Sētnieka darbs veido pilsētas seju

Kad bērniem jautā, par ko viņi kļūs, sētnieka profesija populārāko vidū noteikti nav. Diez vai arī tiem, kuri tagad strādā par sētniekiem, jaunībā tas ir bijis viņu sapņu darbs. Bet dzīvē ir dažādi neplānoti pavērsieni.
Un mūsu mazpilsētu nabadzīgajā darba tirgū iegūt sētnieka vietu nemaz nav tik viegli. Nesen kādā no lielajiem laikrakstiem izlasīju paziņojumu, ka bagāta firma Pierīgā izsludina pat konkursu uz sētnieka vietu. Prasības pretendentiem: godprātība, prasmes rīkoties ar tehniku, zināšanas dārzkopībā. Solīts konkurētspējīgs atalgojums. Tā, lūk!
Mēs visbiežāk par sētnieku iedomājamies tad, kad paslīdam uz nenokaisītas ietves. Vai arī tad, kad vēl caur agra rīta sapņiem tumsā dzirdam gar logu lāpstu skrapstam — sētnieks jau strādā.

LUDZĀ SĒTNIEKU PULKS VISKUPLĀKAIS
Ludzā strādā pavisam 40 sētnieki, kas kopj gan parkus, skvērus, gan pagalmus. Kā vienu no rūpīgākajām darbiniecēm F. Fiļimonovs nosauc Mariju GUITĀNI.
— Jaunībā domāju, ka tad, kad aiziešu pensijā, sākšu strādāt par sētnieci, jo, no malas raugoties, tas šķiet tāds vienkāršs un viegls darbiņš. Dzīvē sagadījās, ka nu jau 10 gadus pati šo darbu daru un tagad pošos pensijā. Skaidri zinu, ka tā nu nav pensionāru nodarbe, — stāsta Marija Guitāne.
Mariju noteikti pazīst Dagdas, Parku un Latgales ielu iedzīvotāji, kuri dzīvo pašā Ludzas pilsētas sākumā (no Rēzeknes puses iebraucot). Tas ir Marijas objekts jau vairākus gadus ar kopējo platību — ap 2 hektāri. Visus jaunības gadus Marija bija šofere RTA Ludzas filiālē, vēlāk sadzīves pakalpojumu kombinātā. Kad SPK sašaurināja darbību, Marija tur vēl strādāja visus darbus, ko vajadzēja, bet bija skaidrs — nākotnes tam nav.
Un tad piezvanīja toreizējās Namu pārvaldes meistare: ir brīva sētnieka vieta. Marija šaubījās, teicās padomāt, bet bija jāizvēlas tūlīt — objekts Liepājas un Biržas ielā jau trīs dienas neesot slaucīts. Un tā sākās sētnieka darbs. Toreiz alga bija 32 — 36 lati mēnesī, taču arī objekti mazāki nekā tagad. Vērtības ziņā tie 30 — 40 lati bija gandrīz tikpat daudz, cik tagadējie 90 — 100.
Katrā darbā ir gan plusi, gan mīnusi.
Vienmēr svaigā gaisā
Karsti vai auksti, līst vai snieg — darbā jāiet. Ja citiem svaigs gaiss tiek, cik pārskrējienā no mašīnas līdz mājai vai veikalam, tad sētnieks dabū ik rītu lielas devas. Pirmā prasība sētniekam — laba veselība un arī fiziskais spēks. Marija atzīst, ka viņa ir āra cilvēks, tāpēc tas ir pluss. Otrs pluss, ka darbā tu neesi atkarīgs no citiem un esi patstāvīgs. Īpaši, ja strādā nomalē. Lai arī sētnieka darba laiku ik pa brīdim cenšas salikt noteiktās stundās: no — līdz, darba laiku visvairāk nosaka ne jau cilvēki, bet dabas apstākļi.
Snieg vakarā. Ap astoņiem it kā putenis beidzas: Marija iet un tīra, lai rītā būtu vieglāk. Īpaši tāpēc, ka Marija strādā viena un palīgu viņai nav. Var paļauties tikai uz sevi. Ziemā parasti jāsāk četros, piecos no rīta.
Pieredzē gūtie knifiņi
Lai darbs veiktos labāk, ar laiku izstrādājas jauni paņēmieni — kaut sīkumi, bet noderīgi.
Vislabākais darba rīks ir bērza zaru slota, nevis modīgā plastmasas. Ar plastmasas slotu slaucīšana ir grūtāka, vairāk sasprindzinās mugura. Tāpēc Marija neslinkoja un bērza zarus rudenī sagrieza pati. Arī ar plastmasas lāpstu, kas gan ir salīdzinoši viegla, darbs nav ražīgs, Marija pati saka, ka tas ir kā ar tējkaroti smelt. Tāpēc Marijai ir milzīga bieza finiera lāpsta. Grūti, bet ātri. Notin plaukstas locītavu ar elastīgo saiti — un aiziet.
Ar izkapti gan bija mokas. Labi pļaut viņa neprata, vajadzēja algot cilvēku, bet pļāvēju atrast Ludzā — vesela problēma. Tagad uz 10 pilsētas sētniekiem ir viena pļaujmašīna. Ar tehniku Marija uz tu, tāpēc šis darbs nu kļuvis daudz pievilcīgāks. Pilsētnieki dažkārt apvainojas, ka zāle nav laicīgi nopļauta, bet tā parasti nav ļaunprātība — visi 10 vienlaicīgi taču nepļaus.
— Man vienmēr ir paticis, ka kopjamais objekts nav centrā, bet atrodas nomalē. Šeit apgrozās tikai šī rajona iedzīvotāji, mazāk svešinieku, un nekad neesmu piedzīvojusi, ka kāds tīši, ļaunprātīgi būtu sētnieka darbu postījis. Vienīgi pusaudžu izklaide — konteineru apgāšana — būtu sodāma.
Pa šiem desmit gadiem sakrājies nogurums, un tīri fiziski gribas atpūsties. Tāpēc pensijas laikā šis darbiņš tomēr par grūtu.

ZILUPĒ SAVA SISTĒMA
Zilupē patstāvīgā darbā sētnieka pienākumus pilda tikai viens cilvēks, pārējo darbu veic palīgstrādnieki pilsētas uzkopšanas darbos — bezdarbnieki, kurus finansē Nodarbinātības valsts aģentūra. Šāda sistēma pilsētā pastāv jau trešo gadu un ir sevi attaisnojusi. Pilsēta sadalīta iecirkņos. Par pilsētas uzkopšanu atbild Biruta Čebotare.
Katru rītu visi satiekamies, saplānojam darbus, iecirkņi sadalīti, lai varētu uzkopt visu pilsētu, — viņa stāsta. — Arī bezdarbnieku nodarbinātībā tas ir labs risinājums, cilvēki zina savu darbu, tie ir patstāvīgi pienākumi, līdz ar to arī labāk paveikti nekā gadījuma darbi.

ARĪ KĀRSAVAS SĒTNIEKIEM DARBA PIETIEK
Uzņēmumā Kārsavas namsaimnieks ir četri sētnieki, vienu sētnieku algo dome. Vecā parka uzkopšanā un citos labiekārtošanas darbos iesaista arī bezdarbniekus.
Vesela dinastija
Visilgāk, no 1990. gada, Kārsavas namsaimniekā par sētnieci strādā Anna HOMČENKO. Izrādās, ka līdz aiziešanai pensijā 10 gadus par sētnieku strādāja viņas vīrs, bet tagad — arī vedekla. Vesela dinastija. Anna pirms tam Kārsavā pēc Mežvidu kopsaimniecības izjukšanas strādāja veikalā. Viņa nenožēlo, ka darbu siltumā un, kā saka, zem jumta nomainījusi ar sētnieces pienākumiem. Vislabākais — nenormētais darba laiks un tas, ka pats atbildi par padarīto. Platība ir liela, agrāko 8 sētnieku vietā pilsētā nu ir 4. Diviem ir teritorija līdz tirgum, otriem diviem — aiz. Anna uzskata, ka var, protams, likt sētniekam atrasties savā objektā noteiktas stundas, bet tas nav pareizi un nav arī nevienam izdevīgi. Svarīgi, lai objekts ir kārtībā. Visgrūtāk ziemā klājas sētniekam, kuram jātīra laukums pie domes. Ja kārtīgi uzsnieg, divatā tas jātīra četras stundas. Varbūt tādās situācijās varētu palīdzēt bezdarbnieki.
Vēl viena ziemas problēma — lielie ielu tīrītāji sastumj sniegu uz trotuāra, sētnieks ir gandrīz bezpalīdzīgs — un visu, protams, nemaz nevar kārtīgi notīrīt.
Viss mainās arī šai darbā
Ielas Kārsavā ziemā vairs nekaisa paši sētnieki, bet bezdarbnieki. Tas sētniekam ir darba atvieglojums.
Šogad pirmo gadu nevajadzēja pašiem arī pļaut — ar trimeri izpļāva grāvjus un lielās platības. Pļaušana agrāk sievietēm radīja galvassāpes. Annas vīrs, piemēram, uzskata, ka pēc savas fiziskās slodzes sētnieka profesija ir īsts vīrieša darbs. Sieviešu ziņā būtu tikai ravēšana un citi sīki pienākumi. Tagad gan pie mums pierasts, ka šī profesija kļuvusi izteikti sievišķīga.
Kārsavas sētnieki paši sev veikalā izvēlas darba rīkus, kas ir ērtāki. Plastmasas slotas daži izmanto tikai vasarā. Sezonai visiem Kārsavas sētniekiem kopā pieteiktas 100 bērza slotas, kuras viņiem speciāli sasien. Nekas labāks kā šis senču darba rīks nav izdomāts.
Atšķirībā no agrākiem gadiem vairs nededzina rudenī sagrābtās lapas, sētnieks tās tikai savāc lielās kaudzēs.
Kārsavā kā mazpilsētā sētnieks ir centra privilēģija. Mazajās ieliņās sētnieku nav. Privātmāju apkārtni parasti kopj paši saimnieki. Ja centrā kāds īpašnieks netiek ar to galā vai vienkārši te nedzīvo, parasti apkārtni sakārto bezdarbnieki, bet nomalē tā arī paliek.
Nesen sarunājos arī ar mazpulku vadītāju I. Gasuli. Viņa stāstīja par veco Kārsavas kapu kopšanu, kas zināmā mērā ir cīņa ar vējdzirnavām. Lai arī te uzstādīts kapu krusts, kas apliecina, ka te ir vecie apbedījumi, ik pavasari kopšana jāsāk kā no jauna, jo te atkal sakrājušās drazu kaudzes.
Veco kapu kopšanā iesaista arī bezdarbniekus, tomēr tā joprojām ir viena no pilsētas problēmām, — uzskata I. Gasule.
Sagatavoja Vanda ŽULINA