Par lielvaru dzirnavās nesamaltajiem

Sibīrijas sniegos salauzti tūkstošiem likteņu, mūžīgajā sasalumā izcirstajos kapos apglabāti neizdzīvotie mūži — visdažādākie, nešķirojot tautības, nedalot pēc izglītības, profesijas vai vecuma.
Komunistiskais režīms prasīja pakļaušanos. Visiedarbīgākais līdzeklis, lai to uzturētu, — bailes. Latvijā ir divi traģiski datumi: 1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts, kad sāpju ceļš sākās arī mūsu novadniekiem.
Ļoti dažādi ir cilvēku dzīves stāsti, kas malti lielo varu cīniņā. Tāpēc piemiņu pelnījis katrs, kurš šajās likteņdzirnās saglabājis cilvēka cieņu un sirdsapziņu.

Abās ierakumu pusēs
Voldis ir jauns latgaļu puisis, viens no pieciem brāļiem dievbijīgā, trūcīgā zemnieku ģimenē. 1943. gadā viņam ir 23. Līdz šim izdevies izvairīties no iesaukšanas, jo darbs krejotavā to nodrošina. Vecākais brālis jau ir frontē — paņemts Sarkanajā armijā 1941. gadā. Tagad sākusies vervēšana vācu leģionā. Divi brāļi no Rīgas atbēguši uz mājām — domā slēpties un trauksmaino laiku pārgaidīt. Ģimene sapulcējas, lai kopīgi izlemtu, ko darīt. Sasprindzinājums milzīgs. Ja slēpsies visi dēli, sekas nav paredzamas. Bojā var aiziet visa ģimene. Vācieši neiežēlosies. Māte raud, bet pieņem tobrīd, šķiet, vienīgo pareizo lēmumu — vienam jāiet, jāupurējas citu labā. — Voldi, iesi TU, — šie mātes vārdi ir smagākie, ko zemnieku sievai dzīvē nācies izrunāt. — Es lūgšos par Tevi. Tā divi latgaliešu brāļi no draudzīgas ģimenes nonāk katrs savā ierakumu pusē. Sirds sāp par abiem. Bet ne jau viņi paši ir dzīves noteicēji. Tālākais — Dieva rokās.

Nav nācies šaut
Volda karavīra gaitas tepat Latvijā, Kurzemē. Liktenis puisi pasargā — viņu iedala saimnieciskajā daļā. Frontē pavadītajās dienās nav nācies šaut — sirdsapziņa tīra. Toties nāve skatīta vaigā daudzkārt. Zenītartilērijas lādiņi acu priekšā kā pļautin nopļauj visus savas puses pazīstamos puišus, Voldis tobrīd ir piekalnes otrā pusē. Zirgi pārvelk uz citu vietu lauku virtuves milzīgo katlu — pajūgs nokļūst apšaudē... Maz kas no visa paliek pāri. Voldis visu redz — pussolis no iznīcības. Tomēr atkal pasaudzēts. Cik ilgi vēl? Karavīri guļ šķūnī, lādiņš nokrīt starp ratnīcu un siena pantu, bet nesprāgst. Atkal atļauts dzīvot. Voldi palaiž atvaļinājumā. 10 dienas mājās. Kaimiņpagasta puisis, armijas kurpnieks, sūta uz mājām zīmīti — nežēlojiet bekonu, dabūjiet no ārsta papīru, ka izsauc uz mājām. Par šo izpalīdzēšanu Voldis saņem kurpnieka liestes un amatu — pats gan līdz šim neko tādu nav darījis, tomēr pazolēt zābakus spēj. Tas atkal ir glābiņš — nav jāiet ierakumos. Pienāk maijs. Volda daļa padodas gūstā. Kas sagaida tālāk? To neviens nezina. Bet visi ir dzīvi, jauni. Ir cerība, ka sliktāk taču nebūs.

Vorkutas pārbaudījums
Tālākais ceļš pāri plašajai Krievzemei kā visiem — lopu vagonos. Ceļa smagākais pārbaudījums — nav ūdens. Smēķētājiem — papirosu. Dažs labs gatavs par smēķi atdot pat savu silto šineli, visu, lai tikai varētu ievilkt kāroto dūmu. Braucot gar Istalsnu, Voldim izdodas izmest zīmīti savējiem: — Esmu dzīvs, kur būšu, nezinu. Šo cerības ziņu patiešām kāds atrod un aiznes uz vairāku desmitu kilometru tālo ciemu, nodod tieši mātei rokās.
Galapunkts — Vorkuta. Baraku, kur dzīvot, pagaidām nav. Tās jātaisa pašiem. Sākumā visus noliek uz ceļiem, saskaita, pārbauda. Izrādās, ka jādzīvo kopā ar kriminālnoziedzniekiem, tiem, kuri notiesāti uz 25 gadiem. Viņi te ir noteicēji: var atņemt pēdējo, var paņirgāties. Viņiem nav ko zaudēt — nāves sodu nepiespriedīs. Bads tagad ir galvenais ienaidnieks. Medmāsiņas cenšas. Reizi mēnesī dod vitamīnus. Smēķētājiem liek tos norīt acu priekšā, lai nesamaina pret pīpējamo. Tas daudzus izglābj, kaut cilvēka dzīvībai zūd vērtība. Ik rītu aiznes vairākus. Mirušo ķermeņi tiek krauti kā malkas pagales. Nāve pļauj kā ar izkapti. Barakas kurina ar akmeņoglēm, siltumu gribēdami, daudzi nosmok dūmos. Puiši grib dzert, kausē sniegu. Ja to neizvāra, bet nepacietībā izdzer agrāk, dizentērija garantēta. Bet tas lēģerī jau ir gandrīz kā nāve. Bads izmaina cilvēkus. Stiprākie izrādās rūdītie zemnieku puiši. Virsnieki aiziet pirmie. Lielai daļai tomēr izdodas saglabāt savu inteliģenci, atklājas spēcīgākie raksturi.
Voldis ilgi atceras šādu ainu: jauns, novārdzis vīrietis plēš no sava kažoka vilnu, ar pašdarinātu vārpstiņu taisa dzijas pavedienus un cenšas adīt sev zeķes. Nepaspēj. Zeķes vairs nav vajadzīgas.
Arī Voldis turas uz robežas. Pienāk brīdis, kad tā ir gandrīz pārkāpta. Viņu nosūta rakt kapu. Mūžīgajā sasalumā izcirtis ap metru dziļu bedri, viņš pats no tās vairs nevar izrāpties. Spēj vien nodomāt: — Nu, redz, esmu pats sev vietu sagādājis. Tomēr arī šoreiz nav lemts. Darbu rīkotājs sūta pārbaudīt, kur racējs pazudis. Voldi atrod, pārved uz baraku un ievieto lazaretē.
Vēlāk pārsūta uz citu vietu — tur ir siltāk, darbs zināms — jāslauc govis. Iedod nelielu krūzi un stingri nosaka: — Ja pirmajās dienās izdzersi vairāk kā vienu, būs slikti. Voldis noturas. Dara, kā likts. Bet ir daudzi gadījumi, kad organisms neiztur pēkšņo pārmaiņu. Par apkārtējiem vietējiem iedzīvotājiem, personālu Voldis atgriezies neko sliktu nestāstīja. Viņi paši dzīvoja pusbadā, lielākā daļa paši tiesāti vai agrāk izsūtīti.
Pēc 18 mēnešiem pienāk ziņa, ka var atgriezties mājās. Gandrīz neticami, ka viss varētu būt beidzies. Līdzi iedod dažas voblas. Trīs nedēļas tā ir gandrīz vienīgā iztika. Bet tas vairs nešķiet briesmīgi. Ceļš taču ved uz mājām!
Ludzas stacijā izkāpis, uz mājām viņš skrien. Pašam tā liekas. Patiesībā jaunais vīrietis lēni velkas. Viņam ir 27 gadi, bet sver viņš 40 kilogramus.
Māte sagaidīja abus dēlus — no abām frontes pusēm. Visas asaras bija izraudājusi — Voldi taču pati nāvē aizsūtījusi. Bet bija lūgusies un cerējusi. Varbūt līdzēja. Pēc dēla atgriešanās viņa nodzīvoja tikai divus gadus — pārāk daudz bija pārciests.
Un tomēr pēc visa notikušā viņa atgādināja bērniem savus principus: neatriebies un nelādi, lūgšanās svētī savus draugus un ienaidniekus. Dzīve pati noliks visus savās vietās.
Lūk, tāds likteņstāsts. Viens no daudziem. Šoreiz caur nelaimi laimīgs, jo izdevās izdzīvot, izveidot ģimeni, izaudzināt bērnus un mazbērnus.
Bet daudziem tā nepaveicās. Viss apstājās toreiz, četrdesmitajos...
Rīt Lielā Piektdiena. Piemiņas diena. Atcerēsimies viņus, kas izgāja nometņu elli, kas, izrauti no mājām, devās nezināmajā tālumā, visus, kuri cieta un izdzīvoja, visus, kuri brīvību nesagaidīja...