Aprites ekonomika pati neradīsies

Runājot par jauno, ekoloģisko un videi draudzīgo domāšanu un saimniekošanu, izveidojusies jauna terminu un jēdzienu kategorija. Jēdzienus “globālā sasilšana”, “klimata pārmaiņas”, atkritumu šķirošana, oglekļa piesārņojums neskaitāmas reizes ir dzirdējis, lasījis un arī lietojis katrs. Tomēr ir vēl kāds jēdziens, kurš cieši saistīts ar visiem iepriekš minētajiem, varētu pat sacīt, ir pats galvenais no visiem, tas ir jēdziens “aprites ekonomika”.

Taupīt un saimniekot prātīgi

Termins ir nosacīti jauns. Lai gan idejas un darbības, kuras veido aprites ekonomiku, ir pazīstamas un zināmas sen, kopīgā sistēmā tās tika apvienotas pirms nedaudziem gadiem. Eiropas Komisija tikai 2015. gadā pieņēma Aprites ekonomikas rīcības plānu, kurā iekļāva 54 dažādus īstenojamus pasākumus. Taču, pirms runāt par aprites ekonomiku tālāk, jānoskaidro, kas tā tāda ir. Oficiālais skaidrojums – “Uz resursu efektīvu izmantošanu vērsts apļveida process”. Ja šo pašu domu mēģinātu izteikt normālu cilvēku valodā, tad aprites ekonomikas skaidrojums skanētu vienkārši – prasme taupīgi saimniekot, ar prātu izlietojot un taupot resursus, radot iespējami maz atkritumu, maksimāli izmantojot paša vai cita radītās otrreizējās izejvielas. Īsi sakot, jātaupa materiāls un jācenšas nepiecūkot vidi. Principā – gluži cilvēcīgas, normālas un saprotamas prasības. Taču labu ieceru un nodomu var būt gauži daudz, bet, ja tās stājas ceļā peļņas iegūšanai, atbalsts progresīvajām idejām strauji plok un pārsvarā saglabājas tikai deklarāciju līmenī. Aprites ekonomika nav izņēmums, kaut gan pastāv cerība, ka ar laiku veselīgā domāšana ņems virsroku.

Mērķis – atkritumu pārstrāde

Aprites ekonomika skar daudzas sfēras un cilvēkus – ražošanu, patēriņu, atkritumu apsaimniekošanu, otrreizējo izejvielu tirgu, kā arī inovāciju radīšanu un pielietojumu. Ne velti Eiropas Komisija pieņēmusi daudz lēmumu šai sakarā – Direktīvu par izvairīšanos no atkritumu apglabāšanas poligonos, pamatdirektīvu par atkritumu šķirošanu un pārstrādi, direktīvu par preces iepakojumu, direktīvu par bateriju un akumulatoru savākšanu un pārstrādi utt. Aprites ekonomika cenšas panākt maksimālu atkritumu pārstrādāšanu un to atkārtotu izmantošanu. Eiropas izstrādātajās norādēs sacīts, ka paredzēts līdz 2030. gadam panākt, lai visi plastmasas izstrādājumi būtu reciklējami jeb pagatavoti no plastmasas, kura pakļaujas pārstrādei.

Lēmums pozitīvs, taču kā veicas ar tā realizāciju praksē un kā kopumā sokas aprites ekonomikai? Pagaidām liela iemesla apmierinājumam un optimismam nav. Visā pasaulē pēc aprites ekonomikas parauga funkcionē vien 9 procenti ekonomikas, un Eiropā aprites ekonomika nodrošina izejvielas ražošanai aptuveni 11,5 procentu apjomā. Vai šie skaitļi pieaugs, rādīs laiks. Mūs pašlaik vairāk interesē, kā ar aprites ekonomikas ieviešanu veicas Latvijā un īpaši Latgalē.

Latvija pārstrādā ārzemju plastmasu

Vispirms par situāciju Latvijā kopumā. Sākumā pievērsīsimies tieši plastmasai, jo tā ir viens no galvenajiem dabas piesārņojuma avotiem, un aprites ekonomikā tai tiek pievērsta īpaša uzmanība.

Šajā sakarā jāmin kāds pārsteidzošs fakts – Latvija ir starp līderiem plastmasas pārstrādē ne tikai Eiropā. Pie mums darbojas vairākas pārstrādes rūpnīcas, kurās no plastmasas atkritumiem gatavo jaunas izejvielas. It kā ir iemesls būt lepniem un priecīgiem, kamēr nenoskaidrojas apstāklis, ka pārstrādāta tiek galvenokārt no citām valstīm ievestā plastmasa. Pēc uzņēmumu grupas “Eco Baltia grupa” valdes priekšsēdētāja M. Simanoviča sacītā, plastmasas pārstrādes uzņēmumi Nordic Plast un Pet Baltija 2017. gadā pārstrādāja 8421 tonnu vietējās plastmasas, bet ieveda pārstrādei no citurienes 40 000 tonnu plastmasas. Kā saka, izjūtiet starpību! Minēsim vēl vienu skaitli. Tajā pašā 2017. gadā netika pārstrādāti, bet gan vienkārši noglabāti poligonos vairāk kā 11 000 tonnu plastmasas atkritumu. Jau šis fakts vien parāda, ka līdz īstai aprites ekonomikai mums vēl ejams tāls ceļš.

To, kāpēc izveidojusies šāda situācija, skaidro jau minētais M. Simanovičs. Pēc viņa sacītā, preču iepakojums ir pārāk daudzveidīgs, daļa no tā vispār nav pārstrādājama. Šo situāciju tā īsti mainīt nevēlas ne ražotāji, ne tirgotāji, tāpēc mēs Latvijā pašlaik netiekam līdz Eiropā valdošajiem atkritumu pārstrādes tempiem. Šim apstāklim vēl pievienojas iedzīvotāju ne pārāk lielais apzinīgums (viņu šķirotajos atkritumos ir līdz 30 procentiem nederīgu atkritumu). Kopumā var droši sacīt, ka Latvijā otrreizējo izejvielu tirgus ir vāji attīstīts. Šo pašu skumjo faktu oficiāli atzina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) eksperti. Tomēr galvenais, kas neļauj situācijai mainīties, ir tas, ka uzņēmēji netiek motivēti izmantot otrreizējās izejvielas un praktiski ir atstāti bez valsts atbalsta. Kā saka M. Simanovičs – Pēc būtības visa aprites ekonomika un tās atbalsts Latvijā ir palicis tikai dokumentu līmenī.

Ludzas novadā aprites ekonomikas nav

Lai uzzinātu, vai Latgalē situācija aprites ekonomikas jomā atšķiras, un, ja jā, tad uz kuru pusi, lūdzām uz sarunu Ludzas novada pašvaldības uzņēmējdarbības koordinatoru Jāni Romancānu. Noskaidrojās, ka oficiālo uzņēmēju Ludzas novadā ir vairāk, kā varētu domāt – veseli 566. Tiesa, šajā skaitlī ietilpst pilnīgi visi novada uzņēmēji, neatkarīgi no viņu darbības veida un apjomiem.

Kādā mērā Ludzas novada uzņēmēji ir informēti par aprites ekonomiku un vai ir uzņēmēji, kuri cenšas darboties, balstot savu uzņēmumu uz aprites ekonomikas principiem? Atbildi J. Romancāns sāka ar apgalvojumu, ka tīri informatīvajā ziņā lielākā vai mazākā mērā valda kārtība. Pēc Romancāna sacītā, kādi 85 procenti uzņēmēju ir vismaz teorētiski informēti par to, kas ir aprites ekonomika. Tiesa, reizumis tiek sajaukti galvenie šīs ekonomikas akcenti un kā prioritāte uztverta pati atkritumu skaita samazināšana un to šķirošana, kaut pēc būtības galvenā aprites ekonomikas ideja ir atkritumus atkal atgriezt atpakaļ apritē. Taču šo sīko informācijas kļūmi iespējams labot ātri. Kas attiecas uz aprites ekonomikas praktisku pielietošanu, tad tur nu situācija ir krietni skumjāka. Pašlaik neviens Ludzas novada uzņēmējs nestrādā pēc aprites ekonomikas principiem un neizskatās, ka tuvākā laikā kāds to varētu sākt darīt. Un jāteic, ka nevienam nav tiesību viņiem to pārmest, ja reiz šai jomā nav valsts atbalsta.

Uzņēmējam uzkrauts par daudz

Pirms sākt stāstu par to, kāpēc aprites ekonomika atrodas krietni tālu no uzņēmēju centrālajām interesēm, vēl gan jāpasaka kāda cita lieta. Vairākumā gadījumu uzņēmēji, gluži tāpat kā visi citi cilvēki, saprot apkārtējās vides tīrības nozīmi, atkritumu kaitīgo ietekmi un cenšas vidi nepiesārņot. Tikai tāpēc, ka netiek lietota aprites ekonomika, nevienam nav tiesību uzņēmējus ieskaitīt to cilvēku kategorijā, kuriem vides problēmas ir vienaldzīgas principā.

Tad kāpēc ekonomika tiek ignorēta? J. Romancāns uz to atbildēja izsmeļoši. Jāsāk ar to, ka uzņēmēja pamatmērķis ir nodrošināt savam uzņēmumam kaut nelielu peļņu, pretējā gadījumā viņa darbībai vispār nav jēgas. Un, lai šo peļņu nodrošinātu, uzņēmējam ik dienas jātiek galā ar tādu skaitu problēmu, kā iedziļināties kādā jaunā ekonomikas veidā vienkārši nav ne laika, ne patikas. Šī raksta mērķis nav sīki analizēt faktorus, kuri sarežģī uzņēmēju dzīvi, taču dažas galvenās problēmas gan jānosauc.

Pirmais uzņēmēja uzdevums ir tikt galā ar nenormālos augstumos uzskrūvēto nodokļu slogu. Šajā sāpīgajā jautājumā īpaši neiedziļināšos, tikai informēšu lasītāju, ka pie pašlaik spēkā esošās likumdošanas uzņēmējam 70 procenti no savas peļņas un ieņēmumiem jāsamaksā valstij. Tas nozīmē, ka realitātē viņš savā labā gada laikā strādā drusku vairāk kā trīs mēnešus.

Otrkārt, uzņēmējam jāpārvar visas ar juridiskajiem dokumentiem saistītās rūpes, sekošana līgumu izpildei utt. Trešais galvas sāpju iemesls – nemitīgas rūpes par noieta tirgu. Šeit it kā prasītos rakstīt – par tirgus paplašināšanu, bet, ņemot vērā, ka iekšējais tirgus lēnām, bet neatlaidīgi sarūk, krietnas rūpes jau prasa noieta tirgus saglabāšana esošajā apjomā. Treškārt, vēl godam jāiztur daudzās kontroles un pārbaudes. Par tām gan uzņēmēji īpaši nevēlas runāt pat savā starpā, jo ir iebaidīti. Skarbā dzīves prakse pierādījusi, ka jebkura saruna par šo tēmu mutes palaidējam vēlāk smagi atmaksājas, tāpēc uzņēmēji labāk izvēlas klusēt.

Kā jums šķiet, vai pēc visa augstāk minētā kāds uzņēmējs vēlās un var atrast laiku aprites ekonomikas ieviešanai, ja tas viņam nedod nekādu finansiālu labumu? Šķiet, atbilde ir skaidra. Īsāk sakot, pagaidām oficiāli ir pasludināta aprites ekonomikas nepieciešamība, taču valdība gaida, ka to ieviesīs uzņēmējs viens pats.

Tad, kad tas būs izdarīts, varēs viņam sist uz pleca un sacīt: – Malacis! Un mēs arī esam malači, jo Eiropas direktīvas izpildījām!

Taču tas nenotiks. Lai nopietni pārstrādātu atkritumus, kā arī – lai strādātu ar otrreizējām izejvielām, nepieciešamas nopietnas investīcijas. Un bez valsts atbalsta šeit neiztikt. Šeit J. Romancāns citēja savā laikā M. Simanoviča sacīto, kam viņš piekrīt par visiem 100 procentiem:  – Ja mēs vēlamies, lai aprites ekonomika Latvijā sāktu praktiski darboties un attīstīties, tā valstiskā līmenī jānosauc par vienu no galvenajām prioritātēm.

Bez nopietna valstiska atbalsta visas runas par aprites ekonomikas attīstību paliks tikai tukša gaisa kustināšana. Un šķiet, ka uzņēmējiem, ņemot vērā valsts striktās (es pat sacītu, laupošās) prasības pret viņiem, šoreiz ir pilnas tiesības pieprasīt oficiālu atbalstu aprites ekonomikas ieviešanai.

Atņem auto utilizācijas licences

Taču cerība, ka šis atbalsts tiks saņemts, ir gauži niecīga. Ar likumiem un prasībām, kuras saistītas ar apkārtējās vides aizsardzību, reizēm notiek dīvainas lietas. Reizēm nevar saprast, vai tiešām tiek aizsargāta daba vai vienkārši lobētas kāda viena uzņēmuma intereses.

Par vienu šādu gadījumu, kurš radījis problēmas ne tikai Ludzas novadā, bet visā Latgalē, J. Romancāns pastāstīja sīkāk. Runa ir par vairs ekspluatācijai nederīgo automašīnu utilizāciju. Salīdzinoši nesen Ludzas novadā vien bija četri tā dēvētie šroti, kuriem bija tiesības nodarboties ar automobiļu utilizāciju. Pašlaik visiem šiem uzņēmumiem ar to nodarboties ir liegts, jo viņiem atņemtas licences. Licences atņemšanas iemesli – uzņēmumu darbība neatbilst vides dienesta prasībām, uzņēmējiem nav bankas depozīta 60 000 eiro apmērā, lai segtu potenciālās avārijas seku likvidēšanas izdevumus. Šo depozītu bankas atsakās sniegt kredīta veidā un arī apdrošināšanas sabiedrības šai gadījumā atsakās veikt apdrošināšanu aizbildinoties, ka firmu apgrozījums ir par mazu. Tātad likumpaklausīgs cilvēks mazo šrotu īpašnieks bija spiests pārtraukt automobiļu utilizāciju.

Līdzīgi procesi norisinājās visā Latgalē, kamēr saglabājās tikai viens uzņēmums, kuram bija tiesības pieņemt automobiļus utilizācijai – “Tolmet” pieņemšanas punkti. Varētu šķist, ka nu viss ir kārtībā, utilizācija tiesības saglabātas tam, kurš atbilst visām vides dienesta prasībām. Taču parādās viena nianse. Tolmet ir vienkāršs metāllūžņu savākšanas kantoris, tajā trūkst speciālistu, kuri var pareizi un profesionāli atbrīvot automobili no eļļas un smērvielām, kvalificēti atvienot akumulatoru un veikt citas darbības. Dzirdēti arī apgalvojumi, ka vismaz Rēzeknes Tolmet pieņemšanas punktā viss neesot kārtībā ar notekūdeņu filtrāciju. Tomēr viņus neviens netraucē. Tajā pašā laikā citai firmai turpat Rēzeknē Eurotrans, kurai ir visi nepieciešamie resursi un atbilstība prasībām, auto utilizācijas licence atņemta. Šajā gadījumā konkrētiem apvainojumiem trūkst pamatojuma, tomēr lasītājam jāpiekrīt, ka no malas šāda situācija izskatās drusku dīvaini un atsauc atmiņā jēdzienu lobēšana. Mazinās ticība, ka visi pasākumi, kuri oficiāli vērsti uz vides aizsardzību, tādi būs patiesībā.

Ekodomāšana jāmāca kopš bērnības

J. Romancāns pievērsās vēl kādai problēmai, bez kuras atrisināšanas, viņaprāt, par aprites ekonomikas nopietnu ieviešanu nevar runāt. Šoreiz runa ir par to, ka ekodomāšana un atkritumu apzinīga šķirošana jāsāk mācīt jaunajai paaudzei jau bērnudārzā. Un tas jādara nevis kampaņveidīgi, bet gan katru dienu. Tikai tā iespējams panākt, lai atkritumu šķirošanai būtu nozīme un taustāms rezultāts. Pašlaik atkritumi, kuri nonāk atsevišķajos konteineros, ir tik dažādi, ka tie vienalga ir jāpāršķiro. Taču, lai no šīs papildu šķirošanas atteiktos, jāpanāk liels iedzīvotāju apzinīguma līmenis. Un vēl kāds J. Romancāna ierosinājums, kuru pilnībā atbalstu. Tiem, kuri tiešām rūpējas par vidi, nevis Eiropas naudas apgūšanu, vajadzētu organizēt mazāk semināru un teorētisku nodarbību, bet gan krietni vairāk praktisko apmācību – tādā gadījumā iegūtais rezultāts būs nozīmīgāks.

Bet, kas attiecas tieši uz aprites ekonomiku, tad varam aizbraukt pie kaimiņiem uz Rokiškiem palūkoties, kā izspiestie rapšu atlikumi minerālmēslu veidā atgriežas pie zemnieka, kas tos nodevis. Tāpat var aizbraukt uz Igauniju, no pārstrādātās plastmasas granulām sāk būvēt ceļus. Latvijā, kamēr valsts neizstrādās aprites ekonomikas atbalsta mehānismu, līdzīgas ainas tik ātri neredzēsim.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu