikas izstrādājumi visi ir roku darbs, tāpēc divu pilnīgi vienādu nebūs nekad, katrs būs īpašs. Un, protams, tas ir atbalsts savējiem. Tāpat, kā mēs cenšamies pirkt Latvijas lauksaimnieku izaudzēto, tikpat nozīmīga ir arī izvēle par labu Latvijas meistaru veidotiem traukiem.

Jāstrādā keramikas popularizēšanas virzienā

Šeit liela nozīme ir keramikas popularizēšanai, labam mārketingam, reklāmai, kas prasa līdzekļus, tādēļ būtiska loma ir sociālajiem tīkliem, interneta veikaliem, keramiķu dalībai dažādos pasākumos, pašvaldību projektos. Nozīmīgi ir arī profesionālie pasākumi – simpoziji, izstādes, pasākumi skolās utml.. Latvijas Keramikas asociācija šobrīd savu darbību akcentē tieši keramikas popularizēšanas virzienā, kopā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru rīkojot izstādes, īstenojot interesentiem atvērtu lekciju kursu skolās, piedaloties profesionālās vidējās izglītības keramikas mācību programmu un profesijas standartu izstrādē.

Milzīgu darbu veic Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs Valentīna Petjko vadībā, kas sekmē mūsu atpazīstamību pasaulē, iekļaušanos Eiropas un pasaules laikmetīgās mākslas telpā, nodrošina regulāru Latvijas laikmetīgās keramikas pasākumu norisi – Latvijas Starptautisko keramikas biennāli, tās ietvaros īstenojot starptautisku laikmetīgās keramikas konkursa izstādi “Martinsona balva” u.c. saistītos pasākumus, starptautisko keramikas mākslas simpoziju Ceramic Laboratory. Nupat Marka Rotko Mākslas centrā atklāta arī Latvijas laikmetīgās keramikas pamatlicēja Pētera Martinsona māja.

Latvijā keramikai ir gadu tūkstošiem senas tradīcijas, tāpēc I. Pētersone pilnībā pārliecināta, ka 21. gadsimts šīs tradīcijas uzturēs, pilnveidos, attīstīs un ierakstīs jaunus vārdus un notikumus Latvijas keramikas vēsturē.

Arī mūsu vietējie keramiķi nākotnē raugās optimistiski un uzskata, ka arī pēc vairākiem gadiem keramiķa arods pastāvēs, ja vien būs cilvēki, kuri gribēs mācīties.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Meistara veidotajam traukam ir savs stāsts” saturu atbild Ludzas Zeme