Vispirms — dzīvot savai labpatikai
Aivars SEIDARS— Vairākkārt avīzes slejās ļoti īsi ir pazibējusi informācija par kādu aktīvu saimnieku no Cirmas puses, kurš nodarbojas ar daudz ko. Pēdējo reizi Mārtiņdienas tirgū viņš piedāvājis paša audzētu aitas gaļu, zivis, paštaisītu vīnu un vēl šo to. Iepazīstiniet tuvāk ar šo darbīgo cilvēku! — ieteica mūsu lasītāji.
Kā noskaidrojām, runa ir par Raimondu MIZIŠU, kura aktivitāte ir apbrīnojama. Savos 60 gados (septembrī nosvinēta jubileja) šis cilvēks ir, kā agrāk teica, plaša profila speciālists. Vēl pirms dienesta armijā beidzis celtniecības skolu, taču lielākoties strādājis par šoferi, veicis dažādus darbus mežsaimniecībā. Tagad ir zemnieks, mednieks, makšķernieks, bitenieks, iecerējis pievērsties tūrismam... Aicinājām viņu mazliet pastāstīt par sevi un atklāt, kā iespējams tik daudz ko paspēt.
— Pēdējos 19 gadus, kopš 1982. gada, nostrādāju mežniecībā — par iecirkņa priekšnieku, priekšnieka vietnieku, biju mežu plantāciju vadītājs, arī čiekurkaltes vadītājs.
Ja atceraties, tā bija tāda vairāku stāvu koka celtne aiz mežrūpsaimniecības garāžām. Tolaik miljoniem sēklu uz Zviedriju pārdevām, un par tādējādi nopelnīto naudu tajā laikā Jaunkalsnavā uzbūvēja kārtīgu kalti — monstru. Tā šobrīd vienīgā Latvijā darbojas. Un uzcelta tieši par to naudu, ko mēs te nopelnījām. Viens kg sēklas maksāja ap 800 dolāru — varat iedomāties peļņu.
Bet man kā čiekurkaltes vadītājam gan valsts neko daudz neatmeta, vienīgi biju laikam pirmais rajonā, kam piederēja motorzāģis Husqvarna . Taču 2001. gadā, kad sākās reformas un iecirkņu apvienošanās, man nācās šo darbu atstāt, jo nav nepieciešamās izglītības. Vēl pirms mežniecības strādāju par šoferi ugunsdzēsējos, kaut gan esmu beidzis celtniecības skolu.
Iesākts ar zemi un bitēm
Bet zemei pievērsos, kad kā mantinieks paņēmu tēva zemes 14 ha. Tepat blakus bija vectēva zeme, arī to paņēmu klāt. Tā kā kaimiņos arī bija brīva zeme, arī to nolēmu izmantot — ja saimniekot, tad saimniekot tā pa īstam. Tā man tagad kopā ir vairāk nekā pussimta ha zemes. Visi, kas zemi bija paņēmuši, tolaik cerēja uz graudaugiem. Bet kur nu. Kaut arī pašam visa tehnika un agregāti ir, nekāda lielā peļņa ar graudaugiem nesanāca. Kā sāku te saimniekot, tā vienlaicīgi pievērsos arī bitēm (pašlaik saimniecībā ir 33 bišu saimes, bet vienulaik bija vēl vairāk).
Starp citu, gribēju te jau jaunu māju celt, bija pat materiāls sagatavots. Pirms desmit gadiem zemniekiem deva 100 m3 kokmateriālu celtniecībai, par to maksāt nevajadzēja. Arī nosaukumu saimniecībai, lai ilgi nebūtu jādomā, devām pirmo, kas ienāca prātā. Nosaucām savā uzvārdā, un tā nu te ir z.s Miziša mājas.
Protams, ja tolaik dēls būtu vēlējies nākt uz laukiem, arī māju noteikti uzceltu. Bet viņš labprātāk atbrauc šurp tikai atpūsties, pirtī nopērties, zivtiņas pamakšķerēt, kartupeļu talkā. Jaunajiem tomēr tuvāks darbs un dzīve pilsētā.
— Visu laiku eju kā uzvilkts, —
apgalvo saimnieks. — Apstāties neprotu, mēģinu ieviest arvien ko jaunu saimniekošanā. Apstrādāju zemi, turu arī aitas, trušus, vistas, dīķī audzēju zivis. Zivis baroju ar graudiem, kartupeļiem — karpas izaug labu labās. Bet vienā dīķī rotani aug. Mazliet uz zaļo tirdziņu biju aizvedis, viens svēra pāri 300 g. Turpat arī aitas gaļu piedāvāju. Kad rajonā bija upeņu bums un daudzi tās stādīja, arī es 1,1 ha iestādīju. Tolaik Nirzā gribēja ierīkot ogu pārstādes cehu, tikai viņiem tur nekas labs nesanāca. Bet ko būs darīt, kad nāks kārtīga raža — 5 tonnas no ha? Kur to būs likt? Izdomāju, ka taisīšu upeņu vīnu. No pirmajām ogām vīns jau ir, visiem garšo — tāda buķete, ka nevar salīdzināt pat ar izsmalcinātajiem spāņu vīniem, nemaz nerunājot par mūsu ābolu vīnu. Esmu jau sagādājis lielās pudeles kopā uz 1000 litriem vīna — ja vien ogas augs, par realizāciju nebēdāšu. Kas grib, tas jau tagad atrod manu preci.
Neiesūnot un nezaudēt cerību
Zināt, visi mēs dzīvojam ar cerību. Sākoties atmodai, viens draugs teica: redzēsi, nepaies ne 10 gadi, un mēs dzīvosim labāk. Taču esmu sapratis tikai vienu: ja pats neko nedarīsi, nekā arī nebūs, un uz valdības atbalstu cerības nav ko likt, jo sevišķi tagad.
Valdības vīru kašķēšanās sāk jau uz nerviem krist. Ja sākumā viņu runās vēl klausījos, tad pēdējā laikā vairs ne. Valdībai ticēt nevar. Jāpaļaujas tikai uz sevi, ko esi izdarījis, tas arī ir. Piemēram, vasarā izvelc no dīķa vienu divas karpas, un tev pietiek — paēdis esi. Ja tu velc dažus kilogramus smagu karpu, uzreiz tāds azarts, adrenalīns pieplūst asinīs.
Vēlētos pievērsties tūrismam. Par makšķerēšanas iespējām manas koordinātes ir interneta mājas lapā jau 2 gadus. Daudzi ir zvanījuši: atbraukt var, bet kā ar nakstmājām? Tas uzkurināja, nolēmu, ka kaut kas ir jādara — vismaz dažas vasaras mājiņas jābūvē. Šovasar biju seminarā, kurš notika A. Lapika tūrisma bāzē pie Nirzas ezera. Man patika, tas bija kā stimuls — mājiņas jātaisa arī man. Protams, ne ja tādas kā tur, bet vienkāršus bungalo. Mežs man taču ir. Apmainījāmies ar informāciju, kas pie kā un kur ir.
Galvenais — neiesūnot un darīt to, ko vari. Ja arī bizness nekāds lielais nesanāk, dzīvoju savai labpatikai. Mērķis — labi un ar prieku dzīvot, tāpat kā ar prieku pirms Jāņiem alu vāru. Nav vērts gausties un no valdības dāvanas gaidīt.