Medicīna dzīvē vai dzīve medicīnā

Otrdien, 5. augustā, tika parakstīts slimnīcas jaunā korpusa celtniecības nodošanas - pieņemšanas akts un ēka nodota SIA Ludzas rajona slimnīca valdījumā. Oficiāla atklāšana plānota septembra beigās.
Ludzā tas ir vēsturisks notikums. Tas sakrita ar slimnīcas valdes priekšsēdētāja Jura ATSTUPENA 50 gadu jubileju. Zīmīgi. Aicinājām jubilāru uz interviju, cerot likt akcentu uz viņa ārpusdarba dzīvi, bet saruna vienmēr iegrozījās tā, ka stāsts izvērtās par slimnīcu. Pēdējos gados tieši šīs problēmas viņam allaž ir bijušas pirmajā vietā.
— Kādas ir sajūtas? Pabeigts tik vērienīgs projekts — slimnīca, uz ko daudzi ludzānieši vairs pat necerēja.
— Atklāti sakot, sajūtas ir dažādas. Protams, ir gandarījums — sarežģītā celtniecības fāze noslēgusies. Rezultāts — acīmredzams. Paradoksāli, bet ir arī skumjas par to, ka šis intensīvais darba posms, kad iznāca sadarboties ar augsta līmeņa profesionāļiem būvniecībā un projektēšanā, ir noslēdzies. Ne viss gāja gludi. Jūtamies zināmā mērā kā pionieri, jo Latvijā pēdējos gados 25 neviena jauna slimnīca nav būvēta. Cēlām uz jau ieliktiem pamatiem — tas arī diktēja savus noteikumus. Projektā darba gaitā nācās izdarīt izmaiņas. Tas prasīja laiku, bet laiks — naudu. Pēdējā gada inflācija bija fantastiska. Nācās meklēt papildus līdzekļus, pierādīt, ka tie nepieciešami. Rajona padome deva kredītu, bija arī neliela summa no valsts investīcijām.
Eiforijas nav, jo sākas jauns, ne mazāk sarežģīts posms — jaunu iekārtu, aprīkojuma iegāde. Trīs konkursi par iepirkumiem izsludināti, ceturtais vēl būs.
Ludzas slimnīca ir paņēmusi kredītu 4 miljonu latu apmērā. Valstī finansiālā situācija ir visai sarežģīta, tāpēc pašai slimnīcai jāuzņemas atbildība par kredītsaistībām. Tas ir liels aizņēmums mazai slimnīcai. Ceram, ka valsts tomēr nāks palīgā.
Satrauc arī situācija medicīnas sistēmā kopumā. Lai racionālāk izmantotu līdzekļus, Latvijā ir tendence slimnīcu tīklu centralizēt (tā rezultātā slimnīcu skaitam jāsamazinās trīs reizes — no 75 uz 25), veidot slimnīcu apvienības. Vairākas tādas apvienības jau izveidotas. Bet pieredze rāda, ka īstermiņā nekāda ekonomija neiznāk.
Domāju, ka Ludzas slimnīcai ir tiesības ne tikai kā rajona, bet arī ES pierobežas slimnīcai pastāvēt patstāvīgi. Esmu pārliecināts — kvalitatīvu augsta līmeņa medicīnisko palīdzību Latgales cilvēki ir pelnījuši tepat, uz vietas, nevis tikai galvaspilsētā. Esmu dzirdējis pat augsta līmeņa amatpersonas apgalvojam, ka ieguldīt naudu Ludzas slimnīcā nozīmē to izšķiest, sak, jāceļ jauni korpusi Rīgā, nevis lauku rajonos, kur ir mazs iedzīvotāju skaits. Tas ir pilnīgi aplami. Slimnīca ir vajadzīga, bet vecajās ēkās attīstība nebija iespējama.
— Ar ko jūs visvairāk lepojaties?
— Neesmu lielīgs, bet man noteikti nav kauns par mūsu slimnīcas kolektīvu, kas ir saliedēts un darbaspējīgs, kaut gados ne tik jauns. Tagad būs arī labi apstākļi darbam. Uz jauno korpusu jau septembrī pakāpeniski pārcelsies uzņemšanas, ķirurģijas un traumatoloģijas, dzemdību un ginekoloģijas nodaļas, reanimācija, sāks darbu (ambulatori) rehabilitācijas nodaļa (te strādās fizioterapeits, ergoterapeits, rehabilitologs u.tml.), operāciju zāles.
Varu droši apgalvot, ka tik mūsdienīgas operāciju zāles Latgalē (un ne tikai) šobrīd nav. Apstākļi ārstiem un pacientiem — nesalīdzināmi ar veco slimnīcu. Medicīnas aprīkojums atbilst visām jaunās tehnoloģijas prasībām. Paveras ļoti plašas iespējas. Par tik modernu un mūsdienīgu slimnīcu priecātos arī galvaspilsētas ārsti.
— Bet kadri?
— Mūsu pašu ārsti sevi ir pierādījuši. Interesi par iespējām strādāt mūsu slimnīcā ir izrādījuši vairāki augsta līmeņa speciālisti no kaimiņu rajoniem. Nāks arī jaunie. Esmu pārliecināts — komanda būs spēcīga.
— Terapijas nodaļa paliek turpat, vecajās telpās?
— Jā, terapijas un bērnu nodaļas diemžēl paliek turpat. Vismaz pagaidām. Vecais korpuss savu laiku ir nokalpojis, un ieguldīt milzu līdzekļus kapitālā pārbūvē nebūtu prātīgi. Komunikācijas tur nepārtraukti jālabo, ventilācijas atjaunošana prasītu milzu līdzekļus. Māja praktiski ir bez pamatiem, ar cauru jumtu. Pirms diviem gadiem nomainījām visus logus, un tagad uz kādu brīdi apstākļi vēl ir ciešami. Mums jau bija terapeitiskā korpusa jaunās ēkas skiču projekts, bet pašlaik viss ir apstājies.
— Un infekcijas nodaļa?
— Ja izdosies piesaistīt līdzekļus, arī šī nodaļa pārcelsies mūsu vienotajā slimnīcas teritorijā. ES vairs nav prasības, lai infekcijas nodaļa būtu atsevišķā ēkā. Infekcijas slimību epidēmisku uzliesmojumu arī ir mazāk, un arvien biežāk šī nodaļa mums kalpo kā terapijas nodaļa. Tomēr pavisam no tās neatteiksimies, lai būtu iespēja slimniekus vienu no otra izolēt, nodrošināt infekcijas slimību ārstēšanu. Nodaļā izveidojies labs, profesionāls kolektīvs. Vairāki kaimiņu stacionāri sen nodaļas slēguši, un tad krīzes gadījumos ir problēmas.
Šis gads visā mūsu slimnīcā būs Jurģu un pārmaiņu laiks. Interesants iespēju laiks.
— Kāds bija Juris Atstupens — vidusskolēns un students?
— Ludzā, skolā mācoties, mani nākotnes sapņi ar oriģinalitāti neizcēlās. Gribēju kļūt lidotājs. Spēlēju ansamblī ģitāru, kā visi Ludzā — arī handbolu. Ar medicīnu bērnībā man tik vien bija saistības kā kaķu un suņu ārstēšana, bet tas man patika.
Medicīnas institūts bija augstskola, kurā gan bija ļoti stingras prasības, bet arī laba, vispusīga izglītība. Izvēlējos to pats. Iestāšanās man problēmas nesagādāja. Daudz grūtāk bija izturēt pirmos gadus. Atlase tur bija nežēlīga. Mūsu kursā (pediatros) iestājās 120, bet diplomu ieguva vien 59. Tā bija īsta izturības pārbaude. Vecāki mani bija audzinājuši diezgan stingri un askētiski: pratu visus lauku darbus, nebiju izlutināts ar izklaidēm un dārgām mantām. Tas palīdzēja.
No otrā kursa sāku strādāt Bērnu klīniskajā slimnīcā, dežurēju ātrajā palīdzībā, barokamerā. Lai nopelnītu, esmu arī kuģus krāvis. Lekcijas un nodarbības kavēt nedrīkstēja, nakti nodežurējis, — uz institūtu. Nevienu neinteresē, kur esi bijis. Saskaitīju, ka 6 studiju gados esmu ap 130 eksāmenu un ieskaišu nokārtojis. Izturēja neatlaidīgākie un uzņēmīgākie. Bet es domāju, ka tas ir pareizi. Par ārstu var strādāt tikai cilvēks ar augstām darbaspējām. Visu laiku ir milzīga fiziskā un arī morālā slodze.
Tāpēc labi vien ir, ka mācīties šai augstskolā ir ļoti grūti. Arī tagad. Lai ir atlase, kaut arī nežēlīga. Gadījuma cilvēki par ārstiem nekļūst.
Pēc ceturtā kursa apprecējos. Ar Veru bijām draudzējušies 6 gadus, jau no skolas laika. Pārbaudītas attiecības. Nozīmīgs bija 1982. gads: 29. aprīlī sieva aizstāvēja diplomdarbu Vieglās rūpniecības tehnikumā, 29. maijā piedzima dēls Kaspars, 29. jūnijā man bija izlaidums, bet 2.augustā sāku strādāt Ludzā.
— Tā bija apzināta izvēle?
— Kā tagad, tā tolaik daudzus vilināja Rīgas dzīve. Mani — nē. Iespējas palikt galvaspilsētā bija ļoti reālas. Biju reitinga tabulas augšgalā un varēju izvēlēties. Traumatoloģijas institūtā strādāju zinātnisko darbu, varēju to turpināt. Sievai bija labs darbs prestižajā ateljē Baltijas modes. Un tomēr — braucām uz Ludzu. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka gribēju ātrāk kļūt patstāvīgs, pieņemt lēmumus pats. Negribēju kādā no lielajām Rīgas slimnīcām gadiem ilgi būt par asistentu pieredzējušiem ārstiem. Negribēju arī specializēties kādā vienā šaurā nozarē un visu mūžu, teiksim, operēt vien plaukstas traumas... Ludzā darbs šķita daudzpusīgāks un interesantāks. Tā no 1982. gada Ludza ir mana slimnīca.
— Vai pirmie gadi nenesa vilšanos?
— Nē. Mums bija un ir ļoti labs kolektīvs. Jaunajiem padomu neliedza. Galvenais ārsts tolaik bija dakteris Mandžgaladze. Biju pediatrs, strādāju dzemdību nodaļā, drīz vien mani norīkoja par rajona galveno pediatru. Tolaik mums bija jāpilda arī sociālā dienesta funkcijas — darbs ar nelabvēlīgām ģimenēm. Braucām pa visu rajonu, lai iepazītos ar reālajiem dzīves apstākļiem. Tas gan man bija šoks. Vēl tagad atmiņā skaidri iespiedušās vairākas ainas: bērnam pāris gadiņu, piesiets pie galda kājas un atstāts viens. Māte mājās nav rādījusies jau nezin cik ilgu laiku.
Vai arī: ziema, putina. Nekurinātā, aukstā lauku mājā ieslēgti astoņi bērni, mazākais vēl rāpo pa grīdu. Pa durvju spraugu putina sniegs. Bērni neēduši. Atrodam vien kartupeļu mizas.
Tad gan teicu: — Nē! To es nevaru! Tie ir spilgtākie negatīvie iespaidi no pirmajiem gadiem. Tolaik par to publiski nemaz nedrīkstēja runāt.
Vēlāk papildus specializējos ķirurģijā, onkoloģijā. Divus mēnešus strādāju Onkocentrā, arī Stradiņa klīniskajā slimnīcā.
To, ko gribēju, biju panācis — nevajadzēja strādāt vienā šaurā specialitātē un operēt kā pie konveijera.
— Mainījās sistēma. Pēc Atmodas apjukums valdīja arī medicīnā. Kā tas ietekmēja jūsu darbu?
— Ar Atmodu sākās nebeidzamo reformu laiks. Nekādas stabilitātes. Arī es izrādījos Ludzā nevajadzīgs. Trīs gadus nostrādāju Rēzeknē DEĀK. Jauna pieredze. Darbs kopā ar ļoti profesionāliem speciālistiem. Tas bija kā zināms pagrieziena punkts sākt ko jaunu. Pa šiem gadiem sakarus ar Ludzu nebiju pārtraucis — dežūras man te bija.
Bet jau 90. gadu beigās sapratu, ka beidzot ir iespēja ko iesākt arī pašam: dibinājām privātuzņēmumu Insait-A, kas piedāvāja endoskopijas, onkoloģijas un ķirurģijas pakalpojumus. Vajadzēja sekot laikam līdzi, lai izdzīvotu. Vajadzēja pelnīt pašam. Tas lika domāt, iegādāties jaunajām tehnoloģijām atbilstošu aparatūru, kā arī piedāvāt cilvēkam pakalpojumu, kas agrāk bija pieejams tikai lielajos centros. Un pamazām šāda pieredze uzkrājās. Man šis laiks kļuva par lielu iespēju laiku, izrāva no rutīnas.
— 2004. gads. Izsludināja konkursu uz Ludzas slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietu. Slimnīca bija bēdīgā situācijā. Parāds — 220 000 latu. Valsts attieksme pret mazajām slimnīcām — noraidoša. Ne viens vien toreiz savstarpējās sarunās pārsprieda: — Kurš būs tas trakais, kas bāzīs galvu tādā cilpā?
— Jau iepriekš, kolēģu sarunās apspriežot priekšniecības lēmumus (tā tas notiek visos kolektīvos), bieži secinājām, ka varētu gan darīt citādi. Domāju līdzi un analizēju, kā vajadzētu rīkoties. Ne tāpēc, ka tolaik īpaši sapņoju slimnīcu vadīt, bet tāpēc, ka sapratu — turpināt tādā pašā garā nedrīkst. Slimnīca iet postā. Laiks diktē citus noteikumus, bet mēs joprojām spēlējam pēc vecajiem. Kad izsludināja konkursu, pieteicos. Kolēģi virzīja, man pašam bija diezgan konkrēti plāni. Tobrīd reālo ainu tomēr īsti vēl neaptvēru. Ne vienbalsīgi, bet ar vairākuma lēmumu mani rajona padomē apstiprināja. Nākamajā dienā apsekoju saimniecību. Domas, jāatzīst, bija drūmas.
Neapskaužama situācija. Piektajā dienā pēc slimnīcas pārņemšanas arestēja mūsu bankas kontus. Firmas reāli draudēja pārtraukt medikamentu piegādi. Ārsti lūkojās citu rajonu virzienā. Bet man nebija, kur atkāpties. Sāku ar to, ko uzskatīju par svarīgāko. Viens no pirmajiem pirkumiem — kompjūtertomogrāfs (to palīdzēja nopirkt Zemnieku Savienība). Aprīkojām kardiologa kabinetu. Ludzā atgriezās speciāliste, ko bija pārvilinājusi Rēzekne. Cik spējām, veicām remontdarbus. Tā soli pa solim stabilizējām situāciju un sākām attīstīties. Jau pirmajās dienās sapratu, ka es viens nebūšu karotājs. Kaut ko būtisku panākt var domubiedru komanda. Bija jāpiesaista speciālisti — ne tikai ārsti, bet arī ekonomisti, juristi, kas orientējas situācijā. Jāatrod un jāpiesaista nauda — jāizmanto visas iespējas: valsts atbalsts, investīcijas, projekti, kredīti. To izdarīt varēja tikai komanda, kas spēlē uz vieniem vārtiem. Katrs no viņiem ir pelnījis pateicību un atzinību. Īpaši gribu minēt savu gudro domubiedru virsārsti Guntu Kozlovu. Mēs varam asi izstrīdēties par kādu jautājumu, tomēr nekad personīgi, un atrodam labāko risinājumu. Pa šiem gadiem esam tā sastrādājušies, ka bieži vien ir tā: viens nodomā, otrs pasaka.
Problēmsituācijas, krīzes momenti, kas neparedzēts notiek vai katru dienu. Man administratīvajā darbā pārliecību deva maģistrantūras studijas Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā.
— Vai esat kādreiz nožēlojis, ka savu dzīvi saistījāt ar medicīnu?
— Cilvēkam ir raksturīga īpašība — saskatīt savā dzīvē grūtības, bet cita dzīvē — veiksmes un labumu. Varbūt tā ir vēlēšanās sevi pažēlot. Es domāju, ka katru no mums liktenis noliek savā vietā un katram ir savs darbs jādara.
Kopš jaunības atceros tādu gadījumu: biju students, naktī dežurēju Bērnu slimnīcā. Pret rītu ļoti gribējās gulēt, bet nedrīkst, zinu arī, ka tūlīt pēc maiņas jāiet uz nodarbībām. Skatos — mazie tik saldi čuč. Nodomāju: cik viņiem labi! Guļ, cik grib. Nekur nav jāsteidzas. Vienurīt skrienu uz nodarbībām, un mani notriec tramvajs. Nonāku slimnīcā un varu gulēt, cik gribu. Bet drīz vien sapratu, ka nekāda laime tā nav. Tas man bija atgādinājums: neapskaud citu, baudi savu dzīvi. Reizēm, kā daudzi, pažēlojos, sadusmojos, bet tomēr savu izvēli nenožēloju.
— Jaunākais dēls Kristaps studē medicīnu. Jūsu ietekme?
— Es nepretojos šai izvēlei. Domāju, ka Kristaps, profesiju izvēloties, to reāli novērtēja, nekāda romantikas plīvura nebija. Pusaudža gados dažreiz ļāvu viņam vērot operācijas. Puisis neģība, vēlāk medicīnas grāmatās izpētīja visu par šo operāciju un noskaidroja, kāpēc es darīju tieši tā un ne citādi. Interese bija, un šī izvēle ir apzināta. Mācību laiks gan ir ilgs — 6 studiju gadi un 5 rezidentūrā. Tikai pēc 11 gadiem speciālists var sākt strādāt patstāvīgi. Priecājos, ka viņš veiksmīgi apvieno mācības un darbu, piedalās operācijās kardiocentrā, iegūstot milzīgu pieredzi. Stradiņa Universitātē prasību latiņa joprojām augsta. Ceru, ka ar laiku arī ārsta darba atalgojums būs atbilstošs ieguldītajam darbam.
Vecākais dēls Kaspars bērnībā nopietni nodarbojās ar sportu, bija valsts izlases dalībnieks, kādreiz domāju, ka viņš varbūt gribēs studēt sporta nozarē. Bet, nē — izvēlējās Policijas koledžu un nākamgad neklātienē pabeigs Policijas akadēmijas Juridisko fakultāti. Ar darbu viņš ir apmierināts. Katram savs.