Projām, projām, projām... cik ilgi?

Vanda Žulina

— Ja godīgi, tad es uz Rīgu nemaz negribu, nu nepatīk man tā pārapdzīvotība un dārdzība, bet, redz, braukšu gan, — ar zināmu sarūgtinājumu pēc augstskolas beigšanas bija spiests atzīt jauns, perspektīvs ludzānietis.
Ludzas rajonu ik gadu atstāj vidusskolu absolventi — aiziet galvenokārt, lai mācītos, bet atgriežas retais. Lai kā mēs piesauktu novada patriotismu un svinīgajās izlaiduma runās aicinātu atpakaļ izlidojušos putnus, viņi atrod ligzdas citur — tur, kur ir normāli atalgots darbs specialitātē un lielākas izaugsmes iespējas.
Pirms katrām vēlēšanām dzirdam solījumus par reģionu attīstību un ekonomikas izaugsmi, taču realitāte diemžēl ir citāda.
Par to liecina fakti. Ik septembri arvien sarežģītāk ir komplektēt pirmās klases lauku skolās. Pašlaik gan būtiski palielināti pabalsti pēc bērna piedzimšanas, bet mūsu lauku ciemos vienkārši vairs gandrīz nav cilvēku, kuri varētu kļūt par jaunajiem vecākiem. Pensionāriem, kā zināms, tas neizdodas.
Daudzus satrauc visu valsts iestāžu centralizācija, pie mums paliek vien mazskaitlīgas filiāļu nodaļas — tas samazina jau tā nelielo darba vietu skaitu. Arvien sarūk cilvēkos cerības par lielo investīciju piesaisti — tas kļūst arvien neizdevīgāk — tālu no centra, maz speciālistu un konkurētspējīgu darbinieku. Apburtais loks.
Tāpēc esam nonākuši tik sadzīviski absurdā situācijā, ka jauna speciālista atgriešanās rajonā tiek uztverta kā izņēmums, nevis likumsakarība.
Neatceros, kurš ministru prezidents skaidroja, ka ekonomika valstī attīstās viļņveidīgi — iemet akmeni ūdenī, un no tā veidojas viļņi. Jo tālāk no iemestā akmens, jo vilnis šo vietu sasniedz vēlāk. Mums, šķiet, vilnis aizkavējies nedaudz aiz Rīgas rajona robežas.
Nu jau būs gads, kopš esam ES. Latgale tajā ienāca kā viens no nabadzīgākajiem reģioniem. Diemžēl nekas nav mainījies. Mēs varam vainot pašu kūtrumu, slinkumu, bet tas jau situāciju neuzlabos. Cēloņi ir citi. Lielos mērķus sasniedzot, esam palikuši tā kā malā. Visās ietekmīgajās organizācijās un firmās patiesībā ir taču tik daudz profesionālu, izcilu speciālistu no Latgales.
Vai tad visi viņi tik ļoti gribēja no šejienes aizbraukt? Šobrīd esam zaudētāji. Cik ilgi tā būs? Kāds varētu būt reāls risinājums?