Bez dabas nebūs cilvēku

Turpinot apskatīt bioloģiskās lauksaimniecības tēmu, šoreiz viesojāmies pie vīra, kuru droši var saukt par vienu no Latvijas pieredzējušākajiem bioloģiskajiem lauksaimniekiem – kārsavieša Ivara Silkāna. Turklāt Ivars ir ļoti daudzpusīgs uzņēmējs. Viņš ne tikai nodarbojas ar bioloģisko graudaugu un pākšaugu audzēšanu, kā arī gaļas liellopu audzēšanu. Ivars var kalpot kā uzskatāms un pozitīvs piemērs tam, kā izvērst zaļo uzņēmējdarbību, darbojoties īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Šajā gadījumā runa ir par Grīvu salu Lubānas mitrājā. Šeit Ivars piedalās un palīdz realizēt Latvijas dabas fonda LIFE + projektu “Mazā ērgļa aizsardzības nodrošināšana Latvijā”.

Doma ar perspektīvu

Savu tiešo darbību dabas resursu sakopšanā un atjaunošanā Ivars iesāka jau tad, kad Lubānas mitrājs vēl nemaz nebija dabas liegums. Tāds tas kļuva vien 2009. gadā, bet Ivars kopā ar saviem partneriem Lubānas mitrāja pļavas privatizēja jau 2001. gadā. Apvaicājos Ivaram, vai tolaik nebija sajūtas, ka privatizēt šādu vietu ir liels ekonomisks risks. Saņemu atbildi, ka riska sajūta tobrīd izpalikusi pilnībā. Toties bijusi pārliecība, kuru vēl pastiprinājusi iekšējā balss, ka šāda vieta ilgi nevar palikt bez uzmanības. Šo pārliecību vēl stiprinājis apstāklis, ka šais gados iestāšanās Eiropas Savienībā jau vairs nebija aiz kalniem, un tajā valdošās tendences par atbalstu zaļi domājošajiem Ivaram nebija noslēpums. Izrādījās, ka kalkulēts pareizi.

Taču pirmos pāris gadus, kamēr Latvija vēl nebija iestājusies ES, mitrāju pļavu apsaimniekošana nekādā gadījumā nebija rentabla. Veco meliorācijas grāvju aizrakšana, krūmu izciršana un zāles sasmalcināšana tika veikta ar tīri altruistisku mērķi – lai skaists un savdabīgs Latvijas dabas stūrītis saglabātos un netiktu aizlaists postā. Tiesa, vienu Ivars atzīst – ilgi šajā vietā saimniekot bez atbalsta nebūtu iespējams, jo darbi šeit prasa daudz resursu.

Saimniekošana nav vienkārša

Pēc 2004. gada, kad kļuvām kopīgās Eiropas saimes locekļi, saimniekošanas apstākļi mitrājā mainījās. Kļuva iespējams piedalīties programmās, kuras paredzētas bioloģiski daudzveidīgu pļavu uzturēšanai, un attiecīgi saņemt atbalsta maksājumus.

Sākumā, lai izpildītu Eiropas prasības, pilnīgi pietika ar jau iesāktā darba turpināšanu un zāles sasmalcināšanu. Taču tad zinātnieki un pētnieki pakāpeniski nāca pie atziņas, ka zāles sasmalcināšana nav pļavām tik labvēlīga, kā agrāk tika uzskatīts. Izrādās, ka, ilgāku laiku veicot šo procesu, pļavas augu daudzveidība pat sāk mazināties. Ja tā padomā, tas ir tikai loģiski, jo sasmalcinātā masa smagi guļas virsū jaunajai augošajai zālei, slāpē to un kavē tās attīstību. Tā nu tika izveidotas jaunas daudzveidīgo zālāju uzturēšanas prasības. Lai tās izpildītu, tagad siens pļavās bija jānovāc vai arī zāle jānogana. Pēc būtības tieši šim apstāklim jāpateicas par SIA Tīravoti, kas kopš 2010. gada nodarbojas ar gaļas lopkopību, tālāku attīstību un jaunu ceļu meklēšanu. Taču, kā saka Ivars: – Viens pats ar savu galvu visu neizdomāsi”. Tā nu arī viņš meklējis sadarbības iespējas, konsultējies ar ekspertiem, sevišķi no Latvijas Dabas fonda. Jāteic, ka šai sadarbībai ir jau krietni senas saknes. Jau pavisam drīz pēc pļavu iegūšanas savā īpašumā Ivars aicināja uz to ekspertus, lai tie apskatītu, iepazītu un novērtētu teritoriju, kā arī dotu savus atzinumus. Tā nu var sacīt, ka pakāpeniski Ivars kļuva arvien tuvāks Latvijas Dabas fondam, un kopš 2016. gada otrās puses ir iesaistījies projektā LIFE+ par mazā ērgļa aizsardzību un kļuvis par vienu no tā īstenošanas partneriem.

Par mazo ērgli un citiem putniem

Pārējie SIA Tīravoti partneri šajā projektā ir Latvijas Ornitoloģijas biedrība un ELM Media. Galvenie projekta mērķi ir divi – mazā ērgļa ligzdošanas vietu aizsardzība, kā arī tā barošanās vietu apsaimniekošana.

Līdztekus tam tiek veikta mazā ērgļa ligzdošanas vietu noteikšana un apsekošana, vienlaikus izveidojot katram konkrētam gadījumam paredzētu īpašu plānotu aizsargājamo teritoriju vai mikroliegumu.

Lasītājam var rasties jautājums – kāpēc tādas rūpes tieši par mazo ērgli? Vai tad citām putnu sugām iznīkšana nedraud un rūpes nav nepieciešamas? Šeit atbilde ir vienkārša. Izrādās, ka Latviju var nosaukt par mazā ērgļa lielvalsti. Mūsu valstī ligzdo aptuveni 50 procenti no visiem Eiropas mazajiem ērgļiem, kas vienlaikus ir aptuveni viena piektā daļa no visas pasaules mazo ērgļu populācijas. Tātad skaidrs – ja mazā ērgļa populācija samazinās Latvijā, tad tā jūtami iet mazumā arī visā pasaulē. Turklāt, nav jau tā, ka tiek gādāts tikai par mazo ērgli vien. Paveiktā darba rezultātus izjūt un prot novērtēt arī citu sugu putni. Kā Ivars pastāstīja, sakoptajās pļavās parādījušās jaunas, līdz šim šeit neredzētas putnu sugas – ķīvītes, ķikuti, griezes, cīruļi, arī zivju ērgļi. Par to Ivars stāsta ar neslēptu sajūsmu, demonstrējot specifiski ornitoloģiskas zināšanas. Vaicāju, kā radusies šāda putnu pazīšana un mīlestība. Izrādās – nekā sarežģīta. Vienkārši kopš bērnu dienām dzīvots dabā. Tās mīlestību un vēlmi novērot un iepazīt dabas procesus Ivaram iemācījuši gan vecāki, gan paša nerimstošā interese un mīlestība uz visu dzīvo.

Jo, kā Ivars teic: – Atskārsme, ka cilvēks ir tikai dzīvās dabas daļa un bez dabas nebūtu cilvēka, pie manis kaut kā atnāca pati un jau krietni agri. Bet laikam jau nemaz nevar būt citādi, ja mosties ar putnu dziesmām un kopš mazotnes dabu uztver kā organisku dzīves sastāvdaļu. Un putni man tiešām sevišķi patīk. Būrīšus tiem esmu gatavojis kopš bērnu dienām. Arī pašlaik, tepat, netālu no mājas kopā ar bērniem esam uzstādījuši putnu būrus zīlītēm un arī pūcēm. Runājot lielākās kategorijās, apziņa, ka, rūpējoties un gādājot par dabu, būtībā gādājam par sevi un saviem bērniem, man šķiet kā aksioma, un arī bioloģiskais saimniekošanas veids – vienīgais pieņemamais.

Darbi, plāni, ieguvumi

Atgriežoties pie tēmas par mazo ērgli un Grīvu salu, nākamais jautājums ir par to, kas tad un kā īsti tiek paveikts, lai mazajam ērglim radītu komfortablākus ligzdošanas apstākļus. Pie viena arī apvaicājos, kādi ir ieguvumi no piedalīšanās projektā un kāda veida palīdzība tiek saņemta.

Runājot par darbiem un to rezultātiem, stāstāmā Ivaram ir daudz. Vispirms jau, runājot par biotopu atjaunošanu un mazā ērgļa barošanās vietu paplašināšanu, jāmin specifiskie darba apstākļi, kuri atvēl ne pārāk ilgu laiku uzdevumu veikšanai. Runa ir par biežajiem plūdiem, kuri nereti pļavas līdz pat Jāņiem nosedz ar ūdeni. Piedevām pašlaik jūtama klimata pārmaiņu ietekme. Ja vēl pirms gadiem 20 kārtīgie, mērogos lielie plūdi atkārtojās ik pēc 5 gadiem, tad pašlaik cikla garums ir jūtami sarucis, un lielā aplūšana Lubānas mitrājā notiek jau katru trešo gadu. Tas nozīmē, ka jāmācās strādāt efektīvi, pilnvērtīgi izmantojot darbam piemēroto laiku. Dažus darbus, piemēram, grāvju apaugumu tīrīšanu, veic arī ziemā. Tas ir apjomīgs darbs, jo vairums grāvju nav tīrīti teju 40 gadus.

Runājot par darbiem to svarīguma secībā, pirmais laikam būtu jāmin uzdevums atbrīvoties no lielās un liekās zāles. Tas nepieciešams gan pļavu kopšanai un attīstībai, gan mazā ērgļa labklājības celšanai. Kā jau minēts, zāles sasmalcināšana vairs pielietota netiek. No zāles atbrīvojas, vai nu zāli novācot siena veidā vai arī pļavas noganot. Siens tiek vākts jau piekto gadu, un, kā apgalvo Ivars, ir vienkārši lielisks gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā. Laikā, kad pārējā Latvija, (un pat visa Eiropa) žēlojas par vājo siena ievākumu, Grīvu salā no 50 hektāriem vien izdevies ievākt 700 lielo siena ruļļu. Pavisam appļauti tiek kādi 200 hektāri, pārējo platību nogana. Skan jau pavisam vienkārši – pļavas nogana. Bet – lopiņi vispirms jānogādā uz savām vasaras ganībām. Un attālums no Tīravotiem līdz Grīvu salai nav nekāds mazais – vairāk par 65 kilometriem. Tā nu, lai 70 gotiņas nogādātu viņu vasaras ganībās, nākas patērēt veselu nedēļu. Šogad govis ganīties Grīvu salā sāka 20. jūnijā un darīja to līdz 1. oktobrim. Lai šis lopu šurpu turpu transportēšanas process vispār spētu normāli risināties, I. Silkāns min vēl kādu lielu, paveiktu darbu, kuru vienlaicīgi uzskata arī par ieguvumu – 3 kilometru gara ceļa izveidi, kas ļoti palīdz lopu transportēšanā un tehnikas nogādāšanā.

Vēl, runājot par paveikto, Ivars noteikti vēlas pieminēt divas lietas. Pirmā – desmit seklu saldūdens dīķu izrakšana. Tie paredzēti, lai palielinātos mazā ērgļa un arī citu putnu barības bāze. Vēl viens liela mēroga darbs, kurš visu laiku turpinās, ir jau pieminēto daudzo meliorācijas grāvju aizvēršana jeb, vienkāršā valodā runājot, aizrakšana. To šeit savulaik sarakts vesels lērums, lai nosusinātu purvu. Tagad, lai nodrošinātu dabīgus un dabiskus apstākļus, no tiem jāatbrīvojas. Taču Ivars nebūtu Ivars, ja aprobežotos ar vienkāršu grāvju aizrakšanu vien. Viņš jau izdomājis, kā, pateicoties grāvjiem, varētu bagātināt savas pļavas. Šajos aizraktajos grāvjos viņš nolēmis piesēt klāt kādus jaunus, vērtīgākus zālaugus, kuri viņa pļavās vēl nav atrodami. Tas ne tikai bagātinās pļavu floru, bet arī paaugstinās to vērtību. Tiesa, apsēšanu atļauts izdarīt tikai bez augsnes dziļas apstrādes.

Starp citu, šādai apsēšanai nepieciešama bioloģiski tīra sēkla, kuru pirkt izmaksātu krietni dārgi. Taču Ivars izdomājis, kā savākt sēklas materiālu pašu spēkiem. Izrādās, ka, rullējot sienu ruļļos, uz preses sabirst gana sēklu. Laiku pa laikam darbu apturot un sēklas savācot, varētu iegūt gana daudz un pilnīgi bioloģiski tīra sēklas materiāla.

Iegādājas jaunu tehniku

Atkal citējot Ivaru: – Kaut arī darbi vēl turpinās, droši var sacīt, ka vairāk kā trīs ceturtdaļas paredzēto uzdevumu ir paveikti. Taču tas nebūt nenozīmē, ka var vienā mierā dusēt uz lauriem. Darbs ar zemi un dabu nekad nav prognozējams kaut vai laika apstākļu dēļ vien. Tāpēc atslābināties nedrīkst. Taču ar prieku jāatzīmē, ka mūsu darba rezultāti jau ir jūtami. Ir mainījusies flora. Izkoptas parkveida pļavas, pateicoties attīrīšanai, radītas jaunas, pievilcīgas ainavas. Par to, ka kļūst vairāk putnu, to skaitā arī galvenais – mazais ērglis, kuram šis projekts veltīts, jau minēju. Tā ka skaidri var redzēt, ka darbs un līdzekļi nav tērēti velti, bet gan nesuši jūtamus augļus.”

Pie Ivara sacītā vēl jāpiebilst, ka viņš pats šovasar, pakļaujoties savai dabas un it sevišķi putnu mīlestībai, piedalījās somu ornitologu ekspedīcijā, kuri mitrājā apsekoja putnu ligzdošanas vietas, putnus skaitīja, svēra un gredzenoja. Kā Ivars sacīja – tas bijis vienlaikus kā darbs un tanī pat laikā atpūta, kā arī uzskatāms apliecinājums tam, ka viņa darbam ir jēga un rezultāts.

Runājot par rezultātiem, nevarēju nepajautāt par šī pasākuma tīri materiālo pusi un ieguvumiem. Kā Ivars sacīja, vislielākie ieguvumi ir saistīti ar iespēju krietni lētāk iegādāties jaunu tehniku. Pa darbības laiku projektā Ivars jau ir iegādājies divus jaunus traktorus, presi, pļaujmašīnu un grābekli. Tātad – iegūta lieliska jauna tehnikas bāze, kura tūlīt arī tika laista darbā.

Runājot par tehniku, tās uzglabāšanu un kārtību saimniecībā vispār, jāteic, ka “Tīravoti”, kuri atrodas Kārsavas novada Mežvidu pagastā, gluži vai šokē ar savu sakoptību, vispārējo kārtību un akurātību. Šī, nudien, nav pirmā saimniecība, kuru nācies apmeklēt, bet tāda mēroga tīrību un kārtību līdz šim, nudien, nebija izdevies sastapt.

Un arī šis fakts lieliski raksturo I. Silkānu. Viss, ko vien viņš dara, tiek paveikts maksimāli akurāti, es pat sacītu – skrupulozi. Un tajā pat laikā Ivars ir ļoti radošs, visu laiku domā un attīsta jaunas saimniekošanas idejas, turklāt, domājot ne vien par savu saimniecību, bet gan par Latvijas lauku nākotni kopumā.

Bez ķīmijas

Kad par mazā ērgļa glābšanas projekta darbiem viss izrunāts, sarunas noslēguma daļā pievērsāmies tam, kā pašlaik veicas bioloģiskajiem zemniekiem un kādas ir Latvijas lauku nākotnes perspektīvas kopumā.

Runājot par bioloģisko lauksaimniecību, Ivars saka, ka viņam vienā ziņā ir grūti šo darbu komentēt, jo ne viņš, ne viņa ģimene nekad nav saimniekojuši konvencionālā veidā. Kopš pirmās dienas, kad sākti zemes darbi, tie veikti dabai draudzīgā veidā, jo, kā jau sacīts, tā ir Ivara un viņa vecāku pārliecība. Tāpēc, kad bioloģiskā zemniecība tika “atklāta” oficiāli, Ivaram savā pirmajā SIA Silakalni neko mainīt un pārprofilēt nevajadzēja. Taču, jā – šāds saimniekošanas veids nav no vienkāršajiem. Lai minam kaut to apstākli, ka augu seka jāmaina katru gadu. (Ja iepriekš bijuši sēti zirņi, tad reizumis varot atļauties to darīt pēc diviem gadiem). Arī par lauku mēslošanu jārūpējas īpaši, lai tiktu izmantoti tikai bioloģiskie mēsli. Šajā ziņā Ivaram palīdz viņa otrais SIA Tīravoti, un vismaz par mēslu sagādi īpaši galva jālauza nav.

Un nedrīkst arī aizmirst pēkšņās un pamatīgās kontroles, kuru veicēji var parādīties pēkšņi kuru katru dienu. Šajā ziņā bioloģiskos zemniekus var salīdzināt ar starptautiskas klases sportistiem, kuriem regulāri seko antidopinga komitejas pārstāvji. Tāpēc runām, kuras vēl dažreiz dzirdamas, ka bioloģiskie zemnieki savus laukus tāpat apstrādā ar ķīmiju, bet tikai slepeni, nav nekāda pamata. Nemaz nerunājot par šādas rīcības morālo pusi, tas vienkārši, pateicoties stingrajam kontroles mehānismam, nav iespējams.

Jāatbalsta mazās saimniecības

Runājot par nākotni, I. Silkāns nav ne optimists, ne pesimists. Viņš reāli skatās nākotnē, un jau pašlaik domā, ko un kā darīt, lai spētu sekmīgi pastāvēt arī nākotnē. Pēc Ivara sacītā, no izmaiņām neizbēgt. Galvenais iemesls ir tas, ka Vācijā pašlaik sākusies tīri masveidīga pāreja uz bioloģisko ražošanu – to pašlaik dara vairāk kā 10 000 zemnieku saimniecību visā Vācijā. Tā kā valdošās tendences rāda, ka šādi procesi drīz sāksies arī citās Rietumeiropas valstīs, tad šis apstāklis Latvijas bioloģiskajiem zemniekiem jūtami samazinās noieta tirgu. Lai meklētu jaunus ceļus, iegūtu domubiedrus un jaunu pieredzi, I. Silkāns pavisam nesen bija Polijā, kur apmeklēja vairāk kā 20 zemnieku saimniecību.

Tur Ivars redzējis, cik intensīvi poļi meklē iespējas gūt maksimālu ražu un ienākumu pat no maziem zemes gabaliem. (Polijā saimniecība ar 50 hektāriem zemes jau tiek uzskatīta par lielu saimniecību). Šajā sakarā konstatēts, ka visienesīgākā ir ārstniecības augu audzēšana. Tas ir tas virziens, kurā pašlaik skatās arī I. Silkāns un iesaka to darīt arī visiem citiem, sevišķi mazajiem zemniekiem. Jo, sacīsim, balderiāna audzēšana nav daudz sarežģītāka par kartupeļu audzēšanu, tiem ir neierobežots noieta tirgus un, tos realizējot, iespējamais ienākums ir pat 10 000 eiro no hektāra. Tātad – ir vērts padomāt!!

Lauki – tautas pamats

Kā jau teikts, it sevišķi sacītais attiecas uz mazajām saimniecībām, kuru liktenis ir I. Silkāna sāpe. Kā viņš pats saka: – Galvenais taču ir un paliek cilvēks. Varam jau runāt par to, ka pašlaik ir lielo fermeru laiks, bet, ja lauki paliks tukši, valsts un tauta ies bojā. Tāpēc visiem spēkiem jāpalīdz tieši mazajām saimniecībām, jo, lai saka ko grib moderno laiku aizstāvji, bez viensētas nav Latvijas. Tā ir visa pamats.

Tāpēc nav normāls stāvoklis, ka 20 procenti no zemniekiem saņem vairāk kā 80 procentus no visas zemniekiem paredzētās finansiālās palīdzības. Var jau būt, ka, pārrēķinot pēc hektāru platības, šī palīdzība tiek saņemta pilnīgi likumīgi, bet ir šajā pasaulē lietas, uz kurām jāskatās ne tik daudz no likuma, kā no morāles, ētikas un cilvēcības viedokļa. Jo tautas pamats rodams laukos. Tāpēc aizsargāsim tos!

Ivara sacītajam var tikai piekrist. Jāatzīst, ka pilsētās pašlaik vairākumā gadījumu rodas un aug nevis savas tautas pārstāvji un patrioti, bet vienkārši apolitiski kosmopolītiski patērētāju sabiedrības pārstāvji. Jo – ja neesi saistīts ar savu zemi, tad ar nekādiem vārdiem savas zemes mīlestību ieaudzināt nebūs iespējams.
Taču, tiklīdz šī savas zemes izjūta būs zudusi, lēnām, bet nenovēršami izzudīs arī tauta, kura to būs pazaudējusi. Tāpēc visu cieņu tiem, kuri cīnās ne vārdiem, bet darbiem, lai novērstu šādu notikumu pavērsienu.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu