Visi linarda pulksteņi iet pareizi

Vanda ŽULINA

Grāmatu svētkos Ciblā TN vadītāja Sandra Beļavska mums pastāstīja par vienu no jaunākajiem aktīvajiem lasītājiem — pirmklasnieku Linardu SADOVSKI. Linardu svētkos pamanījām tūlīt, jo viņš ieinteresējās pat par politisko diskusiju un labu brīdi ieklausījās pieaugušo neauglīgajās debatēs.
Linards labprāt iesaistījās sarunā un ļāva mums ielūkoties talantīga mūsdienu bērna pasaulē. Uz savām sešgadīgajām un septiņgadīgajām atvasēm raugāmies no augšas. Bet varbūt nemaz neesam tik daudz pārāki?
Jau bērnudārzā Linards ieinteresējās par pulksteņiem. Kad krustmāte viņam vienu uzdāvināja, nākamreiz dāvanā viņš visiem prasīja tieši pulksteni. Taču, lai būtu savādāks nekā iepriekšējie, lai varētu papildināt kolekciju. Tagad mājās ir jau 44 dažādi laikrāži.

— Gandrīz visi rāda pareizu laiku, tikai lielais pie sienas koridorā atpaliek par 10 minūtēm. Vēl dažus nevar vairs salabot. Bet es, kad izaugšu, kļūšu par pulksteņmeistaru.
Pulksteņi mājās salikti sekcijas plauktā, lai kaķis nenogāztu. Lielā kaķene mums pazuda, bet tas kaķis, kurš dzīvo mājās, skraida pa istabu un var manus pulksteņus sadauzīt. Pulksteņi man ir vai nu uzdāvināti, vai tāpat atdoti, — tā savu kolekciju raksturo Linards. Un tūlīt arī izpēta mūsu dāvināto — kā tas darbojas.
— Es krāju arī naudu. Pirkšu vēl vienu skaistu pulksteni. Redzēju Rēzeknē, Maximā.
— Vai nebaidies, ka tev to sadāvinās tik daudz, ka nebūs, kur likt?
— Gan jau zināšu.
— Un kāds tev ir modinātājs?
— Tas man telefonā. Vēl man ir runājošais modinātājs-pulkstenis. Ik pēc stundas pasaka laiku un vēl dzied kā gailis.
— Ko tev vēl patīk darīt?
— Es lasu grāmatas. Jau sen. Sāku lasīt četru gadu vecumā (6. oktobrī Linardam palika 7 gadi). Tagad es lasu visādas grāmatas. Vakaros lasu. Pie datora pasēžu.
— Ko tur?
— Draugos esmu, skolotājām vēstules uzrakstu, spēlēju.
— Vai Tev ļauj ilgi sēdēt pie datora?
— Nē! Neļauj gan. Tikai 20 minūtes.
— Ko tu vēl proti?
— Rēķināt, dziedāt, ar velosipēdu braukt. Tūlīt pēc izlaiduma iemācījos (bērnudārza izlaiduma). Mamma un tētis dzied ansamblī Cantemus. Es biju, kad viņi dziedāja 10 gadu jubilejas koncertā. Vēl televizoru skatos — TV 5 un Krievijas programmā multfilmas. Tās — no rīta, kad pamostos.
— No kā tu baidies?
— No pelēm. Visi taču no pelēm baidās. Mums mājās bija divas. Kaķis noķēra.
— Un no tumsas?
— Nē, no tumsas gan nebaidos.
Mamma Dagnija izstāstīja, kā dēls iemācījies lasīt. Tā kā ģimenē abas māsas Linda un Laura ir vecākas, tad vienai no viņām vai mammai pašai vienmēr atradās laiks lasīt priekšā. — Lasījām Linardam ļoti daudz. Pirms aizmigšanas grāmatiņas trīs bija gultā līdzi. Vēlāk viņš jau sekoja līdzi un izlaboja, ja kļūdījāmies. Tā īsti arī nesapratām, kā Linards iemācījās lasīt. Varbūt tas ir arī datora nopelns, jo tad viņš aizrāvās ar spēli, kur no burtiem jāveido vārdi. Sāka lasīt uzreiz tekoši. Tāpēc tagad skolā nav nekādu problēmu, — stāsta Dagnija.
— Savā ziņā viņš ir unikāls bērns. Ļoti zinātkārs un mērķtiecīgs. Arī aizraušanās ar pulksteņiem turpinās jau ilgāku laiku. Par pulksteņiem viņš var stāstīt daudz, katru dienu kolekciju pārskata, lai visi rādītu pareizu laiku, pārmaina baterijas. Rotaļlietas viņu vienmēr ir interesējušas visai maz. Kad vasarā visa ģimene bijām ekskursijā Rundāles pilī, vislielākā Linarda interese tur bija tieši par senlaicīgajiem pulksteņiem.
Uzskatu, ka bērna attīstībā vislielākais nopelns ir lasīšanai. Grāmatas cenšamies pārrunāt, pārspriest. Lai to varētu, tagad man pašai nākas bērnu grāmatas pārlasīt, jo Linards patstāvīgi izlasa daudz. Otrs liels pluss, manuprāt, ir bērnudārziņš. Pusotra gada vecumā Linards vēl tikko sāka runāt un ar svešiem cilvēkiem vispār gandrīz klusēja. Bet bērnudārzā pakāpeniski viņš atraisījās. Linards ir ļoti kustīgs. Nedomāju, ka mēs esam īpaši stingri vecāki (tētis ir robežsargs), bet uzvedības noteikumus ievērot prasām, robežām drīkst — nedrīkst jābūt noteiktām.
Klases audzinātājai Dacei Ruško šogad pirmajā klasē ir 10 bērni. Katrs no viņiem — ar savu raksturu un spējām. Katrs savā ziņā interesants: — Par Linarda hobiju — pulksteņu krāšanu — mēs arī klasē esam daudz dzirdējuši. Ar Linardu tiešām nekad nav garlaicīgi.
Jāpiebilst, ka sarunā Linards precīzi un ātri nosauca māsu telefona numurus, dzimšanas dienas. Lielajā skolas stundu sarakstā veikli sameklēja, kur atradīsim vecāko māsu, un palēkdamies aizskrēja uz viņas klasi.
Kad runājām par mūsu bērniem, parasti pieminam viņu skaļumu, nespēju koncentrēties un vēl kādas vainas. Tai pašā laikā atcerēsimies, kādi mēs paši bijām, skolas gaitas uzsākot. Ja gribam salīdzināt ar tagadējiem pirmklasniekiem, piemēram, tikko iepazīto Linardu, tad varbūt nāksies atzīt, ka vairāk plusiņu ir viņa pusē.