Dzimtene jāaizstāv jeb patriotismu jāaudzina kopš mazotnes
Raksts no laikraksta ievietots pilnā apjomā
Drošībai Latgalē tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, it īpaši pēdējā laikā. Tas izpaužas militārās tehnikas paraugdemonstrējumos, kurus organizē mūsu valsts bruņotie spēki, nereti tie notiek sadarbībā ar citām valstīm kā, piemēram, ASV. Tiek arī organizētas militāru personu tikšanās ar skolēniem, kuru mērķis ir izskaidrot NATO aliances vienotību. Tāpat arī zināms, ka Valsts robežsardzei izveidojusies cieša sadarbība ar ASV. Kā arī ASV vēstniecības Latvijā amatpersonas bieži apciemo mūsu novadus. Pavisam nesen, septembra sākumā uz Zilupi un Ludzu atbrauca ASV vēstniecības politikas un ekonomikas nodaļas vadītāja vietniece Mišela Azevedo.
Tomēr pēdējā laika nozīmīgākais ir Aizsardzības ministrijas paziņojums par pastāvīgas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apakšvienības Latgalē veidošanu.
Kādā mērā nepieciešami minētie pasākumi un ko par to domā vietējie iedzīvotāji centās noskaidrot Ludzas Zeme.
Dzimtene jāaizstāv
Oktobrī, Ludzas 2. vidusskolas teritorijā notika kārtējā militārās tehnikas un ekipējuma izstāde, kuru organizēja NBS 3. brigāde. Tajā piedalīties tika aicināti vietējie iedzīvotāji, skolēni un jaunieši. Skatāmi un aptaustāmi bija dažādi ieroči, kā arī īsts lielgabals.
Atspoguļosim satikto ludzāniešu viedokļus par šādu pasākumu nepieciešamību, patriotisko audzināšanu un citiem ar militāro jomu saistītiem jautājumiem.
Valērijs Dzevaltovskis (attēlā ar dēlu):
– Personīgi vērtēju pozitīvi to, ka valsts militārās struktūras lauž barjeru starp pārējo sabiedrību un piedāvā iepazīties, ar kaut nelielu daļu savas ikdienas. Atvedu savu dēlu, lai paskatās un iepazīstas ar izstādīto. Tas noteikti rosina patriotismu, kurš ir ļoti svarīgs mūsu sabiedrībai. Tāpat ļoti patīk NBS izvēlētais sauklis – Esi viens no mums.
Ja visi būs pret, lai viņu bērns izvēlas militāro karjeru, tad kurš briesmu brīdī aizstāvēs dzimteni? Šajā ziņā nevaram būt vienaldzīgi. Kas notiks, ja nebūs cilvēku, kuri cīnīsies par savu valsti? Turklāt, ja draudu brīdis pienāks, tad jācīnās būs jebkurā gadījumā.
Pasākums patīk
Iluta Sprūža (attēlā ar dēlu Tomasu un brāli):
– Uzskatu, ka šāda veida pasākumi ir nepieciešami, turklāt bērniem tie ļoti patīk. Šī ir lieliska iespēja, kā pavadīt savu brīvo laiku. Uz izstādi atvedu 3-gadīgo dēlu Tomasu. Mans vīrs ir militāra persona – brīvprātīgais zemessargs, tāpēc ģimenē bieži runājam par patriotismu.
Ludzas ģimnāzijas 3a klases audzinātāja Ļuba Šantere uz izstādi atveda savu klasi:
– Pašai ļoti izstāde patīk un redzam, ka bērniem arī. Šīs ir ļoti vērtīgs pasākums, arī sauklis izvēlēts labs. Šādi pasākumi, kad militārās personas iziet sabiedrībā, ir nepieciešami, jo pasaulē jau tāpat viss ir nedrošs.
Aldis (26) un Vlads (21):
– Pašiem izstāde patīk, taču uzskatām, ka bērniem pārāk agri rādīt ieročus. Skatieties, viņi ieročus uztver kā spēli. Domājam, ka bērni neapzinās ieroču nopietnību un ko tie var nodarīt citam cilvēkam. Sauklis ir izvēlēts labs, taču paši nevēlamies iet dienēt. Nevēlamies mainīt savas dzīves.
Agrāk ieročus ieraudzīja tikai armijā
Ludzas 2. vidusskolas skolotājs Frīdijs Bokišs:
– Šaubos, ka tik jauniem bērniem būtu jārāda ieroči. Kad pats skolā mācījos, toreiz tā nebija, ne reizi ieroci neredzēju. Ar ieročiem iepazinos tikai tad, kad iesauca armijā. Taču idejas mērķis ir labs, jo attīsta jauniešos patriotismu. Tas mudina domāt par dienestu, taču ieročus rādīt nevajadzētu. Jāņem vērā to, kas notiek pasaulē, aizvien biežāk notiek publiskas apšaudes, kurās iet bojā daudz cilvēku. Ieroči paši par sevi neko labu nav atnesuši. Bērnu apziņa nav tam pietiekami nobriedusi. Uzskatu, ka ieročus varētu sākt rādīt no 10. klases. Pats esmu Latvijas un Latgales patriots.
Jaunākajiem nepieaugusi uztvere
Ludzas ģimnāzijas mājturības skolotāja Rita Buceniece, kura ir arī karjeras kosultants, tāpēc uz izstādi atveda divdesmit 11a klases skolēnus, pie reizes arī savu meitu 11-gadīgo Lieni:
– Bērnus būtu patriotiski jāaudzina, taču ne šādā veidā. Paši jaunākie ieročus uztver kā spēli, viņu apziņa vēl nav pieaugusi. Pati nevēlētos, lai mani bērni saistītu savu nākotni ar militāro karjeru. Mans vīrs ir dienējis, viņu draudu gadījumā var iesaukt, arī to es negribu. Tomēr atzīstu, ka dzimteni aizstāvēt vajag. Skaidrs arī, ka šādi sabiedriski pasākumi stiprina jauniešos patriotismu. Taču, tas, ka bērniem pāragri tiek rādīti ieroči liecina arī manas meitas reakcija, kura spēlējoties ar lielu interesi pētīja ieročus. Kad pēc ieroču apskates Liene atskrēja pie manis jautāju – vai tev patika? Viņa atbildēja, ka esot paticis ļoti. Kad paskaidroju, ka ar ieročiem nogalina cilvēkus, viņa palika domīga un nopietna. Skaidrs, ka pieauguši jaunieši ir spējīgi uztvert savādāk, viņiem arī uzdotie jautājumi militārajām personām ir nopietni – cik liela alga, cik ilgi jāmācās, cik daudz degvielas patērē smagā tehnika un tā tālāk.
Ar bērniem mājās jārunā
Līga Kondrāte:
– Uz izstādi atvedu savu 6-gadīgo dēlu Danielu. Uzskatu, ka viņam ir jāredz militārā tehnika, kā arī jāzina, ka tāda pastāv. Protams nevēlētos savā dzīvē daudz militārā, taču mūsdienās nevainīgos veidos negatīvi tēli ir visur mums apkārt – multfilmās, uz apģērba. Ja atceramies, kā bija agrāk – toreiz uz jakas bija uzzīmēti kaķīši. Taču tagad dažādi briesmoņi. Skaidrs, ka pēc šādas izstādes apskates bērnam mājās nopietni jāpaskaidro, lai viņš sāk saprast. Tāpēc arī ar Danielu aprunāšos.
Labāk dienētu Krievijā
Pēc iedzīvotāju viedokļu uzklausīšanas skaidri redzam, ka sabiedrības domas ir viennozīmīgas tajā, ka bērniem un jauniešiem jāaudzina patriotisms. Taču viedokļi atšķiras tajā, ka ieroči bērniem tiek rādīti pārāk agri.
Noteikti jāpiemin, kāds fakts, kurš mani, raksta autoru, šokēja. Sarunas laikā ar dažiem jauniešiem, kuri jau sasnieguši pilngadību viens izteicās, ka nevēlas dienēt Latvijas armijā, bet ja dienētu, tad labāk Krievijā. Jautāts kāpēc, uz to atskanēja atbilde, ka Latvijas armijā dienēt nav jēgas, jo tā ir pārāk maza, tāpēc labāk Krievijā, kurai ir vareni bruņotie spēki. Pēc brīža jaunietis atskārta, ka pateica kaut ko lieku un sāka izvairīgi atbildēt uz jautājumiem par aizskarto tematu.
Nevēlētos domāt, ka šajā konkrētajā gadījumā jaunietis būtu nelojāls valstij, jo izskanējusī atbilde liek domāt par to, ka kaut kādā brīdī jaunietī netika ielikts patriotisma pamats. Kā arī rodas sajūta, ka viņam neviens nav paskaidrojis NATO aliances principus.
Minētais liek aizdomāties, cik vēl ir līdzīgi domājošu sabiedrības locekļu starp mums. Tāpat arī rodas secinājums, ka līdzīgi militārie sabiedriskie pasākumi ir nepieciešami, lai laicīgi virzītu jauniešus domāt patriotiski.
Karavīrs kā drošības nodrošinājums
Par sabiedrisko militāro pasākumu nepieciešamību un par to kā noris NBS Latgales apakšvienības rekrūtēšana Ludzas Zeme aprunājās ar pulkvežleitnantu Aivaru Leicānu, kurš ir Zemessardzes 32. kājinieku bataljona (Rēzekne) komandieris.
Aivars Leicāns.
Konkrēto, oktobra pasākumu bijām saskaņojuši ar Ludzas pašvaldību. Šādi pasākumi ir daļa no NBS sabiedriskās politikas – braukt uz skolām, stāstīt skolēniem par bruņoto spēku lomu valstī. Kā sekundārais mērķis ir pastāstīt par Zemessardzi un profesionālo dienestu jauniešiem, skolēniem un jebkuriem interesentiem, kuri, iespējams, nākotnē nolems dienēt.
A. Leicāns uzsver, ka ikdienā militārās personas par maz sevi parāda pārējai sabiedrībai, tāpat arī policisti. Nepietiekoši tiek rādīts militāro amatpersonu ekipējums un darbs.
– Skaidrs, ka mājās bērns jūtas drošībā, taču ārpus mājām mēs vēlamies, lai bērns karavīrus un policistus uztvertu kā drošības nodrošinājumu, tāpat arī vēlamies, lai kad bērns ierauga karavīru, tas viņam būtu iemesls vecākiem pajautāt, kas ir karavīrs,– skaidro A. Leicāns.
Tad iespējams bērnam rastos jautājumi arī par valsts lomu. Tas, iespējams, būtu faktors, lai dabiskā veidā rastos interese un jautājumi, stāsta A. Leicāns.
Tika jautāts par jauniešiem, kuri labāk izvēlētos dienēt Krievijā – kāpēc tā notiek? A. Leicāns uzskata, ka kāda daļa mūsu sabiedrības skatās Krievijas televīzijas pārraides un tāpēc viņiem rodas maldīgs priekšstats par militāro situāciju. Skaidrs, ka krievu pārraides nestāstīs, ka NATO ir spēcīgākā militārā aliance, kuras sastāvā ir arī Latvija. Skatoties krievu pārraides jauniešiem var rasties maldīgs priekšstats par Krievijas armiju, uzskata A. Leicāns.
850 eiro mēnesī
Zemessardzes 32. bataljona atbildības teritorija ir Rēzeknes pilsēta, kā arī Rēzeknes, Viļānu, Ludzas, Kārsavas, Ciblas un Zilupes novadi. Bataljonā ir 15 profesionālā dienesta karavīri un kopā 614 zemessargi, kā arī 107 zemessargi veterāni (vecāki par 55 gadiem).
Jaunā Latgales apakšvienība, tā būs rotas līmeņa vienība ar 150 karavīriem, kura tiks izvietoti Rēzeknē, Daugavpilī un Preiļos. Attiecīgi katrā vietā pa 50 profesionālajiem karavīriem, tas ir viens vads. Ikdienā šie karavīri uzlabos savas profesionālās iemaņas. Šī vienība skaitās kā kaujas atbalsta rota, stāsta A. Leicāns, rotā var iestāties sākot no kareivja līmeņa. Pašlaik vienība ir gandrīz nokomplektēta, taču cilvēki joprojām tiek aicināti iestāties, rekrutēšana turpinās.
Apmācības topošajiem kareivjiem notiek nedaudz vairāk par 2 mēnešiem. Īpaši atlases noteikumi nav. Interesentam jāizpilda fiziskās sagatavotības norma, jāiziet psihologa pārbaude, kā arī jābūt atbilstošam veselības stāvoklim. Kareivja līmenī alga kopā ar piemaksām ir aptuveni 850 eiro, stāsta A. Leicāns.
Interese augsta
Zināms, ka no mūsu novadiem – Ludzas, Ciblas, Kārsavas un Zilupes pieteicās aptuveni 60 interesentu, taču pieņemti tikai 22. A. Laicāns iedzīvotāju izrādīto interesi vērtē kā augstu.
Dažkārt cilvēki, kuri piesakās neiztur apmācības, stāsta A. Leicāns, iemesls tam varētu būt, ka interesents sākotnēji bija iedomājies kaut ko citu, piemēram, ka būs viegli. Vai arī viņš izdomāja – pamēģināšu, tad jau redzēs, kā sanāks. Tomēr pašlaik nav informācija, ka kāds nebūtu izturējis. Tas izskaidrojams ar to, ka pieteikušies daudzi no esošajiem zemessargiem, kuri jau zina, kas viņus sagaida, skaidro A. Leicāns.
Motivācija pieteikties profesionālajā dienestā ir dažāda, daudziem patīk militārā joma, taču citiem noteicošais ir finansiālais faktors, stāsta A. Leicāns. Te jāpiekrīt, jo Latgalē nav daudz darba vietu, kur būtu iespējams nopelnīt sākot no 850 eiro mēnesī.
Iespēja palikt Latgalē
Par Latgales apakšvienības izveidi A. Leicāns var izteikt vien oficiālo nostāju kādu pauž Aizsardzības ministrija – tā lēmusi, ka nepieciešams palielināt NBS klātbūtni Latgales reģionā, jo pašlaik profesionālās vienības izvietotas galvenokārt netālu no galvaspilsētas. No savas puses A. Leicāns paskaidro, ka šis lēmums par Latgales apakšvienības izveidi vērtējams pozitīvi, jo būs vairāk karavīru ar kuriem ikdienā rēķināties. Līdz ar to, ja ir tāda vajadzība, reaģēt iespējams daudz ātrāk. Tomēr, lai mobilizētu zemessargu aiziet ilgs laiks. Tāpat šim lēmumam ir arī ekonomisks ieguvums, jo daudziem vietējiem būs iemesls neaizbraukt darba meklējumos uz Rīgu vai ārzemēm, bet gan palikt tepat.
Sarunas nobeigumā kāda aktuālitāte: 9. novembrī Ludzas novadpētniecības muzējā, pēc muzeja vadības lūguma, tiek plānota militārā izstāde par godu 11. novembrim – Lāčplēša dienai. Būs dažādi pasākumi, paraugdemonstrējumi, stafetes un informācija.
Vecāku mantojums
Lai uzzinātu vairāk par vietējo iedzīvotāju motivāciju iestāties jaunizveidotajā Latgales apakšvienībā Ludzas Zeme aprunājās ar karavīru Normundu Spruktu, kurš dzīvo Ludzā un Sintiju Tabūni no Ciblas novada Līdumniekiem.
27-gadīgais N. Sprukts piedzima un uzauga Ludzā, viņa māte Marija un tēvs Vilmārs strādāja Robežsardzē. Tēvs bija inspektors-kinologs, taču māte robežsardze. Tāpēc šī vēlme – savu dzīvi saistīt ar militāro jomu lielā mērā ir pārmantota no vecākiem, stāsta N. Sprukts.
Tieši tāpēc tikko N. Spruktam palika 18 gadi, viņš kļuva par brīvprātīgo zemessargu. Tādā veidā tika apvienota interese par militāro jomu un mīlestība pret savu valsti – dzimteni.
– Protams mīlu savu dzimteni, jo esmu latvietis,– sarunas laikā saka N. Sprukts.
Paralēli zemessarga gaitām nācās strādāt dažādos pagaidu darbos. Nav nekāds noslēpums, ka mūsu pusē atrast pastāvīgu un stabilu darba vietu ir diezgan grūti. Tas noveda pie tā, ka darba meklējumos N. Sprukts devās uz Angliju. Taču tur ilgi nostrādāt nespēja, jo ilgas pēc mājām bija daudz spēcīgākas nekā iespēja nopelnīt. Tāpēc pēc pusgada prombūšanas mūsu zemessargs atgriezās.
Nepieciešama liela izturība
Normunds Sprukts.
Profesionālais dienests Latgalē, tā ir lieliska iespēja, tās ir sociālās garantijas un arī labs atalgojums. Karavīra ikdiena ir saistīta ar fiziskās sagatavotības un zināšanu uzlabošanu. Daudzas no apmācībām notiek klasē pie mācību sola, tiek mācīts kā pareizi reaģēt nepieciešamības gadījumā, stratēģija, kā arī tiek analizētas kļūdas, kuras pieļautas praktisko mācību laikā.
Pats N. Sprukts ir ļoti priecīgs, ka tika Latgales apakšvienībā. Viss gaidītais attaisnojās un nekādi pārsteigumi nebija, jo jau zemessarga dienestā bija daudz ko iemācījies. Lai dienētu armijā jābūt lielai izturībai, lai pārvarētu fizisko un emocionālo slodzi, stāsta N. Sprukts, ja cilvēka motivācija ir tikai finansiāla, tad diez vai tikai tas spēs noturēt.
Jaunajam kareivim ir ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm, viņš vēlas nākotnē kļūt par seržantu. Taču tālāk ceļš būs slēgts, jo tam nepieciešama militārā augstākā izglītība, stāsta N. Sprukts, taču iespēja mācīties Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijā ir nokavēta, jo lai iestātos ir noteikts vecuma slieksnis.
Sievietēm un vīriešiem vienādi normatīvi
Sintija Tabūne.
Jāsaka, ka es, raksta autors, biju pārsteigts ieraugot 27-gadīgo S. Tabūni, jo sieviete pēc kareivja neizskatījās. Viņa pēc ārējā izskata bija sievišķīga. Taču sarunas gaitā S. Tabūne atklāja, ka viņai piemīt stingrs raksturs. Tāpēc mans, raksta autora, sākotnējais iespaids radās stereotipu dēļ.
S. Tabūne uz Līdumniekiem atbrauca no Gulbenes novada Litenes ciema. Šeit viņa iepazinās ar vīru Agri, kurš ir zemnieks.
Visu savu apzinīgo mūžu S. Tabūne vēlējās savu dzīvi saistīt ar militāro jomu. Jau kopš pašas bērnības viņa ar lielu cieņu skatījās uz cilvēkiem formastērpos. Tas noteikti ir saistīts arī ar patriotiskajām jūtām, kuras raksturīgas S. Tabūnei.
Interesanti, ka fiziskie normatīvi sievietēm kareivjiem ir tādi paši kā vīriešiem. Taču ar to nokārtošanu un slodzi apmācībās bez problēmām tiku galā, stāsta S. Tabūne. Laba fiziska sagatavotība iegūta jau bērnībā, kad S. Tabūne visur sekoja savam brālim, kurš ir krietni vecāks par viņu. Arī vēlāk priekš sevis sieviete nodarbojās ar fiziskām aktivitātēm. Tāpēc tagad mācības viņai ļoti patīk, it īpaši tās, kuras norisinās mežā.
Nespēj sevi iedomāties ārpus Latvijas
Tas, ka mūsdienās saglabājušies stereotipi attiecībā pret sieviešu dzimuma kareivjiem S. Tabūnei tikai piedod vairāk enerģijas. Viņa bija pārliecināta, ka tiks kaujas atbalsta rotā, tas ir viņas iekšējais spēks, stāsta S. Tabūne. Ja viņa nespētu tikt, tad būtu kauns. Vecāki un vīrs S. Tabūnes izvēli atbalsta, savukārt 5-gadīgais dēls Lorenss priecājas par savu māti.
Jaunā kareive pastāstīja, ka viņas brālis jau 10 gadus dzīvo un strādā Anglijā, taču sevi ārpus dzimtenes nevar iedomāties. Labāk dzīvot Latvijā – savā dzimtenē, tā ir mīlestība pret valsti, kurai esi piederīgs, saka S. Tabūne.
Sākotnēji jaunā kareive nedomāja, ka apmācības būs tik straujas. Tas bija pārsteigums. S. Tabūne agrāk nebija saistīta ar Zemessardzi, tāpēc šī bija pirmā militārā pieredze, kura nācās grūtāk nekā tiem, kuri pieteicās no zemessargu rindām. Karavīram visu laiku ir jādomā un jāanalizē situācija, lai pareizi rīkotos, stāsta S. Tabūne, nekad nebūs vienādas situācijas, katru reizi jāizdara pareizā izvēle. Tāpēc arī nepieciešamas pastāvīgas apmācības un iemaņu, zināšanu uzlabošana.
Arī S. Tabūnei ir karjeras vīzija. Sākumā viņa vēlas sasniegt dižkareivja pakāpi. To būtu jāpaveic 5 gadu laikā, saka S. Tabūne.
Sarunas beigās S. Tabūne uzsver, ka finansiālais jautājums par labu militārajam dienestam nebija noteicošais, taču tas ir patīkami, ja saņem pienācīgu atalgojumu par savu darbu.
Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.