Laivas taisa arī latgalē
Iveta ČIGĀNEPar kādiem tik interesantiem, gudriem, talantīgiem un čakliem cilvēkiem neesam stāstījuši laikraksta slejās!
Arī šoreiz stāsts būs par diviem cilvēkiem, kuri lasītājam varētu būt interesanti ne tikai ar to, ka pārcēlušies no Rīgas uz dziļiem laukiem un tur saimnieko, bet arī ar to, ka vēlas uzsākt savu, jāteic, diezgan neparastu biznesu.
Bijušie rīdzinieki Tamāra un Sergejs VASIĻENKO pirms pāris gadiem par savu pastāvīgo dzīvesvietu izvēlējās Rundēnu pagasta Stankevičus.
— Pirms desmit gadiem nopirkām māju Stankevičos, jo Tamāra te ir dzimusi. Tiesa, viņas vecāki 1947. gadā aizbrauca no šejienes un apmetās uz dzīvi Rīgā. Atklāti sakot, nav iespējams loģiski izskaidrot, kāpēc mēs tā rāvāmies uz laukiem. Iedomājieties — katru piektdienu no Rīgas braucām uz laukiem, bet svētdienās — atpakaļ uz galvaspilsētu. Vienalga, vai laukā sniegs vai lietus, — stāsta Sergejs.
— Atceros, atbraucām ziemā, laukā spelgoņa, māja veca, nekurināta. No segām gultā sataisījām telti, iekšā iekrāmējām gaisa sildītāju, piesildījām gultu un, treniņtērpos saģērbušies, nirām iekšā. Naktī istabā — 4 grādi. Deguni nosaluši, bet paši siltumā. Tad no rīta cēlāmies — es devos medībās, bet Tamāra kurināja krāsni, gatavoja ēst.
Visjaukākie brīži laukos, protams, ir pavasarī un vasarā.
Sakraujam mantas mašīnā, kaķeni Alisi azotē un laižam. Ar Alisi vispār bija noticis dīvains gadījums. Viņai ļoti patīk braukt automašīnā: apguļas uz pleciem man vai sievai un murrā. Kādu reizi Pļaviņās minka izskrēja no mašīnas un pazuda nakts melnumā. Veselu mēnesi meklējām kaķeni rokā, izlīmējām paziņojumus un tad, kad jau vairs necerējām pelēko pinkaini ieraudzīt, atskanēja telefona zvans. Jauns cilvēks bija atradis Alisi un atdeva viņu mums.
Beidzot pienāca brīdis, kad abi ar sievu nolēmām, ka laikam jābeidz šī ceļošana un jāapmetas uz pastāvīgu dzīvi laukos, — saka Sergejs.
Pirts, darbnīca — viss celts pašu rokām
— Laukos, protams, ir skaisti. Ēdam ekoloģiski tīrus produktus un elpojam tīru gaisu. Taču no tā vien paēdis nebūsi. Lai gan pamatkapitāls mājas remontam un dažu ēku būvei mums bija, tomēr tikai priecāties par skaistumu nav ne manā, ne arī Sergeja dabā, — turpina saimniece Tamāra. — Man ir paveicies ar vīru, jo, būdams rīdzinieks, viņš prot visus darbus. Draugi tā arī saka, ka Sergejam ir zelta rokas. Ar tām viņš uzcēla lielu darbnīcu, kas ir apkurināma. Tajā tagad viņš meistaro laivas. Jā, īstas, skaistas laivas.
Vēlāk tapa pirts, kuru citādi kā par mākslas darbu nevar nosaukt. Pēršanās pirtī ir mūsu ģimenes lielākā bauda. Sabrauc dēli ar ģimenēm, noskalo Rīgas putekļus un vienmēr saka, ka tieši pie mums viņi jūtas laimīgi, — atzīst Tamāra.
Gribi jaunu laivu — tikai piezvani
Viena no iespējām, kā mēs varētu nopelnīt naudu, ir laivu bizness. Esmu reģistrējies kā individuālais komersants, un mūsu nelielais uzņēmums saucas Buru laiva. To izvēlējāmies, jo buru laiva man kā Daugavas krastos uzaugušam puišelim asociējas ar vēju, ar ātrumu, ar tiekšanos uz priekšu. Man gribas, lai savas prasmes laivu izgatavošanā, ko esmu mantojis no vectēva, es varētu izmantot arī te — zilo ezeru zemē Latgalē.
Manas laivas ir caur un cauri roku darbs, kas sākas uz rasējamā dēļa un beidzas ar pēdējo krāsas triepienu uz laivas sāniem.
Neesmu mācīts haltūrēt, tāpēc visi materiāli, no kuriem top laiva, ir kvalitatīvi. Protams, piemēram, Krasnojarskas koku nevar salīdzināt ar Latvijā augušu koku, taču tas varbūt svarīgāk ir tieši man kā meistaram, bet arī no mūsu valstī augušajiem kokiem ga¬ta¬votās laivas ir kvalitatīvas un kalpo ļoti ilgi.
Laivu varu izgatavot triju nedēļu laikā. Izmantoju gan koksni, gan speciāli apstrādātu finieri. Manas laivas ir viegli vadāmas un ērtas. Pie tam var pasūtīt vēlamo laivas izmēru. Tagad darbnīcā jau gatava un pircēju gaida tā saucamā ģimenes laiva, kas ir 4 m gara . Tā ir viegla, stabila, vizuāli ļoti pievilcīga.
Savukārt, ja cilvēks vēlas laivu makšķe¬rēšanai, medībām, lūdzu, lai pasaka izmērus. Par īpašiem noteikumiem varam vienoties ar tūrisma bāzēm, kurām vajadzīgas vairākas laivas.
Varu izgatavot arī buru laivu, taču tad pasūtītājam ir jārēķinās ar lielākiem izdevumiem, jo nepieciešams īpašs audums burai, arī masta izbūve ir specifiska. Taču par visu var vienoties.
Pagaidām strādāju viens, bet vēlāk gribētu pieņemt kādu kārtīgu jaunekli par mācekli.
Vai medniekam ir vajadzīgas slēpes?
— Katram kārtīgam medniekam ir jābūt slēpēm. Man patīk medīt visos gadalaikos, taču ziemas medības ir kas īpašs. Man pašam vēl ir padomju laiku slēpes, taču tās jau ir vecas. Tāpēc nolēmu sev uztaisīt jaunas. Izrādās, ka tā nav liela māka. Tāpēc turpmāk, ja kādam medniekam šāds aprīkojums ziemas medībām ir nepieciešams, lai zvana — sarunāsim.
Svarīga ir ideja, bez idejas dzīve nav interesanta. Mēs ar sievu te laukos saprotam, kādas iespējas var dot Latgales zeme. Vajadzīgi tikai darbīgi cilvēki, viņu drosmīgās idejas un, protams, arī līdzekļi, — atzīst Sergejs.
Ja esat ieinteresējušies par jaunas laivas iegādi, zvaniet pa tel. 8307490. Ja gribat atbraukt un apskatīt, kā tās top, iepriekš sazvanoties, varat doties uz Ludzas rajona Rundēnu pagasta Stankevičiem. Tamāra un Sergejs jūs sagaidīs.