Jāpielāgojas klimata pārmaiņām

T. Vorkalis cer, ka solītie darbi Šņitkas gultnes tīrīšanai nebūs jāgaida pārāk ilgi.

Apkārtējās vides stāvoklis un ekoloģiskā politika interesēs vienmēr. Taču šajā apjomīgajā tēmā ir kāds atsevišķs apakšpunkts, kas pēdējo gadu desmitu laikā kļuvis sevišķi aktuāls un ticis bieži apskatīts ne tikai žurnālistikas, bet arī politiskos un valstiskos mērogos. Runa ir par pielāgošanos klimata izmaiņām.

Nepaliekam malā
Saprotot, ka klimata pārmaiņu problēmas ir vienas no aktuālākajām, arī Latvijā sākusies klimata adaptācijas stratēģijas izstrādāšana. Tā tiek veikta atbilstoši ES kopīgajai vienošanās par klimata izmaiņu ietekmes mazināšanu un aizsardzību. Jāteic, ka pašlaik šis darbs Latvijā vēl atrodas sākumstadijā, jo augstākajā likumdošanas un valsts vadības līmenī pašlaik vēl tiek izstrādāta normatīvā bāze, kaut gan jau 2008. gadā bija jūtamas pirmās indikācijas par klimata politikas pieejas nepieciešamību Latvijā, turklāt no 2012. gada, kā liecina I. Parednes (LU) pētījumi, klimata adaptācijas politiku sākām veidot kā nacionāli kopīgu stratēģiju.

Taču, runājot par pielāgošanos klimata izmaiņām, ir kāds liels “bet”. Tā kā dzīvojam ļoti urbanizētā vidē, runājot par minēto pielāgošanos, lielākajai daļai cilvēku pirmkārt un galvenokārt nāk prātā neaizsargātāko ļaužu grupu (bērnu, gados vecu cilvēku) aizsargāšana no pārlieku augstām gaisa temperatūrām un saules starojuma vasarās. Starp citu, ievadot Google meklētājā vārdus “klimata pārmaiņas”, tieši informācija par cīņu ar paaugstināto temperatūru ir tā, kas visvairāk tiek piedāvāta pirmajās lappusēs.

Skaidrs, ka šī cilvēku aizsardzības problēma nav mazsvarīga, tomēr šoreiz pievērsīsimies lauku teritoriju adaptācijai klimata pārmaiņām. Jo lauku teritorijās klimata izmaiņu sekas ir daudz vairāk izjūtamas, tās šeit ir daudz nozīmīgākas, jo būtiski ietekmē lauksaimniecisko ražošanu, no kā kvalitātes pēc būtības ir atkarīga mūsu eksistence. Tāpēc, lai iegūtu informāciju iespējami tuvāku pirmavotam, nolēmām lūgt pastāstīt par to, kā izjūtamas klimata pārmaiņas, kā ar tām tikt galā, kādu zemkopi.

Vārds zemniekam

Jāteic, ka pašlaik, kad patiešām zemniekam druvā katra minūte ir dārga, pierunāt kādu lauksaimnieku intervijai nebija pārāk viegli. Vienīgi visi uzrunātie apgalvoja, ka klimata pārmaiņas izjūt pamatīgi, tās krietni sarežģī jau tā ne pārāk vienkāršo zemkopja dzīvi. Tieši šī iemesla dēļ nav daudz laika runāt, jo jāstrādā. Sarunai piekrita lauksaimnieks ar cienījamu stāžu un zināšanu bagāžu – Vasīlijs Rasimenoks.

V. Rasimenokam adaptācijai klimata pārmaiņām ir daudz praktisku ieteikumu.

Pirmais, ar ko sākās saruna, bija apliecinājums, ka klimata pārmaiņas ar katru gadu tiešām kļūst aizvien vairāk jūtamas, turklāt ievērojami, reizēm pat dramatiski ietekmē zemnieka darbu. Kā sacīja V. Rasimenoks: – Zemnieks jau vienmēr ir bijis atkarīgs no laika apstākļiem, taču agrāk tie tomēr bija vairāk vai mazāk prognozējami. Pašlaik absolūti nav iespējams paredzēt pat klimatiskos un meteoroloģiskos apstākļus pāris dienu perspektīvā.
Pašreiz sācies galīgi neprognozējamu laika apstākļu periods, stāsta V. Rasimenoks, kad vienas vasaras laikā gaidāmo ražu negatīvi ietekmē gan sausuma periodi, gan lietavas.

Sausuma dēļ šogad krietni cieta vasaras kvieši. Arī ziemas rapsis, ko bija cerības ievākt 4 tonnas no hektāra, tā izsausnēja, ka labi, ja, aprēķinot visu kopražu, būs izdevies iegūt 2,7 tonnas no hektāra. Galvenais, lai arī vasaras sausums ietekmēja ražu, taču brīdī, kad tā bija jānovāc, to nevarēja savlaicīgi un ātri izdarīt pārliecīgā lietus dēļ. Pašlaik problēmas turpinās. Galvenā no tām, ka slapjuma dēļ nav iespējams sākt ziemāju sēju.

Vai šāds stāvoklis nozīmē bezizeju, vai arī ir kāds risinājums. Varbūt vajadzētu pāriet uz citu kultūru audzēšanu? Uz pēdējo jautājumu V. Rasimenoks atbild, ka jaunās kultūras pie mums būtībā jau aug, pagaidām tikai piemājas augļu dārzos. Labi pēdējos gados aug saldie ķirši, tāpat arī novērots, ka ļoti attīstās vīnogu audzēšana. Taču tā visa ir tikai dārzkopība, kas pēc būtības ir tikai cilvēkiem paredzēts našķis. Ja runāt par nopietniem apjomiem un kultūrām, kuras ir eksistences un peļņas garants, tad vēl joprojām jāpieturas pie pārbaudītām vērtībām.

Bez šādas tehnikas lauku apstrāde drīz kļūs neiespējama.

Jauni apstākļi – jauna tehnika

Taču tiešām jāprot pielāgoties mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Pirmkārt, tas nozīmē, ka uz lauksaimniecības darbiem labvēlīgu laiku ir jāreaģē ļoti operatīvi, jāmāk izmantot katru stundu, ko laika apstākļi atvēl darbam. Otrkārt, strādāšana jaunajos apstākļos nav iespējama bez jaunas, atbilstošas tehnikas, kas piemērota strādāšanai konkrētos klimatiskos apstākļos. Piemēram, darbam sausuma periodos nepieciešams dziļirdinātājs ar drupinātāju, lai būtu iespējams veikt arī bezaršanas apstrādi. Slapjā laikā, savukārt, ļoti nepieciešama ir kombinētā sējmašīna ar diskiem. Pēc V. Rasimenoka stāstītā, teorētiski domas par šādas tehnikas nepieciešamību jau 70-tajos gados izteica toreizējie Lauksaimniecības Akadēmijas mācību spēki. Tagad pienācis laiks, kad bez kādreiz teorētiski minētajiem darbarīkiem vairs nav iespējams strādāt praktiski.

Ja runāt par darbu liela mitruma apstākļos, tad V. Rasimenoks min vēl kādu apstākli, kas varētu ļaut adaptēties klimata izmaiņām un sekmīgi turpināt lauksaimniecisko ražošanu. Proti, jāceļ jaunas, spēcīgas kaltes, kas varētu tikt galā ar graudiem, kuru mitruma procents ir krietni augstāks par ierasto un svārstītos no 19% līdz pat 24%.

Jautāts, tomēr tādā gadījumā, lai cik nepatīkami tas nebūtu, kaut cik gaišas nākotnes perspektīvas ir tikai lielajām zemnieku saimniecībām, savukārt mazās, kurām nav lielu finanšu iespēju, principā ir nolemtas. Būtībā par to, ka finansiāli kaut cik izdevīga ir tikai liela mēroga lauksaimniecība, atbild V. Rasimenoks, neviens vairs nešaubās. Taču nevajag būt galīgiem pesimistiem. V. Rasimenoks kā zināmu izeju norāda Zviedrijas ceļu. Šajā Skandināvijas valstī jau sen nav sastopamas saimniecības, kuras platība būtu mazāka par 2500 – 3000 hektāriem. Šo platību neveido viena saimnieka zemes īpašumi, bet gan apvienoti daudzu saimnieku lauki. Daļa no tiem pat nedzīvo laukos, tāpēc lauku darbus viņu vietā veic kāda uzticības persona. Skan neierasti? Jā, bet viss jaunais kādreiz ir izsaucis bažas un neticību, tomēr šis ir viens no rīcības variantiem.

Meliorācija ir dārgs prieks

Šoreiz sarunas galvenā tēma ir cīņa ar pārlieko mitrumu, tāpēc skaidrs, ka sarunā drīz atskan termins meliorācija. Jēdziens, kas teju vislabāk varētu ļaut pielāgoties mitrajam laikam. Kaut arī šajā gadījumā nav jārunā par jaunu parādību, bet gan par to, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ja meliorācijas sistēmu kopīgais stāvoklis nebūtu tik bēdīgs, tad arī lauksaimniekiem nenāktos tik ļoti lauzīt galvas, kā pielāgoties slapjajam laikam. Lai gan savulaik pelta par ainavu bojāšanu, meliorācija līdz 80-to gadu vidum paveica lielu darbu, lai nodrošinātu pieklājīgas ražas, izveidojot plašu meliorācijas sistēmu. Kopumā tajā tika ieguldīts aptuveni 48 miljardi rubļu, kas tiem laikiem bija fantastiska summa. Taču jau 80-to gadu beigās meliorācijas tīkls sāka panīkt. Kā labi zināms, viss, par ko nerūpējas, agri vai vēlu aiziet pazušanā. Tiesa, vecais meliorācijas tīkls gluži pazudis nav, bet prasa ļoti nopietnus un ļoti dārgus darbus. Te nu jāteic, ka jautājumā par meliorācijas tīklu atjaunošanu un jaunu sistēmu izveidošanu zemnieki pat paši turīgākie ir pilnīgi atkarīgi no valsts. Jo pat, ja zemnieks meliorācijas tīkla izveidē piedalās tikai ar savu līdzfinansējumu 10% apmērā no visām darbu izmaksām, arī šādā gadījumā maksājamā summa izrādās ļoti liela, tāpēc ir pa spēkam tikai pašiem turīgākajiem zemniekiem.

Tāpēc jau šie 10% ir maksimums, ko zemnieks var samaksāt. Tāpēc, runājot par adaptāciju klimata pārmaiņām ar meliorācijas palīdzību, zemnieki tiešām raida skatus valsts virzienā. Tikai tās rīcība šajā virzienā var parādīt, ka pašu zemnieks un lauksaimniecība valstij ir patiešām svarīga.

Paši varam skalot un tīrīt grāvjus

Runājot par konkrēto mehānismu, ar ko varētu adaptēties klimata pārmaiņām, V. Rasimenoks nosauc vēl kādu jēdzienu, kas 70-tajos gados bija teorētisks, taču ir jau pielietots praktiski un pierādījis savu derīgumu – regulējamā meliorācija. Tās būtība slēpjas tajā, ka meliorācijas sistēmas kolektors ir noslēdzams, sausā laikā tas arī tiek izdarīts, saglabājot tīrumiem nepieciešamo mitrumu, bet slapjajā, aizvadot to prom. Kā pastāstīja V. Rasimenoks, šādas sistēmas priekšrocības sausā laikā var novērot pat vietās, kur šīs regulējamās meliorācijas nav, bet vienkārši ir aizsērējušas drenas. Tas labi bija redzams laukos pie Nirzas. Sausajā laikā lauki, kuru drenāžas sistēma vēl kaut cik strādā, ir izkaltuši, savukārt tie, no kuriem ūdens neaiztek – zeļ un plaukst. Tiesa, šāds stāvoklis turpinās tikai sausajā laikā, sākoties lietum, situācija mainās. Pati dzīve parāda, ka regulējamajai meliorācijai ir varens efekts. Taču, kā jau minēts, izmaksas ir tādas, ka jāteic – ko nevar celt, to nevar nest. Vismaz vienatnē nevar.

Ko tad praktiski var darīt zemnieks, lai cīnītos ar lieko mitrumu, kas, kā paredzams, ar katru gadu mūs apciemos vairāk un vairāk? Tātad V. Rasimenoks savā saimniecībā veic notekgrāvjus tīrīšanas darbus un izskalo aizsērējušos kolektorus. Pēdējo divu gadu laikā V. Rasimenoks ir iztīrijis vismaz 10 kilometrus notekgrāvju un izskalojis meliorācijas sistēmu vismaz 200 hetāru teritorijā. Pēdējais paņēmiens ir diezgan efektīgs, tas ir salīdzinoši lēts, tāpēc V. Rasimenoks iesaka to pielietot visiem, kuri klimata pārmaiņām un lielajam mitrumam tiešām vēlas adaptēties ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Birokrātija Kārsavai izmaksāja dārgi

Tālāk, lai uzzinātu par klimata pārmaiņu ietekmi uz vidi un sadzīvi, kā arī par cenu, kas par to jāmaksā, viesojāmies Kārsava. Novads un pilsēta, kas mūsu pusē 2017. gada plūdos cieta visvairāk. Par tā laika notikumiem un pasākumiem, kas veikti, lai veicinātu adaptāciju klimata pārmaiņām un tiktu galā ar to sekām, pastāstīja Kārsavas novada priekšsēdētāja I. Silicka un izpilddirektors T. Vorkalis.

Kārsava var kalpot par labu piemēru tam, ka adaptācijai klimata pārmaiņām ir jānorit pārdomāti un sistēmiski organizēti. Citādi pasākumu gala rezultāts var būt diametrāli pretējs iecerētajam. Kāpēc šāds apgalvojums sakarā ar Kārsavu? Tāpēc, ka kārsavieši 2017. gada rudenī paši uz savas ādas izbaudīja labi iecerētu, bet ne līdz galam pārdomātu darbu sekas. Lieta tā, ka 2016. un 2017. gada vasarās Valsts nekustamo īpašumu darbinieki Eiropas projekta ietvaros veica meliorācijas darbus ne tikai Malnavas pagasta teritorijā, bet arī tīrīšanas darbus ūdensnotekā Šņitkas strauts. Par šādu veikumu varētu tikai priecāties, ja ne fakts, ka tīrīšanas darbi tika apturēti pie Kārsavas pilsētas robežas, jo saskaņā ar projekta nolikumu un likumdošanu pilsētas teritorijā darbus veikt nebija paredzēts. Kāds bija šādas rīcības rezultāts? Ūdens pieplūde no lauku teritorijām pastiprinājās, taču pilsētas teritorijā Šņitkas gultne bija stipri piesērējusi, tāpēc gultnē izveidojušies sanesumi, kā rezultātā gultnes ūdens caurlaides spēja kļuva mazāka un nespēja tikt galā ar pieaugošo saņemtā ūdens daudzumu. Par to arī uzskatāmi liecināja 2017. gada vasaras beigu plūdi pilsētā. Tiesa, nokrišņu daudzums tobrīd bija neierasti liels, tas pierādīja, ka arī citās vietās esošā notekūdeņu aizvadīšanas sistēma lāga netiek galā ar saviem pienākumiem.

Pašlaik Šņitka izskatās tik mierīga, ka grūti iedomāties, cik zaudējumus tā 2017. gadā atnesa Kārsavai.

Ja rēķinam tikai pašvaldības īpašumiem vien nodarītos zaudējumus, tad tie bija 251 789, 95 eiro lieli. Visvairāk cieta autoceļu infrastruktūra, tiem zaudējumi bija ap 240 000 eiro lieli. Tiesa, šajā gadījumā VARAM bija atsaucīgs un zaudējumu segšanai piešķīra 244 328 eiro. Tomēr šie ir tikai pašvaldības zaudējumi. Ja tiem pievienotu privātīpašumam nodarītos zaudējumus, tad summa būtu vismaz divtik liela.

Solītie darbi kavējas

Kārsavas novada vadība saprata, ka otrreiz šādu klimatisku drāmu piedzīvot nevēlas, tāpēc jādara viss, lai paredzamajiem nokrišņiem sagatavotos. Pa šo laiku pašvaldība izdarīja visu, kas bija tās spēkos. Iztīrītas un atjaunotas visas caurtekas, pie viena nomainot savu laiku nokalpojušās betona caurtekas pret plastmasas izstrādājumiem. Tāpat arī iztīrīti notekgrāvji. Taču ar Šņitkas gultnes padziļināšanu un tīrīšanu pašvaldība pašu spēkiem galā tikt nevar. Tas ir sarežģīts un ļoti dārgs process, jo jāveic apauguma virszemes daļas novākšana, grunts rakšana, spridzināšanas un urbšanas darbi dolomītā, drenāžas izteku pārbūve un citi darbi.

Jau 2017. gada rudenī Šņitkas strautā tika veikti inženierizpētes darbi, veikta tā ģeoloģiskā un ģeotehniskā izpēte gandrīz 3 kilometru garumā. Pētījuma rezultātā tika noteiktas paredzamās darbu izmaksas – vismaz 300 000 eiro. Šī nauda pašvaldībai arī tika solīta kopā ar to, ka vajadzīgie darbi tiks paveikti līdz 2019. gada beigām. Pašlaik jau gada beigas strauji tuvojas, bet darbu veicēji tā kā nav manāmi. Acīm redzot lēmējvarai gadījušās aktuālākas problēmas, tāpēc viņi nolēmuši, ka Latgale var pagaidīt.

Vēl jāteic, ka Kārsavas novadam vispār ir krietni sarežģīti apstākļi cīņā ar lieko mitrumu. Tiesa, pašlaik Malnavas novadā norisinās meliorācijas un strautu tīrīšanas darbi, bet tie jūtami spēj ietekmēt tikai tiešo apkaimi. Vēl kāds šķērslis ir Rītupe. Tā ir viena no Latgales upēm, uz kuras nav ne aizsprostu ne slūžas, tādējādi ūdens līmenis nav regulējams. Tāpat arī darbu veikšanu Rītupes tīrīšanā krietni apgrūtina tas, ka tā ir robežupe. Turklāt pat, ja pieļautu, ka mūsu pusē Rītupe būtu sakārtota ideāli, tad tūlīt aiz robežas ar Krieviju sākas tās gauži piesārņotais posms. Ir jau bijušas situācijas, kad bija nopietni jāraizējas, ka plūdi aiz robežas, Ostrovā, atnāks arī līdz mūsu teritorijai un apdraudēs attīrīšanas iekārtas. Tiesa, ļaunākais scenārijs nepiepildījās, tāpēc izdevās tikt cauri tikai ar izbīli. Kas zina, kā būs nākamajā reizē.

Lai nu kā, notiekošo aiz robežas nevaram ietekmēt, tomēr raižu pietiek arī pašu mājās. Ja no pašvaldības līmeņa pārejam uz privātpersonām, tad viņu, nerunājot par lielajiem zemniekiem, aklimatizācija gaidāmajām klimata pārmaiņām pašlaik ierobežojas ar intensīvāku un apjomos lielāku apdrošināšanos pret ūdens stihiju. Lai arī tas nav nekas liels, tomēr tas ir veikums, ko spējīgs paveikt katrs, kurš vēlas vismaz kaut kādu drošības garantiju.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu