TICI: AIZEJOŠAIS GADS MŪS TUVINĀJIS DIEVA VALSTĪBAI!

Uz sarunu redakcijā aicinājām t. Viktoru (Teplovu), pareizticīgo priesteri, kurš vada Ludzas draudzi un Rēzeknes bīskapiju.

Noslēdzas kārtējais gads – jau 2010. pēc Kristus dzimšanas. Gadu mija ir laiks, kad daudzi kavējas pārdomās par to, kā šis gads ir nodzīvots. Gribējām noskaidrot, kas kristīgam cilvēkam, kavējoties šais pārdomās, būtu jāizvērtē, kam jāpievērš uzmanība. Acīmredzot arī priesteris taču kaut kādā veidā rezumē gada laikā piedzīvoto.

Lūk, t. Viktora redzējums:

— Jā, šādas pārdomas un izvērtējums notiek. Vērtētas tiek ne vien kādas ārēji redzamas darbības — kurp esmu devies, ko izdarījis. Katrs cilvēks un mūsu draudze vērtē savu garīgo attīstī­bu un garīgo dzīvi: ko izdevies sa­sniegt, ko zaudēt un kādā stā­voklī mēs patlaban atrodamies.

Pirms jaunā gada pareizticī­gajā Baznīcā tiek noturēts īpašs dievkalpojums, kurā skan lūgšana, lai Kungs piedod mums mūsu grēkus un trūkumus un lai dod mums saprātu izvairīties no tiem nākamajā gadā.

Esam par vienu gadu vecāki kļuvuši. Bet, raugoties no kristīga skatpunkta, apjaušam – šis gads mūs ir tuvinājis Dieva valstībai un savam zemes dzīves galam, priecīgam galam — vis­maz uz to mēs ceram un nepagu­ru­ši pūlamies, lai iemantotu Die­va valstību. Mums ir uz ko cerēt!

Ir dabiski, ka Kristum ticīgs cilvēks domā: — Lūk, vēl viens gads ir pagājis, bet vai es esmu kļuvis labāks, iecietīgāks, vai man ir izdevies šī gada laikā kā­dam palīdzēt vai pārvarēt kādus kārdinājumus un netikumus?

Iespējams, kāds atmetis smēķēšanu, cits vairs nelieto alkoholu. Vienam ir izdevies sakārtot savu ģimenes dzīvi, cits ir vairāk pievērsies savu bērnu audzināšanai, kāds sācis regulāri apmeklēt baznīcu ... Uzskaitīju­mu var turpināt, bet galvenais – cilvēkam jākļūst tīrākam, labākam. Un, lai to panāktu, daudzi apmeklē baznīcu.

Dievs  gaida ...

Ir tāds viedoklis, ka uz baznīcu dodas tikai tie, kuri grēko, proti – lieli grēcinieki. Patiesībā tā nav. Uz baznīcu cilvēki nāk, lai kļūtu labāki. Dievnams un Baznīca vispār ir dievbijības skola, t.i., ja cilvēks vēlas iemācīties ko labu, viņš dodas uz baznīcu, jo vēlas no pirmavota smelties patiesību, gudrību. Daudziem tas, domāju, nav saprotams. Kāpēc?

Ir viens nostāsts. Reiz kāds ticīgs cilvēks atnāca uz frizētavu, kur meistars bija neticīgs un, tā kā daudzi, viņš saka: — Kā jūs varat ticēt Dievam!? Ja Dievs patiešām būtu, tad nebūtu karu, slimību, tad nemirtu bērni. Kā gan Dievs pieļauj visas šīs nelaimes? Nav viņa! Ticīgais cil­vēks no­klau­sījās friziera teikto, samak­sāja viņam par darbu, bet atbildēt neprata. Taču, tiklīdz viņš izgāja pa frizētavas durvīm, tā satika kādu gariem, pinkai­niem matiem apaugušu, bārdainu vīru. Viņš atgriezās fri­zē­tavā un teica meistaram: — Ziniet, arī frizieru nav! Meistars izbrīnā: — Kā tad nav? Kāpēc jūs tā sakāt? Bet viņa klients atbild: — Ja frizieri būtu, uz pa­saules nebūtu matiem apaugušu cilvēku. Frizieris: — Lai tik tas apaugu­šais nāk, es viņam matus no­griezīšu! Bet ticīgais cilvēks atbild: — Arī Dievs aicina cilvē­kus nākt pie Viņa, tad nebūs ne karu, ne slimību, ne kādu aizvai­nojumu, ne savstarpējas apgrē­cības.

Dzīvot  pēc  Jaunās  derības

Ļoti bieži nākas dzirdēt cilvēku taisnojamies — sak, es taču neko sliktu nedaru. Tādā gadījumā es vienmēr uzdodu jautājumu: — Bet vai labu tu dari? Atbilde: — Nedaru. Bet tas taču ir vienalga. Mēs bieži domā­jam, ka grēks — tā ir rīcība, tomēr patiesībā rīcība ir jau grēka se­kas. Ja cilvēks neiet pie Dieva, tā jau ir atrašanās grēkā, jo Dieva valstību iemantos tas, kurš to vēlas.

Tāpēc mūsdienu cilvēkam liekas – ja jau viņš nepārkāpj 10 baušļus, tad viss ir kārtībā. Bet es vēršu lasītāju uzmanību uz to, ka 10 baušļi ir Vecās derības norma, ne Jaunās. Proti, ja cilvēks pilda tikai šos 10 baušļus, var teikt, ka viņš dzīvo tikai pēc Vecās derības un nemaz nav kristietis, nav Kristum ticīgs cilvēks. Jaunajā derībā Dievs mums ir devis citus, pilnīgākus baušļus, neatceļot vecos. Bet nez kāpēc mūsdienās cilvēki aizmirst par tādiem Dieva baušļiem kā, piemēram, mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa. Kāpēc tā notiek? Jo cilvēks nepilda Kristus Kalna sprediķī pausto (Mateja evaņģē­lijs. 5 – 7). Cilvēks nedzīvo atbilstoši tam. Viņš atrodas Vecās derības līmenī.

Ir saprotams, kāpēc cilvēki bieži vien pavirši izturas pret savu garīgo izaugsmi. Vainīgi nepareizie stereotipi, kuri visiem mums un sabiedrībai kopumā traucē dzīvot. Jo, ja katrs cilvēks domā tikai par savu labumu, tad bieži vien viņā pieaug egoisms. Bet kristīgā ticība tieši audzina cilvēkā tādas īpašības kā pašaizliedzība, līdzjūtība. Ne jau vienmēr mēs varam otram cilvēkam palīdzēt, bet arī patiesa līdzjūtība ir ļoti vērtīga.

Jā, pagājis vēl viens gads. Un katrs cilvēks pārdomā, ko viņam šī gada laikā izdevies sasniegt, kā tas ir nodzīvots – vai viņa lūgšanas kļuvušas dziļākas, vai izdevies uzlabot attiecības ar līdzcilvēkiem u.tml.. Vai izdevies izvairīties no konfliktiem? Par to ir vērts padomāt!

Viņi  gaida  mūsu  lūgšanas

Šī gada laikā daudzi no mums ir piedzīvojuši sev tuvu cilvēku nāvi. Ir vērts pieminēt viņus. Viņi ir aizgājuši tikai no mums, bet Dievam viņi, jācer, kļuvuši tuvā­ki. Dieva priekšā viņi ir tikpat dzīvi kā mēs. Tiesa, ir palikušas tikai viņu dvēseles, kamēr mūsu dvēseles pagaidām ir miesā.

Tāpēc ir ļoti svarīgi lūgties par mirušajiem.

Baznīcās, gan katoļu, gan pa­reizticīgajā, ir īpašas dienas, kas vel­tītas mirušo piemiņai. Neaiz­mirsīsim – mēs dzīvojam nemie­rā, rūpēs, ikdienas steigā, bet viņi gaida mūsu lūgšanas. Vi­ņiem tās ir ļoti svarīgas, vajadzīgas.

Laime — būt  veselam, lai  lūgtos

Sagaidot Jauno gadu, mēs viens otram vēlēsim laimi. Kas ir laime? Neviens nezina precīzu formulējumu. Man patīk svētās mocekles (savulaik lielkņazes Jeļizavetas Fjodorovnas, Niko­laja II brāļa sievas) vārdi. Atbildot uz jautājumu, kas ir laime, viņa teica: — Laime ir būt veselam, lai lūgtos.

Patiesi, kad tu vari vienkārši lūgties, būdams vesels, tā jau ir laime. Mēs nereti vēlamies arvien vairāk un vairāk, aizmirsdami, ka dzīvē ir ļoti svarīgas lietas, kam pievēršam pārāk maz uzmanības.

Reizēm ir tā — tikko cilvēks saslimst, viņam atnes kilogramu apelsīnu un vēl šo un to. Kad cil­vēks nomirst, uz viņa kapa gulst dzī­vi ziedi. Bet nereti dzī­ves lai­kā viņš nevienu ziedu nav saņēmis...

Es nerunāju par kādu konkrētu cilvēku. Pamēģiniet atcerēties, kad jūs pēdējo reizi esat dāvi­nājis kādam ziedus vai apelsīnus. Bet tieši tā — izrādot kaut nelie­lu uzmanību diendienā — cil­vēks pakāpeniski kļūst kristietis. Un ne jau tikai tāpēc, ka nevienu nav nogalinājis, nevienu nav apzadzis. Ja kaut ko tādu viņš ir izdarījis, jājautā — cik lielā mērā viņš ir kristietis.

Netiesājiet, lai  jūs  netiktu  tiesāti!

Pareizticīgajā Baznīcā ir lūg­šanas par varas iestādēm. Mūs­die­nās par labu toni kļuvis lamāt un nosodīt deputātus un valdību.

To var saprast. Bet ... Evaņ­ģēlijā ir rakstīts: — Netiesājiet, lai netiktu tiesāti! Proti — mums nav tiesību kādu nosodīt, ja vien mēs patiešām esam Kristum ticīgi cilvēki. Mums ir jālūdz, lai Dievs dod pie varas esošajiem saprātu. Visi viņus lamā, pārmet tiem tuvredzību. Lūdzieties!

Gadu mijā ir svētīgi pārdomāt savus grēkus. Iespējams, esam kādu bieži nosodījuši, var gadīties – pilnīgi bez pamata. Dievs tas Kungs visu iztiesās, Viņš dos galīgo vērtējumu. Tas notiks pēc nāves.

Mēs tiesājam ne tikai tad, kad sakām: šis cilvēks ir slikts, bet arī tad, kad sakām: šis cilvēks ir labs. Vienmēr šādā gadījumā gribas jautāt: — Atvainojiet, kas gan jums ļāvis noteikt, cik labs vai slikts ir otrs cilvēks? Mēs varam teikt, ka viņa darbi ir labi vai slikti, bet piekārt kādam birku – tas ir soģa, ne cilvēka varā. Tātad arī par šo grēku padomāsim, gadu noslēdzot.

Pateiksimies  Dievam par  iespēju  dzīvot!

Ir vērts pateikties Dievam par nodzīvoto gadu. Vienmēr ir, par ko pateikties, neraugoties uz dažādām dzīves grūtībām un sarežģījumiem.

Atcerēsimies psalmu autora Dāvida vārdus, kas ierakstīti vēl Vecajā derībā: nebīsties neko citu kā vien Dievu. Patiesi, ja tu visu sevi paļāvībā esi nolicis Dieva priekšā, Kungs visu tavu dzīvi sakārtos.

Tas nav tā, ka cilvēks guļ uz dīvāna un gaida kādu īpašu aicinājumu no Dieva, cilvēkam tomēr kaut kas ir arī jādara.

Dari — un tiksi uzklausīts!

Sarunu pierakstīja Ērika Bondarenko

(Turpinājums sekos)

Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2010.  g. 23. decembrī. Pārpublicējot un citādi izmantojot – atsauce obligāta.