Bēg no okupētās teritorijas

“Ļoti gribam mājās,” tā runā un domā daudzi tūkstoši un pat miljoni kara bēgļu no Ukrainas, kuri spiesti mitināties Eiropas valstīs, arī Latvijā. Par nokļūšanu Ludzā un dzīvi pie mums stāsta ukrainiete Alīna, kura, bēgot no kara posta, ieradusies Ludzā jau kara sākumā.

Brauc pie māsasvīra Latvijā

Alīna ar vīru Alekseju, dēlu Iļju, mammu Nataļju un māsu Viktoriju un viņas dēlu Ņikitu ieradušies no Harkivas apgabala pilsētas Balaklejas. Par dzīvi pirms 24. februāra Alīna stāsta: – Mamma dzīvoja privātmājā laukos, bet mēs ar māsu nopirkām dzīvokļus rajonā, kas tuvu pilsētas kara daļai un ieroču noliktavām, jo tur mājvietu cenas viszemākās. Strādāju par pārdevēju – konsultantu. Alga mēnesī – 7000 Ukrainas grivnu, kas atbilst apmēram 200 eiro. Iztikšana bija, jo cenas daudz zemākas nekā Latvijā. Tikai tagad mēs saprotam, cik labi dzīvojām. Pirmajā kara naktī Balaklejā skanēja sirēnas un es nolēmu braukt uz laukiem, jo sapratu, ka kara bāze var būt mērķis krievu uzbrukumam. Sprādziens pilsētā piedzīvots jau 2017. gadā.

– Aizbraucām uz laukiem, bet sapratām, ka arī tur palikšana ir bīstama, jo pirmajā dienā tika apšaudīts kaimiņu ciems – skola un piecas dzīvojamās mājas, gāja bojā arī iedzīvotāji,– turpina stāstu Alīna. – Kad nākošajā dienā pilnīgi sabombardēja skolu arī mūsu ciemā, divas naktis pavadījām bērnudārza pagrabā, kas pielāgots par bumbu patvertni, tad nolēmām aizbraukt. Tā kā sava transporta mums nebija, sarunājām paziņu un ar automašīnu atgriezāmies pilsētā. 2. martā Balakleja tika okupēta. Savākuši mantas, cik daudz varējām, ar paziņas palīdzību nokļuvām līdz Krievijas robežai. Pirmajās kara dienās robežšķērsošana nebija apgrūtināta, tikai vīru gan krievi pratināja ilgi, ar datu bāzēm meklēdami viņa un radinieku saistību ar dienestu Ukrainas armijā. Taču izdevās atrunāties ar braukšanu pie māsasvīra, kurš strādāja Latvijā. Tiem, kuriem nebija radu, pie kuriem doties, tika piedāvāts palikt nometnēs, Krievijas pilsonība un pat naudas kartes. Taču īstenība atklājās tad, kad lielā skaitā plūda bēgļi no Hersonas – izdotās pases Krievijas Federācijā neder un naudas uz kartēm nav. Ar taksometru devāmies uz Maskavu, pēc tam – Terehovu.

Visa ģimene atrod darbu

Alīna saka paldies Ludzas novada pašvaldībai par sagaidīšanu Latvijas pusē, kur sagādāts transports un apmešanās vieta – viesnīca “Ludza”, kur nodzīvoti trīs mēneši. Lielas problēmas bija ar apģērbu, jo cik tad līdzi var paņemt. Palīdzēja “Sarkanais krusts” un Bērnu un Jauniešu centrs, tagad arī iespējams saņemt drēbes slimnīcas telpās, sevišķi bērnu apģērbu.

Pēc tam beidzas pabalstu laiks un nākas meklēt citu dzīvesvietu. Izdodas to sameklēt privātmājā Ludzā, P. Miglinīka ielā, kur īpašnieks pats nedzīvo un trīs istabu māja ar virtuvi ir ģimenes rīcībā. Alīnai atrodas darbs tepat viesnīcā “Ludza”, vīrs Aleksejs strādā kokzāģētavā, bērni apmeklē skolu un bērnudārzu. Mamma Nataļja apmeklē latviešu valodas kursus un iegūst pirmo valodas prasmes kategoriju. Mamma ar Alīnas māsu strādā Ludzas maiznīcā, starp citu Viktorijas darbs arī Ukrainā bija saistīts ar maizes cepšanu.

Par pārdzīvoto, bēgšanu no Krievijas okupētās teritorijas, darbu Ludzā un ilgām pēc mājām pastāstīja ukrainiete Alīna.

Grib atgriezties

Un tad…11. septembrī no okupantiem tika atbrīvota Balakleja. Un tā sagribas mājās.

– Pirmās emocijas – brauksim uz Ukrainu,– stāsta Alīna. – Sazināmies ar vīra radiem, kuri palikuši atbrīvotajā Balaklejā. Telefona sakariem Ukrainas piefrontes pilsētās jāmeklē speciālas augstākas vietas, kā namu jumti vai piektais ēkas stāvs, pastāstīja vīramāte, kura, palikusi okupētajā zonā, strādā kā sociālais darbinieks. No viņas un citiem paziņām uzzinām, kas noticis dzimtajā pilsētā. Un jaunumu ir ļoti daudz, pārsvarā šaušalīgi stāsti par civiliedzīvotāju spīdzināšanu un nošaušanu. Manu paziņu, meiteni no ugunsdzēsējiem priekšnieks kolaboracionists nodevis aizturēšanai un spīdzināšanai par atbalstu Ukrainai. Vēl viens cilvēks 85 dienas turēts un mocīts par saikni ar policiju. Viņš vests uz mežu, kur virsū bērta zeme, dzīvu aprokot, galvā vilkts celofāna maiss, nedodot elpot un šauts pie galvas. Šiem iedzīvotājiem pēc atlaišanas piedraudēts un aizliegts stāstīt par spīdzināšanām. Tikai pēc pilsētas atbrīvošanas tas nāca gaismā.

Skolās dedzinātas ukraiņu mācību grāmatas un to vietā savestas savas – no Krievijas.

Ar Alīnas dzīvokli gan esot viss kārtībā, kaut gan daudzviet mājas ir izlaupītas, ārā mētājas izmesti galdi, krēsli un gultas. Te viņai jāsaka paldies kaimiņiem, jo visi mājas iedzīvotāji stiprinājuši durvis, jo bez elektrības magnētiskās slēdzenes nedarbojušās, un nelaiduši iekšā krievu karavīrus. Tie mēginājuši uzzināt tukšo dzīvokļu skaitu ar ieganstu iemitināt tur ārstus no Krievijas pilsētas Belgorodas. Nekas nesanāca.

Tā ka Alīna ar ģimeni varētu braukt mājup, bet pēdējā laika barbariskā energostruktūras un ūdens sistēmas padeves objektu apšaude velk tam strīpu pāri. – Būs vien Latvijā šī ziema jānogaida,– saka Alīna.

Viņas ģimene pieder pie pareizticīgo konfesijas un apmeklē Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcu tepat mūsu pilsētas centrā. Un nav daudzreiz jāmin, par ko viņi šeit lūdz Dievu.