Svētdienas skola Šķaunē – piedzīvojumiem bagāta nedēļa
Vienā jaukā jūlija nedēļā 48 bruņinieki un lēdijas no Ludzas, Aglonas un Šķaunes katoļu draudzēm sabrauca karaļa Artūra galmā, lai mācītos labas manieres, tikumisku uzvedību un... elementāru draudzību.
Tā bija tradicionālā bērnu Svētdienas skola, ko rīko Svētā Jēzus kongregācijas māsas to draudžu bērniem, kurās viņas strādā. Šogad dalība šajā Svētdienas skolā kā dāvana tika pasniegta tiem, kas šovasar saņēma Pirmo Svēto Komūniju, kā arī dažiem, kas to jau saņēmuši agrāk.
Māsa Daniela saka, ka Svētdienas skolas mērķis ir parādīt bērniem, kādam jābūt kristietim reālajā dzīvē, ne tikai Baznīcā, kā viņš uzvedas un veido attiecības ar Dievu un apkārtējiem elementārajā sadzīvē. Svētdienas skolu vadīja māsa Emanuela un māsa Daniela, kā arī 12 ļoti radoši un garīgi jaunieši, kuru darbs šajā Svētdienas skolā bija ziedojums bērnu labā. – Viņi ar savu uzvedību liecināja, ka būt patiesam ir reāli, jo šie jaunieši Dievu saredz kā savu personīgo Dievu, nevis abstraktu būtni, — saka māsa Daniela.
Bērni un vadītāji katru rītu sāka ar lūgšanu, un tad tika dots uzdevums konkrētai dienai. Diena aizritēja jautrās nodarbībās, dziedāšanā (ikviens noticēja savām dziedāšanas prasmēm, jo par spēju noturēt meldiņu te nelika atzīmi), rotaļās. Brīvo laiku katrs pavadīja pēc ieskatiem, taču vakarā, kad visi bruņinieki un lēdijas pulcējās pie karaļa Artūra apaļā galda, viņiem bija jāizstāsta citiem, ko LABU viņš šodien redzējis citu rīcībā, kādu TIKUMU iemācījies.
— Ikdienā bērni vairāk pamana citu kļūdas, viens otrs mēdz nosūdzēt savu biedru par kādu palaidnību. Te mēs mēģinājām bērnu uzmanību vērst uz labo, kas mīt citā. Tāpēc viņi ne vien vērīgi dienas garumā piefiksēja atmiņā, ko labu darījuši viņu komandas biedri, bet centās arī paši paveikt savus mazos varoņdarbiņus, lai vakarā pie apaļā galda dzirdētu atzinīgus vārdus par sevi, — skaidro māsa Daniela. — Mēs vēlējāmies, lai bērni izjūt komandas garu un prot draudzēties, jo arī tā ir prasme, kas jāveido, jākopj.
Māsa Daniela padalījās savos novērojumos par bērnu lūgšanām:
—Man un citiem nometnes vadītājiem bija liels pārsteigums, ka bērni prot lūgties no sirds. Te viņi to darīja ļoti brīvi, nepiespiesti, jo laikam bija tam pateicīga vide. Bērni pamana un savās lūgšanās iekļauj to, ko mēs, pieaugušie, vairs nesaredzam.
Un vēl — pirmo gadu mums nebija jākaro ne ar lamu vārdiem, ne zagšanu, ne disciplīnas pārkāpumiem. Tas ir tāpēc, ka šie Svētdienas skolas bērni nāk no ģimenēm, no vides, kurās kristīgās vērtības tiek ievērotas ik uz soļa. Mums, pieaugušajiem, arī atvērās acis, jo mēs ieraudzījām, kādi ir bērni patiesībā, — spriež māsa Daniela.
Svētdienas skolu bērniem apmaksāja paši vecāki. Maksa — 30 lati par dzīvi karaļa Artūra galmā veselas nedēļas garumā — bija tik neliela tāpēc, ka neviens te par darbu nesaņēma nekādu atalgojumu. — Tas bija mūsu ziedojums Dievam un bērniem, — saka māsa Daniela.
Dzintra BATŅA