Mērdzenieši konkursa sējējs 2005 noslēguma ballē
Aivars SEIDARSPagājušo piektdien uz saietu Latviešu biedrības namā zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un vides ministrs Raimonds Vējonis aicināja vienkop konkursa Sējējs-2005 dalībniekus, lai sveiktu laureātus, pasniegtu veicināšanas balvas un vienkārši pateiktos lauksaimniekiem, lauku uzņēmējiem, jaunajiem zemniekiem un mazpulcēniem par sasniegto.
Starp uzaicinātajiem bija arī Mērdzenes pagasta z.s. Lielozoli īpašnieks Jānis Lipskis ar kundzi Svetlanu, kuriem tika pasniegta Pateicība par piedalīšanos.
Zemkopības ministrija un Vides ministrija šo konkursu rīko, lai ik gadu izvērtētu veiksmīgāko ieguldījumu Latvijas lauku attīstībā. Šogad konkurss Sējējs noritēja jau divpadsmito reizi. Mērdzenieši piedalījās konkursa grupā Lauksaimnieciskā ražošana, kur otrajā kārtā vērtēja astoņas augkopības un deviņas lopkopības saimniecības. Pavisam uz Sējēja noslēguma pasākumu bija uzaicināti 52 veiksmīgākie un strādīgākie saimnieki. Prieks, ka viņu vidū bija redzami arī Ludzas rajona pārstāvji.
Iepazīstināsim ar z.s Lielozoli
Tīra zemnieka statusā Jānis ir tikai gadu un trīs mēnešus. Pirms tam 10 gadus nostrādājis kokzāģētavās. Savu darba gaitu sākumā pēc Cēsu arodskolas beigšanas bijis virpotājs (6. kategorijas speciālists), arī ar mežniecību saistītā darbā labu laiku nostrādājis.
Ģimenes sastāvs: sieva Svetlana, pēc profesijas grāmatvede, divas meitas — vecākā Gunta, mācās Stradiņos, jaunākā Irēna, mācās RTU, dēls Lauris, kuram drīz būs 7 gadi.
— Vispirms apsveicam ar veiksmīgu piedalīšanos konkursā. Sakiet, lūdzu, kas pamudināja tajā piedalīties?
— Te savs nopelns ir rajona Zemnieku biedrībai un tās vadītājam A. Tronam, kas mūs iedrošināja, varbūt pat pierunāja, ka vajadzētu pamēģināt, kā saka, tautās iziet un atrādīties. Ilgi domājām, līdz nolēmām: kāpēc gan nepamēģināt? Strādājam taču un kaut ko arī darām. Pašiem par lielu pārsteigumu, pirmo atlases kārtu veiksmīgi izgājām, tikām otrajā, tagad saņemts ielūgums uz noslēguma pasākumu kā konkursa dalībniekiem.
— Iepazīstiniet ar savu zemnieku saimniecību, tās specializāciju?
— Ar lauksaimniecību esam nodarbojušies praktiski visu laiku. Sākumā mums bija piemājas saimniecība, kad no kolhoza pēdējos tā pastāvēšanas gados, tāpat kā visi, nomā paņēmām 5 ha zemes. Sākot ar 1998. gadu, zemītei pievērsāmies aizvien vairāk, kaut ko arī eksperimentējām, audzējot dažādas kultūras. Ar laiku saimniecība tika paplašināta līdz 20 ha, bet tagad jau apstrādājam 70 ha, no kuriem daļa tiek nomāta. Vairāk esam pievērsušies graudaugiem, šogad pirmo gadu pamēģinājām audzēt arī rapsi. Domājams, ka rapsim turpmāk pievērsīsimies vairāk, rādās perspektīva kultūra.
Saimniecībā strādājam visa ģimene un darbus nešķirojam, katrs dara visu to, ko dotajā brīdī vajag.
Meitas savā vasaras brīvlaikā tieši ražas novākšanas laikā ļoti palīdzēja. Gunta, piemēram, ar traktoru brauc ne sliktāk par puisi, tā ka turies vien — es ar kombainu graudus kuļu, meita tos uz Rēzekni aizved.
Kā jau minēju, nelielos apjomos nodarbojamies ar visu, tostarp arī kartupeļus stādām, kādu ha vai vairāk — sieva tos tirgū pārdod. Darba pietiek.
— Un kā šogad ar graudaugu ražību?
— Lai būtu atdeve, kaut kas zemītē ir arī jāiegulda. Šogad par ražu it kā nevarētu sūdzēties, bet labākos laika apstākļos raža būtu bijusi vēl lielāka. Pavasara lietu dēļ augsne nepaspēja uzņemt visus minerālmēslus un tie tika aizskaloti, savukārt graudu gatavošanās laikā bija pasauss un graudi nenobrieda, kā vajag. Tomēr, ja salīdzina ar sovhozu laikiem, kad no ha novāca 20 cnt, šī gada iekūlums ir labs. Tagad ar tādu ražību kā toreiz būtu bankrots.
— Minējāt, ka vēlētos attīstīties...
— Pagaidām ar 70 ha it kā pietiek, tomēr gribētos vairāk zemes, tikai diemžēl nav kur to nopirkt. Nomāt? Saprotiet, nomai ir divas puses. Tagad es zemi iznomāšu, strādāšu uz tās ar savu tehniku, lai to nebojātu, novākšu akmeņus. Tas nozīmē, ka sakopšu kaimiņa īpašumus, ieguldīšu līdzekļus. Bet kaimiņš pēc dažiem gadiem teiks — redzi, kāda man laba zeme (cik manu līdzekļu tur ieguldīts, to neredz un neuzskaita), tai jau cita vērtība. Protams, aizaugušu lauku apkārt pietiek, bet nav taču prāta darbs slēgt līgumus uz 2 vai 3 gadiem, šajā laikā pacelt zemes vērtību un tad šķirties no tās. Ja kāds zemi iznomātu vismaz uz 20 gadiem, tad gan. Nauda taču ir jāskaita.
— Vai Sējēja vērtētāji, jūs apmeklējot, redzēja arī ko īpašu?
— Tā kā mēs bijām vieni no pirmajiem, kurus apmeklēja ciemiņi, par salīdzināšanu ar citur redzēto viņi neko konkrēti nevarēja pateikt. Viņus patīkami pārsteidza tas, ka pa mūsu laukiem pastaigājās dzērves. Taču bija arī negatīvais — sarūgtinājums, tiesa, ne par mūsu, bet gan par apkārtējiem kaimiņu tīrumiem, kas aizauguši un nekopti. Viņi brīnījās, ka mūsu pusē ir samērā daudz nesakoptas zemes.
Mēs gan par to nebrīnāmies, jo ļoti daudz zemes pagastā pieder svešiem un nevienam nezināmiem rīdziniekiem, kuri platības appļauj tikai uz papīra.
— Jānis ir kvalificēts virpotājs, Svetlana — grāmatvede, bet kā ar zināšanām lauksaimniecībā?
— Tam domāti kursi, kurus apmeklējam, jo bez attiecīga dokumenta tu nevari neko — ne ķīmiju iegādāties, ne atbalsta maksājumus saņemt. Svetlana pašreiz gatavojas apmeklēt bioloģiskās lauksaimniecības kursus.
Aktuāls jautājums joprojām ir informācija, kuras nepietiek. Tā savādi sanāk, ka pagasta l/s konsultants vai rajona LLKB speciālisti mūs informē jau tad, kas mēs paši nepieciešamo esam uzzinājuši no citiem avotiem. Šķiet, mūsu rajonā ir informācijas krīze.
Esam nonākuši pie slēdziena: ja pats neinteresēsies, nekā nebūs un neviens par tevi nerūpēsies. Rezultāta nebūs arī tad, ja sēdēsi mājās, nekur neiesi. Bet tā — izej cilvēkos, parādi sevi, paskaties pa labi un kreisi, salīdzini...
Lipsku ģimene ir aktīva: dejo pagasta deju kolektīvā Luste, apmeklē dažādus pasākumus un kursus, Jāņa hobijs ir medības, trofeju savākts daudz. Taču darbs ir darbs, un vasarā strādāt nākas no gaismas līdz gaismai. Bet kas liedz citiem darīt to pašu?