Skolotājs — profesija vai aicinājums?

Pirmssvētku sarunas

Vanda ŽULINA

Ar dažādu profesiju svētkiem pēdējos gados ir izveidojusies tāda neērta situācija: tie it kā ir un it kā nav. Cilvēku atmiņā Skolotāju diena saglabājusies no padomju laikiem. Tā tika svinēta oktobra pirmajā svētdienā. Kalendāros oktobra svinamo dienu sarakstā nekādu tamlīdzīgu ierakstu nav. Izrādās, ka oficiāli Vispasaules skolotāju dienai ir noteikts datums. Tas ir 5. oktobris. Bet ieradumam, kā zināms, ir liels spēks. Tāpēc nav tik būtiski — svinēt šonedēļ, nākamnedēļ vai nesvinēt pavisam. Svētki ir tiem, kuri paši tos sev vēlas un sarīko.
Pedagoga darbs ir publiska profesija. Katrs cilvēks dažādos savas dzīves posmos ir saistīts ar skolu un skolotāju. Tāpēc Skolotāju diena varētu būt nozīmīga visiem.
Svētku priekšvakarā daži jautājumi mūsu rajona skolotājiem. Sarunā piedalās:
Solvita LOČMELE, Kārsavas vidusskolas angļu valodas skolotāja. Skolā strādā piekto gadu.
Jānis BEITĀNS, Ciblas vidusskolas vizuālās mākslas skolotājs, Mākslas skolas Ciblas filiāles izveidotājs un vadītājs. Darba stāžs pedagoģijā — 15 gadi.
Ināra EVERTOVSKA, Cirmas pamatskolas fizikas un mājturības skolotāja. Pedagoģiskā pieredze — 22 gadi. (Tikšanās ar skolotāju notika apmēram stundu pirms ugunsnelaimes Cirmas skolā, kad vēl bija saulaina un priecīga rudens diena).
Valentīna VILMANIETE, Ludzas 2. vidusskolas fizikas skolotāja. Skolā strādā četrdesmit otro gadu.

— Ja būtu jāsāk viss no sākuma, vai Jūs atkal izvēlētos skolotāja profesiju?
Solvita.
Droši vien — jā. Domāju, ka tas ir mans liktenis. Mana vecmamma visu mūžu strādājusi skolā, arī mamma ir skolotāja. Vēl kāda interesanta sakritība — mana dzimšanas diena ir 1. septembrī — Zinību dienā. Pārāk daudz likumsakarību, lai savu izvēli es uzskatītu par nejaušību. Liktenis. Vai varbūt citādi to var nosaukt par aicinājumu. Kopš bērnības zināju, ka šis darbs nav viegls, tomēr tikai strādājot sapratu, kādas ir šīs grūtības, un arī to, cik nenovērtēta ir mūsu profesija. Tomēr savu izvēli es nenožēloju.
Jānis. Atbildēšu īsi — 50:50. Vai nu es būtu neatkarīgs mākslinieks, vai mākslas skolotājs. Citi darba virzieni man nešķiet interesanti.
Ināra. Neesmu par to domājusi (tātad mums skaidrs, ka cilvēks nav šaubījies par izvēles pareizību). Katrā ziņā profilu nemainītu — viss, kas saistīts ar matemātiku vai mājturību, man tuvs.
Valentīna. Nekur citur es nestrādātu. Savu vietu redzu tikai skolā. Jau mācoties man bija skaidra nākotne — būšu skolotāja. Klases audzinātāja sirdī iesēja šaubas: — Kāpēc tāda izvēle? Vai neredzi manus sirmos matus? Tu taču vari iestāties jebkurā augstskolā! (Atestātā Valentīnai bija tikai viena laba atzīme, pārējās teicamas). Iestājos tirdzniecības tehnikumā. Bet pēc pāris dienām atgriezos no Rīgas: — Nepatīk. Nākamgad iešu uz pedagoģisko. Tāpēc vienmēr skolēniem saku: — Jums pašiem jāizlemj, ko gribat.

Pilns teksts - laikraksta lappusēs