Latgales uzņēmējiem nepieciešams noieta tirgus

SIA Agroķīmijas valdes priekšsēdētāja uzskata, ka pie mums ir grūti atrast labu darbinieku.

Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā

Šodien meklējam atbildi uz jautājumu, kas var notikt, ja demogrāfiskā situācija Latgalē turpinās pasliktināties tādā pašā tempā, kā līdz šim. Kas notiks mūsu pierobežas pašvaldībās pēc 10 – 20 gadiem? Ar šiem jautājumiem griezāmies vietējās pašvaldībās, pie valsts vīriem, sociologiem, kā arī uzņēmējiem.

Lauksaimniecība prasa arvien mazāk darba roku

Pēc Latvijas Universitātes docenta Jura Paidera aprēķiniem lauki izmirs. Taču citi nav tik pesimistiski, piemēram, socioloģe, asociētā profesore, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Baiba BELA:
– Lauku tukšošanās tendence ir gandrīz visur Eiropā, tā nav tikai Latgalei raksturīga problēma,– uzskata B. Bela. – Lauki kļūst par augstas kvalitātes dzīvesvietu un tiek meklēti dažādi risinājumi, jo darbs lauksaimniecībā prasa arvien mazāk darba roku. Tūrisms, attālinātais darbs un citas jaunas darba formas ir tas, kas palīdz risināt nodarbinātības problēmas laukos.
Latvijas gadījumā ir skaidri redzams, ka Rīga kā uzņēmējdarbības un ražošanas centrs ir pārāk dominējošs un attīstībai būtu jābūt vienmērīgākai. Patlaban starpība starp Rīgu un pārējiem reģioniem, diemžēl, tikai pieaug. Šīm viedoklim piekrīt gandrīz visi mūsu novadu pašvaldību vadītāji, kuri uzskata, ka Latvijā pašlaik tiek attīstīti tikai reģionālie centri – Daugavpils, Rīga, Ventspils.

Pēc 10 gadiem, iespējams, Ciblas novada nebūs

Ciblas novada pašvaldības izpilddirektore Ināra Sprudzāne uzskata, ka grūti pateikt, kas notiks pat pēc dažiem gadiem, jo nepārtraukti mainās likumdošana un noteikumi:
– Ja viss paliks kā patreiz, tad pēc 10 gadiem, iespējams, ka ne tikai Ciblas novada, bet arī Ludzas novada var nebūt. Jo, pirmkārt, nodokļu politika, visa sistēma valstī nav pakļauta, nav tendēta, lai attīstītos lauku teritorijas un no centra attālākas teritorijas.
Tagad visur reklamē Latgales programmu, stāsta I. Sprudzāne. Taču dzīvē redzams, ka naudu Latgales programmas ietvaros nav tik viegli apgūt, jo pieņemtie ”zvērīgie” kritēriji praktiski nav izpildāmi.
Ja Ciblas novadā paliks mazāk iedzīvotāju, tad noteikti pacelsies jautājums, vai nepieciešamas skolas, tautas nami un bibliotēkas. Ja šīs iestādes būs jālikvidē, tad īstenībā arī novads nebūs vajadzīgs. Un jau atkal, visi cilvēki, kuri tagad strādā, paliks bezdarbnieki, viņiem būs jāmeklē, kur doties.
– Ja runā par skolas likteni, tad tas ir atkarīgs nevis no pašvaldības, bet gan no Izglītības ministrijas, proti, kādus kritērijus viņi pieņems, lai skola pastāvētu,– uzskata I. Sprudzāne.

Jāsamazina nodokļu slogs

Aizbraukušie pārmet, ka Latvijā nav darba. Kas varētu sekmēt, lai darbs tomēr būtu? Ludzas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Maslovskis uzskata, ka ļoti svarīga investīciju piesaiste un darba vietu radīšana. Nodokļu atvieglojumu pārskatīšana, proti, vēl vairāk jāsamazina nodokļu slogs saražotai vietējai produkcijai. Īpašus nodokļu atvieglojumus jāpiešķir jauniem uzņēmējiem.
Arī Zilupes novada pašvaldības priekšsēdētājs Oļegs Agafonovs uzskata, ka, lai atrisinātu problēmas, nepieciešams rādīt jaunas darba vietas. Taču pašvaldība nevar rādīt darba vietas, jo tai nav tādu funkciju.

Ludza – pilsēta ar 5000 iedzīvotājiem?

Depopulācija Latgalē ir strauja un pēc 10 – 20 gadiem Ludzai ir visas iespējas pārtapt par pilsētu ar 5000 iedzīvotāju, uzskata V. Maslovskis. Lai tas nenotiktu, ir nepieciešams radīt uzņēmējdarbībai labvēlīgus apstākļus, lai investoriem būtu izdevīgi ieguldīt līdzekļus uzņēmumu atvēršanā, tāpat arī svarīgi ir attīstīt un ieguldīt vides labklājībā, protams, ciešā sadarbībā ar pašvaldībām.
Savukārt Ludzas novada pašvaldības priekšsēdētājs Edgars Mekšs nevar pateikt, kāda būs Ludza pēc 10 gadiem, jo tas atkarīgs no valsts politikas:
– Svarīgākais ir nodarbinātība. Mums jāizveido tāda vide, lai jaunieši varētu palikt un prom neaizbrauktu, bet tie, kuri aizbrauca mācīties, atgrieztos. Spriežot pēc tā, kas notiek tagad valstī, pēc tendencēm, ka cilvēki brauc prom un ar katru gadu mūs paliek mazāk, kaut kas nav pareizi pašreizējā politikā. Lauki paliek tukši. Vai Ludza izmirs? Tas lielā mērā atkarīgs no valsts politikas, no tā, ko mēs darīsim lai situāciju uzlabotu.

Kārsavas novads pazaudē 1500 iedzīvotāju

Kārsavas novada pašvaldības priekšsēdētāja Ināra Silicka uzskata, ka tagad mēs novācam augļus pēc tendences attīstīt Rīgu, Pierīgu un lielākās pilsētas. Pilnībā ir pārsvītrots tas, kas pastāvēja Latvijā gadu simtiem, kad bija attīstīta lauku dzīve. Tagad ir urbanizācija, paredzēts, ka laukos paliks divi, trīs lielzemnieki, bet visi pārējie dzīvos Rīgā vai Pierīgā, vai, diemžēl, ārzemēs.
– Kad tika veidots Kārsavas novads, mums bija 7200 iedzīvotāju, tagad palikuši vien 5700. Pie vainas nav tikai dabiska atlase,– uzskata I. Silicka. – Latgale vienmēr bija viens no nabadzīgākajiem reģioniem, tāpēc pēc otrā pasaules kara bija līdzīgi aizbraukšanas viļņi, proti, cilvēki brauca tur, kur bija darbs. Šī tradīcija, diemžēl, turpinās.  
Ja pa 10 gadiem iedzīvotāju skaits ir samazinājies par pusotru tūkstoti, tad tāda pati tendence var būt vērojama arī turpmāk. Valdībā jāpieņem lēmumu, kāds bija, piemēram, Ulmaņa laikos, proti, toreiz robežas tika stiprinātas ar sādžām. Toreiz arī laukos bija skolas, kūsāja dzīve.

Investoru piesaiste ir tūkšvārdība

Ludzas un Kārsavas pašvaldību pārstāvji uzsver, ka runa par investoru piesaisti, tā ir tūkšvārdība, jo vairākkārt pašvaldības piedāvāja uzņēmējiem gan zemes teritorijas, gan tukšas ēkas, gan atlaides nodokļiem, lai tikai tie atver jaunas darba vietas. Taču, kad uzņēmēji uzzina, ka vieta atrodas 300 kilometru attālumā no Rīgas, tad viņiem “pazūd apetīte”. Saprotams, ka katrs māk saskaitīt loģistikas izdevumus.
Investori nenāk uz mūsu novadiem, jo ekonomiski viņiem ir neizdevīgi šeit kaut ko būvēt, uzskata E. Mekšs. Pierobežā kāds būtu gatavs ienākt, taču ar noteikumu, ja Latvijai būtu labākas attiecības ar Krieviju…

Uzņēmējiem nav motivācijas ienākt Latgalē

Ar ko mēs esam pievilcīgi? Ne ar ko, uzskata E. Mekšs. Kāpēc uzņēmējam jānāk uz Ludzu, vai ir kaut viens arguments? Viņš labāk ies uz Valmieru, jo tā atrodas tuvāk Rīgai, tur ir vairāk darbaspēka, lētāka loģistika utt. Taču, ja viņam būtu šeit nodokļu atlaides, piemēram, nodokļu brīvlaiks uz 5 gadiem, tad viņš padomātu. Ja mēs gribam, tad varam šādu sistēmu izveidot, pārliecināts E. Mekšs.
Ja ar Krieviju būtu labas attiecības, tad Latgalei būtu vismaz vienīga priekšrocība, mēs būtu izdevīgākā pozīcijā, saka E. Mekšs, pavisam vienkārši, jo atrodamies tuvāk. Taču tas nav atkarīgs no Ludzas novada pašvaldības, bet gan no valsts un ES virziena.
Latgalei nav nekādu priekšrocību attiecībā pret citiem reģioniem, kas atrodas tuvāk Rīgai, tā ir galvenā problēma, uzskata pašvaldību pārstāvji.  
Uzņēmējiem ir jāmeklē jaunas nišas, uzskata E. Mekšs, valsts, protams, var sekmēt jaunu darba vietu radīšanu, veidojot labākas attiecības ar kaimiņiem, tas dotu mūsu uzņēmējiem iespēju atrast jaunu noieta tirgu:
– Mums nepieciešams noiets, tad cilvēki izdomās, ar ko nodarboties! Galvenais ir saprast, kam prece ir vajadzīga. Mūsu tirgus ir pārāk mazs. Galvenā valsts loma ir izdarīt tā, lai mums būtu “zaļā gaisma” noieta tirgum, palīdzēt uzņēmējiem to atrast.

Latgales speciālās ekonomiskās zonas pārvaldnieka vietnieks V. Stankevičs uzkata, ka uzlabot demogrāfisko situāciju un darba vidi var tikai komplekss risinājums.

Tālāk no Rīgas lielāka alga

Ināra Silicka piedāvā ieviest valstī jaunu sistēmu, proti, tālāk no Rīgas ir lielākās piemaksas un dažādas atlaides. Piemēram, Padomju laikā Latgalē bija lielākas algas un atvieglojumi par elektrību. Tas var ieinteresēt atgriezties uz savu dzimto pusi aizbraukušos, pārliecināta I. Silicka.
Šim viedoklim pievienojas E. Mekšs, kurš uzskata, ka uzņēmumi koncentrējas Pierīgā, ja mēs gribam stiprināt Latgales reģionu, tad svarīgs ir mehānisms, kas cilvēkus motivētu braukt uz Latgali, dzīvot laukos.
– Kāpēc jādzīvo laukos, ja es tur saņemu mazāku algu,– retoriski jautā E. Mekšs, – Ja man ir lielāki izdevumi transportam, sliktāki komunālie apstākļi, ja es nevaru pat apmeklēt teātri? Cilvēkiem šeit nav nekādu bonusu! Taču, ja šeit saņemšu lielāku atalgojumu, tad es noteikti izvērtēšu.

Ministrijas ārā no Rīgas

Kārsavas mēram ir vairāki piedāvājumi, kas varētu uzlabot situāciju, lai cilvēki nebrauktu prom un iedzīvotāju skaits nesamazinātos vēl vairāk:
– Kāpēc pie mums Rēzeknē, kur atrodas Robežsardzes koledža, nevar būt Aizsardzības ministrija?– jautā Ināra Silicka. – Kāpēc Jelgavā, kur atrodas Lauksaimniecības akadēmija, nevar būt Zemkopības ministrija?
Ja valstī izvietotu vairākus centrus un neliktu uzsvaru uz Rīgu, tad arī Latgalei būtu vieglāk, jo jaunatne atgrieztos. Viņiem būtu iespēja strādāt ministrijā, kāpēc nē? No Rīgas līdz Rēzeknei tagad ir labs ceļš, ir paveikts brīnišķīgs remonts, tāpēc, lūdzu, ministrijas ārā no Rīgas, vismaz daļu.
Varam secināt, ka demogrāfiskajā un ekonomiskajā situācijā Latvijas reģionos liela nozīme ir valsts pieejai, jo ir punkti, kas ir atkarīgi no Saeimas pieņemtajiem likumiem, kā arī ministrijās izstrādātajiem noteikumiem un nosacījumiem. Problēmas var tikt atrisinātas.

Grib, bet nevar palielināt algas

Ludzā ir nepieciešamība pēc jaunām darba vietām. Skaidrs, ka valsts neradīs darba vietas, jo tas jādara uzņēmējiem. Ko uzņēmējs ieteiktu mainīt valstī, lai būtu iespēja radīt jaunas darba vietas? Kādi nosacījumi ir jāizpilda, lai uzņēmējdarbībai būtu interesanti attīstīties Latvijā? Aicinām uz sarunu uzņēmēju ar 25 gadu stāžu, kuras uzņēmums strādā mūsu četru novadu teritorijās, SIA Agroķīmija valdes priekšsēdētāju Ināru Konovalovu.

– Aizbraukušie pārmet, ka Latvijā nav darba.

– Nav taisnība, ka nav darba. Mums, darba devējiem, ir grūti atrast labu strādnieku, labu speciālistu. Man uz šo dienu nav pāris nepieciešamu speciālistu. Taču tiem, kuri negrib strādāt, bet tikai saņemt naudu, gan darba nav. Jo neviens uzņēmējs nevar atļauties maksāt par to, ka cilvēks strādā lēni, velkot laiku. Pie mums ir labi traktora vadītāji, taču tajā pat laika ir ari viņu deficīts.
Ir tādi, kuri mācās ar NVA kuponiem. Viņi teorētiski darbu pārzina, taču kad viņi atnāk strādāt, tad izrādās, ka viņš nav pienācīgi sagatavots, minimāli ir braucis uz traktora, ekskavatora vai greidera. Tad pašam uzņēmējam pie jaunā darbinieka ir jāstāv klāt un jāmāca. Pēc diviem salauztiem traktoriem, viņš jau būs speciālists…
– Ir NVA programmas, kur paredzēta apmācība pie darba devēja, bet tā notiek, piemēram, no janvāra līdz maijam,– stāsta I. Konovalova. – Taču man, pieņemsim, greideristu vai ekskavatora operatoru vajag jūnijā. Tāpēc vajadzētu praksi dot nevis tad, kad nodarbinātības dienests izdomā, bet gan tad, kad tas nepieciešams darba devējam, turklāt ar pienācīgu apmaksu.
– Pērn mūsu uzņēmumā strādāja 18 cilvēki, taču tagad ir vien 12. Samazinājām strādājošo skaitu, jo pieauga cenas uz degvielu, uz elektrību, kā rezultātā nevaram iekļauties uzcenojumā, kādu piedāvājam iepirkuma konkursā par pagastu ceļu uzturēšanu. Pērn oktobrī piedalījāmies konkursā par ceļu uzturēšanu piecos pagastos 2018. gadā. Toreiz degviela maksāja 0,925 eiro, bet tagad jau 1,25 eiro. Iedomājaties vien, ka degvielas cena pusgada laikā palika dārgāka par 32 centiem! Taču pakalpojuma cena saskaņā ar noslēgto līgumu ir tā pati. Līdz ar to, lai nepaliktu mīnusos, vienīgā izeja ir strādājošo skaitu samazināšanā.
– Tāpat elektrības cenas ietekmē mūsu darbu,– turpina stāstīt I. Konovalova. – Ir jābūt kaut kādai plānošanai, kaut uz pieciem gadiem, lai valsts uzņemas, ka cenas uz degvielu un elektrību piecu gadu laikā nemainīsies, lai uzņēmēji varētu ieplānot savas izmaksas.  
– Mēs gribam maksāt vairāk strādājošajiem,– saka I. Konovalova, – Taču atļauties nevaram, jo ir noteikums, ka konkursā uzvar zemākā cena. Zema un saimnieciski izdevīga cena ir tā pati. Ja es noteikšu darbiniekam lielāku algu, piemēram, 900 vai 1200 eiro, tad es neuzvarēšu iepirkuma konkursu. Tas neļauj maksāt darbiniekam lielāku algu, kā arī uzņēmumam novirzīt līdzekļus attīstībai.
I. Konovalova saka paldies finanšu ministrijai, kas no 1. janvāra noņēma no uzņēmējiem VID plānojamo uzņēmuma ienākuma nodokli:  
– Tas ir liels atspaids, tas nozīmē, ka mēs varam ielikt naudu savā attīstībā.  Ar šo lēmumu nodokļu slogs no uzņēmējiem nedaudz ir samazināts. Jāatzīst, ka tomēr finanšu ministrija pieņēma svarīgu lēmumu priekš uzņēmējiem.
Ināra Konovalova izsaka savu viedokli par programmām, kā atgriezt aizbraukušos no ārzemēm:
– Mans viedoklis ir pilnīgi pretējs, proti, es domātu par to, lai esošie neaizbrauc prom. Vispirms nepieciešams rūpēties par saviem cilvēkiem!

– Kāpēc cilvēki aizbrauc?

– Tas ir tikai finanšu jautājums. No Latvijas nebēg, jo Latvijā ir labi, Latvijā ir jauki, taču, ja nav naudas, bērnus izskolot grūti, atvaļinājumā aizbraukt uz ārzemēm nav par ko.
I. Konovalova uzskata, ka pie mums, ja labi strādā, var nopelnīt 1000 eiro, pat 1500. Taču paradokss ir tajā, ka aizbraukušie ārzemēs strādā uz zemeņu lauka pa 12 stundām, taču pie mums nespēj nostrādāt pat astoņas. Proti, no rīta stundu notiek sarunas par darbu, tikai tad sāk strādāt, tad jau pusdienlaiks klāt, no pusdienlaika atgriežas vēlāk utt. Tāpēc darba ražīgums Latvijā ir daudz mazāks.
Lielākā daļa aizbrauc uz ārzemēm, lai nopelnītu tur pensiju, atzīst I. Konovalova, jo Latvijā ir salīdzinoši mazas pensijas. Cilvēkus arī satrauc, ka pie mums pensija tiek aplikta ar nodokli. Neapliekamā ienākumu daļa ar iedzīvotāju ienākuma nodokli šogad ir 250 eiro.
– Kāpēc tik maz? Vajadzētu neaplikt ar nodokli 900 eiro mēnesī, tikpat cik ir vidējā statistiskā darba alga Latvijā!– uzskata I. Konovalova.

– Kas motivētu cilvēkus atgriezties?

– Skaidrs, ka labāk apmaksāts darbs. Nauda tomēr ir noteicošais. Lai kā saka, ka garīgās un emocionālās vērtības ir svarīgas, taču, ja esi pliks, tad ar labu dvēseli būs ļoti grūti. Katrs vēlas dzīvot labi. Lai tā dzīvotu, nepieciešama nauda.

– Vai pēc 10 – 20 gadiem jūsu uzņēmums vēl pastāvēs?

– Es domāju, ka jā. Es jau būšu pensijā, taču būs jauni darbinieki ar jaunām idejām, kuri gribēs, tie strādās. Tikai bažas par to, ka jaunie negrib nākt biznesā! Tāpēc ka viņi no malas redz, kā uzņēmējdarbībā ir grūti, tāpēc negrib uzņemties atbildību. Grūti ir sākt, sarežģīti ir saņemt kredītu, uzreiz uzrodas virkne kontrolējošo iestāžu, tā ir psiholoģiskā trauma.
Uzņēmēja darbs nav prestižs un nav novērtēts, uzskata I. Konovalova, jo viņu spiež gan valsts, gan strādājošie.

– Kā jūs domājat, vai pie mums nebūs tā, ka slēgs visu, proti, skolas, bērnudārzus, pat pašvaldības, jo cilvēku vairs nebūs, jo visi aizbrauks?

– Domāju, ka tik traki nebūs. Domāju, ka pašlaik ir krīzes laiks, nākotnē būs skolas, bērnudārzi, novads. Ja infrastruktūras uz vietas ciematā nebūs, tad gan jau būs transports, ar ko aizbraukt. Es domāju, ka pagaidām ir pārejas periods. Zemi jau uz ārzemēm nepaņemsi, turklāt vienmēr būs cilvēki, kuri uz tās dzīvo un strādā.
Neapšaubāmi, Latvijai ir nākotne, ja šeit dzīvo tādi optimisti!

Socioloģe B. Bela novērojusi, ka Vidzemē cilvēki mazāk vaimanā un vairāk dara, savukārt Latgalē šķiet, ka ir otrādi.

Algas būs jāceļ

Arī Latgales plānošanas reģiona Latgales speciālās ekonomiskās zonas pārvaldnieka vietnieks Vladislavs Stankevičs uzskata, ka cilvēki aizbrauc uz ārzemēm finanšu apsvērumu dēļ, proti, lielākas algas meklējumos. Taču perspektīvā algas Latvijā paliks lielākas automātiski, jo jau šodien vidējais algu līmenis ir vienāds visā valstī:
– Mēs redzam, ka šodien uzņēmējiem pietrūkst darbaspēka, tas nozīmē, ka, ja uzņēmējdarbība attīstīsies, algas būs jāceļ, variantu nav. Tas ir tikai laika jautājums, ja uzņēmēji gribēs izdzīvot, tad viņiem būs jāceļ algas.

– Kāpēc pie mums ir tik maz jaunu darba vietu? Varbūt uzņēmējiem ir kādas problēmas?

– Problēmas jāskatās katrā nozarē atsevišķā. Esošajiem uzņēmējiem ir problēmas ar darbaspēku, ar uzņemējdarbības organizāciju, ar noietas tirgu, jāskatās dažādās aspektos.

– Uzņēmēji sūdzas par lielu nodokļu slogu…

– Protams, visas izmaksas sarežģī uzņēmējam dzīvi, jo viņš strādā peļņas dēļ. Taču ir jāsaprot, ka parējās Eiropas valstīs nodokļi nav nemaz tik zemi. Katram ir sava veiksmes formula, tomēr ir nozīmīgi, lai energoresursi būtu lētāki, nodokļi būtu zemāki, tad, iespējams, uzņēmējdarbības vide attīstītos straujāk.

– Varbūt var ieteikt valstij samazināt cenu par elektrību?

– Noteikti. Manā skatījumā, jo lētākas būs energoizmaksas, jo vairāk būs uzņēmumu, jo vairāk būs nodarbinātu cilvēku, tad valsts saņems savus nodokļus pateicoties darba algām.

– Ko vajag paveikt, lai cilvēki neaizbrauktu un atgrieztos?

– Es domāju, ka tā ir gan domāšana, gan mentalitāte, gan nodokļu jautājums, gan energoresursu jautājums, gan arī izglītības jautājums. Mūsu vidusskolās, diemžēl, ir tikai viens priekšmets saistīts ar uzņemējdarbību, tie ir ekonomikas pamati.
– Latgales uzņēmējdarbības centrā ir pasākums Biznesa mēness, kur mēs katru gadu apmeklējam skolas. 12. klases skolnieki ne visi zina atbildi uz vienkāršu jautājumu: “cik ir PVN likme valstī”. Tas liecina par to, ka mēs skolās neveidojam uzņēmējus. Taču, piemēram, Vācijā un Norvēģijā šo uzņēmēju garu veido jau no bērnudārza. Tāpēc jāsāk ar visu, nevar atsevišķi izdalīt, ka pie vainas ir tikai izglītība vai tikai nodokļi, protams, ka nepieciešams kompleksa risinājums.
V. Stankevičs uzskata, ka valstī vajag veidot drošu kopēju vidi, kas veicinātu gan reemigrantu atgriešanu, gan arī vietējo iedzīvotāju neaizbraukšanu. Tas jādara visiem un katram personīgi. Uzrunājot savus radus, jāmotivē, lai viņi brauc atpakaļ, tāpat arī no valsts un pašvaldības puses, šis jautājums jārisina kopā.

Galvenais ir nezaudēt optimismu

– Mēs neesam tika daudzi Latvijā, ka jācīnās par īzdzīvošanu, taču mēs iemanāmies rīvēties viens gar otru,– uztraucas E. Mekšs. – Politisko spēku pie mums ir pārāk daudz, ja mēs mīlam mūsu dzimteni un gribam padarīt dzīvi šeit labāku, tad nepieciešams apvienoties un strādāt. Tikai komandā, vienam otru atbalstot, var sasniegt nosprausto mērķi.
Jebkurā gadījumā novada teritorija nepaliks tukša, pārliecināts E. Mekšs, taču tas ir atkarīgs no mums pašiem. Ja mēs būsim visi aktīvi un centīsimies, tad viss izdosies. Galvenais ir nezaudēt optimismu. Ja visu laiku raudāsim, tad tā arī dzīvosim raudādami.

Cilvēki laukos bija un būs

Zīmīgi, ka gandrīz visi aptaujātie pauž pārliecību par to, ka neskatoties uz demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos, tomēr Latgale pastāvēs.
Socioloģe B. Bela uzskata, ka Latgale nemaz nav sliktākajā situācijā, jo visas speciālās programmas Latgales glābšanai tomēr ir radījušas ievērojamu resursu piesaisti. Cits jautājums ir, kur resursi paliek, kāpēc tiem nav efektīvas atdeves. Te tomēr arī vietējo pašvaldību un cilvēku vēlēšanās kaut ko darīt ir no svara.
Protams, ceļu infrastruktūra, cilvēkkapitāls, dzīvesvietās pieejamie pakalpojumi un to kvalitāte, tas viss ir svarīgi. Tomēr B. Bela ir novērojusi, ka Vidzemē cilvēki mazāk vaimanā un vairāk dara. Latgalē šķiet, ka ir otrādi. Taču viņa nezaudē optimismu:
– Es domāju, ka arī Latgalē ir ļoti daudz stipru un brīnišķīgu cilvēku, kuri mīl savu dzimto pusi un kopj savas dzimtās mājas, veido un attīsta savus uzņēmumus, uz tiem arī viss noturēsies. Jā, nebūs blīva apdzīvotība, bet mūsdienās jau cilvēki ir mobili un pēc pakalpojumiem var aizbraukt tur, kur tie ir.
Pasaule globāli ļoti mainās, arī Latvija ir saistīta ar šīm pārmaiņām – klimats, dzīvesveids, tehnoloģijas utt. Neviens nevar prognozēt, kas un kā būs pēc 30 vai 50 gadiem. Cilvēka daba gan nemainās, proti, ir tādi, kuriem zeme ir vērtība, kuri saikni ar savas dzimtas zemi izjūt dziļāk vai stiprāk. Šie cilvēki laukos bija un būs, uz viņiem Latvijas lauku kultūrainava un dzīvība noturēsies. Ne tikai Latgalē, arī citur.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem