UZŅĒMĒJS NEDRĪKST SNAUST

Austrumlatgales Lauku attīstības biroja rīkotajam semināram Uzņēmējdarbības uzsākšana, kas notika viesu mājā Eglaine, bija trīs daļas.

Pirmajā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) konsultante Ludmila GROMOVA izstāstīja, kas nepieciešams, lai sāktu savu biznesiņu, kādi dokumenti jāaizpilda, ar kādiem nodokļiem un nodokļu atlaidēm jārēķinās, kā atšķirt ielu tirdzniecību no izbraukuma tirdzniecības. Otrajā daļā māju saimniece Ināra MIEZE, balstoties uz savu pieredzi, uzsvēra, ka uzņēmējam visu laiku jātur roka uz dzīves pulsa un jādomā dažus soļus uz priekšu, savukārt trešajā daļā Irēna LIPSKA no Zvirgzdenes pagasta ar savu stāstījumu lika noticēt, ka neviens no mums nav ar pliku roku ņemams...

Kas  ir  saimnieciskā  darbība?

— Ja cilvēks sistemātiski un par atlīdzību nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu vai preču realizāciju, viņš ir saimnieciskās darbības veicējs. Likuma normas tādā gadījumā pieprasa 30 dienu laikā VID reģistrēties kā nodokļu maksātājam. Saņemot reģistrācijas apliecību, jūs kļūstat par nodokļu maksātāju. Saimnieciskās darbības veicējam ir tiesības pieņemt darbā līdz 5 darbiniekiem, apgrozījums — līdz 200 tūkstošiem latu.

Starp citu, sākot ar 2010. gadu, Uzņēmumu reģistrā vairs netiks reģistrētas zemnieku saimniecības un individuālie uzņēmumi, bet līdz 2011. gada jūnijam visiem esošajiem i.u. un z.s. būs jāpārreģistrējas par SIA, individuālajiem komersantiem vai saimnieciskās darbības veicējiem(zemnieku saimniecībām pēc darbības veida tuvāki ir divi pēdējie uzņēmējdarbības veids). Mainot statusu, nekas saimnieciskajā darbībā un nodokļu uzskaitē nemainīsies. Sods par nereģistrētu uzņēmējdarbību — Ls 150.

Dažos gadījumos var nereģistrēties par saimnieciskās darbības veicēju. Likums paredz: to var nedarīt, ja tiek iznomāta personīgā manta, nekustamais īpašums, transports un tiek gūts regulārs ienākums, bet nav būtisku izdevumu. Arī tad, ja jūs ražojat lauksaimniecības produkciju vai nodarbojaties ar lauku tūrismu un jūsu ieņēmumi nepārsniedz 4000 latu (šāda summa netiek aplikta ar ienākuma nodokli), var nereģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējs. Taču VID tas jāpaziņo un savu ieņēmumu uzskaite jāveic, — sacīja L. Gromova.

Viņa atgādināja par iespēju saimnieciskās darbības veicējiem (arī z.s. un i.k.) izdevumos ieraks­tīt 70% interneta abonentmaksas, mobilo sakaru izmaksu, elektrības tēriņu.

Vēl kāds atgādinājums — sākot ar 2010. gada 1. janvāri, at­skaites Valsts ieņēmumu dienes­tam būs jāsūta elektroniski, izņemot tās saimniecības, kurās nav pieejams internets. Leontīna Zelča gan paziņoja, ka Lauk­saim­nieku organizāciju sadarbī­bas padome esot iesniegu­si oficiālu vēstuli VID ar lūgumu atcelt šo prasību, jo piekļuve internetam nomaļajās lauku teritorijās vēl esot problemātiska (un dārga). Cerams, ka kāds risinājums tiks rasts.

Tirdzniecības noteikumi

Tā kā lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji aizvien biežāk pārdod preci tiešajiem patērētājiem, jāpievēršas arī dažām tirdzniecības niansēm. Ja tiek pārdota pašražota produk­cija, jāizraksta pircējam stingrās uzskaites kvīts un jāieraksta ienākumu reģistrā, cik un par kādu summu produkcija pārdota. Šīs darbības nav jāveic tad, ja produkcija tiek pārdota gadatir­gū, ielu tirdzniecībā un iz­braukuma tirdzniecībā. Šajos gadījumos kvīti izraksta tad, ja pieprasa pircējs, taču ieņēmumi vienalga jāpiefiksē savā ieņēmumu reģistrā.

Izbraukuma tirdzniecība (šo terminu bieži pārprot) ir tirdz­niecība masu pasākumos. Šajā gadījumā kases aparāts un kvīts nav obligāti. Bet, ja tirgotājs, piemēram, katru trešdienu izbrauc ar lietotajiem apģērbiem uz Rundēniem vai Ciblu, tā vairs nav izbraukuma tirdzniecība, tādēļ kases aparātam jābūt līdzi (un tas jālieto, protams).

L. Gromova pastāstīja, ka ir izstrādāts jauns Tirdzniecības noteikumu projekts, kurā būšot atvieglota ielu tirdzniecības un autoveikalu darbības atļauju saņemšanas procedūra. Šajos noteikumos speciāla sadaļa atvēlēta arī zemnieku tirdziņu organizēšanas kārtībai. 

Ināra Mieze: — Ik  pēc  3  gadiem jādomā  kas  jauns

Viesu mājas Eglaine īpaš­niece Ināra Mieze tika aicināta pa­stāstīt par savu saimnie­košanas pieredzi. Viņa teica: — Mūsu saimniecība vērtējama kā vidēji liela — nedaudz vairāk par 100 ha zemes. Sākums bija piena lopkopība. Uzcēlām kūti un šķūni. Kad piena iepirkuma cenas nokrita, domājām ko citu: kūti pārbūvējām tā, lai var audzēt cūkas. Gāja labi. Taču pēc laika arī gaļu vairs nevienam nevaja­dzēja. Tajā laikā sākām sev celt lielu māju: trīs bērni un radu saime paliela. Nav kur visus izmitināt. Bet tad, kad mājai sienas jau bija uzslietas un tā dabūta zem jumta, sapratām, ka naudas pietrūkst. Tad kāds teica: — Atveriet viesu māju! Uzrakstī­jām projektu, to atbalstīja. Tādējādi mēs dabūjām gan bezdarbniekus, gan celtniecības materiālus. Bet mēbeles? Tās uztaisītas no pašu koka. Gultas gatavas, bet nav naudas matra­čiem. Nopirkām linu audumu, sašuvām gultas maisus un piebāzām tos ar sienu. Vienu laiku viesu māja bija pieprasīta tieši tādēļ, ka piedāvājām gulēšanu uz siena matračiem, ko saucām par siena viesnīcu. Pakāpeniski mēs matračus no­mainījām. Esmu novērojusi: visu oriģinālo, ko viens tūrisma biznesā izdomā, citi ļoti ātri nošpiko, tāpēc jātur roka uz pulsa un ik pēc trim gadiem jādomā kaut kas cits.

Tā mēs paralēli lauku tūrisma biznesam ar projektu palīdzību sākām ražot kamīnmalku (visi grāvji aizauguši, tie tāpat jātīra). Pāris gadu kamīnmalku labi pārdevām uz ārzemēm, tad vairs neņēma, un mēs sākām meklēt vietējo pircēju.

Tagad piedāvājam viesību zāli... šķūnī. Izdzinām visu tehniku, iztīrījām, ieklājām koka dēļu grīdu. Izrotājam ar meijām, un tā lieta iet. Rīdzinieki, kas līdz šim svinējuši tikai kafejnīcās un smalkos galvaspilsētas restorā­nos, par šādu lustēšanos etnogrā­fis­kā stilā ir sajūsmā. Te notiek kāzas un folkloras pasākumi. Starp citu, laukos nevajag cen­sties veidot smalki un pēc pilsēt­nieku modes, jo visu to pilsētnie­ki jau ir saņēmuši un viņiem vajag vienkāršību. Ir bijuši cilvēki, kas pilnmēness naktī pa pliko skrējuši ārā un baudījuši rasu kā lielāko eksotiku.  

Ināra Mieze laipni izrādīja semināra dalībniekiem savu sētu, parādīja, kur viņi guļ, kur lustējas.

Irēna  LIPSKA: — Ja  rokas  liek  lietā...

Irēna Lipska no Zvirgzdenes pagasta ar rokdarbiem sākusi no­darboties, kā viņa saka, apstākļu spiesta — tad, kad bērniem no­plīsa drēbes un bija jāizdomā kāds interesants ielāps, kad no divām vecām jakām bija jāuz­meis­taro jauna. Tagad rokdarbi viņai ir brīvā laika pavadīšanas veids, kaut gan termins brīvais laiks šai darbīgajai un enerģis­kajai sievietei diez kā nepiestāv: viņa pagūst apkopt saimniecību, apmīļot milzīgu daiļdārzu, strādāt algotu darbu un darboties ar... visu ko, ko vienā vārdā sauc par rokdarbiem.

— Vienmēr esmu teikusi: ja atrauj rokas no (atvainojiet) vienas vietas, var izdarīt ļoti daudz lietderīga un skaista, — apgalvo Irēna Lipska. Viņa uz semināru bija atvedusi gan savas audzēknes rokdarbus — ļoti skaistus tamborējumus, gan pirts paklājiņus no zālītēm, gan kļavu lapu cepures. Platmales no krāš­ņām kļavu lapām viņa iemācīju­sies veidot tikai šovasar un šo māku demonstrēja arī semināra dalībniecēm. Interesanta ideja ļoti daudziem šķita pirts paklājiņi — ar linu auklu sastiprināti dažādu zāļu kumšķīši. Šādu paklājiņu Irēna dod saviem viesiem, kas iet pērties, lai liek to uz lāvas un sēžas virsū. Iedomājieties, kāda enerģija jūsu  ķermenī ieplūst peroties!

Nu, lūk, gan nopietna teorētis­ka informācija, gan padomi un praktiski demonstrējumi — tas viss vienā seminārā.

Dzintra  BATŅA