Visspēcīgāko enerģiju dod cilvēku sabiedrība

Ir cilvēki, kuriem enerģijas vienmēr pārpārēm. Lai kur viņi parādītos, viņus allaž pamana. Šķiet, ka viņu dzīvesprieks, izdoma ir neizsmeļami. Pavasara sākumā, kad atkal gribas sākt jaunu un skaistāku dzīvi, uzaicinājām uz sarunu Ritu ŽUKU, Malnavas koledžas komercdarbības skolotāju. Viņa pieder pie tiem cilvēkiem, kas vienmēr ir pašā notikumu virpulī. Kā tas izdodas?

Rita māca ļoti nopietnu priekšmetu, viņas profesija pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas ir ekonomiste-grāmatvede. Aiz muguras jau 35 laulības gadi. Patstāvīgā dzīvē aizgājuši visi trīs pieaugušie bērni, un nu prieks par trim mazbērniem. Rita kopj savu māju un dārzu, audzē trušus piemājas saimniecībā, tā kā varētu jau dzīvot mierīgi un rātni. Bet nekā nebij! Rita atzīst: — Ja mēnesis pagājis un es neesmu piedalījusies nevienā pasākumā, pabijusi sabiedrībā, jūtos slikti. Man patīk būt cilvēkos. Kad esmu kādā kompānijā, pilnīgi jūtu, kā saņemu enerģijas lādiņu. Kopā ar vīru esam 22 kāzas novadījuši. Tagad nodomāju: nu, nē, pietiek! Bet esam atkal piekrituši, un aprīlī vēlreiz vadīsim kāzas. Un jubilejas draugiem, kaimiņiem un kolēģiem taču notiek regulāri. Cenšos katram izveidot savu pašsacerētu dziesmu izlasi vai sagatavot citu pārsteigumu. Man pašai tas sagādā prieku. Ik nedēļu divas reizes kopā ar domubiedrēm satiekamies un stundu veltām kalanētikai. Lieliska atslodze! Ja vajag, dziedam. Dažādas aktivitātes es it kā īpaši nemeklēju. Tās uzrodas pašas.

Viss sākās bērnībā
Rita ir dzimusi zemgaliete. Bērnība pagājusi Staļģenē. Interesanti, ka Rita ir mammai vienīgā meita, toties mamma nāk no 12 bērnu ģimenes, tāpēc Ritai pa mātes līniju ir 24 īstie brālēni un māsīcas. Mammas jaunākais brālis (Ritas onkulis) ir pusgadu jaunāks par Ritu. Tāpēc vientulību viņa nav piedzīvojusi nekad. Kad uz Vasarsvētkiem pēc tradīcijas Staļģenē sabrauca visi radi, tūlīt izveidojās skaļa un jautra kompānija. Vectēvs spēlēja akordeonu, ģitāru un mandolīnu. — Rituk, nāc šurp, dziedāsim, — viņš aicināja mazmeitu. Un tā jau bērnībā viņa iemācījās visas populārākās latviešu dziesmas. Studiju laikā Rita spēlēja teātri, dejoja, dziedāja: — Man vienmēr gribējās visur piedalīties. Un tā visu dzīvi.

Kā zemgaliete tapa par latgalieti
Vīrs Toņiks ir Ritas jaunības dienu mīlestība. Viņi satikās Jelgavā, studiju laikos. Kāzas svinēja, kad Rita bija trešo, bet līgavainis — ceturto kursu beidzis. Kāzās viesu bija tik daudz, ka ballēšanās iznāca kā lielā sarīkojumā. Toņikam kursā bija pieņemts aicināt visus kursabiedrus ar draugiem, Rita lūdza savu vokālo ansambli un orķestri, un kur nu vēl visi tuvākie radi: 12 tantes, onkuļi no Ritas puses vien, viņu otrās pusītes, bērni.
Bet pirms tam savu iecerēto Toņiks veda rādīt savējiem. Vispirms pie babiņas uz laukiem Ņukšu pusē. Vecāsmātes pirmais vērtējums bija pozitīvs, lai gan mazdēla līgava nebija latgaliete. Rita te pirmoreiz nonāca īsti latgaliskā vidē. Babiņa čiuliski nerunāja: — Aizej, meiteņ, atnes nu skreines ozbara kuleiti. Rita nesaprot ne to, kur meklēt, ne kas jāmeklē. Dod, Dievs, neaizmirst svešos vārdus un pagalmā Toņikam vai viņa brālim paprasīt, jo atzīties, ka nesaprot, negribējās. Bet drīz vien Rita jau pati teica: — Vasali! un Brauksim uz sātu! Tie bija viņas pirmie latgaliešu vārdi.
Vīramāte dzīvoja Rēzeknē. Vedeklu viņa pieņēma kā savu bērnu. Jau pirmajā satikšanās reizē noņēma mērus, un katru reizi, kad jaunie atbrauca ciemos, Ritu sagaidīja pārsteigums: jauna kleita vai kostīmiņš. — Vīramāte bija laba šuvēja, un es vienmēr, pateicoties viņai, biju sapucēta.
— Latgale mani apbūra ar savu vienkāršību, atklātumu un sirsnīgumu. Tāpat kā mani pieņēma šis novads, arī es to pieņēmu kā savu. Ir bijuši vairāki vilinoši darba piedāvājumi Jelgavā un Rīgā. Tomēr aizbraukt no šejienes es vairs nevaru, — tā Rita.
— Kad mani kursabiedri salidojumā atbrauca pie mums uz Malnavu, viņi bija patīkami pārsteigti. Un arī manī par Malnavu ir patiess lepnums: mūsu tehnikums ne tikai ir noturējies pārmaiņu laikos, bet mainījies uz augšu.
Līdz darbam Malnavā bija ekonomistes darbs Gulbenes rajonā, Mērdzenē, Lauksaimniecības pārvaldē, saimniecības direktors Tomiļins mūs ataicināja uz šejieni. Tāpēc kā skolotāja es neesmu tikai teorētiķe, visu esmu praksē pārbaudījusi. Izrādās, ka viss, kas ar mani dzīvē noticis, vēlāk ir ļoti noderējis.

Viena no 100 lieliskajām Latvijas sievietēm
Pagājušajā gadā Ritai bija divi spilgti notikumi, kas deva viņai jaunus iedvesmas spārnus: žurnāla Ieva rīkotā nometne Rāznas krastā un ceļojums uz Spāniju pie dēla Rolanda.
Rita ļoti gribēja nokļūt Ievas nometnē, jo par to bija lasītas tik jaukas atsauksmes. Piecus gadus pēc kārtas Rita rakstīja vēstuļu konkursam, jo tieši labāko vēstuļu autores uzaicināja uz nometni. Bet rakstītāju droši vien ir tūkstoši, taču nometnē piedalījās tikai 100. Kad piektajā gadā beidzot telefoniski pavēstīja: — Jūs esat uzaicināta uz nometni! — Rita jau jutās laimīga. Nometnes nedēļa izrādījās vēl skaistāka un emocionālāka, kā cerēts.
— Iedomājieties: satiekas 100 pilnīgi svešas dažādu vecumu un profesiju sievietes no visas Latvijas, lai kopā pavadītu 6 dienas, un aizbrauc ar asarām acīs, kā atvadoties no seniem draugiem. Tāds sirsnības un labestības lādiņš, kādu tur ieguvu, man deva tik fantastiskas emocijas, ka vēl pusgadu pēc tam lidoju kā pa mākoņiem. Es šai laikā neredzēju nevienu īgnu skatu, visas sievietes bija tik gaišas un pozitīvas, kaut gan katrai sava likteņa un gadu nasta plecos. Vecuma amplitūda: no 22 līdz 70.
Mēs daudz sarunājāmies, bija tikšanās ar ļoti interesantiem cilvēkiem, piemēram, psiholoģi Ainu Poišu, aktieri Juri Žagaru, fantastisko dziednieci Inesi Ziņģīti, astrologu, ģimenes psihologu. Mēs varējām līdz trijiem rītā dziedāt, saulei austot, iet peldēties.
Cilvēki bija tik atklāti. To nevar aprakstīt. Tā tiešām bija pārcelšanās citā pasaulē. Tas pierādīja, ka tā var būt arī mūsdienās, arī kapitālistiskās konkurences apstākļos, pierādīja to, ka katrs no mums grib būt labs, grib būt saprasts un uzklausīts, pieņemts tāds, kāds viņš ir.
Es vienmēr atcerēšos Ainas Poišas novēlējumu, ko viņa man teica atvadoties: — Tu esi lieliska, bet pažēlo sevi! Tu visu dari pēc maksimālās programmas, bet dzīve nav tik gara. Iemācies pateikt arī nē. Tas ir ļoti grūti, bet iespējams. Pēdējā laikā bieži atceros šos vārdus. Bet pagaidām man tas neizdodas. Droši vien tāpēc, ka, lai arī dažreiz ir grūti, man tomēr patīk tā — visu darīt ar maksimālu atdevi.
Esmu pārliecināta: vislabāk dzīvot palīdz pozitīvās emocijas. Tās arvien pievelk sev citas līdzīgas. Ir man bijuši dzīvē smagi brīži, tomēr parasti pietiek spēka pacelt galvu un citiem savu rūgtumu nedot. Un, brīnums, tas palīdz. Domāju, ka tad, ja tu esi pats noskaņots pozitīvi, ar tevi kontaktējas līdzīgi cilvēki. Man nudien nav gadījies sastapties ar izteikti ļauniem cilvēkiem. Patiešām, nē!

Ar asaru spainīti uz saulainām emocijām Spānijā
Neatkārtojams piedzīvojums pērnajā pavasarī man bija ceļojums pie dēla Rolanda ģimenes uz Spāniju. Biļetes Rolands pasūtīja, tāpēc izvēles nebija. Braukt gribēju, bet arī baidījos. Jālido ar pārsēšanos no vienas lidmašīnas citā. Angļu valodu nezinu. Viena pati pa Eiropu dauzījusies nebiju. Ilgi atcerēšos, kā stāvu Madrides lidostā un jau pusotru stundu nevaru atrast savu bagāžu. Milzīgajā cilvēku straumē, nesaprazdama nevienu vārdu, jūtos tik vientuļa. Nezinu, kā rīkoties, kur iet, paprasīt nevaru. Un tad, kad pilnīgā bezcerībā stāvēju ļaužu plūsmā un nevarēju novaldīt asaras, pienāca kāda sieviete un palīdzēja. Pat tādā reizē tomēr uzvarēja labestība un līdzcietība.
Ciemošanās pie dēla, satikšanās ar mazdēliņu, kuru nebiju veselu gadu redzējusi, protams, visas ceļojuma neērtības atmaksāja ar uzviju.
Un vispār, esmu sapratusi arī to, ka jāļaujas dzīvei. Laiks atrisina problēmas it kā pats no sevis. Varbūt to izdara kāds augstāks spēks... To esmu piedzīvojusi vairākkārt.
Lai gan Aina Poiša ieteica man neskriet visu laiku kā skudrai, bet paiet kādu gabaliņu lēnām, tomēr pagaidām man tas neizdodas: nepārtraukti jācīnās ar laiku, kura allaž ir par maz. Varbūt tāpēc liktenis man devis vīru ar mierīgu un nosvērtu raksturu. Visur ejam kopā, un viņš it kā stabilizē manu skriešanu un darīšanu, — tā Rita.

Vairāk ir gaišo toņu
— Lai kā mums veiktos vai neveiktos, dzīvē pārsvarā tomēr ir gaišie toņi. Ir melnās svītras, bet neļausim taču tām visu krāsot melnu?! Vienmēr var atrast, ko darīt, lai rastu prieku. Un prieks ir tad, kad dari. Mēs sanākam divreiz nedēļā, lai nodarbotos ar kalanētiku, savulaik tās pamatus iemācīja kolēģe Alita Dukule. Ieslēdzam mūziku, iedarbinām muskuļus. Brīnišķīga atslodze. Nāks pavasaris. Sāksies zemes darbi. Arī tas ir prieks.
Bet lielākais enerģijas avots man ir un paliek sabiedrība, jo cilvēks savā būtībā taču ir labs un izstaro labestību. Vajag tikai to saredzēt.
Piedāvājam suši Herkulesa gaumē recepti, ko Rita ir izmēģinājusi mājās
Sastāvs: herkuless — miežu pārslas 125 g, ūdens 300 g, žāvēta gaļa 80 g, sīpols 40 g (1 vidēja lieluma), mārrutku majonēze 1,5 ēdamk., salātu lapas.
Lai pagatavotu suši, nepieciešami tam domātie niedru paklājiņi (brīvi nopērkami veikalā), kur sagatavotais produkts jāietin.
Uz pārslām uzlej paredzēto aukstā ūdens daudzumu un liek krāsniņā (elektriskajā vai mikroviļņu, vai citā), lai uzbriest. Parasti tas notiek 5—7 minūtēs. Iegūto masu samaisa un noliek, lai atdziest.
Sasmalcina gaļu un sīpolus, tos samaisa. Noklāj salātu lapas, uz tām liek herkulesa kārtu, tad gaļu ar sīpoliem un virsū — mārrutku majonēzi (majonēzi var likt arī starp kārtām). Visu rūpīgi sarullē niedru rullītī, lai notur vajadzīgo formu, liek aukstumā, lai pastāv. Sagriež ripiņās un liek galdā. Klāt var piedzert sulas, paniņas, kefīru.
Tāpat gatavo arī saldo suši. Mainās tikai sastāvdaļas. Sastāvs: herkuless —griķu pārslas 135 g, ūdens 310 g, aprikozes 100 g, cukurs 4 tējk., medus 1 tējk.
Šīs devas pietiek viena rullīša pagatavošanai. Salātu vietā var izmantot arī Pekinas kāposta lapas.
Labu apetīti!