No kārsavas līdz francijai . . .

Pasaku vietā — šahs
Kā stāsta Gunārs Lelis, domas par to, ka dēls varētu kļūt par vienu no spēcīgākajiem jaunajiem šahistiem Latvijā, pirms desmit gadiem viņam pat prātā nevarēja ienākt. Bērnībā Edgars bieži slimoja, un, lai viņam nebūtu skumji gulēt gultā, māmiņa lasījusi pasakas. Taču tad, kad pasakas bija apnikušas, Gunārs ierosinājis dēlam mācīties spēlēt šahu. Edgaram toreiz bija tikai četri gadi, taču priekšlikums ļoti iepaticies, un drīz vien viņš jau apguvis šīs spēles pamatus.
— Strādāju Valsts robežsardzē, mans vaļasprieks ir šahs. Protams, nav jau tā, ka mūsu ģimenes dzīvē ir tikai viens izklaides veids. Visi kopā nereti dodamies izbraucienos pie dabas, šogad bijām domājuši aizbraukt uz Numerni paslēpot, taču nesanāca. Bet mēs neskumstam, tepat Kārsavas pusē ir daudz skaistu vietu, un distanču slēpošana mums labāk padodas.
Taču jau 10 gadus mūsu ģimenes dzīvi pamazām ir pārņēmusi šaha spēle. Bieži vien tiek diskutēts, kas tad ir šahs — sports vai zinātne. Manuprāt, tas ir gan viens, gan otrs.
Esmu pabeidzis Daugavpils Pedagoģisko institūtu, mana specialitāte — fizkultūras skolotājs. Šajā jomā esmu nostrādājis 8 gadus. Taču visu šo laiku šaham manā dzīvē vienmēr bijusi sava vietiņa. Strādādams Malnavas tehnikumā, vadīju šaha pulciņu. Sapratu, ka arī citiem bērniem varu iemācīt šaha spēli, tāpēc nolēmu, ka arī skolā vajadzētu izveidot šaha pulciņu. Un tā jau 4 gadus Kārsavas vidusskolā darbojas jauno šahistu pulciņš. To pārsvarā apmeklē jaunāko klašu skolēni, taču tie, kurus šī spēle ir saistījusi un ieinteresējusi, vairs no tās nešķiras. Pēc manām aplēsēm, no 10 bērniem, kuri sāk nodarbības pulciņā, vidēji 6 paliek un nodarbojas ar šahu nopietni. Tagad varētu teikt, ka Kārsavā aug jauna stipru šahistu grupa.

Mācīsies vidusskolā, tad uzvarēsi tēti
Vēl pirms pāris gadiem šos vārdus Gunārs bija teicis Edgaram. Taču tēva pareģotais piepildījās daudz ātrāk, un tagad, būdams 7. klases skolēns, Edgars jau bez lielām pūlēm uzvar savu pirmo treneri un skolotāju. Tagad, kad tik daudz jau ir paveikts, dēla pirmie soļi šahā šķiet tikuši sperti tik sen. Taču īstenībā pagājis pavisam nedaudz laika.
— Piedaloties Rīgas Viļņu rīkotajos kompozīciju risināšanas konkursos, Edgars pamazām aizvien vairāk ieinteresējās par šo spēli, turpina Gunārs. — Man kā viņa pirmajam skolotājam bija svarīgi, lai šī aizraušanās nekļūtu par apgrūtinājumu vai piespiedu nodarbošanos, bija jāpanāk, lai spēle viņu ieinteresē un aizrauj. Protams, pasaulē ir daudz iespēju, kā pavadīt brīvo laiku, taču man negribējās, lai dēls to izniekotu nelietderīgi. Edgaram šahs iepatikās, lai gan bija arī periods, kad spēle bija palikusi it kā otrajā plānā, taču šahs viņu nelaida vaļā, un interese drīz vien kļuva vēl stiprāka. Domāju, ka tas saistīts ar vēlēšanos sasniegt aizvien augstāku līmeni. Sākts taču bija no pašiem pamatiem. 1. klasē Edgars savā vecuma grupā izcīnīja pirmo vietu Ludzas rajona bērnu šaha turnīrā. Tam sekoja daudz dažādu sacensību gan rajona, gan reģiona, gan valsts līmenī. Mums ir ļoti labas attiecības ar vienu no Latvijā spēcīgākajiem jauniešu šaha klubiem — Maltas šaha klubu. Edgaram tagad ir pirmā sporta klase šahā, un viņš var piedalīties republikāniskajās sacensībās. Taču, vērojot Edgara un citu talantīgāko zēnu panākumus, sapratu, ka viņiem nepieciešams stiprāks treneris. Uzzinājuši, ka Rēzeknē dzīvo starptautiskās klases meistars šahā Valērijs Žuravļovs, abi ar Edgaru devāmies pie viņa. Šahists, kurš vairākas reizes spēlējis ar pašu Mihailu Tālu, piekrita spēlei ar Edgaru. Viņš bija patīkami pārsteigts par zēna spējām un piekrita viņu trenēt. Tā katru nedēļu mēs mērojām ceļu uz Rēzeknes šaha klubu. Mazliet vēlāk Edgaram pievienojās arī citi jaunie šahisti no Kārsavas, pagājušajā gadā jau pieci. Tagad treneris reizi nedēļā brauc uz Kārsavu un pēc stundām trenē zēnus.

Šahs nav sarežģīta spēle
Tā uzskata Edgars, taču piebilst, kā jebkurā jomā, arī šahā, ir nemitīgi jāpilnveidojas. Šai spēlei ir dažādi līmeņi, un, jo tālāk tu tiec, jo ir interesantāk.
—Mani šī spēle aizrauj. Sākumā es to iemācīju draugam, un tagad lielākā daļa manu klasesbiedru prot spēlēt šahu. Nav jau tā, ka esmu ieracies spēlē ar galvu, tā man vienkārši patīk. Kopā ar draugiem spēlējam gan basketbolu, gan futbolu, ja laukā labs laiks — dzīvojamies pa āru. Taču, ja ir auksti vai līst, tad gan ir patīkami uzspēlēt kādu partiju, pakustināt smadzenes. Daudzi mani vienaudži aizraujas ar datorspēlēm, es arī dažreiz uzspēlēju, taču mani tās kauju spēles īpaši nevilina. Esmu mēģinājis spēlēt šahu ar datoru, pagaidām tas mani uzvar, jo uzlikta augstas klases programma. Gan jau kādu dienu arī dators cietīs sakāvi, — ir pārliecināts Edgars. — Arī šaha spēlē ir ļoti daudz interesantu situāciju. Tur karo divas armijas, un tu esi savas armijas virspavēlnieks — tu plāno, pats izvēlies stratēģiju. Lai gan tiek uzskatīts, ka šahs ir prāta spēle, taču arī fiziski ir jābūt stipram, jo nereti spēle var ilgt līdz četrām stundām . Tiesa, tās laikā var piecelties, izstaipīt kauliņus, taču viegli nav. Arī bez stresa neiztikt. Man tāds neliels lampu drudzis parasti piemetas pirmajās spēles minūtēs, vēlāk nomierinos, un tad jau spēle aizrauj — nav laika domāt par uztraukumiem. Pirmo reizi uz šaha sacensībām Rīgā braucu 10 gadu vecumā.
Atceros, ka tur nekādi nevarēja ielāgot, ka ir tāda pilsētiņa Kārsava, jauca ar Krāslavu. Tagad, kad no mūsu pilsētas nāk jau vairāki spēcīgi šahisti, Rīgā zina, kur atrodas Kārsava.
Sacensības, dažādi turnīri notiek gandrīz vai katru nedēļu. Bieži braucam spēlēt uz Maltu, taču svarīgākās ir trīs sacensības, kurās cenšos vienmēr piedalīties. Tas ir Latvijas skolēnu čempionāts Rīgā, kā arī pusfināli un, ja labi nospēlē, arī fināli Rīgā. Tie ir tādi atbildīgākie starti visa gada laikā. Protams, visa mana dzīve nav tikai šahs, skolā man patīk matemātika. Esmu ievērojis, ka rajona matemātikas olimpiādē piedalās ļoti daudz šahistu.

Šovasar Edgars šahu spēlēs Francijā
Pavasara brīvlaikā savā vecuma grupā Edgars kļuva par Latvijas čempionu un ieguva tiesības piedalīties Pasaules šaha čempionātā, kas notiks šovasar Francijā. Tas nozīmē, ka pirmo reizi mūžā 2 nedēļas viņam nāksies pavadīt tik tālu no mājām. Edgara māmiņai Ingūnai katra dēla atbildīgā spēle ir uztraukumu laiks.
— Turam īkšķus par Edgaru, — Ingūna stāsta. — Morāli dēlu sacensībām gatavo tētis, bet es allaž uztraucos par Edgara veselību. Spēle viņiem ir galvenais. Reiz uz atbildīgām sacensībām Edgars devās ar 38 grādu temperatūru. Taču kopumā esmu priecīga, ka mums ir tāds tētis, kurš tik daudz laika velta savam dēlam. Vecāku piemērs ģimenē ir galvenais. Ja bērns redz, ka tētis neko nedara, ne ar ko neaizraujas, izņemot televizoru, viņu nekas neinteresē, tad arī bērns necenšas atrast sevi. Gunārs ir ļoti apņēmīgs un atbildīgs cilvēks, un mūsu dēlam viņš ir iemācījis daudz dzīvē nepieciešamā.
Bet Gunāram tagad arī ir mērķis — viņš ļoti gribētu doties kopā ar dēlu uz pasaules čempionātu, jo divatā būtu drošāk. Diemžēl apmaksāta tiek tikai čempionāta dalībnieka uzturēšanās un ēdināšana. Ceļš jau ir par savu naudu. Lai abi Leļi varētu aizbraukt, nepieciešama diezgan liela naudas summa. Taču Gunārs nenolaiž rokas un cer, ka līdzekļus izdosies atrast.
Kārsavā un rajonā ir daudz atsaucīgu cilvēku, kuri saprot, ka mūsu jaunatnei ir jādod iespēja attīstīt savas spējas. Jaunos šahistus atbalsta gan Ludzas rajona Bērnu un jauniešu centrs, gan šaha klubs Kaīsa, gan Kārsavas vidusskolas vadība, gan pilsētas dome, gan rajona padome. Gribētos, lai arī mūsu biznesa cilvēki dotu savu ieguldījumu darbā ar jauniešiem, jo tieši viņi ir tie, kuri jau drīzā nākotnē iesaistīsies valsts politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Latvijai ir vajadzīgi izglītoti un gudri cilvēki, — tā Gunārs Lelis.