Spēks jāatrod sevī
Dzintra BATŅAIlga Erika BRICE ir Pasienes skolas bibliotēkas vadītāja, pirms tam daudzus gadus viņa ziedojusi pedagoģiskajam darbam šajā skolā, bet no 1975. gada arī vadījusi mācību iestādi.
— Rudenī man trīs mēnešus pēc kārtas ir svētki, — viņa smejas. — Septembrī svinu pirmā vārda svētkus — Ilgas, oktobrī — dzimšanas dienu, bet novembris sākas ar Ērikām. Kaut arī manā vārdā dokumentos savulaik pazudusi garumzīme, tomēr atļaujos svinēt kopā ar visām Ērikām.
Šogad Brices kundze svinēja dzīves jubileju — 70 gadus. Tā iekrita vienā laikā ar Saeimas vēlēšanām. Kaut arī Brices kundze ir pagasta vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja un tas viņai bija saspringts laiks, jubileja nepalika bez ievērības. — Svinējām trīs dienas, gandrīz kā agrāk kāzas Latgalē, — viņa smejas.
Kāpēc Brices kundzei ir divi vārdi? Māmiņa bija izvēlējusies vārdu Ilga, tētis uzstāja uz Ēriku, bijis arī trešais variants — Māra, tāpēc vienojās par dubultvārdu Ilga Erika. Līdzīgi bijis ar viņas brāli, kurš nosaukts par Kārli Aleksandru.
Ilgas Erikas bērnība pagājusi Istras pagastā, Ubiļas ezera krastā. Kad meitenei bija 12 gadi, ģimene pārcēlās uz Pasieni, jo mamma tika pārcelta darbā uz šejienes skolu.
Erikas kundze sevi raksturo kā izturīgu un stipru cilvēku. Visas problēmas viņa atrisina pati.
— Visi mani tuvinieki ir aizgājuši, tāpēc atliek paļauties tikai uz saviem spēkiem, — tā viņa saka. — Labi, ka ir atsaucīgi, brīnišķīgi kaimiņi, kas pieskata manu suņu un kaķu saimi, kā arī draugi. Pati izpirku sev māju, pati to iekārtoju. Visus darbus plānoju, tiem gatavojos, krāju līdzekļus. Un neesmu skopa pret tiem, kas man palīdz, tāpēc arī rezultāts vienmēr labs.
Es propagandēju ideju, ka visiem jāmīl sevi pašu. Arī Bībelē teikts: — Mīli tuvāko kā sevi pašu. Tātad vispirms sevi. Un tas nav egoistiski. Tas ir grūti, bet jāiemācās. Tie, kas sevi nemīl, bieži nespēj apslāpēt naidu un dusmas pret pasauli un citiem. Manī šāds pavērsiens notika pēc tam, kad īsā laika posmā viens pēc otra nomira mana māte, brālis un vīrs. Toreiz es domāju: — Kurš nākošais? Vai pēc 2 gadiem es? Un pārskatīju savu attieksmi pret sevi un pasauli. Kā es sevi palutinu? Vasarās atļaujos paceļot pa Latviju un apciemot radus.
Draugu izvēlē esmu konservatīva: ne tik viegli dibinu jaunus kontaktus, labāk veltu pūles tam, lai saglabātu vecos.
Ko vēl Brices kundze par sevi saka?
— Grūti sevi vērtēt. Domāju, ka esmu saticīga un izpalīdzīga. Nespēju atteikt pat tiem bēdubrāļiem, kas lūdz santīmus alkoholam... Arī dzīvniekus mīlu.
Un tagad, kā parasti, pārbaudīsim, vai Brices kundzei piemīt tās īpašības, ko grāmatā Vārdu noslēpumi nosaucis Gunars Treimanis.
— Zeme dimd zem kājām, kad Ērika uzvarošā pozā nostājas un saka: es to panākšu!
— (Smejas) Es tiešām varu panākt to, ko gribu. Tikai nevajag gribēt neiespējamo. Savus plānus un nodomus spēju realizēt soli pa solim. Piemēram, noskatu kādu labu ideju un nodomāju: — Man arī tā derētu. Kad agrāk, strādādama par skolotāju, iepazinos ar kolēģu pieredzi citās skolās, nekad labas idejas neatstāju bez ievērības, mēģināju tās īstenot savās stundās.
Protams, ne jau vienmēr Ērikām tikai uzvaras vien. Gadās arī pa sakāvei. Kāda nu dzīve bez zaudējumiem? Tādos gadījumos paskumstu un meklēju citu iespēju. Vai arī laikā atkāpjos — viss atkarīgs no apstākļiem.
Savu enerģiju cenšos ievirzīt pareizā gultnē. No kurienes enerģija 70 gadu vecumā? Es nebaidos fiziski strādāt, daudz kustēties. Dažreiz, kad no Ludzas ar autobusu tieku līdz Zilupei, tālākais ceļš — 12 km — līdz Pasienei jāmēro kājām. Pirms 2 gadiem februāra vētrā uz mājām soļoju kājām un biju priecīga un lepna par savu varoņdarbu. Palīdz arī tas, ka protu viegli pielāgoties un pārkārtoties. Cenšos neiespaidoties no neveiksmēm. Un vēl — kad aizbraucu uz Rīgu, mēdzu iegriezties kādā salonā un palutināt sevi ar jaunām procedūrām, jo mani interesē visādas jaunas lietas.
— Kāds ārējs spēks, kas varenāks par gravitācijas spēku, Ērikai palīdz uzveikt un sasniegt visu iecerēto.
— Ārējiem spēkiem neticu, — kategoriski nosaka Erikas kundze. — Ticu sev. Varbūt tāpēc, ka no agras bērnības esmu nodarbojusies ar sportu, esmu bijusi kustībā. Savulaik lēcu ar izpletni, vadīju mašīnu. Varbūt tāpēc, ka piederu pie paaudzes, kas pārcietusi karu un pēckara laiku — tie laiki visiem bija smagi, gan pieaugušajiem, gan bērniem, tie mācīja nesalūzt. Neatlaidība nāk no manis pašas.
Varbūt man palīdz aizgājušie mīļie cilvēki, jo dažreiz domās viņiem to lūdzu. Bet varbūt tieši domas par viņiem un vēlēšanās nekrist kaunā dara mani stipru, — saka Ilga Erika Brice.
— Es neesmu baznīcā gājēja. Mans Dievs ir mīlestība pret cilvēkiem. Domāju, ka visiem cilvēkiem lielākais Dievs ir viņu pašu attieksme pret apkārtējiem. Savu pasauli mēs veidojam ar domu: kā es pret viņiem, tā viņi pret mani.
— Tikai mīlestībā bieži uzgāžas miglas vāli, kas aizklāj to sauli, kuru Ērika ir pelnījusi.
Jā, tam es varbūt piekrītu. Manai mammai bija tāda nostāja: sākumā jāiegūst izglītība, mīlestība pēc tam. Bet mīlestībai mēs nevaram pavēlēt pagaidīt aiz durvīm... Mamma mani vienmēr stingri pieskatīja, deva dažādus norādījumus, interesējās par manām attiecībām. Tad arī laiks bija cits: ar zēniem draudzējāmies, bet nekādas vaļības neatļāvāmies. Skola, augstskola aizņēma prātu. Bet, kad atnāca laiks precēties, daudzas labas iespējas jau bija nokavētas... Taču mamma mani mācēja pārliecināt, tāpēc dzīvē nejutos ko zaudējusi.