Nu mīlu es savu ludzu!

Sākums
Līga KONDRĀTE:
— Bija 1997. gads. Es strādāju mākslas skolā, Ēriks — lauksaimniecības konsultāciju birojā nodarbojās ar netradicionālo lauksaimniecību. Un tūrisms bija viena no netradicionālās saimniekošanas nozarēm. Visā Latvijā šai jomā jau notika zināma rosība, bet Ludzas rajons tūrisma kartē bija kā balts plankums. Tajā laikā valsts līmenī tūrismam parādījās vairākas atbalsta programmas. Mēs ieinteresējāmies, gribējās kaut ko sākt, bet pašiem pieredzes nekādas. Taču uzņēmība un optimisms mums laikam bija. Gājām ar savu priekšlikumu veidot Ludzas tūrisma aģentūru pie toreizējā pilsētas domes priekšsēdētāja Ojāra Strazda. Kaut daudzi nesaprata un nenovērtēja tādas iestādes nepieciešamību, viņš ideju atbalstīja. 1997. gada 22. novembrī aģentūra reģistrēta kā bezpeļņas organizācija, biedrība, ko vēlāk pēc Komerclikuma reformas pārreģistrējām par SIA, kas dod plašākas darbības iespējas.
Dibinot uzņēmumu, dome ienāca tajā ar savām kapitāldaļām, tas ir, ēku, mēs kā privātpersonas ieguldījām savas kapitāldaļas, klāt nāca rajona padome un Zilupes dome.
Ludzānieši varbūt vēl atceras, kas tagadējās tūrisma aģentūras telpās agrāk atradās — mēbeļu veikala noliktavas. Kad ienācām šai namā, tas jau vairākus gadus bija stāvējis tukšs. Grausts. Vārda tiešā nozīmē sākām no nulles. Pa šiem gadiem piedzīvots viss: gan neizpratne, gan mūsu darba noliegšana, gan veiksmes, gan neveiksmes, finansiālā ziņā vienmēr esam kāvušies ar nabadzību. Bet tomēr. Paskatoties atpakaļ, es saku: bija vērts. Gandarījums ir. Ja tagad laiks atgrieztos atpakaļ, es būtu gatava atkal sākt visu no jauna. Varbūt savādāk. Bet tas ir nepieciešams.

Redzēt ir ko, bet tūrists jāpievilina
Padomju laikā bija sava tūrisma stratēģija, izveidots lielo atpūtas bāzu tīkls un maršruti. Ludza bija iekļauta vienā no šiem maršrutiem, un galvenais atbalsta punkts te bija muzejs. Ludza bija vieta, kur iegriezties pa ceļam.
Kad sistēma mainījās, mēs palikām ne jau ceļa vidū, bet nomalē. Mums nav pasaulslavenu objektu, tāpēc ļoti jāpiestrādā, lai pievilinātu šurp tūristus.
Esmu jau vairākkārt to teikusi un ar katru gadu pārliecinos, ka ir tikai viena iespēja: mēs varēsim piesaistīt tūristus tikai tad,ja strādāsim visi kopā: pašvaldība, uzņēmēji, izglītības iestādes, kultūras darbinieki.
Nevar pastāvēt viena izcili labi iekārtota viesu māja nesakārtotā apkārtējā vidē bez laba piebraucamā ceļa. Jā, tas var piesaistīt atsevišķus cilvēkus, bet ne pastāvīgu tūristu plūsmu. Vēl joprojām ir maldīgs uzskats, ka tās ir tikai atsevišķu uzņēmēju peļņas intereses. Nu nav tā! Pasaulē tas sen jau pierādīts: ja pilsētā ierodas tūristu grupa, viņiem vajag ne tikai naktsmītnes, cilvēki taču arī kaut kur paēdīs, iegriezīsies veikalā, apmeklēs muzeju. Bet, lai cilvēki būtu ieinteresēti braukt, vajadzīga informācija: kartes, bukleti, ceļa norādes, informācijas stendi dažādās tūrisma izstādēs un gadatirgos. Nepieciešama laba reklāma. Tēla veidošana un mārketings ir viens no svarīgākajiem informācijas centra uzdevumiem. Pie tā esam visus šos gadus ļoti daudz strādājuši. Karšu, bukletu, atklātņu komplektu veidošana, piedalīšanās visos iespējamajos gadatirgos un izstādēs aizņem daudz laika, protams, galvenā funkcija ir un paliek informācijas vākšana, apkopošana un sniegšana tūristiem un visām organizācijām, kas to pieprasa.

Būtiska ir iekļaušanās kopējā novada apritē
Ir utopija iedomāties, ka tūrists brauks pāri visai Latvijai tieši pie mums. Neesam diemžēl tik slaveni kā Rundāles pils. Tāpēc arī viens svarīgs priekšnoteikums — iekļauties kopējā valsts un reģiona tūrisma sistēmā, lielākos maršrutos. Tieši tāpēc drīz pēc Tūrisma informācijas centra (TIC) dibināšanas iestājāmies asociācijā Lauku ceļotājs, Latvijas TICu asociācijā, iekļāvāmies Latgales tūrisma asociācijas darbā. Izmantojām visas iespējas, lai atgādinātu par sevi.
Ilgu laiku biju Latgales tūrisma asociācijas vadītāja. Tas gan bija sabiedrisks pienākums, bet mūsu centram deva daudz tieši kontaktu un atpazīstamības ziņā. Pēdējos gados biju arī Tūrisma attīstības valsts aģentūras Latgales biroja vadītāja. Šobrīd mums ir ļoti laba sadarbība ar kolēģiem Latgalē un citos novados, arī ārzemēs.
Tagad mūsu rajons Latvijas tūrisma kartē vairs nav baltais plankums, Ludzu pazīst un labprāt šurp grib braukt.

Ir, ko rādīt
Atceros, kā ir bijis. Vakarā iebrauc cilvēki, ienāk aģentūrā, sakrauj somas un jautā pēc naktsmītnēm. Bet mums nav, ko piedāvāt. Viesnīcas Ludzā ilgu laiku nebija. Viesu mājas rajonā tikai dažas. Un tur vēl jānokļūst. Pati pirmā un kādu laiku vienīgā viesu māja bija Ezerzemes Raipolē.
Dari, ko gribi. Cilvēki nesaprot, kā pilsētā var nebūt viesnīcas. Labi, ka šī situācija ir uzlabojusies.
Pašlaik visā rajonā oficiāli ir 23 naktsmītņu vietas un būs vēl. Var pat piedāvāt izvēli — lauku māja, viesnīca, hostelis skolas internātā, kempings, atpūtas bāze. Attīstība ir acīmredzama.

Finanses
TIC pats par sevi nekad nekur pasaulē nav devis lielu peļņu, tā darbu finansē parasti pašvaldības. Pie mums ar to ir bijušas problēmas. Saprotams, mūsu pašvaldības ir nabadzīgas. Naudas deķīti katrs velk uz savu pusi, un tūrismam pārskaitīt kādu summu it kā nav nemaz pirmā nepieciešamība. Paldies tām pašvaldībām, kas mūs atbalstīja.
Šobrīd TIC strādā tikai viena darbiniece Anita Mortuzāne. Jauna, atbildīga meitene, kas atnāca mums palīgā, kad es ar saviem darbiem nevarēju tikt vairs galā. Anita izaugusi par labu speciālisti. Negribētos, ka viņa aiziet, bet vai ilgi cilvēks strādās par minimālo atalgojumu?
Man šogad piedāvāja darbu Ludzas pilsētas domē. Oficiāli amats saucas: pilsētas domes sabiedrisko attiecību menedžeris, bet amata apraksts atbilst tūrisma speciālista darbam. Tā nu pašlaik Anita vairāk nodarbojas ar rajona, es — ar pilsētas tūrisma problē¬mām. Visu šo laiku uzticīga uzņēmumam ir bijusi grāmatvede Ludmila Grebeža. Tieši Ērika un Ludmilas profesionalitāte noturēja aģentūru virs ūdens.
Šobrīd esam neziņas priekšā, kā TIC darbosies pēc reformas. Skaidrs ir viens — būs, ko darīt, bet, kā tas oficiāli notiks, vēl nezinām. Tā kā ģimenē ar tūrisma idejām, jāsaka, esam saslimuši, tad arī pašu uzņēmējdarbība saistās ar tūrismu: par savu lielāko veiksmi un gandarījumu uzskatām Ludzas Amatnieku centru. Arī turpmāk strādāsim, lai pilsētā un novadā būtu arvien vairāk labu tūrisma piedāvājumu. Tuvākajā nākotnē būs nopietni jādomā par Ludzas vecpilsētas tēlu.
Godīgi sakot, mūsu darbs bieži atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Visi saprot, ka tūrisma attīstība ir viena no perspektīvām, bet, tikko saskaramies ar realitāti, ka jāstrādā kopā, tā sākas...
Bet, neskatoties uz visu, man šis darbs devis daudz prieka.
Nu mīlu es savu Ludzu, ko tur padarīsi. Man ir svarīgi, lai Ludzas vārds pozitīvi izskanētu Latvijā un Eiropā.

Ēriks KONDRĀTS:
— Šie desmit gadi ir bijuši bagāti. Paralēli darbam tūrismā mēs esam uzņēmējdarbības atbalsta centrs. Īpaši sākuma posmā tas bija ļoti svarīgi. Esam daudziem cilvēkiem palīdzējuši veiksmīgi uzrakstīt projektus, lai varētu sākt uzņēmējdarbību un piesaistīt Eiropas Savienības finanšu līdzekļus. Apjomi bijuši milzīgi, kopā visos šais projektos uzņēmēji ir apguvuši vairāk nekā 2 miljonus latu, lielākā daļa no tiem — arī tūrisma biznesā.
Pluss ir tas, ka tieši pie mums uzņēmējdarbības iemaņas ieguvuši vairāki cilvēki, kas tagad veiksmīgi veido savu karjeru.
Tūrisma biznesā šobrīd ir liela konkurence starp reģioniem, rajoniem, atsevišķiem objektiem. Konkurence ar katru gadu pieaugs.
TIC īpaši šo procesu ietekmēt nevar. Mūsu uzdevums — rekla¬mēt pašmāju tūrisma produktus, visu laiku uzturēt interesi par tiem.
Ir pieļautas arī globālas kļūdas. Kopš 90. gadu beigām Latgali pozicionē kā Zilo ezeru zemi. Bet lielākā daļa ezeru nav pieejami, zivju resursi samazinās. Lietuva šai ziņā mūs izkonkurēs. labi, ka šobrīd esam aptvēruši, ka lielākā mūsu vērtība Eiropā ir senās amatu prasmes, folklora.
Nākotne TIC būs, neatkarīgi no tā, vai pašvaldības mūs finansēs.