KĀPĒC DZĪVE APRAUJAS PAŠĀ PLAUKUMĀ?
Kāpēc dzīve apraujas pašā plaukumā?
Cilvēkam ir raksturīgi sērot par sava tuvinieka, radinieka, drauga nāvi. Taču, ja viņsaulē aiziet jauns, tikko dzīvi sācis jaunietis, bez sērām rodas arī tūkstošiem jautājumu, kā un, galvenais, kāpēc tā varēja notikt.
LZ kriminālhronikā jau stāstījām, ka 11. jūnijā plkst. 16.40 Ludzas rajona Policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietā, veicot kārtējo kameru pārbaudi, vienā no tām tika atrasts palagā pakāries 1990. gadā dzimis jaunietis.
Šī ziņa šokēja daudzus, taču tas nebūt nestāv klāt tiem pārdzīvojumiem, ko nācās pārciest mirušā puiša vecākiem, māsai, citiem radiniekiem.
Redakcijā vērsās jaunieša māsa Rita (vārds mainīts), kura vēlējās, lai mēs uzrakstām, ka viņas brālis nav bijis ne rūdīts noziedznieks, ne kāds dzērājs vai narkomāns.
-- Brālis nedzēra, nesmēķēja. Bija jauks zēns. Jā, viņam paslīdēja kāja -- 2008. gadā viņš izdarīja zādzību no mājas, kurā neviens nedzīvoja -- nozaga cirvi un kaltu (nozagtās mantas viņš atdeva saimniekiem). Par to tika aizturēts, un viņam bija jāierodas tiesā. Taču tiesu bija ilgi jāgaida, un brālis nolēma doties peļņā uz Angliju. Viņš vairākas reizes bija atbraucis uz mājām, un neviens viņu-- starptautiskajā meklēšanā izsludināto noziedznieku -- nekur neaizturēja.
Jūnija sakumā brālis atkal atbrauca uz mājām. 5. jūnijā ieradās policisti un paziņoja, ka viņam jādodas uz Ludzas RPP, jo viņam tiesa ir piemērojusi apcietinājumu.
Lai arī policisti piedāvāja viņam atbraukt uz pārvaldi pirmdien, brālis tomēr nolēma doties uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru tajā pašā dienā, t.i., piektdien.
Visu to viņš darīja labprātīgi, nebija uztraucies un promejot pateica, ka pat tad, ja viņam piespriedīs kādu cietumsodu, viņš to izcietīs, lai mēs neuztraucoties. Vairāk brāli dzīvu mēs neredzējām. Pirmdien mēs, protams, atbraucām uz policiju, atvedām grāmatas, ko lasīt, tualetes piederumus. Tikties ar brāli mums neatļāva, atļāva tikai mantas nodot.
Tad neviens nezināja, ka pēc dažām dienām viņa vairs nebūs.
Tam, ka viņš varēja labprātīgi aiziet no dzīves, mēs neticam. Nekad viņš par to nebija ne domājis, ne runājis. Iespējams, izolatorā notika kaut kas tāds, kas lika 19 gadus jaunam, normālam jaunietim likt cilpu kaklā.
Par to, ka brālis ir miris, mēs uzzinājām tikai nākamās dienas priekšpusdienā. Kāpēc? Ja viņš nomira iepriekšējās dienā ap 16.00? Ko policija darīja šajā laikā un kāpēc viņa nāvi no mums tik ilgi slēpa? Kad ar māsīcu lūdzām, lai policisti atdod mums grāmatas, ko brālim bijām atnesušas, atbildi nesaņēmām. Kāpēc? Varbūt viņš tur bija atstājis kādu ziņu par to, kas tur notika.
Arī cilpas pēdas uz brāļa kakla vairāk izskatījās nevis pēc palaga, bet gan vada vai stieples atstātas. Mums ir tik daudz jautājumu. Mēs zinām, ka brālis kādu laiku atradās kamerā ar kādu vīrieti no Zilupes puses. Taču uzzināt, kas viņš tāds, pajautāt, par ko viņš ar brāli runāja, kāds bija brāļa noskaņojums, mēs nevaram, jo policijā nesaka tā cilvēka vārdu.
***
Atbildes uz māsas jautājumiem mēģinājām atrast Ludzas rajona Policijas pārvaldē.
Ludzas RPP Kārtības policijas biroja priekšnieks majors O. Šatilovs, kurš pārvaldē sācis strādāt tikai nesen, informāciju par to, kādu zādzību jaunietis izdarīja, mūsu sarunas laikā sniegt nevarēja, jo tajā laikā strādāja citā policijas pārvaldē.
--Taču, ņemot vērā to, ka jaunietis pirms tam nebija tiesāts un kriminālprocess uzsākts pēc KL 175. panta par zādzību, kas izdarīta, iekļūstot telpās, visdrīzāk, viņam nebūtu draudējis reāls cietumsods. Tiesa, protams, to izlemtu pati, taču pieredze rāda, ka šādos gadījumos reālu cietumsodu piespriež ļoti reti.
Diemžēl šajā konkrētajā gadījumā šķietami nevainīga likuma nezināšana vai nevēlēšanās to zināt un izpildīt ir vēlusies kā sniega lavīna, radot aizvien lielākus un lielākus sarežģījumus.
Ja jaunietis būtu ierādies tiesā un pildījis likuma prasības, tad Ludzas rajona tiesai nevajadzētu pieņemt lēmumu par cita drošības līdzekļa piemērošanu -- no uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā uz apcietinājumu -- un, ja viņš nebūtu aizbraucis uz ārzemēm, nenokārtojis lietas tepat Latvijā, visdrīzāk, ka šī traģēdija nebūtu notikusi.
Taču jauns cilvēks aizbrauca no valsts, pārkāpjot likumu. Tā kā jaunietis izvairījās no notiesāšanās un atradās ārpus Latvijas, Ģenerālprokuratūra izsludināja viņu arī starptautiskajā meklēšanā.
Kad puisis atgriezās Latvijā, mūsu pārvaldes policijas darbinieki devās pildīt Ludzas rajona tiesa pieņemto lēmumu par drošības līdzekļa piemērošanu -- apcietinājumu. Viņš tika ievietots pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietu telpās. Policijas darbinieki neko aizdomīgu jaunieša rīcībā nemanīja. Un tas, ka tāda traģēdija notika kamerā, ir šoks arī pašiem policistiem.
Protams, mēs uzskatām, ka notika nelaimes gadījums, jaunā cilvēka atrašanas kamerā izraisīja psiholoģisko traumu.
Taču atbildi uz jautājumu: -- Kāpēc tā notika?-- mēs nevaram sniegt.
Valsts policijas Iekšējās drošības birojs izmeklē uzsākto kriminālprocesu. Arī Ludzas RPP ir ierosināta disciplinārlieta, lai noskaidrotu, vai policijas darbinieki ir pildījuši visus dienestā paredzētos noteikumus.
Tika veikta tiesu medicīnas ekspertīze, kuras rezultāti vēl nav zināmi.
Tātad, ja tomēr kādi pārkāpumi būs bijuši, tie tiks atrasti.
Par grāmatām, kas netika atdotas radiniekiem. Tās kriminālprocesa ietvaros ir izņemtas, vēlāk noteikti tiks atdotas. Kāpēc notikusi tāda kavēšanās par nelaimes paziņošanu radiem, to es, protams, noskaidrošu. Savukārt nāves iemeslu lai nosaka speciālisti. Tiesu medicīnas eksperts kā profesionālis un speciālists to, noteikti, izdarīs.
Nobeigumā gribu izteikt līdzjūtību jaunieša vecākiem un tuviniekiem. Arī policijas darbiniekiem šāda traģēdija prieku nedara. Taču vēlreiz gribu uzsvērt: daudzu traģēdiju nebūtu bijis, ja cilvēki nopietnāk izturētos pret likumu un saviem pienākumiem.
***
Pēc Valsts policijas Iekšējās drošības biroja veiktās izmeklēšanas, pēc tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziena saņemšanas pie šīs traģēdijas atgriezīsimies vēlreiz.
Varbūt izdosies uzzināt iemeslu, kas jaunam, saprātīgam , par nākotni domājošajam puisim lika padarīt sev galu. Varbūt viņš pārdzīvoja stresu, varbūt līdz galam neizprata soda, kas viņam varētu tikt piespriests, apmērus, jo likuma pantā minēts, ka par zādzību, ja tā izdarīta, iekļūstot dzīvoklī vai citā telpā, vai ja tā izdarīta no glabātavas, ietaises, kas savieno glabātavas, vai transportlīdzekļa, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Varbūt kāds viņu informēja par tiem 10 gadiem, bet nebrīves garša, ko Jānis paspēja izjust, atrodoties ieslodzījumā, neļāva pieļaut domu par tik ilgu izolāciju. Varbūt...
Sagatavoja Iveta ČIGĀNE