Stopošana. jā vai nē?

Klāt vasara, daudzi dodas brīvdienās uz laukiem, citi — pie radiem, bet jauniešu vidū, un ne tikai, aizvien populārāka kļūst ceļošana ar stopiem. Arī autobusu biļešu cenas ir augušas, varbūt tāpēc jaunieši vairāk izvēlas stopot. Par to, cik viņi var būt droši un pārliecināti un cik droši var justies šoferi, uzņemot stopotājus, domas dalās.
Nolēmu paraudzīties uz stopošanu no dažādiem skatu punktiem un veikt nelielu aptauju portālā draugiem.lv. Aptaujā iesaistījās 46 draugiem.lv lietotāji. Daudzi stopošanu uzskata par nesolīdu, jo stopotājs tiek vests par velti. Bet katra autovadītāja paša ziņā taču ir, ņemt vai neņemt stopotāju!
Apkopojot aptaujas datus, secinu: 74% no nestopotājiem uzskata, ka stopot nav bīstami, jaunieši nestopo tāpēc, ka viņus parasti tur, kur vajag, aizved vecāki, bet daļai jau ir savi transportlīdzekļi. 53% no viņiem ir gatavi kopā ar labiem un uzticamiem draugiem stopot. Visbiežāk cilvēki izvēlas nevis stopot, bet labāk iet kājām, ir bailes no aplaupīšanas un izvarošanas.
Savukārt 70 % stopotāju atzīst, ka stopo tikai pāris reizes mēnesī un tikai tāpēc, ka kavē vai ir pārāk ilgi jāgaida autobuss. Lielākā daļa no aptaujātajiem stāsta, ka viņi vai nu ģimenē, vai skolā tikuši informēti par riskiem, kas pastāv stopojot. Vidējais ceļa garums, ko nobrauc stopojot, ir ap 30 km, un visbiežāk tiek stopots kopā ar vienu draugu/draudzeni. Pēc aptaujām var secināt, ka visbiežāk nostopot izdodas gados jauniem cilvēkiem un sievietēm. Un uz jautājumu: — Kāpēc, jūsuprāt, dažreiz nostopot ir grūti? — 67% atbildēja, ka nevien stopotājiem, bet arī šoferiem ir bailes no nezināmiem cilvēkiem.
Tāpēc nolēmu uzzināt arī šoferu domas par to, kāpēc viņi uzņem stopotājus, kurai vecuma grupai vai kura dzimuma pārstāvjiem ir vieglāk nostopot.

Nostopoti 110 km…
Šī gada 17. jūlijā radās doma praktiski uzzināt ko vairāk par un ap stopošanu. Izlēmu nākamajā dienā jau no paša rīta sākt stopot, varbūt aizstopot līdz Rēzeknei un atpakaļ, taču sanāca nostopot pāri 110 km.
8.30 izgāju uz lielceļa un nostopoju kravas automašīnu. Tās vadītājs Dainis mani aizveda līdz Ludzai. Pa ceļam viņš pastāstīja, ka savā dzīvē ir reti stopojis, jo jau jaunībā viņam ir bijis savs transports. Daiņa ceļabiedrene savukārt sacīja, ka stopo tikai tad, ja kaut kur vajag steidzami nokļūt, vai arī tad, kad nokavē autobusu. Dainis teica, ka stopotājus ņemot gandrīz vienmēr, stopotāji parasti nebraucot nekur tālāk par 10 km. Dainis ir apbraukājis lielu daļu Latvijas un secina, ka Latgalē ir daudz mazāk stopotāju nekā citviet Latvijā. Visvairāk stopotāju viņš saticis Madonas, Gulbenes un Cēsu rajonā. Un tā nemanot 9.10 bijām Ludzā.
Tālāk devos pāri pilsētai līdz lielceļam Ludza — Rēzekne. Kādas 3 automašīnas aizbrauca garām, bet ceturtajā brauca Lilijas kundze, kura pieturēja apmēram 9.30 un laipni pajautāja, līdz kurienei es stopojot. Teicu, ka sākumā līdz Rēzeknei, tad jau manīs, kur tālāk. Lilijas kundze uz jautājumu, kāpēc mani paņēmusi, atbildēja, ka arī viņas meita kādreiz esot stopojusi. Lilijas kundze vienmēr ņemot stopotājus, īpaši jau pusaudžus un bērnus. No stopotājiem viņai īpašu baiļu neesot, jo parasti jau visi braucieni notiek dienā un stopotāju jau pa gabalu var apskatīt. Parasti tie stopotāji, ko Lilijas kundze uzņem maršrutā Rēzekne — Ludza, ir studenti, kuri studē Rēzeknē un brauc vakarpusē no skolas. Novēlēdams labu ceļavēju, atvadījos no laipnās kundzes.
Diezgan ātri biju ticis līdz Rēzeknei, negribējās stopot uzreiz uz Kārsavu, nolēmu izstopot caur Rogovku.
Uz lielceļa Rēzekne — Kārsava nostopoju automašīnu, ko vadīja bijušais taksists Andris X. Par stopotājiem viņš nekā laba nevar teikt. Viņš izvairās ņemt vecākus vīriešu, īpaši vakara stundās, jo mēdz gadīties, ka viņi ir iereibuši. Andris atzīst, ka vislabāk ņem jaunus cilvēkus un izvairās ņemt kompānijas. Andris atceras, ka ir gadījies arī tā: stopo meitene, bet, kad pietur, tad no grāvja vai tuvākajiem krūmiem izlien vesels bariņš.
Nepaiet ne 10 minūtes, kad palūdzu, lai mani izlaiž pie Veremes pagrieziena uz Rogovku. Tas bija aptuveni 10.05.
Māris Kotāns, zemnieks, mani aizveda pāri Ilzeskalnam līdz Vecgailumiem. Pa ceļam viņš pastāstīja, ka vienmēr ņem stopotājus, ja tie nav stiprā alkohola reibumā. Gribas palīdzēt cilvēkiem. Kad pats vēl mācījies Lūznavas tehnikumā, bieži stopojis no skolas uz mājām un otrādi. Pēc Māra domām, Latgalē drošāk ir gan stopot, gan arī uzņemt stopotājus. Viņš man paskaidroja, kā tikt līdz Rogovkai un kā pēc tam atpakaļ uz lielceļa Rēzekne – Kārsava.
Nelielu gabalu pagājis, nostopoju kādu auto. Divas sievietes, kuras nevēlējās, lai viņu personības tiktu atklātas, aizveda mani līdz pašai Rogovkai un pat līdz Znūteņiem. Pa ceļam viņas pastāstīja, ka saviem bērniem nemācot nestopot, taču bērni paši zinot, ka stopot ir bīstami, īpaši sievietēm. Agrāk, viņuprāt, stopot ir bijis drošāk nekā mūsdienās. Pašas parasti uzņemot mašīnā bērnus, it īpaši skolniekus, un, protams, pazīstamus cilvēkus, ko bieži gadās kādu gabaliņu pavest.
Tad, jau ejot no Rogovkas uz Mežvidu pusi, nostopoju Andri Y , kurš ar ģimeni brauca uz Rēzekni. Viņš pastāstīja, ka jaunības gados bieži nācies stopot. Andris atzīst, ka bērniem nav teicis, lai nestopojot, liekas, bērni paši saprot un apzinās risku un vieni nekad nestopo. Savukārt Andra sieva pastāstīja, ka viņai esot gadījies mašīnā uzņemt kādu meiteni, kura bijusi reibuma stāvoklī, un grūtākais bijis dabūt viņu laukā no mašīnas, jo meitene pa ceļam atslēgusies.
Kad biju jau uz lielceļa Rēzekne — Kārsava, nostopoju mašīnu, kurā brauca divi vīrieši. Viņi nevēlējās atklāt savu identitāti, nosauca sevi par ceļinieku pārstāvjiem. Viņi mani no Mežvidiem atveda līdz pat Kārsavai, kur es nonācu plkst. 12.00. Viņi pastāstīja, ka stopotājus ņemot bieži, nekādu lielu baiļu no stopotājiem neesot, un Latgalē nekas slikts par kādiem atgadījumiem nav dzirdēts. Uzņemot gandrīz visus, bieži gadoties paņemt arī pazīstamus. Ar smiekliem atceras, ka ir gadījies paņemt arī iereibušus cilvēkus, paliekot žēl tādu, kuri iedzēruši čāpo pa ceļu. Abiem vīriešiem gadījies redzēt stopojam jauniešus ar mugursomām, liekas, viņi ceļo ar stopiem, un patiesībā tas jau priecē, vismaz nesēž caurām dienām mājās pie datora un interneta.
No Kārsavas līdz Mērdzenei es nostopoju Viktoru, kurš pastāstīja, ka vasarā viņš redzot diezgan maz stopotāju, īpaši stundentu no Malnavas koledžas, skolas laikā viņu esot papilnam, viņi stopojot līdz Mērdzenei, Pušmucovai vai arī Ludzai.

Stopotāju pieredze
Kā ir veicies citiem maniem vienaudžiem? Uzrunāju divus.
Ilgvars PETROVS, skolnieks:
— Es stopoju tikai retas nepieciešamības gadījumā. Parasti ar vienu vai vairākiem draugiem, kad esam nokavējuši autobusu. Īpaši lielus attālumus ar stopiem nobraucis neesmu, jo nav bijis vajadzības. Un arī tāpēc, ka domāju: ko par to teiks vecāki? Lielākais attālums, ko esmu nobraucis stopojot, ir apmēram 30 km. Parasti stopotājus paņem gados jauni cilvēki, biežāk vīrieši. Uzskatu, ka vecāka gadu gājuma cilvēki no tā atturas tāpēc, ka baidās no jauniem un agresīviem stopotājiem, kuri varbūt ir pat alkohola vai narkotisko vielu reibumā. Kopā ar draugiem stopot ir drošāk un jautrāk, bet, jo vairāk stopotāju, jo mazāka iespēja, ka paņems, tā vismaz es domāju. Tas nav pats drošākais pārvietošanās veids, tāpēc iesaku stopot tikai tad, ja nav citas iespējas. Labāk lieku reizi samaksāt par biļeti sabiedriskajā transportā un justies droši, nevis iet pretī nezināmajam un stopot, lai ietaupītu naudu.
Ilze DOVGIALLO, skolniece:
— Parasti stopoju vairākas reizes mēnesī, skatoties pēc apstākļiem. Visbiežāk sanāk pastopot, kad braucu uz skolu vai pie radiem. Parasti stopoju kopā ar brāli, braucu netālu, pie 20 km. Un priecē tas, ka nereti gadās pazīstami šoferi. Visbiežāk uzņem vīrieši, sievietes — retāk. Liekas, ka vasarā nostopot ir grūtāk, jo labā laikā autovadītāji domā: lai vien tas cilvēkbērns pastaigā kājiņām. Bet ziemā, rudenī, pavasarī ir nedaudz vieglāk nostopot. Ja līst lietus, ir negants vējš, vadītāji biežāk ņem stopotājus. Stopot īpašu baiļu man nav, jo Latgalē ir nedaudz mierīgāk ar visām vadītāju vai arī stopotāju aplaupīšanām.