Optimisms ir 2. mežvidu skolas dzinējspēks
Rīt Mežvidu 2. pamatsko¬las svin 85. dzimšanas dienu un rīko jubilejas svinības.Tā jau ir tradīcija: kopš 1991. gada ik pēc pieciem gadiem kopā pulcējas bijušie absolventi, pedagogi — visi, kuri jūtas piederīgi Mežvidu 2. pamatskolai. Kā atzīst direktors Juris ZELČS, ja akreditācija ir skolas darba oficiālais novērtējums, tad jubileja atklāj, cik dziļas pēdas skola atstājusi cilvēku sirdīs. Gatavošanās lieliem svētkiem liek sasparoties, saposties, izvērtēt piecu gadu rezultātus, papildināt skolas vēstures pētījumus.
— Ja jau rīkojam jubileju, tas nozīmē, ka dzīvojam pilnskanīgi un domājam par nākotni, — uzskata direktors. — Lai cik veiksmīga karjera cilvēkam veidojas, lai mainās viņa dzīves vieta, mūsu mazā skola katram asociējas ar bērnību, un te vienmēr gribas atgriezties. Jubilejās satiekas vairāki simti cilvēku no dažādām paaudzēm, un mūs visus vieno piederība šai skolai.
Vidusskolās absolventu salidojumi tradicionāli notiek biežāk, bet mēs tiekamies jubilejas reizēs — tāpēc tas ir liels notikums visiem apkārtnes cilvēkiem.
Kas mainījies pēdējā piecgadē?
Demogrāfiskā ziņā Mežvidi nav izņēmums vai plaukstoša oāze uz Latgales fona. Arī Ranču pusē dzimst maz bērnu. Skolā patlaban ir 50 skolēni, iepriekšējās jubilejas laikā bija vairāk. Pedagogi priecājas par to, ka skolā ir visas klases, lai arī dažas — apvienotās. Šogad skolu pabeigs 11 bērni, protams, pirmā klasīte būs mazāka. Tātad skolēnu skaits samazināsies.
Tomēr direktors ir pārliecināts, ka nākotne skolai ir: — Viss notiks. Esmu lasījis, ka arī citur Eiropā ir mazas skolas. Kāpēc bērnam, ja viņš dzīvo te, būtu jābrauc mācīties kaut kur citur? Un vai tiešām Latgalei kopumā ir jau nolemta bēdīga izmiršana? Ceru tomēr, ka mainīsies arī valdības reģionālā politika.
Skolā ir apsvērtas iespējas veidot kādu alternatīvu variantu, lai varētu piesaistīt skolēnus no plašākas apkārtnes, piemēram, veidot kristīgo skolu. Bet katrā mācību iestādē tagad ieinteresēti paturēt savējos, tāpēc diezgan utopiski būtu cerēt, ka pēkšņi te visi vedīs savus bērnus no tālienes.
Lai kādu vērienīgu projektu iesāktu, tam nepieciešami lieli līdzekļi. Direktors ir bijis skolās, ko atbalsta ārzemnieki, bet tas ir īslaicīgs risinājums. Mežvidu pagasta padome finansē skolas pastāvēšanu — paldies par to. Prasīt no viņiem vairāk ir neiespējami. Tāpēc skola strādā ar tik bērniem, cik to ir, un sasniedz apbrīnojami labus rezultātus.
Mežvidiem nevaram pārmest provinciālismu, iesīkstējušus uzskatus vai stāvēšanu uz vietas.
Pēdējos gados skolas darbā akcents likts uz humāno pedagoģiju, izcilā krievu skolotāja Šota Amonašvili metodēm. Šīs pedagoģijas piekritējs ir pats direktors, to labprāt izmanto skolotāji. Pat tie, kuri sākumā bija visai skeptiski, ir atzinuši: — Rezultāts ir apbrīnojams, bērni atraisās, kļūst drošāki, atklāj savus talantus.
Mežvidos pieredzes apmaiņā uzņēma humānās pedagoģijas Latgales laboratorijas grupu — 20 cilvēkus. Ja ņem vērā, ka skolā strādā 12 skolotāji, tad saprotam, cik atbildīgs bija šis brīdis. Izdevās.
— Mūsu sabiedrotie ir interesanti cilvēki Latvijā, Krievijā un citās zemēs, saņemam unikālu literatūru.
Pavisam jauna metode ir teātra sports jeb improvizāciju teātris, kad bērni izspēlē dažādas dzīves situācijas. Notiek pat tādi turnīri, arī pie mums Latgalē. Visa humānās pedagoģijas būtība balstās pavisam uz citu pieeju mācīšanas un audzināšanas procesā. Protams, mēs izmantojam šīs pieejas elementus, taču arī tas padara darbu daudzveidīgāku.
Skola pierāda sevi
Vides projekti, pārgājienu apraksti, skolēnu jaunrade, visas olimpiādes — tikai daļa no tiem darbiņiem, kuros mežvidieši sevi pierāda, lieku reizi atgādinot, ka skolas skaitliskais lielums nav noteicošais faktors darba rezultātā.
— Esam optimisti un apliecinām sevi ar darbiem, — atzīst skolotāji.
Gandrīz katru gadu kolektīvā iesaistās kāds jauns cilvēks ar savām idejām: atnāk, iesakņojas un paliek — tātad domā par nākotni.
Vīrietim direktoram ir savas priekšrocības
Juris Zelčs, direktors, turpina skolas vadītāju vīrišķīgo sarakstu — ar vienu izņēmumu visi skolas pārziņi un direktori ir bijuši vīrieši.
Ar zelta burtiem skolas vēsturē ierakstīts Aleksandra Bartkeviča vārds. Viņš vadīja skolu no 1944. līdz 1962. gadam, vadīja jaunās (tagadējās) skolas ēkas būvniecību. Skolas celtne palikusi kā piemineklis šī cilvēka darbam.
Dominiks Matisāns bija direktors no 1964. līdz 1991. gadam, pēc viņa stafeti pārņēma Juris Zelčs, krievu valodas skolotājs.
Juris pats ir salnavietis, beidzis Kārsavas vidusskolu un Daugavpils Pedagoģisko institūtu. 2. Mežvidu pamatskola ir viņa pirmā un vienīgā darba vieta.
Kolēģi Juri raksturo kā ļoti korektu, apdomīgu, ar nosvērtu darba stilu. Direktors nekad nepaceļ balsi, visas problēmas risina mierīgi.
Viņš pats atzīst, ka, nelielā kolektīvā strādājot, nevienu lēmumu nedrīkst pieņemt formāli, nedrīkst arī to pateikt pārāk stingri.
Vīrietim direktoram ir savas priekšrocības, kas saistāmas ar vīriešiem tipiskām rakstura īpašībām. Vīrietis parasti nav tik sīku¬mains, skatās uz visām lietām globālāk, varbūt tik daudz nesatraucas par mazsvarīgo. Holandē, piemēram, gandrīz visi direktori ir vīrieši.
Par mežvidiešiem Jurim Zelčam radies savs priekšstats: nopietni cilvēki ar lielu atbildības sajūtu. Te ļoti dzīvas latgaliskās tradīcijas. Tāpēc ir svarīgi, lai te vienmēr būtu sava skola, bērni un jaunatne.
Apsveicam skolas kolektīvu jubilejā!
2. Mežvidos pabija Vanda ŽULINA