Nepieticība. a. kūkojam - 65

Viktors TROJANOVSKIS

Dzejnieks, mākslinieks, režisors Antons Kūkojs 23. decembrī atskatās uz 65 mūža gadiem.
Kāds tad ir mūsu ievērojamā novadnieka veikums? Visai nozīmīgs. Šoreiz aprobežosimies ar ļoti konspektīvu viņa padarītā uzskaitījumu, jo sīkam izvērtējumam laikam būtu jāuzraksta vesela grāmata.

A. Kūkoja daudzpusība ir apbrīnojama
Valsts darbā jubilārs ir bijis Nautrēnu vidusskolas laborants, Rēzeknes internātskolas un 1. vidusskolas zīmēšanas un mākslas vēstures skolotājs, Rēzeknes Tautas teātra dekorators — uzvedumu daļas vadītājs, Rēzeknes Novadpētniecības muzeja mākslinieks, Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studijas vadītājs, Ludzas mākslas skolas direktors.
Izdevis dzejoļu krājumus Māla vezums, Vāraunieks, Sovā saimē, Mīlesteiba, Lielais Līpu kolns, Oka, Klēpis, Sāta, lirikas izlasi Kur ņemsies, spēks, prozas kopojumu Laiks katram iezīmēties, veltījumu grāmatu Rēzeknei Septiņkalne, Ludzas rajonam — Rītu pusē, lugas Troks voi nu Rogovkas, Kõzas Latgolā. Vēl tapusi neskaitāmi dažādu pasākumu scenāriji, mākslas, keramikas, dzejas, pilsētu svētkiem, katalogu teksti, dzejoļi, stāsti, esejas, tēlojumi, raksti par Latgales kulturvēstures jautājumiem, novada keramikas, citu tautas mākslas nozaru attīstības problēmām rajonu un republikas preses izdevumos. Antons Kūkojs bijis režisors divu savu lugu izrādēm, Pītera Miglinīka dzīves jubilejai, Rēzeknes 700 gadu, Ludzas 800 un 825 pastāvēšanas gadu, daudziem folkloras un etnogrāfiskiem uzvedumiem. Pats atveidojis vairākas lomas teatrī un kino. Un, cita starpā, — 29 kāzās bijis vedējtēvs un 16 kāzās — muzikants (bundzinieks).
Kā mākslinieks jaunībā sācis ar akvareļiem, piedaloties vēlāk izstādēs Latgalē, Latvijā, pat Anglijā. Gleznu līmenī veidotas vairākas viņa teātra dekorācijas. Pēc krietna pārtraukuma 1993. gadā atsācis mākslinieka gaitas. Nu jau simtos skaitāmi viņa veidotie pasteļi, atainojot Latgales dabu, ievērojamas vietas, vēsturiskos objektus un personības. Pēc viņa projektiem veidoti piemiņas akmeņi un piemiņas vietas Ludzā, Garbaros, Dekteros, Lielpujātos.

Dzimtās mājas iedvesmo jauniem darbiem
Gāžot visus nule uzskaitītos darbu kalnus, nemanot bija pienācis 2000. gada 29. decembris — pēdējā A. Kūkoja valsts darba diena. Ticis uz brīvām kājām, cits varbūt arī dotos pelnītā atpūtā. Taču tas nav Antona Kūkoja dabā. Atgriežoties no pilsētas kņadas mātes celtajās mīļajās lauku mājās Nautrānu pagasta Rudukos, priekšā jau gaidītā iedvesma. It kā atminoties vēl ne tik seno padomju laiku pagājību, šis nemiera gars sastādīja pats sev piecgadu plānu. Un izrādījās, ka tad, ja tev neliek vis kaut ko strādāt citi, bet kad esi brīvs un piebiksti tikai pats sev, var paveikt nesalīdzināmi vairāk un labāk. Kas tad izdarīts šajā piecgadē? Par to var tikai pabrīnīties.
Sarakstīta un daudzviet, pat Daugavpilī, prezentēta pēc skaita jau septītā, paša pasteļgleznu reprodukcijām ilustrētā dzejoļu grāmata Sāta, kas veltīta dzimtajai pusei, sirdij tuviem cilvēkiem. Iznākusi arī plaša, kopnacionālajā valodā pārceltā lirikas izlase Kur ņemies, spēks ar paša izlolotās J. Soikana Ludzas mākslas skolas sakrālās ievirzes audzēkņu zīmējumiem. Izdevums papildināts ar prāvu skaitu oriģināldzejoļu. Lai gan viņa vārsmas daudz ko zaudē no pirmatnējās labskanības, pārceļot tās latviešu mēlā, tomēr tā ir vienīgā iespēja iepazīstināt pārnovadniekus ar autora bagātīgo devumu dzejas laukā. Uzrakstīts un Rēzeknes apgādam jau pasen nodots plašs apcerējums Mūžs Latgales kultūrā. Tā ir grāmata par novadu, tās garīgumu, par savu skolotāju mākslas zinātnieku Jāni Pujātu un par sevi, par mūža devumu kultūras jomā. Darba iznākšanu bremzē līdz galam neatrisinātais, tagad visaktuālākais un sasāpējušākais finanšu jautājums. Taču nekas nespēj apstādināt Antona Kūkoja rakstītgribu. Nesen, pat neilgu laiku slimības gultā guļot, viņš sacerēja jau citu grāmatu — par kādreizējo Bērzgales pagastu un Latgales rakstniecības korifeju Antonu Rupaini.

Kura mūza ir spēcīgāka?
Joprojām neizšķirts paliek jautājums: kas prevalē Antona Kūkoja personībā — literāts vai mākslinieks. Jo iedvesmas brīžos viņš dienā spēj radīt ne vien dzejoli, bet arī gleznu vai pat divas. Pasteļu skaits jau sniedzas simtos, un tos vairs nespēj tā riktīgi saskaitīt arī autors pats. 2003. un 2005. gadi kļuva par jauna mākslas popularizēšanas veida — izstāžu — dāvinājumu pilnbrieda laiku. Tādas prezentācijas bija vairāku ciklu: Rupaiņu zeme — Bērzgalei 17 gleznas, Viļāniem — 15, Gaigalavai — 16, Baltinavai — 15, Rēzeknes Augstskolai — 22 pasteļi. Gleznu kolekcija Daugav’s abas malas, Veltījumi Latgales gaišajiem prātiem pabija Jasmuižā un Rēzeknē, Saules zeme — Aulejā, Ludzas simfonija — Ludzā un Varakļānos.
Pa šiem gadiem vēl ir sagatavoti un vadīti Latgales dižgariem Nikodemam Rancānam un Francim Kempam veltītie Rēzeknes pilsētas svētki, lieluzvedums Atmosties, Lūcija, Ludza jau mostas pilsētas 825. gadskārtas sakarā, folkloras uzvedums Tolka tolku dzan un etnogrāfiskie svētki Ludzas Novadpētniecības muzejā. Daudz strādāts, lai atklātu piemiņas ansambli izciliem novadniekiem Nautrānu pagasta Dekteros, piemiņas akmeni Jānim Pujātam, dzejniekam un māksliniekam Ontonam Zvīdram Lielpujātos, atjaunotu ekspozīciju Nautrānu kultūrvēstures muzejā.
Tāda ir bijusi Antona Kūkoja ikdiena un svētki aizvadītajā laika posmā. Arī tagad kādā mājā Rudukos līdz vēlai naktij joprojām nenodziest gaisma. Tātad — Antons Kūkojs vēl nepaguris kaut ko bur uz papīra, bet uzaususī diena varbūt piederēs pasteļkrāsām. Un tā lai turpinās vēl ilgi ilgi! Lai spalva neķeras un ota klausa meistaram!