Uz kāzām — kā uz darbu, turklāt labprāt un ar prieku

— Vai nav vēl apnicis?
— Šobrīd tiešām liekas, ka jāmet miers tai vedējmātes padarīšanai, — saka Aina un smejot piebilst: — Laikam jau pienācis tas vecums, kad negribas būt par izklaidētāju, pat tādu kā ākstu. Kaut gan — paiet divas vai trīs brīvdienas, kad nekur nav jāiet, un es jau sāku garlaikoties, domāt, vai tik iepriekšējās kāzās viss izdarīts tā, kā vajag. Man ļoti patīk šī nodarbošanās, kaut gan saprotu, ka vajag vairāk laika veltīt ģimenei.
— Vai tiešām tu esi saskaitījusi visas vadītās kāzu svinības?
— Sākumā neskaitīju, jo nedomāju, ka to darīšu tik bieži, tomēr tad, kad pēc kāda laika sāku pārcilāt vadīto kāzu fotorāfijas un konstatēt, ka esmu aizmirsusi jaunā pāra vārdus, nolēmu ierakstīt datumus, līgavas un līgavaiņa vārdus un kāzu norises vietu. Pirmās kāzas es novadīju tad, kad man bija 18 gadi — toreiz precējās mana kursabiedrene. Kāzas izdevās tīri labas, un es savā jaunības maksimālismā iedomājos, ka man ies tā lieta.
— Un neesi kļūdījusies?
— Negribu lielīties, bet vēl neviens nav bijis neapmierināts. Cita lieta — cik veiksmīgi esmu ievadījusi laulības ostā jaunās ģimenes: cik zinu, divi pāri diemžēl ir šķīrušies.
— Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam šādu pasākumu organizatoram?
— Es nezinu, goda vārds! Es domāju — vajag tikai sākt, un ar katru nākošo reizi ies labāk. Nu, ja tomēr tu gribi dzirdēt atbildi, tad jāpadomā. Laikam man veicas tāpēc, ka protu atrast risinājumu neparedzētā situācijā. Bez humora izjūtas kāzās arī nav ko darīt. Un vēl — jābūt labam psihologam. Man ir nācies jau kāzās risināt jaunās ģimenes domstarpības, jo jaunlaulātie ir emocionāli ļoti uzvilkti, varbūt viņi pirmo reizi ir tādā uzmanības centrā, kad vērtē ne tikai savējie, bet arī vīra (sievas) radi. Un arī ciemiņi ir ļoti dažādi...
— Kādi tad? Vai ir bijuši arī naidīgi noskaņoti?
— Ir arī tādi. Piemēram, vienās kāzās kāda sieviete nepārtraukti un atklāti izrādīja man nepatiku, vārdu sakot, jauca gaisu. Centos nepievērst tam uzmanību, jo bez viņas ir vēl citi cilvēki. Tikai otrajā dienā es uzzināju viņas attieksmes iemeslu, kad pateica: — Manam dēlam tādu (tik labu) kāzu nebija! Un tāpēc viņa centās sabojāt šīs kāzas. Tāds bija tikai viens gadījums. Bet ne vienās vien kāzās sākumā jūtu, ka mani vēro, novērtē, sak, centies, centies, paskatīsimies, kā tu spēsi mani uzjautrināt. Pie tā jau esmu pieradusi un esmu tam gatava. Zinu arī, ka vakara gaitā izturēšanās mainīsies un vislielākajā mērā tas atkarīgs tieši no manis. Tāpēc jau saku, ka jābūt labam psihologam. Kāzās gandrīz nav iespējams iztikt bez bezkaunīgiem jokiem, rotaļām, labvēlīgas izzobošanas. Un ir jājūt, ar kuru cilvēku var izspēlēt joku, ar kuru labāk nē. Un jāpanāk, lai galu galā ciemiņi tevi paklausa. Jābūt neatlaidīgai, bet ne uzbāzīgai. Ar uzbāzību panāksi pretējo.Bet pats galvenais — kāzās jābūt gaišai. Ne velti saka: esi vienkāršs, un cilvēki pie tevis tieksies.
— Tad jau tu nepārtraukti vēro un tausti situāciju?
— Tieši tā. Kad man kāds saka, ka es staigāju pa kāzām, lai izklaidētos, tad es tikai rūgti pasmaidu. Man tas ir nepārtraukts darbs, kad uzmanība un saspringums neatslābst ne uz brīdi.
— Kā tu gatavojies kāzām?
— Satiekos ar jauno pāri, uzzinu viņu vēlmes un noteikti pasaku, ko gaidu no viņiem. Es lieku viņiem saprast, ka šie ir viņu svētki, lai cenšas ne par ko neuztraukties, jo mēs ar viņu vecākiem, ar saimniecēm un muzikantiem darīsim visu iespējamo, lai jaunie savās kāzās justos laimīgi un lai viņi tās atcerētos kā brīnišķīgu notikumu, nevis murgainu, stresainu laiku. Brīdinu arī par to, ka kāzās var gadīties sīkas ķibeles, mazi pārpratumi, bet viņiem par to nav jāuztraucas. Un vēl — ja simts viesiem kāzas patiks, iespējams, ka atradīsies simtu pirmais, kuram tās nepatiks kaut vai tāpēc, ka pārējiem patika. Arī par to nevajag uztraukties. Dažreiz šādās pirmskāzu tikšanās reizēs vēlas piedalīties arī jaunā pāra vecāki, un nereti tieši viņi diktē savus noteikumus. Ja jaunais pāris neiebilst, kāpēc ne?
Uz kāzām jau sen eju bez scenārija. Ne tikai rotaļas, bet arī svinīgos vārdus un dzejoļus atceros no galvas. Vienreiz bija tāds kuriozs, kad dažas dienas pirms kāzām līgavas tēvs lūdza man parādīt scenāriju. Es neapmulsu un atbildēju: — Ja jūs man neuzticaties, labāk šķirsimies uzreiz. Vīrietis atbildēja, ka citu vedējmāti viņi tik īsā laikā neatradīšot. Šī neuzticēšanās lika man sasparoties divkārši. Pēc kāzām sievastēvs man atvainojās... Bija apmierināts.
Un vēl kāzās cenšos neizmantot pierakstus tāpēc, lai man būtu nepārtraukts acu kontakts ar kāzu viesiem. Tad viņi manu sacīto uztver nevis kā priekšnesumu, bet kā sarunu ar viņiem. Tas ir svarīgi, lai panāktu uzticēšanos.
Agrāk kāzās vairāk akcents tika likts uz jauno pāri tādā ziņā, ka viņi tika iesaistīti visās darbībās, bet ciemiņi pārsvarā vēroja. Tagad ir prasība, lai es vairāk darbotos ar kāzu viesiem, lai viņiem kāzas paliek atmiņā kā svētki.
Protams, nemainīgas vērtības ir jauno sagaidīšana ar sālsmaizi, pirmais valsis un mičošana. Tagad vienmēr un visur — kāzās un jubilejās, ne tikai Latgalē, bet arī čiuļu un krievu kāzās — prasa latgaliešu horoskopus. Pārējais — pēc ieskatiem. Protams, repertuārs pastāvīgi jāatjauno.
— Cik lielas summas cilvēki ir gatavi tērēt kāzām?
— Dažādas. Bet es teikšu tā: ir preces un pakalpojumi, kas maksā dārgi, un ir lētie. Ja gribi labu un kvalitatīvu, jārēķinās ar lieliem līdzekļiem. Ja jau cilvēki izlēmuši rīkot kāzu svinības, nedrīkst žēlot naudu, lai nav jāviļas. Tas attiecas gan uz muzikantiem, gan izklaidēm, gan ēdieniem un viesu izmitināšanu. Par kāzu vadīšanu Rīgā vai tās apkaimē man piedāvāja 200 latus. Latgalē es nevaru prasīt ne tuvu tik daudz, jo cilvēkiem tas liksies pārāk dārgi. Tai pašā laikā vienreiz klusībā pie sevis nobrīnījos: jaunais pāris bija ieplānojis saviem viesiem zirgu apskati kaut kādā fermā. Par vienu skatīšanās uz zirgiem stundu viņi samaksāja tikpat, cik man par divu dienu mutes virināšanu un nedēļu ilgu gatavošanos kāzām. Kur loģika? Tikai nepārprotiet, es nesūdzos, bet atkārtoju — kāzu rīkotājiem jābūt gataviem maksāt. Lielas kāzas bez tēriņiem nav iespējamas. Tad labāk sarīkot grandiozas kāzas ar desmit ciemiņiem.
— Vai var salīdzināt kāzas pēc to ciemiņu sastāva?
— Jā. Piemēram, krievu tautības cilvēkus ir vieglāk iekustināt, viņi ir atraisītāki, bet arī ātrāk piekūst. Un arī diezgan neaprēķināmi. Latvieši, latgalieši iesildās lēnāk, toties līksmo pamatīgi un ilgi, laikam varētu dzīrot trīs un četras dienas.
Varu salīdzināt arī tīri jauniešu kāzas un tās, kurās aicināti krusttēvi, krustmātes un citi vidējās paaudzes cilvēki. Tieši otrajās iet jautrāk, bet jaunieši ir grūtāk iekustināmi — viņi sēž, vēro, gaida, kautrējas atraisīties utt. Bet es zinu, kā panākt to, kas vajadzīgs, jo tāds ir mans uzdevums. Tā ka, jaunieši, kas gatavojas kāzām, ielāgojiet — ja gribat jautrību, ielūdziet arī savu vecāku paaudzes radus! Nenožēlosiet!
Man pašai vieglāk vadīt lielas kāzas, jo starp 80 viesiem noteikti atradīsies vismaz 40 aktīvie, kas iesaistīsies rotaļās. Un tad jautri būs arī tiem, kas sēž malā un skatās.
— Vai tev ir gadījušies viesi, kas vēlas pārņemt vadības stūri?
— Jā, un es ļauju kādu laiku darboties, taču jāzina mērs — es pieklājīgi lieku noprast, kurš te ir vedējs, kurš te strādā. Arī tad, ja kāds ciemiņš iebilst, ka kaut kas notiek ne tā, kā viņš gaidījis, es pieklājīgi, bet stingri pasaku, ka viss saskaņots ar jauno pāri.
— Ko tu gribētu novēlēt tiem, kas grib rīkot kāzas?
Esmu redzējusi dažādus jaunos pārus, arī tādus, par kuriem domāju: vai tiešām tā ir mīlestība, kas lika viņiem veidot ģimeni? Tad man viņu ir ļoti žēl. Bet vairākums jaunlaulāto ir ļoti iemīlējušies, viņiem pilnīgi mirdz acis, un tas ir brīnišķīgi. Sarīkot skaistas kāzas ir jauki, bet vēl labāk ir nodzīvot skaistu mūžu. Un tas ir jūsu kopīgais uzdevums un darbs, jūs abi esat par to vienlīdz atbildīgi. Laulības ir ļoti nopietns solis, tās tiek slēgtas ne tikai starp jums abiem, bet arī debesīs. Tā ir savienība uz mūžu, un ar šo domu arī jādzīvo. Esiet mīlēti un mīliet paši!