Neredzu lēmumus, par kuriem man būtu jākaunas
Sergejs TIMOFEJEVSPamazām tuvojas noslēgumam ceturtais Valentīnas LAZOVSKAS valdīšanas gads. Pēc Jaungada sāksies priekšvēlēšanu cīņas, bet pagaidām vēl ir laiks mierīgi atskatīties atpakaļ un novērtēt paveikto.
— Ko, jūsuprāt, esat ieguvusi un ko zaudējusi, kļūdama par domes priekšsēdētāju?
— Ko ieguvusi? Visupirmais — pašlaik pilnīgi orientējos valsts budžetā. Pirms tam man kā uzņēmējai nebija jāstrādā ar valsts budžetu. Otrkārt, esmu ieguvusi daudz informācijas par to, kas satrauc pilsētniekus. Staigājot pa pilsētu tāpat vien, problēmas uztver virspusēji, šodien es tās redzu pavisam no citas puses. Bet zaudējusi esmu informāciju, kas saistīta ar uzņēmējdarbību, jo domē saskāros ar citām problēmām.
— Vai, pēc jūsu ģimenes un draugu domām, jūs esat stipri mainījusies šai laikā?
— Mani draugi saka, ka es neesot mainījusies — kāda bijusi, tāda esmu. Bet vīrs saka, ka mājās mani gandrīz neredzot. Bērni jau paspējuši izveidot savas ģimenes, un man ir arī mazbērni. Manu darba pienākumu dēļ ar ģimeni tikties iznāk retāk.
— Ko, strādājot domē, jums izdevies paveikt pilsētnieku labā?
— Pirmkārt, visa nauda, ko šais 4 gados investīciju veidā esam saņēmuši, nonākusi mūsu uzņēmējiem — tiem cilvēkiem, kas nodrošina pilsētniekus ar darbu un maksā viņiem algas. Otrkārt, šogad mums izdevās papildus piesaistīt budžetam 500 tūkstošus latu. Tas ir ļoti daudz, jo 2001. gadā nebija vairāk par 50 līdz 100 tūkstošiem latu. Kases ieņēmumi papildinājās, pateicoties jau realizētajiem un arī vēl realizējamajiem projektiem. Treškārt, ļoti daudz uzmanības veltījām mācību iestādēm, bērnudārziem, sabiedriskajām organizācijām un sociālajai sfērai. Ludzas 2. vidusskola nekad iepriekš nebija saņēmusi investīcijas — manā darbības laikā beidzot tās saņēma skolas rekonstrukcijai. Varbūt ģimnāzija jūtas nedaudz apdalīta, taču tur tika ieguldīta nauda iepriekšējā sasaukuma domes darbības laikā. Bet arī ģimnāzija netika pavisam aizmirsta — sakārtots stadions, strādā brīnišķīga ēdnīca, ko var izmantot gan ģimnāzijas, gan 2. vidusskolas audzēkņi un skolotāji.
— Vai ir kas tāds jūsu rīcībā aizvadītajos gados priekšsēdētājas amatā, par ko tagad būtu jākaunas?
— Neredzu tādus lēmumus, par kuriem man būtu jākaunas. Man kauns vienīgi par 1999. gadā pieņemtajiem lēmumiem sakarā ar Bio-Enerģiju, patiesi kauns. Bet manā laikā pieņemtie lēmumi, manuprāt, bija vērsti uz ludzāniešu labklājības nodrošināšanu. Ar mierīgu sirdi varu apgalvot cilvēkiem, ka savā kabatā neesmu ielikusi ne santīma. Nav iespējams visas vajadzības apmierināt 4 gadu laikā. Man šķiet, ka tomēr izdarīts pietiekami daudz. Ja katrs domes priekšsēdētājs atvēlētā pilsētas budžeta ietvaros izdarītu tik daudz, cik izdevās man, esmu pārliecināta — mūsu pilsēta attīstītos.
— Kā jums šķiet, vai jūsu darbības laikā pilsēta ir sākusi attīstīties?
— Domāju, ka jā. Redzam, kā tiek sakārtotas ietves. Paraugieties, cik brīnišķīga aina paveras parkā. Ir bērnu laukums, ir skaistas puķu dobes. Katru gadu pilsētas centrā ieklājam 1000 līdz 1200 metru asfalta. Tas ir lietderīgāk, nekā lāpīt caurumus. Galvenais — tagad noasfaltēta iela pie tirgus, kur diendienā apgrozās ap 1000 cilvēku. Lepojamies ar muzeju. Tur iegriezties ir tik patīkami. Pie mums brauc ciemos cilvēki, kas ilgāku laiku te nav bijuši, un visi ir vienisprātis: pilsēta diezgan strauji attīstās.
— Tādā gadījumā atklājiet, kādu jūs redzat mūsu pilsētu pēc gadiem pieciem, septiņiem?
— Domāju, Ludza turpinās attīstīties. Ja agrāk sūdzējāmies par to, ka pilsētā nekas netiek būvēts, tad paraugieties uz pareizticīgo dievnamu — tas tiek remontēts. Un kā mainās tam blakus esošās celtnes! Uzņēmēji sāk ieguldīt naudu nekustamajos īpašumos. Pilsēta kļūst par tūrisma centru. Mums ir muzejs. Mums tik pievilcīga daba — daudz krāšņāka nekā daudzās citās pilsētās. Ceru, ka attīstīsies arī uzņēmējdarbība. Iespējams, tuvāko piecu gadu laikā uzradīsies cilvēki, kas būs gatavi te veidot nelielus ražošanas uzņēmumus. Tiesa, tas nenotiks ātrāk, iekams Rīga nepaņems savu daļu, t. i., netiks pārsātināta. Tā kā pagaidām varam runāt tikai par tūrisma un neliela biznesa attīstību.
— Kā jums šķiet, ar ko jūsu vārds saistīsies un paliks pilsētniekiem atmiņā?
— Daļa laikam domā: atnāca lauciniece pilsētā veidot savu zemnieku saimniecību. Es te netaisījos sēt miežu vai kviešu laukus, tas ir absurds. Būtība vienkārša: vēlējos pilsētas attīstību, vēlējos piesaistīt projektus, kuri spētu dot labumu pilsētniekiem. Jo visus tos gadus, kamēr strādāju savā zemnieku saimniecībā, es intensīvi izmantoju projektus un kredītus. Nauda jau no debesīm man nekrita.
— Jūs arī tagad raugāties uz pilsētu kā uz lielu zemnieku saimniecību?
— Var jau izteikties dažādi... Kā gan es varu uz to raudzīties kā uz zemnieku saimniecību? Skatos uz pilsētu ar visām tās pozitīvajām un negatīvajām pusēm. Darbs šai pilsētā — tā ir liela uzņēmējdarbība. Šodien arī zemnieku saimniecība nav vienkārši zemnieku saimniecība, tā jau ir uzņēmējsaimniecība. Bet uzņēmējs raugās, lai uzņēmums nemitīgi attīstītos un nestu peļņu. Tāpat arī ar pilsētu. Svarīgi, lai tā attīstītos un radītu cilvēkiem darba vietas.
— Kad domes darbiniekiem tika paaugstinātas algas, jūs solījāt ik mēnesi 100 latus pārskaitīt sociālajai nodaļai.
— Es nopirku un uzdāvināju 3 kompjūterus. Viens no tiem tika nogādāts uz Baltkrievijas bērnu atpūtas un atveseļošanās nometni, otrs — uz Minsku — Valsts iestāžu darbinieku arodbiedrības padomi, trešais — Uz Brestu — sievietei, kura sekmēja mūsu sadarbības attīstību un nodarbojas ar tūrisma un sanatorijas tipa atpūtas organizēšanu. Tas izmaksāja 1600 latu. Tā bija mana personiskā nauda. Tātad es pārsniedzu solīto summu un samaksāju uz priekšu. Bez tam arī kā fiziska persona es pastāvīgi ziedoju citiem mērķiem. Uzskatu, ka atsevišķiem deputātiem un uzņēmējiem arī būtu jābūt atsaucīgākiem ziedotājiem. Tādā gadījumā iztērētā nauda vēl lielākā apjomā nāks atpakaļ. Jo visi labie darbi atmaksājas.
— Sakiet, lūdzu, vai jūs godīgi atbildējāt uz visiem jautājumiem?
— Protams, ļoti godīgi. Man nekas nav slēpjams.