Ilgais ceļš uz drošību Latvijā
Divi ar pusi mēneši – tik ilgs laiks ir nepieciešams, lai no Ukrainas līdz Latvijai nokļūtu Irinas Gluškovas ģimene, kura gaida savas dzimtās pilsētas atbrīvošanu. Irina ar ģimeni iekārtojusies uz pagaidu dzīvi Ludzā, strādā veikalā “Maxima” un gaida iespēju atgriezties mājās Ukrainā, kur tagad saimnieko krievu karaspēks.
Šī vieta ir Berdjanska, Dienvidukrainas pilsēta ar 100 000 iedzīvotājiem 220 kilometru attālumā no apgabala centra – Zaporižjas. Berdjanskā Irinai pieder 1906. gadā vectēva celta māja, bet nesen ģimenei nopirkta vēl viena, jauna. Vecajā namā dzīvo Irinas māsa, kura palika okupētajā pilsētā. Vīrs Nikolajs ir jūrnieks un brauc uz lielajiem zvejas kuģiem.
Protesti pilsētā
Kara ārprāts sākās 24. februārī, kad sākās spēcīga rakešu apšaude. – Blakus pilsētai atradās divas kara daļas un neliels lidlauks, tā ka bumbu krišanas intensitāte bija nenormāla arī pašā Berdjanskā. Kā mēs to pārdzīvojām, nezinu,– stāsta Irina.
Un jau 28. februārī ieradās krievu tanki. Iekarotāji cerēja, ka cilvēki tos sagaidīs ar ziediem, bet nekā. Tieši otrādi – divas nedēļas katru dienu ielās izgāja 200 līdz 500 iedzīvotāju, lai protestētu pret okupāciju. Kāda Irinas paziņa, akcijas dalībniece, stāstījusi, ka ļaudis sapulcējās krastmalā zem Ukrainas karogiem un dziedāja patriotiskas dziesmas, bet pēc tam pa galveno ielu devās uz mēriju, kuru ieņēmuši okupanti. Tad demonstrantus ielenkuši Krievijas karavīri, daļu no protestētājiem iebrucēji sāka gāzt zemē un pārmeklēt. Irina stāsta: – Pārējos sanākušos iedzīvotājus krievi atspieda, draudot ar šaujamieročiem un izdarot brīdinājuma šāvienus gaisā. Kas noticis ar tiem cilvēkiem, kuri tika nogāzti zemē, nav zināms.
Bailes par elektrostaciju
Iekarotāji iznīcināja visus sakaru kanālus, ieviesa Krievijas telefona kartes, pie tam visas sarunas noklausījās. 5 – 6 bruņoti vīri staigāja pa mājām un taisīja kratīšanas, pēc viņiem palika izmētātas mantas un izvandīti skapji. Irina stāsta: – Okupantu ālēšanos pa dzīvokļiem nevarējām izturēt un nolēmām braukt projām. Bija bailes, ka var notikt kas nelabojams netālajā Energodaras atomelektrostacijā. Visi ceļi uz Ukrainu bloķēti, atlika tikai maršruts caur Krimu.
Un uz turieni 31. jūlijā ar automašīnu arī izbrauca: Irina ar vīru, dēls Kirils un suņu meitene Maņa. Berdjanskā palika vecākā meita ar znotu. Līdzi paņemts tikai pats nepieciešamākais, atstāti pat datori un planšetes. Iebraucot Krimā, krievu robežsargi pamatīgi pārbaudīja automobiļus un pratināja par sakariem ar ukraiņu spēka struktūrām. Pēc Irinas vārdiem, viņa ļoti riskējusi, jo nav izdzēsusi telefonā bildes no sabombardētajām Berdjanskas vietām, atstājusi arī krievu armijas pārvietošanās fotogrāfijas un sūtījusi informāciju uz Ukrainas pusi par okupantu pozīcijām. Ģimenei piedāvāts braukt dzīvot uz Sahalīnu, uz ko Nikolajs atteicis: – Es saskari ar šo zemi esmu izbaudījis līdz mielēm*, zvejojot krabjus Tālo Austrumu jūrās, man pietiek.
Dēls Kirils, Irina un sunīte Maņa.
Negadījums uz ceļa izjauc plānus
Iebraucot Krimā, viņu mašīnā ietriecas kāds braucējs. Mašīna ir gandrīz lupatās, deviņgadīgajam dēlam izsisti zobi. Labi, ka avārijas izraisītājam ir saprotošs dēls ar draugu, kuri paņem ģimeni dzīvot savās mājās, kamēr var sakopt veselību, saņemt kompensāciju un salabot mašīnu. Kad automobilis kārtībā un jāsāk braukt, notiek lielais sprādziens uz Krimas tilta. Paiet divi mēneši, kamēr satiksmi atjauno, bet līdzekļu dzīvošanai nav. Ģimenei ierāda pamestu māju un Nikolajs strādā vīnogulāju apkopšanā, lai nopelnītu kaut nelielus līdzekļus iztikšanai.
Irina atceras: – Sagaidījām brīdi, kad tiltu varēs šķērsot un nolēmām braukt caur Latviju uz Čehiju pie tur nokļuvušās kaimiņienes. Krievijas pusē pie Terehovas robežkontroles punktā bija jāizstāv 1500 automašīnu rinda, turklāt ārā izkāpt mums neļāva.
Latvijā vienkāršāka saziņa
Latvijā ģimene iebrauc 14. oktobrī un ir pateicīgi Ludzas novada domei par konsultācijām, darba sagādāšanu un iespēju dzīvot Ludzas pilsētas vidusskolas internāta viesnīcā. Brauciens uz Čehiju izpaliek, jo saziņā ar tur nokļuvušo kaimiņieni kļūst skaidrs, ka tur nav iespējams turēt suni. Tāpēc ģimene paliek Latvijā, pie tam te vienkāršāka komunikācija ar cilvēkiem valodas ziņā. Irina strādā “Maximas” veikalā par apkopēju, Nikolajs – griež zarus ap elektrolīnijām tuvu esošiem kokiem, dēls mācās skolā tiešsaistē. Sarunāts par dzīvokļa īri Raiņa ielā pretim lielveikalam MEGO, saimniece dzīvo sociālās aprūpes centrā Garbaros. Irina pateicas viņai par atļauju izmantot dzīvojamo platību tikai par komunālajiem maksājumiem.
Padomā par bērnu
Saziņa ar mājās palikušo meitu un kaimiņieni okupētajā teritorijā ir ierobežota – Irina zvana un baidās ko lieku sarunāt. Tomēr kaut kādas ziņas jau līdz Ludzai nonāk. Bērniem Berdjanskā liek mācīties krievu skolās. Nav pazuduši māju apmeklējumi un kratīšanas. Uz tā saucamajiem “referendumiem” ierodas balsu vācēji ar automātiem bruņotu karavīru pavadībā un pirmie viņu vārdi ir: “Padomā par bērnu”.
– Ceram braukt atpakaļ, tiklīdz būs atbrīvota mūsu pilsēta,– saka Irina. – Tur man palika māsa un meita ar ģimeni. Redzot Latvijā pie valsts iestādēm Ukrainas karogus, saprotam, ka te ir savējie, te ir mierīgas debesis virs galvas.
* Rauga nogulsnes, padibenes; arī raugs, rauga sēnes. Pārnestā nozīmē – nepatīkamas atmiņas.
